Tieslietas un vārda brīvība

Gan Jākobsona, gan Poikāna lietas, gan daudzas citas krimināllietas Latvijā cieš no tā, ka tiesas pārāk burtiski seko likuma burtam.

Kopš 2012. gada velkas tiesvedība žurnālista Leonīda Jākobsona lietā. Nesen pasludināts kārtējais, šoreiz Rīgas Apgabaltiesas spriedums. «Apgabaltiesas ieskatā pirmās instances tiesa ir pieļāvusi būtiskus procesuālus pārkāpumus, kā rezultātā tiesa nolēma spriedumu atcelt pilnībā un nosūtīt jaunai izskatīšanai. Lēmumā ir minēti vairāki tiesas ieskatā pieļauti pārkāpumi, kā piemēram, vienas tiesas sēdes audioieraksta neesamība, tulka neesamība atsevišķās tiesas sēdēs, nepilnības pirmās instances tiesas sprieduma aprakstošajā daļā.» informē Jākobsona advokāte Linda Bīriņa.

Tātad ir atcelts pirmās instances tiesas lēmums, kurš pilnībā attaisnoja žurnālistu. Rīgas Apgabaltiesa neizskatīja lietu pēc būtības, tātad nepauda viedokli, vai žurnālista attaisnošana bija pareiza vai nē. Tā nosūtīja lietu atpakaļ uz pirmo instanci, kas nozīmē, ka apsūdzētajam praktiski jāsāk viss no jauna. „Neapšaubāmi situācija, kurā pēc vairāku gadu tiesāšanās pēc būtības mēs esam atgriezušies sākuma punktā, ir pilnīgi pretēja Leonīda Jākobsona interesēm un tiesībām uz lietas izskatīšanu saprātīgā termiņā.», norāda zvērinātā advokāte L. Bīriņa. Gan viņa, gan otra L. Jākobsona aizstāve, zvērinātā advokāte, tiesību doktore Ilona Bulgakova uzskata, ka Apgabaltiesai bija iespēja atstāt spriedumu spēkā. «Ir likuma burts un likuma gars, šajā gadījumā uzskatu, ka Apgabaltiesa vadījusies vienīgi pēc likuma burta. Konkrētajā gadījumā ar šo Apgabaltiesas lēmumu apsūdzētā L.Jākobsona tiesības uz lietas izskatīšanu objektīvā, neatkarīgā un taisnīgā tiesā (KPL 15. pants), tiesības uz lietas izskatīšanu saprātīgajos termiņos (KPL 14. pants) ir rupji pārkāptas.» norāda advokāte I. Bulgakova.

Par ko tiek tiesāts L. Jākobsons? Viņš pats dokumentu apkopojumā «Īstais Nils Ušakovs» notikušo apraksta šādi:

«Pirms vairāk nekā gada, 2011. gada novembrī, manā rīcībā nonāca Rīgas mēra Nila Ušakova elektroniskā pasta sarakste. Pat virspusēja iepazīšanās ar to bija šokējoša. Tā liecināja par vismaz trim nopietnām problēmām.

Pirmkārt, būdams Saeimas deputāts un Ārlietu komisijas loceklis, Nils Uškovs Krievijas izlūkam atskaitījies par naudas tēriņiem. Kā zināms, Aleksandrs Hapilovs Krievijas vēstniecībā Latvijā ieņēma padomnieka amatu kultūras jautājumos, kas bija oficiāls piesegs viņa izlūkošanas darbībai, pēc kuras atklāšanas viņam nācās steigšus pamest Latviju.

Otrkārt, būdams vairāku sabiedrisko organizāciju vadītājs un partijas “Saskaņas centrs” priekšsēdētājs, Ušakovs ne reizi vien lūdzis dažādām Krievijas amatpersonām naudu pašvaldību un Eiropas Parlamenta vēlēšanām.

Treškārt, būdams Rīgas domes deputāta kandidāts, Ušakovs regulēja Pirmā Baltijas kanāla ziņu dienestu. Un saglabāja šo tradīciju arī pēc kļūšanas par mēru.

Saņemot šo elektronisko saraksti, es iesniegumā Ģenerālprokuratūrai lūdzu sniegt šo vēstuļu tiesisku izvērtējumu. Pēc tam darīju to, kas ir žurnālista pienākums — informēju sabiedrību, proti, savā portālā Kompromat.lv publicēju korespondences fragmentus, kas apliecināja politiķa neētisko rīcību.»

