Skaļā Eiropas Savienības klusēšana Katalonijā

Vērojot Spānijas policijas brutālo apiešanos ar kataloņiem, pārņem nelabas priekšnojautas. Kaut kas tāds pēdējo gandrīz 30 gadu laikā ir redzēts daudzās pasaules vietās – Turcijas, Krievijas, Venecuēlas, 80. gadu beigās PSRS no Tbilisi līdz Baltijai. Bet tagad, 21. gadsimtā Eiropas Savienības vidū, t.s. vecās demokrātijas valstī?! Joprojām grūti noticēt notiekošajam. Ieskicēšu galvenos vilcienos, kā situācija tik tālu nonāca un kāpēc tas tagad skar visus mūs.

Kas notiek Spānijā? Galvenie fakti par referendumu.

Vai referendums ir likumīgs?

Nē, nav. Saskaņā ar Spānijas konstitūcijas 2. pantu valsts dalīšana nav pieļaujama, arī tautas nobalsošana par daļēju izstāšanos no Spānijas nav paredzēta. Arī valsts tiesību speciālisti uzskata, ka atdalīšanos varētu pamatot tikai ar smagiem cilvēktiesību pārkāpumiem, kuri līdz sestdienai Katalonijā vēl nebija novēroti. Starp citu, arī vēl pirms dažām nedēļām sabiedriskās domas aptaujas rādīja uz nedaudz lielāku iedzīvotāju atbalstu Katalonijas palikšanai Spānijas sastāvā nekā neatkarībai. Vairākuma atbalsts bija tikai pašai idejai, ka vajadzīgs referendums. Cilvēki vēlējās balsot. Nav izslēgts, ka Spānijas policijas brutālā izrēķināšanas ar miermīlīgajiem kataloņiem referenduma dienā var šo noskaņojumu mainīt.

Tāpēc ir ļoti grūti saprast, kāpēc ne Madride, ne Brisele nemēģināja jau agrāk risināt Katalonijas jautājumu dialoga ceļā. Ļoti iespējams, ka tāda konfrontācija nebūtu notikusi.

Pēc 1. oktobra vardarbības no centrālās valdības puses cerības uz miermīlīgu risinājumu dramatiski samazinājušās. Spānija var aizliegt kataloņiem nodot balsis referendumā, bet aizliegt kataloņiem runāt viņi nespēs.

Kas ir Katalonija?

Tas ir viens no 17 Spānijas autonomajiem apgabaliem ar apmēram 7,5 miljoniem iedzīvotāju un savu valodu, stipru ekonomiku un gadsimtiem senu vēsturi, kurā Spānija spēlē nozīmīgu un ne visai cildinošu lomu. 1934. gada oktobra sākumā kataloņi, reaģējot uz autonomijas ierobežošanu no Madrides puses, paziņoja par neatkarīgas Katalonijas republikas nodibināšanu. Reģiona prezidents Luiss Companys tika apcietināts un notiesāts uz 30 gadiem cietumā. Pēc diviem gadiem, kad Spānijā pie varas nāca kreisie, viņš tika atbrīvots. Spānijas pilsoņu kara laikā viņš organizēja Barselonas aizstāvību pret ģenerāļa Franko spēkiem. Īsi pirms pilsētas krišanas viņš aizbēga uz Franciju, kur vācu okupācijas laikā Gestapo viņu sagūstīja un izdeva Spānijai. 1940. gada 15. oktobrī Spānija viņam izpildīja nāvessodu. Katalonijā viņš tagad ir nacionālais varonis. Arī šodienas sasprindzinājums aizsākās pirms septiņiem gadiem, kad Spānija samazināja Katalonijas autonomās tiesības.

Jāatzīmē, ka Franko diktatūras laikā jebkāda Katalonijas republikas pieminēšana bija aizliegta, kataloņu valoda no sabiedriskās telpas izstumta. Tikai 1975. gadā pēc Franko nāves šie aizliegumi tika atcelti. Kataloņu valoda, kura pieder pie romāņu valodu grupas, šodien reģionā (kurā oficiāli valda divvalodība) pamazām izspiež spāņu valodu, kas savukārt pret kataloņiem naidīgi noskaņo spāņus. Varētu teikt, ka Spānijas valodu politikai ir sava nozīme tajā, ka kataloņi sevi uztver kā atsevišķu nāciju.

Būtībā konflikts Katalonijā ir divu dažādu kultūru sadursme, kuras saknes meklējamas tālā senatnē. Katalonijas pilsētās jau sen izveidojās pārticis pilsoņu slānis, līdzīgi kā Hanzas savienības pilsētās vai itāļu pilsētrepublikās. Ieņēmumus deva attīstītā amatniecība un tirdzniecība, izmantojot jūras ceļus. Tamdēļ kataloņiem ir pieredze gan politisku kompromisu, gan sabalansētas varas sistēmas izveidošanā. Ko nevar teikt par monarhistisko Spāniju, kurā vienmēr ir bijusi skaidri izteikta varas vertikāle, kuras augšā ir karalis, zem viņa dižciltīgie, baznīca un pašā apakšā zemnieki. Spānija savu bagātību vairoja ne tik daudz ar tirdzniecību, atjautību un izgudrojumiem, kā ar koloniju un citu zemju izlaupīšanu. Šīs hierarhijās balstītās politikas modelis Spānijā nav pilnībā zudis vēl šodien, pariju iekšējā demokrātija ir salīdzinoši vāji attīstīta. Neaizmirsīsim, ka Spānijas valdošās politikas aprindas šad un tad satricina kārtējais korupcijas skandāls. Spāņi uzskata, ka uzvarētājam pienākas viss, īpaši, ja runa ir par amatu vai budžeta līdzekļu sadali. Tas izskaidro, kāpēc Madride šobrīd akcentu liek uz konfrontāciju ar Kataloniju un nevis uz kompromisa meklēšanu. Pat tādā jautājumā, kā vēršu cīņas ir vērojamas lielas atšķirības spāņu un kataloņu uztverē – kamēr spāņi tās uztver ar sajūsmu, Katalonijā vēršu cīņas ir aizliegtas.

Arī 1714. gads ir iededzināts kataloņu kolektīvajā atmiņā. Toreiz sākās kataloņu nelaimes – karā par Spānijas mantojumu kataloņi bija nostājušies Habsburgu pusē. Uzvarētājs, Burbonu dinastijas pārstāvis Felipe V, lika aplenkt Barselonu, to nodedzināt un pilsētas elitei nocirst galvas. Vēl tagad kataloņi Spānijas karali sagaida ar saucieniem: “Nost ar Burboniem!”. Šī vēsturiskā lappuse nav aizvērta vēl tagad – lai gan pēc Franko diktatūras beigām kataloņi daļu tiesību atguva, viņiem atšķirībā no baskiem netika atdotas nodokļu privilēģijas.

Vai vēlmei pēc neatkarības ir arī ekonomiski iemesli?

Jā, kā tas ir lielāko tiesu šādos gadījumos. Katalonija ir reģions ar attīstītu ekonomiku, kurā ir viens no augstākajiem augstskolas izglītību ieguvošo iedzīvotāju procentiem visā Eiropas savienībā – 39%. Arī Katalonijas ekonomika aug  3,5% gadā, kas ir daudz salīdzinot ar ES vidējo – 1,9%. Bet dīvainā kārtā paši kataloņi neko daudz neizjūt sava reģiona ekonomisko spēku – viņiem iet salīdzinoši slikti. 13,2% kataloņu ir bez darba, jauniešu vidū bez darba ir pat 30,5%. Un arī iedzīvotāju ar zemu izglītības līmeni ir ļoti daudz – 39,6%, salīdzinot ar ES vidējo rādītāju – 26,3%. Tas rada sociālu nevienlīdzību un spriedzi reģionā.

Kataloņi nespēja saprast, kāpēc viņu reģionā, kurš ir viens no ekonomiski veiksmīgākajiem visā ES, līdz cilvēkiem nonāk tik maz no šīs labklājības. Daudzi uzskata, ka pie tā galvenokārt vainīga Katalonijas atkarība no Madrides – reģions iemaksā centrālajā budžetā daudz vairāk nekā saņem atpakaļ. Arī tāpēc daļa kataloņu vēlas atdalīšanos no Spānijas, ko Madride nevēlas pieļaut. Kā nekā Katalonijas ekonomika ar 224 miljardiem eiro sastāda gandrīz piekto daļu no visas Spānijas BIP, spāņu eksportā Katalonija sastada pat ceturto daļu. Tātad Spānija no Katalonijas atdalīšanās zaudētu ļoti daudz. Eksperti pat uzskata, ka bez Katalonijas Spānija vairs nespētu segt savus parādus un bankrotētu.

Protams, Katalonijas neatkarība izraisītu veselu rindu ļoti smagu problēmu – gan Spānijas parada sadalīšanu, dalību Eiropas savienībā, eirozonā un vēl daudzas citas. Ir pat šaubas, vai reģions viens pats spētu ekonomiski izdzīvot. Oficiāli skaitās, ka Katalonijai būtu jāzaudē ES dalībvalsts status. Tomēr citi, kā Eiropas parlamenta deputāts Ramons Tremoza, uzskata, ka izslēgšana no ES nenotiks. Kaut vai vairāk nekā 7000 starptautisko koncernu dēļ , kuri atrodas Katalonijā, nez vai ES izslēgs to no kopējā tirgus un eirozonas. ES arī neesot nekādas intereses pieļaut Singapūrai līdzīgas nodokļu oāzes rašanos Eiropas dienvidos.

