«Kā sākām, nevienu brīdi neesam apstājušies,» par Abgunstes muižas atjaunošanu un iedzīvināšanu stāsta tās saimnieki Asnāte un Jānis Avotnieki.
Latvija ir viena no tukšākajām vietām Eiropā, gandrīz vienīgā valsts, kur galvaspilsētā nav saglabājies neviens pilsoņu dzīvoklis un laukos - neviena muiža ar seno iedzīvi un iemītniekiem. Tik skarba ir Rundāles pils direktora Imanta Lancmaņa diagnoze. Un tomēr ir muižas, kurās atkal dzīvo cilvēki. Ir vasaras ekspedīcijās dodas radošo industriju portāla Fold.lv redaktore Veronika Viļuma un LTV raidījuma Adreses autors Mārtiņš Ķibilds
Ar Abgunstes muižas saimnieci Asnāti Avotnieci pirms vairākiem gadiem iepazināmies Mākslinieku savienības vasaras rezidencē Zvārtavas muižā, kur viņas vadībā notika biedrības Radošuma meka rīkotā vasaras skola. Tagad viņiem ir pašiem savs nams otrā Latvijas pusē, Jelgavas novada Zaļenieku pagastā. «Pirms Zvārtavas mēs nebijām domājuši par lielu, vēsturisku ēku, turklāt tādu, kur pamatīgi jāiegulda. Bet, divus gadus tur darbojoties, rīkojot simpozijus un bērnu nometnes, sapratām, ka paši gribam tādu vietu. Ap to laiku mūsu ģimenei parādījās arī personiska vēlme pārcelties prom no Rīgas. Un šī vieta nav vienkārši lauku īpašums, kur tu tikai ieguldi, bet tāda, kas kādreiz ieguldīto spēs atdot atpakaļ. Nav runa par peļņu, bet lai var nopelnīt maizei un ir prieks darboties,» stāsta Asnāte, kad vaicāju, kas pamudinājis uzņemties atbildību par valsts nozīmes arhitektūras pieminekļa sakopšanu.
