LMT un „Lattelecom” apvienošanās gadījumā lielākais zaudētājs būs Latvijas valsts

Apvienošanās darījums nav izdevīgs ne telekomunikāciju tirgus dalībniekiem, ne Latvijai, ne tās iedzīvotājiem

Pretrunīgie viedokļi par „Latvijas Mobilais telefons” (LMT) un „Lattelecom” apvienošanu pēdējās nedēļās uzbangojuši īpaši spēcīgi. Daudziem pārdomas raisījusi lēmumu pieņēmēju šķietamā neizlēmība (vai drīzāk – apdomība), bet citiem – konsultāciju kompānijas KPMG publiskotais pētījums, kas izsaucis veselu sašutuma vētru dažādu nozaru ekspertu vidū. Un ne velti – izdaudzinātajā risinājumā, kas tiek ieteikts Latvijai, ir virkne bīstamu “zemūdens akmeņu”.

Zviedru vēlme apvienojoties iegūt kontroli – acīmredzama un saprotama

LMT un „Lattelecom” apvienošana no valsts kā akcionāra skatpunkta nevienā gadījumā nav ērta un izdevīga. Apvienojot uzņēmumus (formāli nepērkot un nepārdodot kapitāldaļas), valsts var zaudēt kontroli, kamēr „Telia Sonera” grupa bez piepūles un papildu ieguldījumiem – akciju kontrolpaketi. Tas nozīmē arī to, ka valsts īpašumā esošo apvienotā uzņēmuma daļu vērtība, visticamāk, samazināsies.

Saprotams, ka šāds scenārijs būtu izdevīgs Zviedrijas pusei, kas lielā mērā izskaidro neseno viedokļu sadursmi starp LMT padomes pārstāvjiem. LMT padomes priekšsēdētājs, “Telia Company AB” pārstāvis Klāss Nikanders asi reaģēja uz LMT prezidenta Jura Bindes kritiku par ieceri apvienot LMT un „Lattelecom”, sakot, ka tā ir nepieņemama, nepārstāv padomes vairākuma viedokli un “rada jautājumu par vadības spēju godprātīgi pārstāvēt visu LMT īpašnieku intereses un tādēļ efektīvi vadīt uzņēmumu nākotnē”. Tikmēr cits LMT padomes loceklis – padomes priekšsēdētāja vietnieks Anrī Leimanis – atbildēja, ka viņam Nikandera paziņojums šķitis pārsteidzošs, jo padome par šādu jautājumu nav lēmusi.

Šāda publiska veļas mazgāšana un „Telia Sonera” grupas draudi sodīt tos, kuri kritizē LMT un „Lattelecom” apvienošanas ieceri, raugoties no malas, liek domāt par zviedru puses nervozitāti. Šķiet, „Telia Sonera” grupas interese uzņēmumus par katru cenu apvienot, tādējādi audzējot savu ietekmi, ir milzīga.

Cik Latvijai izmaksās zviedru kontroles neitralizēšana?

Varētu domāt, ka KPMG ieteikums LMT un „Lattelecom” apvienošanas rezultātā izveidot uzņēmumu, kurā līdzīgās daļās katram no lielajiem akcionāriem – „Telia Sonera” grupai un Latvijas valstij, piederētu 30-40% akciju, bet pārējā akciju daļa tiktu kotēta biržā, risina zviedru dominances problēmu. Diemžēl, paraugoties rūpīgāk, šis šķietami gudrais risinājums izrādās “baltiem diegiem šūts”.

Tas nerunā par vērienīgajām naudas un laika investīcijām, kas nepieciešamas LMT un „Lattelecom” novērtējuma veikšanai, pirms vispār būtu iespējams sagatavot realitātei atbilstošu abu uzņēmumu apvienošanās scenāriju KPMG ieteiktajā modelī. Tikai pēc abu uzņēmumu skrupulozas novērtēšanas būtu saprotams, cik procenti no jaunizveidotā uzņēmuma akcijām pienākas „Telia Sonera” grupai un cik – Latvijas valstij.

