Daniels Pavļuts nav nevienas partijas biedrs, lai gan interese par politiku ir liela. «Bet es sev tajā neredzu pielietojumu. Politikā lojalitāte ir svarīgāka par patstāvīgu domāšanu, gatavību pārmaiņām, tiešumu vai profesionalitāti. Lojalitātei un spējai ierakstīties sistēmā ir lielāka nozīme nekā tam visam. Bet tas man neder.»
Izmests no politikas,
Daniels Pavļuts iemācījies neskatīties vakardienas bedrēs un netērēt laiku bailēm kļūdīties. Tas pavēris daudz iespēju - arī koncertēt kopā ar jaunības dienu draugu Aleksandru Antoņenko
Zilā krekla augšējā podziņa atpogāta, padarot uzvalkā tērptā lektora tēlu mazāk stīvu. Nometis lielo darba somu uz blakus krēsla, Daniels palūdz baltvīnu, pirms tam iztincinot oficiantu, kur un kad tam ievāktas vīnogas. Viņš runā labi nostādītā balsī, savu domu noasina trāpīgiem teikumiem un izkrāso košiem epitetiem. Brīnišķīga ir pašpārliecinātība, ar kādu viņš runā, vienu roku atbalstījis pret krēsla atzveltni, ar otru virpinot vīna glāzi.
Protams, bijušais ekonomikas ministrs, kurš savos 40 gados ir strādājis gan valsts pārvaldē, gan uzņēmējdarbībā, bijis darba devējs un ņēmējs, investējis un bijis investīciju saņēmējs, ir viens no spožākajiem lektoriem Latvijā. Bet - vai viņš ir tikpat labs koncertmeistars, kāds bija pirms vairāk nekā 15 gadiem, kad Mūzikas akadēmijā studēja klavierspēli? «Kas par jautājumu!?» iesaucas pasaulē labi zināmais tenors Aleksandrs Antoņenko, liekot man nokaunēties, kā gan varēja nezināt, ka Pavļuts, pirms aizmetās uz Londonu un vēlāk Hārvardu studēt ekonomiku, bijis vislabākais pianists Latvijā. «Kad vēl nebija ne [Vestarda] Šimkus, ne [Reiņa] Zariņa, viņš bija numur viens,» dimdina Antoņenko. Talants neesot pazudis, Daniels Pavļuts esot lielisks profesionālis.
