Eiropas Savienībā vienmēr liela nozīme bijusi Vācijas un Francijas mijiedarbībai. Tagad kanclere Angela Merkele (62) cer, ka Emanuēla Makrona (39) ievēlēšana uzlabos Berlīnes un Parīzes attiecības. Taču pastāv arī domstarpību draudi
Vēsturē mēdz atgadīties dīvaini pagriezieni. Pirms trim gadiem – kādā svelmainā 2014. gada vasaras dienā – iezvanījās vācu ekonomista Henrika Enderlēna telefons. Viņš ir profesors Hērtija vārdā nosauktajā Valsts pārvaldības skolā Berlīnē. Zvanītājs bija Žans Pizani-Feri, ekonomists no Parīzes. Viņš interesējās, vai Enderlēna universitātē neatrastos vieta viespasniedzējam no Parīzes – gados jaunam valdības padomniekam Emanuēlam Makronam. Pizani-Feri skaidroja, ka Makrons nespēj sastrādāties ar savu priekšnieku – Francijas prezidentu Fransuā Olandu, tāpēc meklē jaunu darbu.
Jau toreiz Enderlēnam bijušā baņķiera Makrona vārds nebija svešs. Abi vairākkārt bija apmainījušies ar dažādiem dokumentiem un pat klātienē tikušies Elizejas pilī, kad tika diskutēts par Francijas un Vācijas nākotnes attiecībām. Gan Enderlēns, gan Pizani-Feri bija pārliecināti, ka Makronu gaida spoža nākotne.
Vai Eiropas vēsturē būtu noticis citāds pavērsiens, ja Makrons tovasar būtu pārcēlies uz Berlīni? Vai par Francijas prezidentu tagad būtu kļuvusi Marina Lepēna? Vai varbūt Fransuā Fijons spētu izrauties līderos, par spīti dažādajiem skandāliem, kas saistīti ar viņa kandidatūru?
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.