Joki kā vārda brīvība 28

Ilustratīvs attēls no pixbay.com
Sanita Upleja
Print Friendly, PDF & Email

Nule Jāņa Skuteļa šovā no cita jokdara Aleksandra Guzenko mutes izskanējušais joks par latviešu ieradumu vasarās nēsāt cepures, jo, redz, Krievija var iekarot un izsūtīt uz Sibīriju, tāpēc vienmēr jābūt gatavam, ir raisījusi vismaz divējādu atbalsi – vienus tas aizvaino, citi to aizstāv kā tiesības uz vārda brīvību. Es piekrītu, ka joki un joku izrādes ir neatņemama vārda brīvības daļa. Ne jau velti totalitāros režīmos cilvēki par jokiem vien varēja nonākt aiz restēm. Tomēr vārda brīvība, kā zināms, nav absolūta, un līdz ar to arī joki tādi nav.

Tas nenozīmē, ka Latvijas teritorijā, vai kādā no mūsu kaimiņvalstīm, kur cilvēki smagi cietuši izsūtīšanu uz Sibīriju un citu totalitāro režīmu pārestību dēļ, nedrīkstētu vispār jokot par šādām tēmām. Taču pastāv, kāda ļoti būtiska atšķirība – vai joks ņirgājas par noziegumu un pārestību veicējiem, vai tomēr par nevainīgiem upuriem un viņu ciešanām. Pirms vairākiem gadiem igauņu jokdari bija radījuši video, kurā par izsūtīšanu tika jokots kā par sengaidītu bezmaksas atvaļinājumu uz tālām zemēm. Proti, joka doma bija parādīt to absurdumu, līdz kādam, ja labi grib, var nonākt izsūtīšanu attaisnotāji, kādu diemžēl nav mazums arī mūsdienās.

Varmāka un upuri

Tomēr jokot par upura bailēm ir kaut kas pavisam cits. Pēc tam, kad Linda Mūrniece bija publiski nosodījusi šo joku, ko viņai kopā ar saviem bērniem nācās noklausīties, portālā Delfi savu nostāju skaidroja jokdaris A.Guzenko: “Joki ir nekas cits kā aizsardzības mehānisms. Ir ļoti veselīgi jokot par bailēm un sāpēm, jo tas mums palīdz atbrīvoties no tām sāpēm. Piemēram, Otrajā pasaules karā krievu zaldāti stāstīja anekdotes par Ādolfu Hitleru. Vai viņi to darīja tāpēc, ka fīrers tiešām bija smieklīgs? Nē. Bet tāpēc, ka viņiem bija ļoti bail karot pret viņu. Bet, kad pajoko par Hitleru, viņš uzreiz nešķiet tik bīstams. Tāpēc es arī pastāstīju to joku, lai cilvēki pasmejas un lai viņiem kļūtu vieglāk.”

Būtībā jau viņš pats arī neviļus norāda uz manis minēto atšķirību – joki par Hitleru ir joki par vadarbības veicēju, bet joki par izsūtīšanu traumatizētiem latviešiem ir joki par nevainīgiem upuriem.

Jokojot par upuri, būtībā tiek turpināta emocionāla vardarbība un tātad noziegums pret viņu. Žēl, ka A.Guzenko pats to nav sapratis.

Arī teikumam, ka jokošana par bailēm un sāpēm varētu palīdzēt tās pārvarēt, kopumā varētu piekrist, ja atkal nebūtu būtiska atšķirība. Bailes no zirnekļiem un tumsas droši vien var ārstēt un izārstēt ar jokiem, taču nevajadzētu to darīt un diezin vai tas līdzētu tādu eksistenciālu baiļu kā baiļu no izsūtīšanas un reāli iespējamas nāves gadījumā.

Arī pats J.Skutelis šajā jokā nav saskatījis nekā nosodāma un turpat Delfos uzsver tiesības jokot par jebko, ja vien to varot paveikt smieklīgi. “”Joku pasaulē ir jābūt lielai vārda brīvībai,” uzsver Skutelis, citējot rakstniekam un filozofam Voltēram piedēvēto teicienu “Es nepiekrītu tavam viedoklim, bet līdz nāvei aizstāvēšu tavas tiesības to paust””, raksta Delfi.

Par Voltēram piedēvēto teicienu vēlos tikai atgādināt jau savulaik manis citēto latviešu literātu Jāni Krēsliņu. Viņš uz šo teicienu reiz ir atbildējis ar pretjautājumu: “Kādēļ kādam līdz nāvei būtu jāaizstāv kāda hitlerieša tiesības sludināt, ka visi ebreji likvidējami, vai Ļeņina vai kāda čekista teiktais, ka likvidējami visi kādai ļaužu šķirai piederīgie?” (J. Krēsliņa Raksti, 3.sēj., 172.lpp). Diemžēl Voltēra laikabiedriem nevarēja ne prātā ienākt, ko apgaismotajai Eiropai nesīs XX gadsimts.