Neapšaubāmi L. Jākobsons atklāja mūsu valstij būtisku informāciju. Sabiedrības tiesības to uzzināt šoreiz ir stādāmas augstāk par amatpersonas tiesībām uz korespondences neaizskaramību. Tiesa, varētu rasties jautājums, kādēļ uz apsūdzēto sola šajā gadījumā nesēž Ušakovs. Bet ne par to ir šis raksts. Man šķiet svarīgi uzsvērt, ka Leonīds Jākabsons tiek tiesāts par žurnālista pienākumu pildīšanu. Un ir jāseko lietas attīstībai, jo šis tiesas process ir svarīgs visai sabiedrībai, katram no mums — demokrātijas pastāvēšana nav iedomājama bez brīvas preses. Vēl vairāk, Mediju un publisko attiecību pētniece, Dr. phil., asociētā profesore Sandra Veinberga uzsver: «Jo negantāki mediji, jo lielāki priekšnosacījumi demokrātijai valstī. (…) Ja mums nebūs brīvi mediji, tad nekad netiksim pie brīvas sabiedrības un nesasniegsim Ziemeļvalstu demokrātijas un labklājības līmeni. Brīvība un labklājība ir savstarpēji saistītas lietas.»

Šajā aspektā gan L. Jākobsona, gan vairākas līdzīgas tiesvedības Latvijā rada bažas, ka mūsu tiesas neizprot vai neapzinās brīvas preses un vārda brīvības milzīgo nozīmi sabiedrībā. Advokātes L. Bīriņas vārdiem runājot: „Fakts, ka žurnālists tiek apsūdzēts par savu pienākumu pildīšanu, protams, ir nopietns signāls vārda brīvībai.”

Atgādināšu, ka preses brīvības vērtējumā Latvija ierindojas pavisam negodpilnajā 24. vietā pasaulē. Viens no iemesliem šim vērtējumam noteikti ir arī tiesas procesi pret žurnālistiem par jautājumiem, kuri saistīti ar viņu profesionālo darbību. „Starptautiskajā telpā tiek atzīmētas Agneses Margēvičas, Lato Lapsas, Leonīda Jēkabsona, Ilzes Naglas un Ilmāra Poikāna izteikšanās ierobežošanas problēmas, īpaši uzsverot Jāņa Vingra satīriskā darba «Pēdējais Lāčplēsis» cenzēšanu.”, raksta S. Veinberga.

Zvērinātais advokāts, mediju tiesību pasniedzējs Latvijas Universitātē Ilmārs Punka uzskata: „Jākobsona lietai, neapšaubāmi, ir būtiska ietekme uz vārda brīvību Latvijā, jo iezīmē pieeju, kā risināt konfliktu starp divām personu pamattiesībām — vārda brīvību no vienas puses un personas tiesībām uz viņa korespondences neaizskaramību. Proti, publicētās informācijas sabiedriskā nozīmība kā kritērijs, lai noteiktu, kura no abām tiesībām ir ierobežojama demokrātiskā sabiedrībā, lai aizsargātu otru. Jākobsona attaisnošana pirmās instances tiesā, uzskatu, stiprina vārda brīvību Latvijā. Taču ir jāsagaida galīgais spriedums lietā, kas, izskatās, nebūs sagaidāms tik drīz.

Jā, bieži nenotiek, bet katrs šāds tiesas process ir viens par daudz. Jo viņš vēršas pret mūsu sabiedrības pilsoniski atbildīgāko daļu, bez kuras īsta demokrātija nav iespējama. Ilmārs Poikāns, kurš atrodas līdzīgā situācijā — arī viņa process, kurš skar vārda brīvību, formālu iemeslu dēļ velkas jau gadiem. Uz maniem jautājumiem, kā šādas tiesāšanās ietekmē cilvēku gatavību vērsties pret nejēdzībām un kā tas ietekmējis viņu pašu, I. Poikāns atbildēja tieši un nesaudzīgi: „Vārda brīvība ir būtiska. Informētības un izglītības loma sabiedrība ir nozīmīga, lai pieņemtu atbildīgus lēmumus. Jebkurš gadījums, kad sistēma ar visu spēku vēršas pret to, kas izcēlis gaismā sabiedrībai svarīgus, bet pašai sistēmai neērtus faktus, ir lielāks vai mazāks “aukstas dušas” efekts. Protams, vienmēr būs cilvēki, kurus no aktīvas rīcības neatturēs nekas, taču pašas sabiedrības interesēs būtu nodrošināt labvēlīgus apstākļus dažādiem trauksmes cēlējiem. Tiesas process mani ir norūdijis, esmu kļuvis izturīgāks. Tas gan nav tas labākais veids, kā tādam kļūt. Visgrūtāk ir saņemties un spert pirmo soli, nākamie soļi iet daudz vieglāk. Atskatoties no šodienas skatu punkta — mana lielākā kļūda bija pieņemt, ka tiesībsargājošās iestādes gribēs un skatīs lietu pēc būtības un taisnīgi, kā tam vajadzētu būt, vismaz teorētiski. Reālajā dzīvē, ja esi nostājies pret sistēmu nevis tikai vārdos, bet arī darbos, sistēma tev atriebsies.» Skarbs vērtējums, ne tā?

