Egija gribēja iekārtot mazu zemnieku produktu veikaliņu, bet Andrievs tai līdzās – beķereju. Viss pagriezās citādi, lielāko uzņēmuma peļņu tagad nes Rīgā populārā Eklērnīca Raunas dārzs
Par Raunas dārza tuvumu ātrāk nekā izkārtne ziņo saldena smarža. Saimnieks Andrievs Jansons stāsta: ja ir pareizais vēja virziens un stiprums, viņa bizness saožams pat puskilometra attālumā. Daži pircēji atzinušies, ka tieši tā viņus atraduši – deguns atvedis.
Pirmās klientes patiesībā bijušas apkārtnes jaunās māmiņas, kas, dodoties pastaigā ar ratiņiem, meklējušas, kur iedzert kafiju. «Jā, pārsvarā nāk sievietes. Ja atnāk vīrieši, tad parasti sievas ir atsūtījušas pakaļ eklēriem,» nosmej Andrievs. Arī mūsu sarunas laikā veikalā cita pēc citas ieripo ekipāžas ar mazuļiem, pārdevējas aiz letes strādā bez atelpas. «Dažreiz ar ratiem pusveikals pilns, bet ārā labāk nevajag atstāt,» saimnieks ir saprotošs. Informācija par garšīgajiem eklēriem izplatījusies no mutes mutē, tagad klienti uz veikaliņu starp Teiku un Purvciemu brauc no visas Rīgas, pārsvarā iegādājas našķus līdzņemšanai. Vidējais pirkums ir seši eklēri, bet daudzi ierodas arī pēc pasūtījumiem, kas veido trešdaļu no ceptuves jaudas. «Lielākais pasūtījums ir bijis 450 eklēru. Parasti dienā izcepam 1600-2000, bet ir gadījies cept arī 3000. Zinām, ka sestdienās vajadzēs vairāk, tāpēc piektdien visu nakti cepam un gatavojamies, lai klientiem nav problēmu nopirkt. Ir tādas sestdienas, kad cilvēki rindā gaida 20 minūtes, lai paņemtu tikko izceptus eklērus. Mums pašiem patīk vērot rindu, bet patērētājam tas nav labākais,» godprātīgi runā Andrievs.
Ideja no interneta
«Mums aizgāja,» sarunas biedrs rezumē divos gados iegūto stabilitāti un atpazīstamību. 2015. gada septembrī uzņēmējdarbību kopā ar draudzeni Egiju Samsoni, kura mūsu tikšanās brīdī šiverē aiz eklēru vitrīnas, viņš patiesībā nesāka, konditoriskas idejas dzīts. Egijai, kas drīzumā kļūs par Andrieva sievu, vecāki ir lauksaimnieki Rundālē, enerģiskā meitene sapņoja atvērt veikalu zemnieku ražojumiem. «Kāpēc neatvērt abiem kopā?» ierosinājis Andrievs. «Draudzenei sākumā bija savs uzņēmums, šī puse ir mana, tā – viņas,» norāda uz plauktiem ar lauku labumiem, kas atrodas tās pašas telpas otrā stūrī. Mājas olas, dārzeņi, bērzu sulas, salāti, Latvijas āboli, būšot arī pašu zemenes.
«Sākumā cilvēki nāca pēc lauku produktiem un kādu saldumu paņēma klāt, bet tagad eklēru daļai ir desmitreiz lielāks apgrozījums. Ar laiku saplūdām, viņa nāca man palīgā. Kurš te ir galvenais? SIA Puravs AJ priekšsēdētāja nav, es esmu valdes loceklis.» Kāpēc? «Lai nav sēdes jātaisa,» pasmaida Andrievs.
Pēc izglītības pavārs, viņš nekad nav varējis sūdzēties par darba trūkumu. Strādājis atzītos Rīgas restorānos – Neiburgā, Le Dome, Rossini -, karsto ēdienu cehos. Cept gaļu patīk joprojām. Zem viena jumta ar draudzenes veikaliņu tomēr loģiskāk iederējies nevis, piemēram, grilbārs, bet gan beķereja. Šī ideja ātri transformējās citā, oriģinālākā. «Vecajā Eiropā sākās eklēru mode, mamma 2015. gada oktobrī vai novembrī internetā bija atradusi par to rakstu, domājām – kāpēc ne?» atceras Andrievs. «2016. gada februārī sākām cept eklērus. Tāpat internetā izmeklējām labākos franču cepējus, skatījāmies viņu bildes, lai saprastu ideju.» It kā jau visiem zināma veca recepte, ēdienu klasika, bet Latvijā eklēri tādu renesansi kā Francijā vēl nebija piedzīvojuši. «Piedāvājumā bija tikai balti vai brūni, receptūras no padomju laikiem, trekni, ar margarīna krēmu.» Andrievs sāka eklērus taisīt pēc citiem principiem, dekorētus ar augļiem un ogām, veselīgākus, kā pats saka, «ar latviešu garšu», receptūrā atšķirīgus arī no franču analogiem. «Francūzim patīk treknie, ar saldo krējumu, mūsējos ir vieglāks vārītais krēms, tāds kā latviešu tradicionālajām lauku tortēm. Francijā ir cits tirgus, viņi vairāk lieto mākslīgos produktus – lai ilgāk stāv, smuki izskatās. To var panākt ar krāsvielām. Mums Latvijā visam jābūt tīram, lai var bērniem dot.»
