Grupas "Pērkons" soliste Ieva Akuratere. Foto: Ieva Lūka, LETA
Publicējam septīto nodaļu no šovasar apgādā „Mansards" izdotā Gunta Šmidchena pētījuma "Dziesmu vara. Nevardarbīga nacionālā kultūra Baltijas dziesmotajā revolūcijā"
Pasaules koru olimpiādes nedēļā publicējam fragmentu no Vašingtonas Universitātes (Sietlā) Skandināvijas studiju departamenta asociētā profesora un Baltijas studiju programmas vadītāja Gunta Šmidchena grāmatas, kas sniedz ieskatu kordziedāšanas vēsturē. 1990. gadā Šmidchens viesojās visās Baltijas valstīs un kļuva par dziesmotās revolūcijas aculiecinieku. Tas pamudināja viņu padziļināti pētīt dziesmas un dziedāšanas fenomenu Baltijas nacionālās identitātes aspektā.
Pētījuma sesto nodaļu varat lasīt šeit.
***
Pārmaiņas brieda komunistiskajā partijā un padomju valdībā. 1982. gadā nomira Leonīds Brežņevs, kuru nomainīja Jurijs Andropovs, vadonis, kura publiskais tēls apgalvoja, ka viņam patīkot "džeza" mūzika, bet kurš pārraudzīja represiju vilni gan pret politiskajiem disidentiem, gan rokmūziķiem. Pēc Andropova pēkšņās nāves pēc gada un trīs mēnešiem vara pārgāja pavecā, konservatīvā Konstantīna Čerņenko rokās, kurš savukārt aizgāja mūžībā 1985. gada martā. Tad pie varas nāca Mihails Gorbačovs un izziņoja jaunu ekonomiskās pārbūves (perestroika) programmu, kuru atbalstītu atklātas, publiskas diskusijas par politiku (glasnostj), un kādā "rāmas atklātības brīdī" viņš atklāja, ka apbrīnojot Džonu Lenonu. Glasnostj mīkstināja mākslas cenzūru, kā arī atcēla ierobežojumus rokmūzikas pieejai skatuvēm un masu medijiem (Troitsky, Back in the USSR, 95-99, 116, 123-25, 137; Jurčaks raksta, ka Andropova runu rakstītāji klausījušies Visocki; Yurchak, Everything Was Forever, 124; Ryback, Rock around the Bloc, 3.).