Ja novērtēšanas rezultāts liecinās, ka LMT ir vērtīgāks par „Lattelecom”, tad visdrīzāk „Telia Sonera” grupai pienāksies jaunizveidotā uzņēmuma kontrolpakete. „Telia Sonera” grupai atteikties no kontrolpaketes un pārdot savas akcijas biržā, kur cena par tām nav prognozējama, būtu neloģiski. Tāpēc, lai īstenotu KPMG ieceri par līdzvērtīgu daļu sadalījumu un panāktu, ka zviedri labprātīgi paraksta jaunu akcionāru līgumu, Latvijas valstij var nākties maksāt tiem prāvu kompensāciju. Tagad par šiem apstākļiem publiski netiek bilsts ne vārda, tāpat kā par to, kas segs „Telia Sonera” grupas zaudējumus, ja tādi radīsies, uzņēmumus apvienojot (jo uz to zviedri noteikti uzstās).

Arī vieglā peļņa, uz ko varētu cerēt, pārdodot savas apvienotā uzņēmuma “brīvās” akcijas biržā, nav tik skaidra un prognozējama. Pārdodot Latvijas valstij piederošās (15-20%) akcijas biržā, to cenu (tātad arī ieņēmumus) neviens nevar prognozēt. Līdz ar to nav izslēgts, ka cerētā peļņa varētu nebūt ne uz pusi tik liela, cik gribētos. Ienākumu vietā šāds solis var nest arī zaudējumus.

Zaudēs arī konkurence un iedzīvotāji

LMT un „Lattelecom” apvienošanas idejas entuziasti nemitīgi atkārto, ka nav citas izejas un uzņēmumi obligāti jāapvieno. Tiek teju draudēts, ka pretējā gadījumā citi tirgus spēlētāji var izveidot integrētu operatoru, kas varētu atņemt tirgus daļu „Lattelecom” un LMT, un tādejādi Latvija kā akcionārs piedzīvotu neizmērojamus zaudējumus.

No konkurences viedokļa šādas bažas ir klaji nepamatotas. Pašlaik Latvijā nav neviena uzņēmuma ar tik lielu tirgus daļu interneta, TV, mobilo un fiksēto sakaru tirgos kā potenciāli apvienotajam LMT un „Lattelecom”. Tādēļ abu uzņēmumu apvienošana izdaudzinātās sinerģijas un uzņēmumu efektivitātes celšanas vārdā radītu daudz nelabvēlīgu blakņu. Proti, apvienojoties LMT un „Lattelecom”, tiktu radīts spēlētājs, kam, salīdzinot ar konkurentiem, būtu virkne vērā ņemamu priekšrocību. Šāds ekonomiskais spēks, dominējot tirgū, noteikti novājinās konkurentus, kā arī cels mazumtirdzniecības cenas. LMT un „Lattelecom” konkurenti tagad un arī tuvākajos gados nespēs izveidot līdzvērtīgu pakalpojumu piedāvājumu un ir naivi cerēt, ka apvienotais uzņēmums neizmantos savas priekšrocības uz klientu un patērētāju rēķina.

Jau tagad var teikt, ka, ejot šo ceļu, vistuvākajā nākotnē Latvijas patērētājs būs spiests ar cerībām lūkoties pēc kāda starptautiska telekomunikāciju milža, kas varētu ienākt Latvijā, līdzsvarot spēkus tirgū un pielikt punktu apvienotā uzņēmuma dominancei. Šī scenārija ietvaros esošie telekomunikāciju tirgus dalībnieki, kuri būtiski papildina valsts budžetu ar saviem nodokļu maksājumiem un nodarbina lielu Latvijas iedzīvotāju skaitu, būs spiesti iziet no Latvijas tirgus. Nav zināms, vai KPMG pētījumā ir ietvertas aplēses par to, kādas negatīvas sekas tautsaimniecībai (zaudēto nodokļu un darba vietu ziņā) nesīs LMT un „Lattelecom” apvienošana.

Iepazīstoties ar publiski pieejamo informāciju par LMT un „Lattelecom” apvienošanu, būtībā rodas tikai viens jautājums: “Kurš būs ieguvējs?”. Ir skaidrs, ka apvienošanās darījums nav izdevīgs ne telekomunikāciju tirgus dalībniekiem, ne Latvijai, ne tās iedzīvotājiem.

Autore ir konkurences tiesību advokāte, advokātu biroja VILGERTS partnere