Pieļauju, ka sava veida sistēmas atriebība varēja izpausties arī spriedumā lietā Opera pret portālu TVNET. Jo kā savādāk izskaidrot ļoti lielo naudas sodu medijam — 50 000 eiro par viedokļrakstu, kurš — jā, savā izteiksmes veidā varbūt arī bija spēcīgs un daudzi no rakstošajiem žurnālistiem izteiktos atturīgāk, tomēr tas nenozīmē, ka tiesai ir jāspriež par mākslinieciskās izteiksmes līdzekļiem, ar bargo sodu apdraudot medija esamību.

To asi, bet pareizi nosoda arī žurnālists Aivars Ozoliņš: «Šis gadījums nav gluži labākais žurnālista pilsoniskās drosmes un arī sava viedokļa aizstāvēšanas paraugs. Taču tiesas lēmumi jau divās instancēs apdraud nevis raksta anonīmo autoru, bet gan vārda brīvību Latvijā.»

Svarīgi arī atzīmēt, ka katrs, kurš ielūkosies Augstākās tiesas mājas lapā publicētajos «Tiesu prakses apkopojumos», varēs secināt, ka spriedums TVNET gadījumā pārkāpj vadlīnijas par goda un cieņas lietām attiecībā uz medijiem.

Gan Jākobsona, gan Poikāna lietas, gan daudzas citas krimināllietas Latvijā cieš no tā, ka tiesas pārāk burtiski seko likuma burtam, acīmredzot baidoties izspriest lietas vadoties no likuma gara. L. Jākobsona lietā abas advokātes Linda Bīriņa un Ilona Bulgakova, kuras ir pieredzējušas un zinošas tieslietās, uzskata, ka Rīgas Apgabaltiesai bija iespējas, sekojot likuma garam, atstāt spēkā pirmās instances tiesas lēmumu. Procesuāli pārkāpumi bija, līdz ar to formāli apgabaltiesai bija iemesls lēmuma atcelšanai. Tomēr pēc būtības, sekojot likuma garam, tiesa patiešām varēja atstāt pirmās instances spriedumu spēkā. Preses brīvība Latvijā tādā veidā tiktu stiprināta.

Līdzīgi ir arī Ilmāra Poikāna lietā — viņš netiek attaisnots, jo formāli ir izpaudis komercnoslēpumu. Lai arī Poikāns, pazīstams kā Neo, nekādus datus par konrētu banku nav izpaudis, lai arī tiesai ir skaidri saprotams, ka viņa motivācija bija informēt sabiedrību par nejēdzībām, nevis izplatīt komercnoslēpumu, tomēr formāli viņš ir vainīgs no tā brīža, kad konkrētie faili par konkrēto banku nonāca viņa datora diskā. Šī ir kārtējā tiesas ļoti formāla pieeja lietas apstākļiem.

Ņemot vērā visu iepriekšminēto, vēlos aicināt tiesas arī krimināllietas izskatīt, ievērojot likuma garu un principu, kā tas notiek daudzās demokrātiskās valstīs. Tajās dzīves un demokrātijas līmenis ir augstāks nekā Latvijā, arī pateicoties tiesu darbībai, kura aizstāv vārda un preses brīvību.

Esmu pārliecināta, ka neskatoties uz vairākiem negatīviem piemēriem, Latvijas tieslietu sistēma nav neglābjami nedz negodīga, nedz korumpēta. Mēs esam krietni brīvāki un tiesiski aizsargātāki nekā daudzu autokrātisko un totalitāru valstu pilsoņi, sākot no Krievijas un beidzot ar Ziemeļkoreju. Uz to norāda arī tikko publicēta ziņa, ka tiesa attaisnojusi Lato Lapsu lietā par Drošības policijas ēkas fotografēšanu.

Nedrīkst aizmirst Saeimas ātro un pozitīvo reakciju sakarā ar maksātnespējas administratora M. Sprūda prasību pret žurnālu «IR», kura izdevēja aktīvi tika apķīlāti. Likumdevējs steidzīgā kārtā grozīja Civilprocesa likumu, aizliedzot piemērot apķīlāšanu kā nodrošinājumu daļā prasību, tajā skaitā arī goda un cieņas aizskāruma lietās. Tas viss norāda, ka situācija nav bezcerīga. Gan leģislatīvajā, gan judikatīvajā sistēmā ir izpratne par vārda brīvības nozīmīgumu un gatavība darbos šo izpratni apliecināt.

