Iestudējuma aktieru ansamblis uz klavierēm.
Dailes teātra izrāde Peldošie - ceļojošie. II daļa - mākslas brīnuma nav
Režisora Vladislava Nastavševa izrāde Dailes teātrī ir nebijis gadījums. Nav noslēpums, ka režisors strādā smagi - skandāli apvijuši daudzus viņa iestudējumus. Tomēr gala rezultāts vienmēr ir bijis mākslas darbs, un - atmetot pārdomas par morāles, profesionalitātes un koleģialitātes jautājumiem - gatavā izrāde teātrī tomēr ir galvenais, ļaujot visiem iesaistītajiem aizmirst, kādās mokās tā dzimusi. Peldošo - ceļojošo otrā daļa šajā ziņā ir izņēmums. Galvenais nav pat izgāšanās, ko piedzīvojis viens no interesantākajiem Latvijas māksliniekiem.
Rakstot par Peldošo - ceļojošo otro daļu, nav iespējams izvairīties no atsaukšanās uz pirmo, 2014. gadā Jaunajā Rīgas teātrī tapušo izrādi, it īpaši tāpēc, ka režisors acīmredzami domājis par jauno iestudējumu kā par tā turpinājumu - sižetiski, idejiski un vizuāli. JRT savulaik bija paredzēts iestudēt visu Mihaila Kuzmina romānu, bet režisoram pietrūka laika darba pabeigšanai, un pēc teātra vadības lēmuma pirmizrādīta tika daļa darba. Dailē bija iecerēts romānu pabeigt, tomēr tas nav noticis - Nastavševs piedāvā skatītājiem tikai ekspozīciju: pauzi, kas Kuzmina romānā atdala pirmās daļas notikumus no otrās daļas sarežģījuma un autora piedāvātā visa romāna problēmas atrisinājuma. Tāpēc Peldošo otrajai daļai nav sižeta. Tiem skatītājiem, kas nav redzējuši pirmo daļu vai lasījuši romānu, domāju, triju stundu iestudējumā saprotams nav nekas. Kas ir šie varoņi? Kādas ir viņu problēmas? Par ko viņi runā? Ko tas nozīmē? Bet arī tiem, kas materiālu pārzina, daudzko uztvert ir grūti, jo ar varoņiem izrādē nekas nenotiek, bet tas, kas notiek zemtekstos, atklātībā nāks vēl 30 lappuses pēc izrādes notikumu beigām.