«Visi eklēri no pašu olām, piena un krējuma?» apjautājos, skatoties uz daudzkrāsaino piedāvājumu. «Diemžēl ne, jo Latvijas piena cena ir pārāk augsta un derīguma termiņš īss, reti kurš piegādātājs var nodrošināt ar pavadzīmēm. Ja visu ņemtu vietējo, būtu jādubulto eklēru cena, bet kvalitāte tik ļoti neatšķirtos. Arī noliktava nav tik liela, kā gribētos, bet tas gan ir tikai pagaidām.» Mūsu tikšanās laikā Raunas dārza piedāvājumā ir 37 garšu eklēri. Cenas: 1,20-2,10 eiro. «Zemāku nevarēju uzlikt, jo tiešām visu taisām no nulles.»
Populārākie – marakujas un banānu, lazdu riekstu un kļavu sīrupa, zemeņu un tumšās šokolādes eklēri. Ir Latvijā labi pazīstamas garšas: zemenes, mellenes, cidonijas, rabarberi. Viņi nebaidoties eksperimentēt ar eksotiku. Piemēram, yuzu, Austru-mu citrusauglis ar īpatnēju garšu, rūgteni skābs, svaigs… «Tāpēc ka tas ir modē,» paziņo Andrievs. «Mēnesī vidēji izdomājam četrus jaunus eklēru veidus. Cenšamies strādāt, lai tik ātri neapnīk un lai cilvēkiem ir interesanti. Ja cilvēks nāk atpakaļ un ņem vēl, zinām – jaunais produkts būs ejošs; ja neņem – nekas, nebija lemts. Pašlaik ir arī divu veidu sāļie eklēri, ar lasi un fetaki sieru.»
Šobrīd SIA Puravs AJ sākotnējo četru darbinieku vietā jau rosās 12, maiņā strādā seši cepēji. «Viens, kas spiež mīklu un cep, divi trīs, kas pilda, viens, kas glazē. Ritms ir straujš, Rīgā visam jābūt ātri. Cenšamies cepšanas apjomu uzturēt tādu, lai eklēru pietiek visu dienu.»
Dzērienu veikala vietā
Arī telpu izvēle padomju laiku ķieģeļu dzīvojamās mājas pirmajā stāvā bijusi spontāna. «Vienkārši dzīvoju tepat blakus, Raunas ielā. Braucām garām, logā ieraudzījām zīmi, ka izīrē. Te agrāk bija dzērienu veikals. Divus trīs mēnešus pašu rokām taisījām remontu, izdzinām visus dēmonus,» smejas Andrievs. «Šis laikam nav biznesa modelis, kur visu nosaka vieta. Produkts aizgāja, ar to mēs cilvēkus piesaistījām. Daudzi brauc šurp speciāli, te ir autostāvvieta, tāpēc šobrīd cenšamies nedomāt par vietas maiņu.»
Andrieva vectēvam gan ir zeme Raunā, tomēr ceptuves nosaukumu inspirējis ielas nosaukums. Sākotnēji Raunas dārzs, protams, radīts par godu lauksaimniecības produktu veikaliņam, tagad lieliski iedzīvojies kā eklēru zīmols, jaunu gudrot neesot vajadzības. Vārdu «eklērnīca» izgudrojis Andrievs, senāk tāds latviešu valodā nebija manīts.
Biznesu Andrievs un Egija sāka rudenī, bet ziema iesācējam ēdināšanas nozarē skaitās grūts laiks. «Cilvēkiem mazāk naudas, tik daudz neiet ārpus mājas, ir auksts, sniegs… Izturējām, šogad janvāris un februāris bija labākie mēneši.» Apgrozījums no 2015. gada septembra līdz 2016. gada 31. decembrim bijis 100 000 eiro, bet šogad tikai pirmajos trijos mēnešos, no 1. janvāra līdz 31. martam, – 150 000. «Četrreiz vairāk, pa mēnešiem dalot,» priecīgi lēš Andrievs. «Paldies Dievam, esam iztikuši bez jebkādiem aizdevumiem. Zinu, kas tas ir liels slogs. Draugam parādu vari atdot vēlāk, taču bankai nevarēsi. Tas uzņēmuma īpašniekam rada lielu stresu: arī darbiniekiem algas jāmaksā, ar to rēķinās viņu ģimenes. Ja vēl banka nāk virsū, tad pavisam grūti sāk palikt.»
