Jaunas reformas var pamudināt mediķus aizbraukt

Vai pētnieki grib ārstus bīdīt kā šaha figūras?

Oktobra sākumā Latvijas Ārstu biedrība un Latvijas Slimnīcu biedrība iepazinās ar Pasaules Bankas ekspertu apjomīgo pētījumu un ieteikumiem veselības aprūpes sistēmas stratēģijai prioritāro slimību jomā Latvijā un atzina to par nekvalitatīvu. Vērtējot to no reģionālo slimnīcu viedokļa, varu tikai uzsvērt, ka ārsti nav šaha figūras, ko pēc saviem ieskatiem var pārvietot pa visu Latviju.

Esmu ārsts kopš 1992.gada – ja 90.gadu beigās nebija gandrīz nekāda aprīkojuma, taču bija personāls, tad mūsdienās ir otrādi – tehniski pieejams praktiski viss, taču gandrīz vairs nav, kas strādā.

Medicīnas nozarē strauji tuvojas darbinieku krīze, faktiski tā pastāv jau šobrīd latentā formā.

Pats strādāju gan slimnīcā, gan savā privātpraksē, arī ārsti, ar kuriem esmu kopā mācījies, visu mūžu ir strādājuši vairākās vietās vienlaikus. Latvijā tas nav nekas jauns, ja ārsts strādā divās vai pat trijās darba vietās. Nostrādājot vairāk nekā 20 gadus, kļūst skaidrs, ka tas tomēr nav pareizi – no tā neiegūst ne ārsts, ne pacienti.

Visās ārstniecības iestādēs ir vienādi pacienti, proti, visiem nepieciešama vienlīdz kvalitatīva aprūpe, un ārsts, kurš iepriekšējā naktī nav gulējis, jo bijusi dežūra citā slimnīcā, vairs nespēj strādāt tikpat labi.

Pacientiem no tā nav jācieš, tā nav viņu problēma, diemžēl ārstiem lielākoties divi darbi ir izdzīvošanas jautājums.

Nav tā, ka ārstiem tas patiktu, vai vienkārši gribētos tā strādāt. Vairākas reizes esmu stažējies Rietumeiropā, un Vācijas slimnīcā es šobrīd būtu pielīdzināms nodaļas vadītājam, kuram ir savs palīgs, kas atvieglo ikdienas darbu, sagatavojot dokumentāciju u.tml. Tas sniedz ārstam vairāk laika, ko pavadīt pacientu izmeklēšanā un ārstēšanā.

Ticējums vēsta – ja slimnīcu atjauno, to drīz slēgs vai reorganizēs. 90.gadu beigās bija jūtama situācijas uzlabošanās – parādījās finansējums, varējām sākt nelielus remontdarbus, iegādāties nepieciešamo aprīkojumu u.tml. Šobrīd Latvijā vērojama nepatīkama parādība – ja slimnīca tiek izremontēta un aprīkota, tad to drīz reorganizēs. Spilgts piemērs ir Ludzas slimnīca – to pilnībā atjaunoja, bija izveidots pat helikoptera laukums, un pēc tam nāca reorganizācija. Jā, slimnīca netika slēgta, taču jaunveidotās funkcijas tika atņemtas.

Mākslīgas reģionālās reformas ietekmē veselības aprūpes sistēmu.

Līdzīgā situācijā bija arī mūsu slimnīca – atjaunojām telpas gan paši ņemot kredītu, gan pašvaldība, sakārtojām iekšējo loģistiku un pienāca zīmīgie 2009.gada notikumi, kad notika slimnīcu reorganizācija, kuras gaitā piecas rajona slimnīcas tika pārveidotas par lokālajām. Man joprojām šķiet, ka tas noticis vakar, bet mēs jau atkal stāvam uz jaunu reformu sliekšņa.

Ja tiks īstenota VARAM plānotā reforma un Latvijā tiks izveidoti 16 apriņķi, cietīs arī slimnīcas. Patiesībā pareizāk pat būtu bijis veidot šos apriņķus jau iepriekšējās teritoriālās reformas laikā, kad tika veidota novadi. Vecā rajonu sistēma, lai gan saglabājusies no padomju laikiem, man šķita daudz loģiskāka, jo rajonu centri bija gan vēsturiski, gan ģeogrāfiski veidojušies. Novadi tomēr bija mākslīgi veidoti, daudzviet radot apjukumu un neapmierinātību, turklāt tas izraisīja slimnīcu tīkla reorganizāciju.

Ja cilvēki, kuri ir atbildīgi par veselības nozari, uzskata, ka viņiem atliks tikai pateikt, kurās Latvijas vietās jābūt slimnīcām, un ārsti, kuri būs palikuši bez darba, uzreiz brauks un strādās attiecīgajās slimnīcām, tad viņi maldās! Tā nenotiks! Ārstam, kurš dzīvojis un strādājis Rīgā vai Aizkrauklē, nevar vienā dienā pateikt, ka tagad viņam būs jāstrādā Liepājā. Visi ārsti nepakļausies reformām, tieši pretēji, tas tikai palielinās augsti kvalificētā medicīnas personāla izbraukšanu uz ārvalstīm.

Manuprāt, daudziem medicīnas nozarē ir bijušas ķecerīgas domas, jo Vācijā liela daļa bez pūlēm atrastu labāk atalgotu darbu.

Lielu daļu medicīnas darbinieku no aizbraukšanas attur tikai patriotisms vai arī tas, ka Latvijā mācās, dzīvo un strādā arī viņu ģimenes. Ir daļa, kas paliek Latvijā valodu zināšanu trūkuma dēļ, taču tie lielākoties ir pirmspensijas vecuma darbinieki.

Mūsu valstī trūkst saiknes starp tiem, kuri pieņem lēmumus, un tiem, uz kuriem attiecas šie lēmumi un to sekas. To spēcīgi var izjust veselības aprūpē un izglītības sistēmā. Atbildīgajām personām jāatceras, ka arī medicīnas darbinieki ir cilvēki, daļa no viņiem var vienkārši iespītēties un aizbraukt. Ārstus nevarēs pārvietot pa Latvijas slimnīcām kā figūras pa šaha galdiņu.

Viens Pasaules Bankas pētījums un tā secinājumi nav pamats rīkot reformu veselības sistēmā, Latvijā jau ir bijusi līdzīga pieredze. Iepriekšējā pētījumā tika minēts, ka optimālais dzemdību skaits slimnīcā ir 300, šajā pētījumā slieksnis ir 500, nākamajā būs 1200, un tad jau Latvijā paliks tikai trīs slimnīcas ar dzemdību nodaļām.

Nedomāju, ka šī reforma ir domāta, lai uzlabotu cilvēku dzīvi – tā savilks tikai vēl ciešāku loku ap Rīgu.

Negribētos nonākt līdz situācijai, kad 20 km rādiusā ap galvaspilsētu sākas nāves zona. Jau tagad laukos redzam nobrukušas autobusu pieturas tukšos ciematos. Turpinot šādas reformas, situācija tikai pasliktināsies. Paliek mazāk cilvēku, likvidējam skolas. Kur nav skolas, nevajag ambulanci. Ja nav ambulances, atlikušie cilvēki aizbrauc – tas ir apburtais loks. Paliks tikai sabrukušas autobusu pieturas.

Viens no Pasaules Bankas ieteikumiem ir skaidri noteikt, kurās slimnīcās var organizēt sarežģītākas procedūras un operācijas, kurās – vienkāršākas. Šis jautājums jāuzlūko pragmatiski – Latvijā tā nav, ka visās slimnīcās notiktu sirds pārstādīšana u.tml. Ja jautājums ir par naudas līdzekļu koncentrāciju, tā jau ir cita lieta. Šādā situācija cietīs Aizkraukles un citas līdzīgas slimnīcas – tiks noņemtas zināmas manipulācijas, kas ir valsts apmaksātas, savukārt tām manipulācijām, kuras valsts turpinās apmaksāt, samazināsies apjoms. Ja kāds pierādīs, ka no šādas reformas iegūs visi valsts iedzīvotāji, es tai piekristu, bet, vai tā būs?

Turklāt nav tā, ka lielākajās slimnīcās Rīgā kolēģi staigā ar uzrotītām piedurknēm, trin nažus un gaida, kad beidzot varēs operēt.

Nav prāta darbs vēl vairāk palielināt šo ārstu slodzi. Ņemsim par piemēru Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas akūto traumu vai politraumu nodaļu – viņi jau šobrīd ikdienā ir ļoti nodarbināti, nedomāju, ka nākotnē atliks laika estētiskajām operācijām. Šī joma paliks novārtā, jo ārsti nespēj dubultot vai trīskāršot savu slodzi.

Iepriekšējais pētījums noteica, ka vienam ķirurgam gada laikā rekomendē vismaz 500 operācijas. Ja pieņemam, ka gadā ir aptuveni 200 darba dienas, tad ir skaidrs, ka neatliek laika nekam citam – ne pacientu pieņemšanai, ne vizītēm, nemaz nerunājot par zinātnisko darbu u.tml. No ārsta tiek prasīta nepārtraukta kvalifikācijas celšana, piedalīšanās semināros u.tml., ar 500 operācijām gadā tam nebūs laika. Rodas jautājums, vai pētījuma autori ir ņēmuši vērā, ka ir operācijas, kas ilgst pusstundu, un ir arī tādas, kas ilgst piecas stundas.

Man var oponēt, un kāds ar lielāku pieredzi var domāt citādāk, taču no savas darba ikdienas zinu, ka arī 300 operācijas gada laikā ir ļoti daudz. Aizkraukles slimnīcā šobrīd netrūkst darba, dienā traumpunktā tiek aprūpēti 20-30 pacienti. Salīdzinājumam varu teikt, ka Rīgas Austrumu klīniskajā universitātes slimnīcā katru dienu caur uzņemšanu iziet aptuveni 300 pacienti. Varbūt kādam šķiet, ka desmitreiz mazāk diennaktī ir sīkums, taču jāņem vērā, ka katram jāvelta līdz pat pusstundai. Negribētos, lai nākotnē mēs paliktu zonālās slimnīcas līmenī, un no funkcijām mums atļautu tikai sašūt sagrieztus pirkstus.

Aizkraukles slimnīcas ķirurgs – traumatologs Ēriks Vizulis ir Biznesa augstskolas ”Turība” absolvents.