Tas īpaši attiecās uz Saeimas Juridisko komisiju, kuru vada Nacionālās Apvienības politiķis Gaidis Bērziņš, jo bez komisijas aktīvas līdzdalības nebūtu tapuši likuma grozījumi. Tamdēļ jautāju G. Bērziņam gan par konkrētajiem tiesas procesiem, gan par likumdevēja iespējām stiprināt vārda brīvību mūsu valstī. Lūk, viņa viedoklis: «Jūsu pieminētie gadījumi neapšaubāmi ir pārdomu vērti. Kā noprotams, lietas atrodas joprojām iztiesāšanas stadijā, līdz ar to jebkāda nolēmumu kritika vai atbalstīšana no likumdevēja pārstāvja puses var tikt dažādi interpretēta. Jāatzīst gan, ka morālās kompensācijas apmērs t.s. “goda un cieņas” lietās tiesu praksē ir bijis salīdzinoši nelielās summās, tāpēc arī man, ka civiltiesību jomas pārstāvim, būtu interese iepazīties ar tiesas (vai abu tiesu) argumentiem pieņemot šādu nolēmumu. Tas ko šobrīd varētu darīt likumdevējs, manuprāt, ir rosināt diskusiju sadarbībā ar mediju jomas pārstāvjiem, iespējams, arī tieslietu un un citu jomu pārstāvjiem, kuras mērķis būtu aktualizēt tēmu par vārda brīvības nozīmi demokrātiskā sabiedrībā, par mēdiju lomu tajā u.t.t. Iespējams, ka Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisija varētu būt koordinators šādas diskusijas organizēšanā.»

Varu tikai piekrist G. Bērziņa teiktajam, likumdošanas bāze ir sagatavota, tiesām trūkst drosmes likumus piemērot ne vien formāli, bet arī pēc būtības. Par to patiešām jārunā gan medijiem, gan politiķiem, aktualizējot jūtīgumu pret vārda brīvības nozīmi mūsu sabiedrībā. Latvijā ir gan žurnālisti, gan politiķi, sabiedriskie darbinieki, kuriem rūp mūsu valsts nākotne. Kā to veidot — par to jādiskutē visai sabiedrībai. Arī par mediju telpas drošību, kuru savā atbildē pieminēja G. Bērziņš: «Nekādā veidā nesaistot ar šiem Jūsu minētajiem gadījumiem, man pašam ir jautājumi, uz kuriem grūti atrast atbildes — vai mēs varam būt pārliecināti, ka visos gadījumos žurnālists patiesi pilda savu misiju? Vai nepastāv riski, ka apzināti vai neapzināti žurnālists tiek iesaistīts procesos, kas tiek veidoti, lai grautu valsts pamatus u.t.t. Respektīvi — cik droša ir mūsu mediju telpa? Kaut kur noteikti ir robeža starp mediju brīvību un valsts drošību. Robeža ir trausla un to grūti konstatēt. Šie gan ir nedaudz plašāki jautājumi, taču tīri teorētiski arī šādās situācijās var notikt tiesvedības procesi.»

Ceru, ka tieši šādās situācijās nākotnē notiks vairāk tiesvedības procesi, jo nevienam nav noslēpums, ka preses brīvību ļoti plaši negodīgiem, mūsu sabiedrību graujošiem mērķiem izmanto zem žurnālistu maskas paslēpušies autoritatīvu varu sponsorēti ideoloģiskie diversanti. Mums jāmeklē iespējas vairāk vērsties pret tiem, skaidri nodalot viņus no sabiedrības veselībai vajadzīgajiem «trauksmes cēlājiem»!

https://sandraveinberga.files.wordpress.com/2013/05/istais-nils-usakovs-leonids-jakobsons.pdf

http://www.irlv.lv/2017/2/1/cenzuras-opera

https://sandraveinberga.com/tag/operas-iziresana-krutojam/

http://at.gov.lv/lv/judikatura/tiesu-prakses-apkopojumi/

https://puaro.lv/tiesiskums/valstij-jamaksa-lato-lapsam-morala-kaitejuma-atlidziba-saistiba-ar-dp-filmesanu/

http://www.delfi.lv/news/national/criminal/tiesa-uzdod-valstij-maksat-lapsam-morala-kaitejuma-atlidzibu.d?id=48587743

http://www.irlv.lv/2016/4/4/apgabaltiesa-noraida-spruda-prasibu-pret-ir

Iveta Buiķe ir žurnāliste.