Sergejs Ščipicins, režisors no Sanktpēterburgas, Valmieras teātrī iestudējis Aleksandra Puškina Mazās traģēdijas, kā pirmajā brīdī liekas, bez mazākās pietātes. Bet kam tā arī būtu vajadzīga, ja šī dzeja ir asinīs un kā citāts tiek lietota ikdienā, pat neapzinoties, ka runāts «dzejnieka vārdiem». Bērni Krievijā uzaugot ar Puškinu, programmiņā raksta režisors. Grūtākais esot tikt vaļā no skolā uztieptā glancētā tēla un atcerēties, ka Puškins ir duelējies, runājis riebeklības un vispār ne tuvu nav bijis tikai apskaidrots «mūzu dēls». No glancētā tēla nav ne smakas, bet paradoksālā kārtā valmieriešu rokmūzikas tracinātajā, eksplozīvajā un ņirdzīgajā izrādē ir saglabāts «mūzu dēls» un — bijība pret talantu kā Dieva dāvanu.
No četrām vientulīgajā Boldinas rudenī tapušajām «mazajām» traģēdijām Valmieras izrādē trīs tiek izspēlētas kā atsevišķas dzīves šķautnes, ceturto — Dzīres mēra laikā — izmantojot gan kā laikmeta zīmi (un kuram laikmetam gan nav piemērojams šāds apzīmējums? — mūsējam jau nu noteikti ir), gan izrādes ietvaru. Desmit aktieri iesoļo Apaļajā zālē un apsēžas ap tādu pašu apaļu konferenčgaldu. Priekšsēdētājs (vēlāk arī Hercogs — Krišjānis Salmiņš) no lūkas galda centrā ar pulti izvilina milzīgu monitoru, kas uzpeld līdz griestiem un pazūd izplatījumā — tas ir serveris, kas visus aplī sēdošos saslēdz vienā informācijas laukā. Skopais bruņinieks — informē priekšsēdētājs, un katrs noliecas pār savu galda vir-smā iegaismojušos ekrānu, lai būtu lietas kursā. Viens, gariem, pustumsā blāvi vizošiem baltiem matiem, pār savējo sagumst kā izslāpušais pār avotu — tas būs Barons (Dace Eversa). Uz diviem citiem — jauniem un šmaugiem, norāda priekšsēdētājs un nosauc vārdā — Albērs (teātra jauniesauktais, tikko LKA otro kursu pabeigušais Kārlis Arnolds Avots) un Ivans (Eduards Johansons), tie uzlec uz galda un drudžaini spriež, kā dabūt naudu skaidri noprotamam mērķim — baltam pulverītim. Sagrābuši augļotāju žīdu (Arnolds Osis), čaļi, aizdevēja vājības apzinoties, kaislīgā tango «izdanco» no viņa vajadzīgo devu, bet pašu nožņaudz un iemet galda lūkā — «kapā». Tikmēr baltmatainais Barons, ekrānam pielipis, trīcošiem nagiem rokas internetbankā, kā mīļdzīvnieciņus glāsta kredītkartes un izbauda virtuālās naudas plūsmu līdz saldām tirpām. Barona un Hercoga vai skopuļa un viņa izlaideņa dēla Albēra saspēle ir lakoniska, ironiska, tieša. Varas piespiests, vecis pamet dēlam kredītkarti un nosauc PIN kodu, taču tas izmanto ciparus, lai apzīmētu devu skaitu, un citu pēc citas ie-
šņauc vai nolaiza baltās taciņas. Šajā brīdī viss mainās — skopais Barons, ko spēlē sieviete, mūsu acu priekšā pārtop par kaut ko pāri dzimumiem un raksturam — par… kaut kādu mītisku tēvsmāti, kam acu priekšā bojā iet dēls.
Dace Eversa acīmredzami ir režisora jaudīgais trumpis. Traģēdija dzimst mūsu acu priekšā. Vecis pārkrīt pāri dēla līķim, un Melnais cilvēks ar nepārprotamiem Puškina vaibstiem (Kārlis Freimanis) sakrata putukrējuma baloniņu un novelk abiem pie lūpām pa šaurai svītriņai. Kā no nāvējošas indes mirušajiem, kam iztek putas cauri mokās sakostiem zobiem.
Dace Eversa var visu. Repot Saljēri monologu un nelaupīt tam ne nieka no dziļā dramatisma, jo ritmu, kas viņu nežēlīgi dzen, izsit paša uzvilktais metronoms — tā forma, kuras vergs viņš jūtas. Var dragāt Rammšteinu Du Hast un izkliegt «Nein!» tā, ka šis «Nē!» ir apsūdzība debesīm, kurās taisnības nav tāpat kā zemes virsū. Un radītāja/s maigumā mīlēt un reizē nīst Mocartu (Mārtiņš Meiers), kas nav viņam dāvātās ģenialitātes cienīgs. Bet tas tikai tikmēr, kamēr «Mōcis», kā viņu sauc draudzenīte, pavisam klusiņām nesāk dziedāt Nirvanas un Deivida Bovija The Man Who Sold the World — tas ir viņa rekviēms. Citā brīdī tā būs Mērija (Elīna Dambe) no Dzīrēm mēra laikā, kas dziedās kādu Emijas Vainhausas gabalu, un pēkšņi kļūs skaidrs, ka visam, kas te notiek — trokšņains, histērisks un lauzīts —, ir vēl viens jēgas slānis: katram laikam ir savi rekviēmi un ģēniji, kam aiz muguras stāvējis Melnais cilvēks, liekot šausmās spert soli pāri bezdibeņa malai. Un šī doma ir tikpat stindzinoša kā Akmens viesī donnas Annas (Elīna Vāne) deja ar Komandora pieminekli — tas jau atkal ir pats Puškins — pēc tam, kad dons Huans (Rihards Jakovels) jau nošauts.
Valmieriešu uzvedums ir mans šās sezonas spēcīgākais pārdzīvojums. Cik tur smieklu un neprāta līksmes, tikpat arī ledainu mirkļu, apzinoties, ka, laikam ejot, nemainās neviena cilvēka un cilvēces vājība. Un nav no svara, cik jauns vai vecs, moderns vai antīks ir tas «prožektors», kas no tumsas izrauj pirms vairāk nekā divsimt gadiem miruša dzejnieka izdomātos sižetus. Traģēdija nekur nepazūd.
Pagaidām nav neviena komentāra