Pēc Voltēra

Taču mēs tagad zinām, kas notika XX gadsimtā Eiropā un tajā skaitā arī Latvijā. Mēs arī zinām, ka tieši šādu notikumu dēļ vārda brīvība nav absolūta un ka ir tapusi virkne likumu un citu norāžu par to, kas ir un kas nav pieļaujams vārda brīvības aizsegā. Tātad, ja likumi liedz kurināt naidu un aizskart cilvēkus viņu etniskās izcelsmes, rases un dzimuma dēļ, tad tas attiecas arī uz jokiem. Ne jau nu joku aizsegā varēs turpināt draudēt melnādainajiem vai ebrejiem. Tas būtu jāapzinās arī jebkuram jokdarim, kurš dzīvo demokrātiskā Eiropas valstī XXI gadsimtā.

Protams, konkrētais joks par latviešiem un Sibīriju nav gluži uzskatāms par naida kurināšanu vai draudēšanu vienas tautas pārstāvjiem, un tamdēļ kriminālatbildība nebūtu jāpiesauc. Taču krimināltabildība ir galējā robeža, pirms kuras ir ļoti plaša morāli ētiskās atbildības telpa.

Iespējams, ka ne visiem cilvēkiem ir viegli atrasties tieši šajā – morāli ētiskās – atbildības telpā, kur būtībā, pirms muti vaļā vērt, ir jāspēj pašam apzināties savas rīcības sekas un atbildību. Tā ir telpa, kur nav priekšā uzrakstīti stingri noteikumi un kur atbildību nevar novelt uz citiem.

Tā ir telpa, kur sods ir nevis kriminālatbildība bez jebkādām sirdsapziņas ēdām, bet tieši sirdsapziņas ēdas un grēka apziņa, kas jāizdzīvo iekšēji sevī, un tas var būt daudz, daudz grūtāk nekā naudas sods, nosacīts sods vai pat brīvības atņemšana, ja cilvēks nav sapratis sava nodarījuma sekas.

Ja krimināltiesību pamatā ir vairāk vai mazāk universāli principi visā pasaulē, kas balstās vienojošās idejās par to, kas ir nepiedodami noziegumi, tad morāli ētiskajā telpā līdzās šādiem vispārcilvēciskiem valda arī vietējās nozīmes nerakstīti likumi, kas balstās konkrētās kopienas vai sabiedrības kultūrvēsturiskajā pieredzē un vidē. Piemēram, Izraēlā ir savi nosacījumi, ASV – savi, tāpat kā citās valstīs.

Lai nepārkāptu šos nerakstītos likumus, kas būtībā saliedē katru sabiedrību, jo ļauj cilvēkiem cieņpilni sadzīvot un izvairīties no nevajadzīgiem savstarpējiem aizvainojumiem, ir ne tikai jāapgūst sausas un teorētiskas zināšanas par vēsturi, bet jāspēj arī būt cilvēcīgi iejūtīgam pret citu cilvēku pieredzi un ciešanām. No tāda viedokļa raugoties, jokā par latviešu bailēm no Sibīrijas nav it nekā smieklīga, ja mēs kaut uz mirkli mēģinātu sevi iedomāties lopu vagonā kopā ar saviem mazajiem bērniem. Un, ja kādam liekas, ka tā ir tāla pagātne, tad es uzdrošinos apgalvot, ka padomju okupācijas režīma noziegumi pret Latvijas cilvēkiem, gan izvedot uz Sibīriju, gan terorizējot tepat uz vietas, ir atstājuši dziļus nospiedumus vairākās paaudzēs. Turklāt par spīti ciešanu nospiedumiem, šī pieredze var izpausties un bieži vien arī izpaužas kā ļoti augšupceļoša un dzīvi apliecinoša dzīves uztvere. Taču to varam izdzīvot un saprast tikai mēs paši, un jēlus jokus no malas mums nevajag.

 

Autore ir brīvžurnāliste

Komentāri (28)

west 19.10.2017. 19.42

Diža ir tā tauta,kura spēj ņirgt pati par sevi (angļi, ebreji). Nožēlojama ir tā ,kura spēj tikai par citām.

+3
-1
Atbildēt

1

    basta > west 19.10.2017. 19.59

    Jebreji dikti “toleranti” pret Holokausta mīta izsmējējiem, bet trešo daļu angļus, līdzīgi latviešiem, neviens nav iznīcinājis.

    +1
    0
    Atbildēt

    0

Mantrausis 19.10.2017. 08.47

Vai ir tā, kā ir?
Ja Linda Mūrniece nebūtu bijusi ministre, vai viņas piktumam pievērstu uzmanību?
Vai fakts, ka Latvijā ir gana daudz ļaužu, kas ne labprāt pat savai ģimenei stāsta par piedzīvoto arestā vai Sibīrijā, Kazahijā, Tālajos Ziemeļos… Cilvēkiem joprojām IR bail runāt par tiem laikiem. Bailes mums aiznesušas tik daudz informācijas. Iepretim tam – cilvēki joprojām ļoti šauru, personisku interešu dēļ baiļu sajūtu atbalsta, stimulē un stiprina.
Es pats nejokotu par Sibīrijas izsūtījumu, bet auri, ko šis joks izsaucis liecina par ko citu. Brīvība vai nu ir vai nav! Ierobežota brīvība nav uzskatāma par brīvību. Es ar visām četrām piekrītu Autores domai, ka par vārdiem ir jāatbild. Tieši tā! Bet nevis tiesas vai citu brīvibu ierobežojošu iestāžu priekšā, kas varbūt pat nezin, ko nozimē brīva doma un brīvs vārds, bet tiem pašiem ļaužiem, kam veltīts joks. Ar to es domāju, ka rasistiskiem un idiotiskiem, stereotipiskiem un vēl kādiem uzskatiem ir jābūt pamatojumam, ko sabiedrībā NAV pieņemts jautāt. Es jokplēša pamatojumu sapratu. Es tā nejokotu, bet viņa domu sapratu. Vai to saprata brīvību ierobežotkārie ļaudis, kas “ņemas uz vella paraūsanu”, nezinu.
Es tā nejokotu, bet domu sapratu. Tā ir pamatota.

+3
-1
Atbildēt

3

    edge_indran > Mantrausis 19.10.2017. 09.48

    Bez likumiem (ierobežotas brīvības) sabiedrība pārvēršas par baru. Vienam gudzenko domubiedram pašlaik ir iespēja turpināt jokot, tikai slēgtā telpā. Veselīga sabiedrība reaģē, lai kāds jokdaris vārda brīvības vārdā nesāk pārvērst sabiedrību par baru:
    ” Pazīstamais krievu performanču mākslinieks Pjotrs Pavļenskis, kurš aizturēts par Francijas Bankas Parīzes filiāles fasādes aizdedzināšanu, ievietots policijas psihiatriskajā stacionārā, vēsta laikraksts “Le Parisien”.

    0
    0
    Atbildēt

    0

    rinķī apkārt > Mantrausis 19.10.2017. 13.17

    Mantrausis… Brīvība vai nu ir vai nav! Ierobežota brīvība nav uzskatāma par brīvību….+++ vai man ir brīvība pašam pēc saviem ieskatiem attdarīt Skutelim un Guzenko par tām pretīgajām emocijām, kuras izdzīvoju, lasot par viņu “jokiem”? 🙂 Ja nav, tad man nav tādas brīvības par kuru Tu tik pacilāti runā un kuras aizstāvi, un nevienam cilvēkam demokrātiskajā pasaulē šādu privilēģiju, jeb brīvības nav.

    Kas attiecas uz konkrēto situāciju, tad lielu daļu atbildības par šo gadījumu ir jāuzņemas LR likumu rakstītājiem, kuri pieļauj šādu situāciju, kad dažiem neliešiem ir iespēja “peldēties” savā visatļautībā un kaifot par panākto efektu un “popularitāti”.

    +1
    0
    Atbildēt

    1

    veesumS > rinķī apkārt 19.10.2017. 18.33

    …nu, redz, Riņķī apkārt…tagad Tu saproti, kādu pretīgumu un nicinājumu izjutu un izjūtu pret lno, kurš atļāvās “pajokot”, bet patiesībā = pretīgi ņirgāties par maniem piederīgajiem, kuriem manta tika aprakstīta, atņemta un paši izsūtīti uz Sibīriju…kuru dzīves salauza un iznīcināja…
    ….un tā nav vārda brīvība…un tie nav nevainīgi jociņi…

    +3
    0
    Atbildēt

    1

    basta > zanE 19.10.2017. 19.32

    Pļiners un Gapoņenka arī pieteicās par Staļina represiju upuru tuviniekiem. Kur vēl labāku motivāciju, lai apkalpotu čeku un nīstu latviešu nacionālpatriotus? Nekas nav zināms par Ždanoku un Korenu.

    0
    0
    Atbildēt

    0

    basta > Mantrausis 19.10.2017. 12.30

    Par Staļina un cionistu sarīkotā imperiālistiskā WWII pus miljona latviešu upuriem var jokot. Kad runa par teroristu organizācijas, Vīzentāla centra, sacerēto holokausta mītu, tad gan nekādu joku.

    +3
    -1
    Atbildēt

    0

Drosma 21.10.2017. 09.13

un kā es saprotu , tad ebreji vienīgie ir panākuši, ka par pasmiešanos par holokaustu var dabūt ne tikai karjeras beigas, bet arī cietumsodu ….. no tiem cilvēkiem mācīties un mācīties

ja Skutelis būtu pajokojis par holokaustu, tad kā saka – viņa game over!
tāda liekulība lūk

+2
0
Atbildēt

0

Lai pievienotu komentāru, vai ienāc ar:

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu