Sildīt vai atdzīvināt?

Vienotības kongress 19. augustā var būt izšķirošs partijas vai nu turpmākai iznīkšanai, vai atdzimšanai, uzskata daudzi partijas biedri, ieskaitot iespējamos kandidātus uz tās līdera amatu

Valdes priekšsēdētāja amatu atstās iepriekšējā kongresā pērn augustā ievēlētais Andris Piebalgs. Ilggadējā līdere Solvita Āboltiņa paziņojusi, ka aiziešot no politikas un atgriezīšoties diplomātiskajā dienestā. Piebalga vietā uz amatu tagad pretendē Saeimas frakcijas priekšsēdētājas vietnieks Edvards Smiltēns, ekonomikas ministrs Arvils Ašeradens un Rīgas domes deputāts Vilnis Ķirsis.

Cilvēki apmulsuši

Vienotību kā apvienību Saeimas vēlēšanām 2010. gadā izveidoja trīs partijas – Jaunais laiks, Pilsoniskā savienība un Sabiedrība citai politikai. 10. Saeimas vēlēšanās apvienība ieguva 31,22% vēlētāju atbalstu un 33 deputātu mandātus. 2011. gada augustā notika partijas dibināšanas kongress. Ārkārtas vēlēšanās 2011. gadā Vienotība ieguva 20 mandātus, bet pašreizējā Saeimā tai ir 23 deputātu vietas un pieci ministri valdībā. Jūlijā pieci deputāti izstājās no partijas un piedalās jauna politiskā spēka veidošanā, tomēr paliek Vienotības frakcijas biedri. Sabiedriskās domas aptaujās atbalstu Vienotībai jau vairākus mēnešus pēc kārtas pauž mazāk nekā 5% vēlētāju.

Kā secina Eiropas Parlamenta deputāts Krišjānis Kariņš, kas kandidē uz partijas domes priekšsēdētāja amatu, līdz ar partijas ietekmes mazināšanos iznāk ārā nesaskaņas, ambīcijas, aizvainojumi, kuri bija slāpēti, kamēr Vienotība bija Latvijā valdošā partija. Grūtības sākušās pēc tam, kad 2013. gada novembrī no premjerministra amata atkāpies Valdis Dombrovskis. Kariņš atgādina – Ir publicētās oligarhu sarunas parādot, kā pret Dombrovski «mērķtiecīgi strādāja». Kopš viņš vairs nevada valdību, partijā ņemot virsroku personiskas antipātijas. Bet pavisam slikti esot gājis pēc tam, kad 2015. gada decembrī valdības vadītājas amatu nācies atstāt Laimdotai Straujumai.

Tomēr Kariņš neuzskata, ka ar partiju ir cauri. Sabiedrībā arvien esot pieprasījums pēc eiropeiskām, demokrātiskām vērtībām, kuras pārstāv Vienotība, un, kaut gan «cilvēki ir nedaudz apmulsuši», «vajag tādu partiju, un es nesaprotu, kāpēc mēs nevarētu turēties kopā». Partijas politiķiem jāvienojas ap jaunu vadītāju, un tie nedrīkst atkārtot kļūdu, ka «Piebalgu ievēlēja, bet iekšēji nevienojās, ka jāstrādā, nesaprata, ka pašiem vien jāizdara».

No trim publiski minētajiem kandidātiem izredzes kļūt par priekšsēdētāju esot vai nu Ašeradenam, ko Kariņš dēvē par «stabilitātes kandidātu», vai nu Ķirsim jeb «nākotnes kandidātam». Smiltēnam būšot grūti uzvarēt, jo daudziem biedriem neesot saprotama viņa publiskā vēršanās pret Āboltiņu kā frakcijas vadītāju, iepriekš nesaskaņojot viedokļus un nepārliecinoties, ka šādā cīņā var uzvarēt. «Reizēm cilvēks, lai celtu sevi, izvēlas cīnīties ar kādu citu,» Kariņš spriež.

Solvitas faktors

Taču priekšsēdētāja amata kandidātu attieksme pret publiskajā telpā īpaši saasināto jautājumu par Āboltiņas neformālo ietekmi uz partijas politiku ir dažāda.

Āboltiņa bija apvienības, pēc tam partijas priekšsēdētāja no 2011. gada līdz pagājušā gada augustam. Pagājušonedēļ viņa publiski pateica pirms tam kuluāros jau labu laiku zināmo – ka vairs nekandidēšot ne uz kādiem amatiem un atgriezīšoties diplomātiskajā dienestā, kur bija strādājusi pirms iesaistīšanās politikā.

Ķirsis uzskata, ka Āboltiņa «ir vēsture». Turklāt «viens cilvēks nevar ne izveidot, ne sagraut partiju». Tikmēr Smiltēns ir pārliecināts, ka Āboltiņa «kontrolē partiju, kaut arī viņu pašu nevar ievēlēt nekur». Pat ja viņa vadītu tikai Ētikas komisiju, nevis partijas frakciju un Saeimas Nacionālās drošības komisiju, «varas centrs būtu tur».

Arī viņas paziņotais par atgriešanos diplomātiskajā dienestā esot māņu kustība. Jo «Roma nav zvanīta» (Āboltiņa cerot būt vēstniece Itālijā) – šāda vienošanās ar ārlietu ministru Edgaru Rinkēviču viņai varot būt, taču vakance būs brīva tikai maijā, bet vēstnieku izvēlē ir teikšana arī Valsts prezidentam un Saeimas Ārlietu komisijai. Un Āboltiņa jebkurā gadījumā centīšoties «sakārtot laukumu», tajā skaitā «salikt savu vēlēšanu sarakstu».

Smiltēns uzskata, ka Vienotība ar Āboltiņu ir «miris organisms», tikai atdziest lēnām, jo masa ir liela. Viņš atgādina, ka jau devīto mēnesi turpinās partijas reitinga kritums par apmēram 0,1% mēnesī. (Pērn decembrī tie bija 4,5%, nupat jūlijā – 3,7%.) Tāpēc viņa programma esot šāda: «Pirmkārt, izmest Āboltiņu un [Arti] Kamparu. Otrkārt, izvērtēt ministrus, lai dara, nevis shēmo. Konkrēts piedāvājums!»

Smiltēnam nepiekrīt abi pārējie kandidāti. Ķirsis uzskata, ka jautājums būtu jāatrisina «klusi un saprātīgi», taču partijas biedrs noēdot Vienotības atlikušo kapitālu un pārvēršot savā kapitālā – «nerunā, ko darīt, viņam visur Solvita». Līdzīgās domās ir  Ašeradens – «Āboltiņas problēma ir atrisināta», bet tieši par viņas mantinieku un nākamo partijas priekšsēdētāju vēl pirms mēneša uzskatītais Smiltēns «iešāvis viņai mugurā un radījis problēmu», kas bijis arī iemesls, kāpēc viņš pats izlēmis kandidēt uz priekšsēdētāja amatu.

Inteliģentāk pret oligarhiem

Ašeradens uzskata, ka Latvijai ir divas fundamentālas problēmas – «promaskaviskais virziens» un valsts nozagšana. Ja negribam «pamosties valstī, kurā premjerministrs ir Ušakovs», jāaptur straujā fragmentēšanās demokrātisko partiju spārnā. Viņaprāt, tieši Vienotība var piedāvāt mērenu, centrisku, eiropeisku un latvisku politiku.

Taču Vienotībai jākļūst par partiju, «kas vadīta nevis autoritāri», kad lēmumus pieņem «relatīvi šaurā lokā», bet gan demokrātiski, kā tika mēģināts, taču ne īsti sekmīgi, jau Piebalga laikā, kad «autoritārisma periodu» bija nomainījis «ķildu periods», kam tagad jābeidzas. Partijai nepieciešama pašattīrīšanās un izaugsme. Bet Vienotības šābrīža svarīgākais darbs ir stabilizēt valdību, kurai priekšā ir smaga budžeta pieņemšana, «lai nebūtu deputātu kvotu», bet būtu nodrošināts finansējums gan veselībai, gan izglītībai, gan drošībai un aizsardzībai.

Ķirsis dēvē par «sindromu» Ašeradena centienus «visos jautājumos atrast kompromisu». Viņaprāt, ir jāatgriežas pie Vienotības pamatvērtībām – tiesiskuma, demokrātijas, atbildīgas fiskālās politikas, oligarhu varas nepieļaušanas -, taču «inteliģentāk», nekā to dara Juta Strīķe no Jaunās konservatīvās partijas, kurai «visi ir zagļi».

Ķirša iecerētajā likumu izmaiņu «pretoligarhu paketē» ir četri punkti – sabiedrisko mediju finansējums, atklātas Valsts prezidenta vēlēšanas, mediju īpašnieku publiskošana, aizliegums vēlēšanās kandidēt cilvēkiem, kuri ir apsūdzēti noziegumos. Tai līdzās viņam esot arī «Latvijas modernizācijas pakete», kas paredz administratīvā iedalījuma pārskatīšanu, lai pašreizējo 119 pašvaldību vietā būtu apmēram 20, un izglītības sistēmas reformu.

Taču pie Ķirša mīnusiem citi partijas biedri min ne tikai viņa pieredzes trūkumu politikā, bet arī to, ka viņš vispirms bija viens no «Olšteina sešinieka», kas 11. Saeimā atšķēlās no Zatlera Reformu partijas, bet pēc tam viņa individuālā kampaņa pirms 12. Saeimas vēlēšanām bija viens no iemesliem, kāpēc Vienotībai atņemts valsts finansējums.