Kāda nozīme ir notikumiem Katalonijā visai Eiropai?

Manuprāt, ļoti liela, iespējams, ka pat lielāka nekā „Brexit“. Nevar neredzēt Krievijas lielo sajūsmu par spāņu policijas vardarbību, jau tagad Kremļa troļļi bariem darbojas internetā, stāstot, ka Eiropa ir liekulīga, melīga un nedemokrātiska. Tā nosoda cilvēktiesību un demokrātijas pārkāpumus visur pasaulē, arī Krievijā, pat Ungārijā un Polijā, bet piever acis uz vardarbību savā durvju priekšā. Baidos, ka Briseles klusēšana mums radīs vēl ļoti daudz problēmu nākotnē. Atgādināšu, ka Līgumā par Eiropas Savienību, kurš publicēts Eiropas Savienības oficiālajā izdevumā 2008. gada 9. maijā, dalībvalstis vienojās arī par šiem 2. pantā izteiktajiem principiem:

Savienība ir dibināta, pamatojoties uz vērtībām, kas respektē cilvēka cieņu, brīvību, demokrātiju, vienlīdzību, tiesiskumu un cilvēktiesības, tostarp minoritāšu tiesības. Šīs vērtības dalībvalstīm ir kopīgas sabiedrībā, kur valda plurālisms, tolerance, taisnīgums, solidaritāte un kur nav diskriminācijas, kā arī valda sieviešu un vīriešu līdztiesība.

Vai Katalonijā notiekošais atbilst šiem principiem? Iespējams, ka uz šo jautājumu atbildes nāksies meklēt Eiropas visaugstākajos līmeņos. Lai kāda būs atbilde, miljoniem cilvēku, kuri svētdien sekoja barbariskajiem notikumiem Katalonijā, viedoklis jau ir izveidojies. Un tas nebūt nenāk par labu savienībai. Vēlos uzsvērt, ka šeit nav runa par kādu bruņotu, agresīvu bandu ārdīšanos, kā tas bija G20 galotņu tikšanās laikā Hamburgā, nedz kādiem terora aktiem. Šeit cilvēki vēlējās brīvi un demokrātiski izteikt savu attieksmi pret Katalonijas neatkarību.

Ja pirms policijas iejaukšanās aptaujas liecināja, ka vairākums, lai arī neliels, ir pret Katalonijas atdalīšanos, tagad nav izslēgts, ka Madride ar savu brutālo rīcību būs mainījusi daudzu kataloņu domas. Ar nožēlu jākonstatē, ka ne tikai posttotalitārās sabiedrības Eiropas austrumos, bet arī “vecajās” demokrātijās visaugstākā līmeņa politiķi savā domāšanā ir iesprūduši 20. vai pat 19. gadsimtā. Toreiz arī laulība skaitījās nešķirama, ko baznīca vienojusi, to cilvēkiem nebūšot šķirt. Šodien neveiksmīgas laulības šķiršana mums ir pašsaprotama lieta. Bet valstu līmenī tas vēl nav aptverts – 21. gadsimtā nebūs iespējams noturēt tautas, apgabalus kādas valsts sastāvā ar vardarbību. 21. gadsimtā pretrunas un problēmas jārisina dialoga gaitā, meklējot vislabāko kompromisu visu iesaistīto pušu starpā. Nav jau tā, ka Katalonijai nav, ko zaudēt. Tās neatkarība nebūt nav nedz vienkāršs, nedz lēts pasākums. Eiropas Savienībai bija unikāla iespēja laikus iesaistīties Katalonijas problēmas risinājumā, bet tā izlikās to neredzam.

“Kurš nāk par vēlu, to soda dzīve,” tā 80. gadu beigās Gorbačovs teica Honekeram, kurš nevēlējās saredzēt, ka komunistiskā VDR savu laiku ir nodzīvojusi. Kā mums tagad pietrūkst Gorbačova, Helmuta Kola, Hansa Dītriha Genšera un viņiem līdzīgu augsta līmeņa politiķu, kuri bez lieliem satricinājumiem un cilvēku upuriem spēja sakārtot Eiropas likteņus pēc Aukstā kara! Vai tiešām kontineta likteņus šodien nosaka politiķi, kuri nesaprot šo Honekeram teikto un cer, ka lietas nokārtosies pašas no sevis? Tā, visdrīzāk, nebūs. Ar skaļu klusēšanu problēmas Eiropa atrisināt nespēs.

 

Autore ir žurnāliste

Avots: LĪGUMS PAR EIROPAS SAVIENĪBU