Nepieklājīgi jauni • IR.lv

Nepieklājīgi jauni

7
Uzņēmuma dibinātāji un līdzīpašnieki Kārlis Jansons (pa kreisi) un Kristaps Laipnieks
Aivars Kļavis

Uzņēmumam KnK Coating pagājušajā gadā bija gandrīz 350 klientu, no kuriem ap 40 ir lielas kompānijas. Apgrozījums gandrīz pusmiljons. Pārsteidzošākais – uzņēmums dibināts tikai pirms četriem gadiem   

Šomēnes metālapstrādes uzņēmums KnK Coating svin dzim-šanas dienu, lai gan ideja par šo biznesu Kristapam Laipniekam un Kārlim Jansonam radusies pirms gadiem astoņiem. Pamatskolā mācoties. Tagad abiem uzņēmuma dibinātājiem un līdzīpašniekiem ir attiecīgi 24 un 25 gadi. 

Pabeiguši Rīgas Hanzas vidusskolu, kurā mācījušies paralēlklasēs, un iestājušies Rīgas Tehniskajā universitātē, viņi līdztekus studijām ķērušies pie uzņēmuma veidošanas. «Skaidrs, ka lielas naudas, ko ieguldīt biznesā, mums nebija,» atceras KnK Coating valdes priekšsēdētājs Kristaps Laipnieks.

Cerot naudu aizņemties, apstaigājuši paziņas, bet arī tie finansiāli nevarēja līdzēt. Dažs ieteicis vispirms pabeigt augstskolu un tad domāt par savu uzņēmumu. Tik ilgi gaidīt puišiem nebija ne pacietības, ne laika.

Tiesa, vēlāk naudas trūkums biznesam nācis tikai par labu. Sapratuši – ja grib strādāt nopietni un attīstīties, nedrīkst baidīties no kredītiem. Tikai tā var tikt pie mūsdienīgām iekārtām, kas nodrošina darba efektivitāti, paplašina produktu klāstu un garantē kvalitāti.

Paštaisītā smilšu strūkla

Savu darbību uzņēmums KnK Coating sācis, metāla detaļu apstrādei izmantojot smilšu strūklu jeb abrazīvo apstrādi, kas attīra tās no vecās krāsas un korozijas. Tā bijusi Kārļa ideja. Viņš arī uzkonstruējis un izgatavojis pirmo iekārtu. Tiesa, ražošanā to izmantot nevarēja, bet Kristapam ideja šķita perspektīva, un tās realizācijai izmantota ģimenes garāža, ko abi uzskata par savu pirmo ražotni.

«Patiesībā viss sākās krietni agrāk,» tagad atceras Kristaps. «Mums varēja būt gadi sešpadsmit. Mācījāmies pamatskolā. Biju aizrāvies ar autiņiem. Par smieklu naudu nopirku vecu žiguli, kuru atjaunoju savam priekam, cerēdams, ka varbūt kādreiz piedalīšos sacensībās. Reiz laukos pie vectēva sākām runāt par šo abrazīvo tehnoloģiju. Šķita interesanta. Paņem vecu, sarūsējušu žiguļa detaļu un apstrādā ar smilšu strūklu, un tā izskatās kā jauna,» stāsta puisis, kurš pirmo lielo naudu nopelnīja 13 gadu vecumā. Toreiz apsolījis vecaimātei visu vasaru ravēt dārzu, lai rudenī varētu nopirkt BMX divriteni.

Tomēr ritenis puisim īsti nepatika, tāpēc, to nedaudz uzpucējot, izdevīgi pārdevis. Vietā nopircis lietotu kalnu divriteni, bet jau ar domu, ka arī to pārdos. «Tas bija trekno gadu sākums, un dārgos divriteņus labi pirka,» viņš atceras.

Beigās ne tikai iepircis lietotus riteņus, bet arī detaļas un licis tos kopā pats, tīri labi nopelnot. Dažs šāds velosipēds maksājis tūkstoti un pat vairāk latu. Divriteņiem sekojušas vecas automašīnas. Sākumā paša priekam, bet, kad ar velosipēdiem nopelnītā nauda izsīkusi, secinājis, ka tā ir veltīga līdzekļu izšķiešana. Tāpēc vecāku garāžā sācis atjaunot avarējušas automašīnas pārdošanai. Pirmais bijis tiem laikiem labs 2002. gada BMW. Savukārt Kārlis visu vidusskolas laiku strādājis celtniecībā, un, kā pats saka, tas viņam neesot traucējis mācībās. Skolu pabeidzis bez kavējumiem un ar labām sekmēm.

Vasarā pēc vidusskolas izlaiduma un pirms mācību sākšanas augstskolā Kārlis kādu dienu teicis: «Atceries, kādreiz runājām par smilšu strūklas tehnoloģiju?» Viņš esot izpētījis un varot uztaisīt nelielu strūklošanas iekārtu. Kristaps, aizņemts ar autiņiem, atbildējis: «O.K., taisi, bet man tagad nav laika.» Drīz Kārlis piezvanījis, lai pavēstītu, ka iekārta gatava.

Pateicoties tai, kā tagad atzīst Kristaps, arī uzšķīlusies pirmā dzirkstele, ka šādā veidā pašu spēkiem iespējams kaut ko sasniegt. Kārlis, vaicāts, kāpēc nolēmis iekārtu taisīt pats, atbild, ka to vajadzējis viņiem pašiem. Citur pakalpojums bijis dārgs, un nekādu ieinteresētību no sniedzēju puses nav jutis.

«Pametu automašīnas un visu nopelnīto naudu ieguldīju strūklošanā,» atceras Kristaps. Sapirkušies nepieciešamās detaļas un, paliekot pie Kārļa sākotnējās idejas, uztaisījuši jaunu strūklošanas iekārtu. Kārlis ieminējies – pēc strūklošanas detaļas ieteicams krāsot ar pulverkrāsošanu. Kristaps par tādu pulverkrāsošanu neko nebija dzirdējis. Abi noskatījušies YouTube video un secinājuši, ka lieta varētu aiziet. Ar eBay starpniecību Amerikā iegādājušies pašu lētāko pulverkrāsošanas aparātu, bet tā jauda izrādījusies pārāk niecīga.

2013. gada janvāra sākumā puiši nodibināja SIA KnK Coating. Caur paziņu paziņām kādā likvidētā ražotnē pie Igaunijas robežas nopirka vecu pulverkrāsošanas iekārtu. Tomēr… Lai gan visa naudu, kas parādījusies, ieguldīta atpakaļ ražošanā, tāda muļļāšanās vien sanākusi. Tad arī secinājuši, ka bez kredītiem attīstība nav iespējama.

Pēc dažiem mēnešiem viņi no 44 m2 garāžas pārvākušies uz četrreiz lielākām telpām Kundziņsalā, kur paši uzbūvēja jaunu pulverkrāsošanas krāsni.

Vieni no jaunā uzņēmuma pirmajiem klientiem bija kravu pārvadātāji, viens no pirmajiem darbiem – sarūsējušu kravas automašīnu disku apstrāde ar smilšu strūklu un krāsošana. Iekšpusē sarūsējis disks plēš automašīnas riepas. Tāpēc pārvadātāji bija ieinteresēti atjaunot vecos diskus, nevis pirkt jaunas riepas. Savukārt puiši, pateicoties šai vajadzībai, atraduši savu biznesa nišu un atspēriena punktu. Kristaps, to laiku atceroties, stāsta: «Pusi dienas es ar melnu muti strādāju. Pēc tam turpat pie krāna nomazgājos, uzvilku žaketi un braucu uz bankām meklēt naudu.»

Tāpēc jaunais uzņēmējs neslēpj prieku, ka nesen viss vainagojies ar Rīgas domes un Swedbank grantu
12 000 eiro apmērā. Tas piešķirts kā vienreizējs finansiāls pabalsts, kas nebūs jāatdod.

No 7 līdz 400 tūkstošiem

Pirmo kredītu dabūjuši 2014. gada sākumā no ALTUM Starta programmas. Par to nopirkuši jaunas pulverkrāsošanas un strūklošanas līnijas. Lai tās uzstādītu, Kundziņsalas telpas jau šķita par šauru. Otrreiz uzkāpt uz tā paša grābekļa, uz kura uzkāpuši, sākot darbu garāžas šaurībā, nav gribējies. Tāpēc pārvākušies uz jaunu ražotni, kas bija astoņas reizes lielāka par veco un tobrīd daudzkārt par lielu ražotnes vajadzībām. Strādājuši tikai vienā ceha galā. Vēl vairāk – uzņēmuma apgrozījums pirmajā gadā bijis tikai 7000 eiro, un ar to nepietika, lai samaksātu pat par jauno telpu īri.

«Tas bija milzīgs lēciens. Patiesī-bā mēs riskējām ar visu, kas bija. Tomēr vienlaikus sapratām – ja to nedarīsim, tad bremzēsim savu attīstību,» tagad atzīst Kristaps.

Lai cik tas sākumā pašiem licies nereāli, tagad milzu cehs ir pilnībā noslogots. Vēl vairāk – KnK Coating tajā sāk kļūt par šauru.

Nākamais esot bijis Šveices atbalsta programmas Latvijā kredīts. Par to iegādājušies jaunu, daudz energoefektīvāku pulverkrāsošanas krāsni. Elektroenerģijas izmaksas samazinājušās tik ļoti, ka faktiski kredītu atmaksājuši uz šā ietaupījuma rēķina.

Līdzīgi, izmantojot mazo un vi-dējo uzņēmumu kredītu, pirms diviem gadiem tikuši pie CNC lāzergriešanas un locīšanas iekārtas. Taču, lai nodrošinātu pilnu pakalpojumu klāstu un nezaudētu klientus, bija vajadzīga arī metināšana. Un viņi nopirka metināšanas iekārtas.

Pēdējā, kas pašlaik iegādāta, ir kombinētā CNC iekārta. Tā vienlaikus veic gan koordinātu izciršanu, gan lāzergriešanu. Tātad savdabīgs «divi vienā», kas ievērojami samazina ražošanas izmaksas. Latvijā, pēc puišu domām, tādas esot labi ja trīs četras.

Tas viss, protams, ietekmējis gan pasūtījumu, gan produktu klāstu. Kristaps patlaban to neņemas nedz nosaukt, nedz uzskaitīt: «Taisām visu, sākot no metāla šaufelēm un beidzot ar laternu stabiem vai sešmetrīgiem tērauda antenu mastiem sakaru sistēmām.» Tomēr pēdējā laikā arvien biežāk tiekot elektroniski saņemts fails ar rasējumu un pasūtījumu izgatavot, teiksim, 10 000 attiecīgo detaļu. Tādās reizēs velti lauzīt galvu, kam detaļas domātas vai kādam nolūkam tiks izmantotas, jo tās kalpo par komponentēm citu detaļu izgatavošanā, un variantu ir miljoniem.

Pērn uzņēmuma  apgrozījums pārsniedza 400 000 eiro, un, kā sa-ka Kristaps, apmēram 30% no visiem KnK Coating izstrādājumiem ar partneru starpniecību tiek eksportēti vai izmantoti objektos Skandināvijā, Austrijā, Šveicē un Beļģijā. Lielākais projekts Rīgā – dažādi metāla izstrādājumi jaunajām Skanstes rajona dzīvojamajām mājām, pie kuriem viņi strādājuši visu 2016. gadu.

Vaicāti, kā uzņēmumā, kuru abi ir ne tikai dibinājuši, bet sākumā bijuši arī tā vienīgie darbinieki, sadalīti pienākumi, puiši labu brīdi domā. Līdz Kārlis Jansons saka – Kristaps vairāk atbildot par finansēm un pasūtītājiem, bet viņš par iekārtām un tehniku.

Vaicāts par nākotni, Kristaps Laipnieks atbild, ka nākotne vistiešākajā veidā esot atkarīga no tā scenārija, kas tiek zīmēts pašlaik: «Latvijā netrūkst pulverkrāsošanas uzņēmumu. Ir pat tādi, kas strādā kopš padomju laikiem. Vienīgā nelaime – daudzi, kā strādājuši pirms 10 vai 20 gadiem, tā arī turpina strādāt.»

Viņi, būdami lielajam biznesam nepieklājīgi jauni un bez pieredzes, visu gribēja sasniegt ļoti ātri. Tāpēc riskējuši, spēlējot «uz visu banku», ko, iespējams, pieredzējušāki uzņēmēji nedarītu.

Patlaban, kad vietējais tirgus, kas esot mēreni piesātināts, lielās līnijās ir apgūts, koncentrēties uz to vairs neesot jēgas. «Jāmeklē klienti ārpus Latvijas,» saka Kristaps. Pagājušajā gadā tas intensīvi darīts. Tagad notiekot sarunas, ko varētu saukt arī par līguma sastādīšanu, ar kādu angļu kompāniju. Līdzīgas sarunas aizsākušās arī ar vairākiem Dānijas un Beļģijas uzņēmumiem.

«Tie uzreiz ir citi apjomi un citas prasības, ko pasūtītājs izvirza izpildītājam,» saka Kristaps, kurš ievērojis, ka šajās prasībās cena, lai arī spēlē nozīmīgu lomu, nebūt nav vienīgais un galvenais kritērijs. Ne mazāk svarīga esot komunikācija. Tas, ko varētu saukt arī par savstarpējo sapratni un uzticēšanos partnerim.

Dzinējspēks, kas liek darboties biznesā

Kārlis: «Patīk tas, ko dari. Man patīk nākt uz darbu.»
Kristaps: «Attīstība un brīvība, ko, pateicoties darbam, iegūsti pēc darba.»

Lielākā kļūda, kas devusi mācību

Kārlis: «Bija reizes, kad nevajadzēja izmaksāt avansu, jo, saņēmuši naudu, cilvēki pazuda.»
Kristaps: «Bijām naivi un uzticējāmies cilvēkiem. Seja parādās tikai ar laiku.»

Vērtīgākais padoms jaunam uzņēmējam

Kārlis: «Ticēt sev un neklausīties, ko citi saka. Mums arī teica – nekas jums nesanāks.»
Kristaps: «Ieklausīties vajag visos, bet teikto izfiltrēt un pašam pieņemt lēmumu.»

Komentāri (7)

Lai pievienotu komentāru, vai ienāc ar:

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu