Saņemot ārsta diplomu, Rīgas Stradiņa universitātes beidzēji svinīgi nodod Hipokrāta zvērestu — «solos ar vislielāko rūpību un bez izvairīšanās jebkurā laikā ikvienam cilvēkam sniegt palīdzību neatkarīgi no viņa reliģijas, tautības, rases, politiskās pārliecības vai sociālā stāvokļa».
Ja Saeima pieņems pagājušajā nedēļā apstiprināto Ministru kabineta Veselības aprūpes finansēšanas likumu, šo tekstu varēs papildināt — «ja vien viņš ir veicis veselības apdrošināšanas iemaksas 5% no divpadsmitkārtīgas minimālās mēneša darba algas».
Ironija šķiet nedaudz par smagu? Patiesībā jau tagad zvērestam varētu rakstīt līdzīgu papildinājumu, jo jau šobrīd cilvēku piekļuvi veselības aprūpei ļoti būtiski ietekmē viņu rocība. Kā rakstīts pagājušajā mēnesī klajā laistajā OECD pārskatā par Latvijas tautsaimniecību, Latvijai ir otrais augstākais līdzmaksājumu līmenis no visām OECD valstīm — 42% no visiem veselības aprūpes izdevumiem iedzīvotāji sedz no savas kabatas. Vidējais līmenis šajā attīstīto valstu organizācijā ir ap 20%. Rezultātā nabadzīgākie biežāk ir spiesti atteikties no medicīniskās aprūpes, un arī šeit Latvija nepatīkami izceļas — 16% no vistrūcīgākajām ģimenēm 2015. gadā nonāca šādā neapskaužamā situācijā, kamēr ES vidējais rādītājs ir tikai 4%.
Rezultāts ir skarbi loģisks. Kā raksta OECD, Latvijā «nabadzīgajiem, mazāk izglītotajiem un bez darba palikušajiem ir lielāka varbūtība ciest no sliktākas veselības vai priekšlaicīgi mirt nekā tiem, kam socioekonomiskie apstākļi ir labvēlīgāki. Dzīvildzes atšķirības starp Latviju un citām OECD valstīm ir relatīvi mazas augsti izglītotajiem, bet daudz lielākas cilvēkiem ar zemāku izglītības līmeni».
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.