Lieti noderējušas Rīgas Restorānu servisa skolā iegūtās zināšanas uzņēmumu vadībā. «Jebkurš jauns bizness ir sarežģīts. Ja pats neko nemāki, tad ir lieli izdevumi, lai vispār reģistrētos. Es biju mācījies, vismaz 600-1000 eiro ietaupīju. Pārtikas uzņēmumu ir arī diezgan grūti vadīt, birokrātija liela un prasības augstas, kas varbūt pat ir labi. Galvenais ir izturēt un nepadoties. Ja pie pirmajām grūtībām met mieru, tad nav jēgas biznesu sākt. Arī biznesā ar piecu miljonu apgrozījumu būs dažādas grūtības.»
Andrieva personīgā pieredze – lai iegūtu atpazīstamību, labāk par apmaksātām reklāmām strādā ziņas no mutes mutē. «Tas ir ilgāk, bet tad, kad ir – tad ir. Ļoti! Tā arī mums viss aizgāja, ik pa laikam bija apgrozījuma lēcieni, kad sapratām, ka vairāk cilvēku uzzinājuši, no viņiem atkal citi. Mūsu vārds izplatījās, jo spējām pieņemt pasūtījumus. Viens pasākums – 30 jaunu potenciālo klientu. Pieciem sešiem iegaršojas, un viņi brauc uz šejieni, tīkls aug.»
Pašam būt bosam, komandēt, saprast, kā īstenībā lietas grozās, ir ļoti interesanti, secina jaunais uzņēmējs. «Tikai tā dēļ vien var biznesu taisīt, jo tas ir baigais action. Brīvdienu nav, bet tu strādā sev. Protams, labāk to darīt jaunībā, tad vari paspēt piecreiz apdedzināties un vienu veiksmīgu lietu palaist. Vēl labāk, protams, neapdedzināties vispār, bet visādi gadās.»
Andrievam un Egijai šo divu gadu laikā tā arī nav sanācis aizbraukt uz Franciju paskatīties, kā attīstās eklēru renesanse šī konditorejas izstrādājuma dzimtenē. Testa eksemplārus no Parīzes atveduši draugi. Andrievs atzīstas, ka toties katru pirmdienas rītu mostoties ar patīkamo apziņu, ka nav jāsāk grūta darba nedēļa kādam citam piederošā uzņēmumā. «Man nekad nav paticis pirmdienās uz darbu iet. Mums arī pirmdiena nav brīvdiena, bet cenšos nesarunāt nekādas tikšanās. Pirmdienas tomēr ir pirmdienas, tajās labāk neko nevajag sākt. Un cilvēkam vajag arī kādu darba dienu, kad var kaut ko paspēt izdarīt ārpus darba.»
Mēs tiekamies optimistiskā brīdī, Eklērnīca Raunas dārzs gatavojas paplašināties. Līdz šim ražošanas apjomu noteica mazā virtuvīte tepat aiz pārdevēju mugurām, bet pēc nepilna mēneša ceptuve būs atsevišķi un daudz plašāka. Tiek meklēti arī jauni darbinieki, lai vienā maiņā varētu strādāt 10 cilvēki. «Šobrīd eklērus jau piegādājam Zvaigzne ABC kafejnīcai, piegādāsim arī Innocent Cafe. Lēnām izpletīsimies pa Rīgu. Ir plāns tik ļoti iesēsties cilvēku galvās, lai tad, ja būsim visā Rīgā, cilvēkiem ir vēlme «ienākt tieši pie mums», ja gribas kaut ko garšīgu. Eklēri garšo visiem, kāpēc lai tie nebūtu uz katra stūra?»
Dzinējspēks, kas liek darboties biznesā
Ar savu produktu esi piesaistījis pietiekami lielu cilvēku uzmanību, vienkārši strādājot. Katru dienu esi ar to mazliet pārņemts, pat īsti nesaproti, kas notiek.
Lielākā kļūda, kas devusi mācību
Pat ja neesi superpopulārs, jau no sākuma jādomā par zīmola aizsardzību. Ja tas, pie kā esi strādājis, nav aizsargāts, vienā brīdī var nebūt vairs nekā.
Vērtīgākais padoms jaunam uzņēmējam
Momentā visur ielēkt mēs visi mākam, bet ir jāizpēta lietas, ar kurām ir jēga pagaidīt, un tās, ar kurām vienkārši ir jāriskē un jādara. Dažkārt, ja pagaidi, pie tevis atnāk kaut kas labāks, bet ir arī lietas, ko nevari nedarīt.
Komentāri (17)