Kaurismeki varā • IR.lv

Kaurismeki varā

Pēc kautiņa. Vikstrēms (Sakari Kuosmanens) ar darbiniekiem uzņem Haledu (Šervanu Hadži) savā restorānā. Publicitātes foto
Kristīne Simsone

Atspēkošu bailes, kas varētu rasties, somu klasiķa Aki Kaurismeki (60) jaunākās filmas pieteikumā izlasot, ka tas ir stāsts par bēgļiem. Ja nu, izdarot pāragrus secinājumus, šā iemesla dēļ grasāties filmu ignorēt, pirmkārt, filma nav sociālo reāliju pārsātināts «problēmstāsts», bet gan sirsnīga un cilvēciska komēdija. Otrkārt, tiem, kam patīk deldēt frāzi «kārtējā filma par bēgļiem», gribu atgādināt, ka kino veidotāji nedzīvo uz Mēness, bet gan tajā pašā pasaulē, kuru pēdējos gados tik spēcīgi ir satricinājusi bēgļu krīze ar visiem tās cēloņiem un izrietošajām sekām. Pietiek pat ar knapām mākslas vēstures zināšanām, lai aktualitāšu atspoguļošanu kino neskaidrotu ar kādu gaisā sagrābstītu konspirācijas teoriju par propagandu, bet gan dabisku mākslinieka redzējumu.

Negaidīta tikšanās

Kaurismeki gadījumā tā ir nostrādāta komēdija, kuras pamatā ir somu režisora sausais humors un dzīves rezignēto personāžu traģikomiskie stāsti. Filmas galvenie varoņi — ceļojošs kreklu pārdevējs Vikstrēms (režisora iecienītais aktieris Sakari Kuosmanens) un sīriešu bēglis Haleds (Šervans Hadži) — bēg katrs no savas ikdienas. Vikstrēma dzīvi neizturamu padarījis sievas alkoholisms, bet Haleda — saprotiet paši — karš. Haleds ierodas Somijā, lai meklētu politisko patvērumu, bet Vikstrēms grasās mainīt biznesa darbības virzienu un amizantas sakritības dēļ kļūst par restorāna īpašnieku. Šī nodarbe viņu saved kopā ar saujiņu savādu cilvēku — ar viņa darbiniekiem un beigās arī ar Haledu, kurš, apstākļu spiests, ir kļuvis par likumpārkāpēju. Jāpiebilst, ka Vikstrēma restorānā noris arī filmas humoristiskākās epizodes, kas kariķē pārtikušās Rietumu pasaules koķetēšanu ar eksotiskiem, no citiem pasaules nostūriem aizgūtiem ēdieniem, piemēram, suši.

Komēdijas mežģis

Lai arī Berlīnes kinofestivāla preses konferencē pēc filmas pasaules pirmizrādes šāgada februārī Kaurismeki gardi jokoja, ka viņa iecere ir ar savām filmām mainīt pasauli un viņš palēnām sākot ar Eiropu, filmā Cerības otra puse moralizējošas toņkārtas neieskanas nevienā brīdī. Filmas vēstījums vienkāršā, pat savā ziņā naivā, tomēr atbruņojošā veidā vēsta par klaji atšķirīgu cilvēku satikšanos un vēlmi nesavtīgi palīdzēt. Lai arī filmas lineārais stāstījums un nepārsātinātība ar idejām var maldīgi radīt vienkāršotu iespaidu, šo nepiespiestības sajūtu nevajag novērtēt par zemu. Galu galā, komēdija tik tiešām ir viens no visgrūtākajiem kinožanriem (tā 2015. gada Berlīnes kinofestivālā atzina pat vācu klasiķis Vims Venderss). Kaurismeki filmā humors ir gaumīgs un iedarbīgs. No režisora, visticamāk, par šo pašu tēmu sagaidīsim vēl vienu filmu, jo viņš ir apņēmies uzņemt «bēgļu triloģiju». Pirmā filma bija 2011. gadā iznākusī drāma Havra (Le Havre), savukārt šī ir otrā. Un jāatzīst, ka abas ir izcili ieraksti režisora filmogrāfijā, iemiesojot Kaurismeki rokrakstu — sirsnīgi smeldzīgās toņkārtas, patiesumu un brīvību no ļaunas, indīgi zobgalīgas ironijas. Kaurismeki spēj ietekmēt ne tikai skatītājus, viņš ir iedvesmojis arī krietni jaunāko Somijas režisoru paaudzi, piemēram, Juho Kuosmanenu (boksa komēdijdrāma Laimīgākā diena Olli Meki dzīvē), kuru Kaurismeki komplimentāri sauc par savu kolēģi, un patlaban kino skatāmās Tom of Finland režisoru Domi Karukoski. Abi režisori, starp citu, epizodiskās lomās ir redzami arī filmā Cerības otra puse. Kaurismeki filmā vēl ir lērums mazu, taču saistošu nianšu. Tā ka, filmu skatoties un smejoties, turiet acis vaļā.

oooo

Cerības otra puse (The Other Side of Hope). Rež. Aki Kaurismeki. Kinoteātrī Splendid Palace no 6. oktobra.

Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:


Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu