Kā darītu mēs? 63

Pienākuši laiki, kad uz pasauli jāparaugās no apdraudējuma viedokļa

Sabiedrības sašutuma reakcija uz ANO Bēgļu aģentūras kampaņas “Mēs darītu tāpat” vietējo versiju bija skaļa. Neveiksmīga kampaņas lokalizācija, kura ideāli kalpo Krievijas hibrīdkara vajadzībān, bija ērts mērķis. Kampaņas seja ir plaši pazīstams personāžs ar lielu apmātību krāniņu zīmēšanā uz valsts karoga, kas sašutumu tikai kāpināja. Tomēr dienas beigās palika neatbildēts jautājums – ko tad mēs, civiliedzīvotāji, darītu karadarbības situācijā?

Sadzīvo un attīstās
Dzīvot blakus agresīvam kaimiņam nav nekas vēsturiski jauns. Nesenā pagātnē tā bija norma. Mūsdienās esam atslābuši, taču arī mūsdienās ir valstis, kas to ir darījušas gadu desmitiem. Iemācījušās ne tikai sadzīvot ar šiem draudiem, bet sekmīgi attīstīties.

Dienvidkoreja, sānu pie sāna ar neadekvātu un neprognozējamu kaimiņu, šo izaicinājumu vairāk nekā pusgadsimtu ir pārvarējusi, neaizmirstot par savām interesēm un nodrošinot spožu izaugsmi. Šīs valsts pilsoņi ikdienā nedzīvo ar domu izdabāt agresoram vai bēgt. 20.gadsimtā gadu desmitiem kaimiņi dzīvoja militarizētas, impēriskas un komunistiskas Ķīnas paēnā. Tas netraucēja Singapūrai un Honkongai kļūt par ekonomiskā uzplaukuma supergigantiem.

Gadu desmitiem sekmīgi attīstījusies pastāvīgā konflikta klātbūtnē ir Izraēla, turklāt drošības situācija ir bijusi dramatiska gan iekšēji, gan ārēji. Draudi nekad nav bijuši arguments depresijai. Valsts patlaban piedzīvo jaunu savu tautiešu ierašanās vilni, kas izskaidrojams ar islamticīgo migrācijas izraisītajiem antisemītisma uzplūdiem vecajā Eiropā. Izraēla dzīvo savai nākotnei, un sabiedrība ir sapratusi, ka to nodrošina ikviena pilsoņa morāla un fiziska gatavība reaģēt uz drošības riskiem.

Skatupunkts mainās
Ir laiki, kad jāparaugās uz pasauli nevis no siltumnīcas apstākļu, bet no apdraudējuma viedokļa. Vai zināt, kam pieder lētā interneta un kabeļpiedāvājuma firma, kuras pakalpojumus jūs lietojiet un cik viegli ir pārtraukt jūsu piekļuvi internetam un mediju informācijai? Vai no jūsu kabeļpaketes, piemēram, kā manas mājas pakalpojumu piegādātāja gadījumā, pēdējā laikā nav izslēgtas lielās Rietumu TV kompānijas, kas sākumā tur atradās, proti, ZDF, BBC un CNN? Vai tas, ko jūs krīzes situācijā informatīvi varēsiet saņemt, nebūs tikai Krievijas TV kanāli bez nekādām alternatīvām iespējām?

Vai jums ir norunāts veids, kā sapulcināt savu ģimeni kopā, ja pazūd vietējie mobilie sakari, bet jums ir jāmaina uzturēšanās vieta? Vai jums ir rezerves variants gadījumam, ja ziemas laikā pazudīs elektrība vai gāze? Vai jums ir pirmās palīdzības iemaņas? Vai jūs zināt, kas ir jādara, ja cilvēkam ir insulīna šoks, bet insulīna nav klāt? Kā rīkoties, ja sākas dzemdības, arteriālā asiņošana, gadās lūzums vai galvaskausa trauma? Tas ir pirmās palīdzības minimums, ko būtu labi zināt gan kara, gan miera laikā un ko vajadzētu mācīt no skolas sola.

Lielāku procesu gaismā: vai esat padomājuši, kā no lielpilsētas relatīvi ātri iespējams evakuēt cilvēkus, ja pašvaldība pēkšņi vienlaikus remontē divas vai trīs maģistrālās ielas, kā tas šobrīd notiek Rīgā?

Kā pilsētu aizstāvēt ar militāriem līdzekļiem, ja maģistrālās transporta artērijas ir vienlaikus pārraktas?

Starp citu, vai kāds ir analizējis Ušakova simultāno Rīgas centra ielu demolēšanu no drošības viedokļa? Sekmīga evakuācija ir cilvēku drošības jautājums. 1998.gadā no Kosovas īsā laikā verifikācijas misijas pavadībā tika izvesti 800 000 cilvēki, atstājot teritoriju praktiski tukšu, radot iespēju īsai, bet sekmīgai militārai ofensīvai. Pēc tās beigām evakuēto kolonnas no Albānijas un Maķedonijas atgriezās jau mierīgajā teritorijā. Neliels kosovāru skaits, kas tika ar ANO Bēgļu aģentūras palīdzību izvietots Rietumvalstīs, atgriezās, tikko beidzās izsniegtās īsam periodam izsniegtās uzturēšanās atļaujas.

Gatavi rīkoties
Pagājušajā nedēļā Vācijas laikraksts “Frankfurter Allgemeine Zeitung” (FAZ) publicēja informāciju, ko tālāk detalizēja arī citi Vācijas mediji. Tika vēstīts, ka šo trešdien Vācijas valdība gatavojas apspriest civilās aizsardzības koncepciju. Tā ietvers pirmo civilās aizsardzības stratēģiju kopš Aukstā kara beigām. Stratēģijas pamatnostādnes būs ļoti praktiskas un, kā raksta FAZ, “stratēģijas autori aicina uz publisku sabiedrisku viedokļu apmaiņu par civiliedzīvotāju aizsardzības līmeni un civiliedzīvotāju vēlmi uzņemties riskus”.

Pagaidām pirms valdības lēmuma stratēģijas detaļas nav zināmas. Taču skaidrs, ka stratēģijai ir jābūt piemērotai reālajai, nevis ierastajai – konvencionālā kara – situācijai.

Reālā situācija ir hibrīdkonflikts, kad agresija izpaužas, piemēram, kā sabotāža vai kiberuzbrukums.

Vācijas civilās aizsardzības stratēģija iekļaus vispārzināmo par civiliedzīvotāju pārtikas un ūdens krājumiem, piejamību energoresursiem un skaidrai naudai. Civiliedzīvotājam jābūt gatavam tikt gala ar saviem izdzīvošanas jautājumiem.

Koncepcijas prioritāte būs civiliedzīvotāju atbalsts bruņotajiem spēkiem, Bundesvēra vienību pārvietošanai. Būtisks jautājums būs valsts iestāžu darbības nodrošināšana, ja nepieciešams tās pārvietot uz drošāku vietu.

Latvija nav izdarījusi mājasdarbu
Kā tika konstatēts koncepcijas sagatavošanas laikā, pašlaik pastāvošā valsts un pašvaldības iestāžu darbība paredzētajā kārtībā ir nepietiekama. Vācijas Federālajai Drošības padomei vēl būs jāstrādā pie šī jautājuma. Cik saprotu, dažiem šķiet, ka Latvijā tā ir pietiekama un pie tās jāstrādā nav.

Pieņemu, ka Latvijā visi šie jautājumi ir skaidri, tikai nezin kādēļ cilvēkiem tie nav zināmi.

Ir grūti iedomāties, ka Latvija ir daudz mazāk apdraudēta kā Vācija. Tie, kas ir atbildīgi par sagatavotību civilajai aizsardzībai, tā arī palikuši šprošu ceha sarunu, termiņuzturēšanās atļauju lobēšanas un tukšu runu līmenī.

Politiķi vai nu nav pamanījuši, ka laiki ir mainījušies, vai arī ir nespējīgi saprast laikmeta izaicinājumu. Prezidents ar kundzi līdzīgi diviem Lunaparkā nokļuvušiem bērniem priecīgi bauda prezidentūras labumus. Viņa partijas biedrs aizsardzības ministrs kuplina Rio funkcionāru delegāciju. Tas varētu būt smieklīgi, bet tas nebūt tā nav.

Ir ļoti nopietni, neatbildēti jautājumi: kad civiliedzīvotāji tiks informēti un, ja nepieciešams, apmācīti krīzes situācijai? Kur var izlasīt vadlīnijas un instrukcijas? Kad tās būs pieejamas it visiem? Kā notiks mobilizācija, evakuācija, piekļuve medicīniskai palīdzībai? Un vēl daudz un dažādas citas lietas, kas jārisina jebkurai ģimenei, lai garantētu drošību, veselību un spēju funkcionēt.

Mēs neatstājam savus bērnus, savus vecīšus, savus nevarīgos. Mēs vēlamies, lai mūsu valsts ir gatava rīcībai un spējīga rīkoties. Mēs vēlamies tai palīdzēt. Mēs nedarām tāpat.

Tad kā mēs darām?

Rita Našeniece ir publiciste