Ja nav gribas sargāt neatkarību, kāds to mums var atņemt

Patriotu nedēļa ir laiks būt lepniem par to, ko mūsu senči pagājušajā gadsimtā izcīnīja, un pārdomāt sekas tam, ka to varējām nosargāt tikai kādus 20 gadus.

Laikraksts ”Jaunākās Ziņas” 1918.gada 19.novembra izdevumā zem maza virsraksta pirmajā lapā ”Esi sveicināta, jaunā Latvija!” rakstīja: ”Sirmajā Rīgā 1918.gada 18.novembrī ir izsludināta Latvijas valsts. Latvijas zemes, Vidzeme, Kurzeme un Latgale ir tagad vienotas Latvijas valsts teritorijā, uz kuras dzīvojošā nācija ir izveidojusi augstāko sabiedrības kopdzīves organizāciju, kādu līdz šim pazīst cilvēces radošais ģēnijs – valsti.”

Seko daudzi cēli un cildinoši vārdi, to starpā: ”Liels un augsts ir valsts princips cilvēku dzīvē, un augsti ir viņa uzdevumi. Valsts vara, kā sociāli kalpojoša vara, uzņemas lielus un grūtus pienākumus katrā valstī. Jo lielāki un grūtāki ir šie pienākumi un atbildība tajā brīdī, kad pate valsts dzimst un top par tādu, kad uz to cerībā un paļāvībā raugās visa tauta un tad ir ieņemams un nodibināms valsts stāvoklis civilizētās pasaules tautu un valstu starpā. (..)”

”Latvijas valsts ir dzimusi. Valsts labums demokrātiskā valstī viscaur ir arī tautas labums, un kā tāds lai ir mūsu augstākais likums šinī likteņa stundā.”

Kā sakrīt šie principi ar to, kas notika atjaunotās valsts pirmajos gados, un ar to, kas notiek tagad?

Mūsu priekšstāvji ir mūsu pašu ievēlēti, un mūsu valsts ir mūsu pašu radīta – atcerēsimies, ka ne visā pasaulē ir līdzīgi laimīgi apstākļi. Tāpēc mums katram arī ir atbildība pildīt šo augstāko likumu.

Tā bija liela uzdrīkstēšanās – vācu okupētajā latviešu apdzīvotajā teritorijā pieteikt jaunu valsti. Turklāt bez armijas, kas jauno valsti varēt noturēt. Sekoja pašu latviešu trīspusēja cīņa: Ulmaņa valdība kopā ar angļiem un frančiem pret Niedras valdību, kas bija kopā ar vāciešiem, un pret Stučkas valdību, kas nāca kopā ar krieviem.

Brīvības cīņu sekmīgais iznākums lika dažam labam aizmirst, ka lietas bija citādas un varēja atkal pagriezties mums nelabvēlīgā virzienā. Ja mums nav gribas aizstāvēt mūsu valsti, tad kāds to atņems.

Tad augstākajā likumā minētais tautas labums nebūs mūsu, bet gan kādas citas tautas labums.

Patriotu nedēļa ir laiks atcerēties, ka cēli vārdi vien nebija pietiekami, lai īstenotu ieceres par valsti, un aizsardzības ministrs par prezidentu ir doma pareizā virzienā, tomēr budžetā 2% no iekšzemes kopprodukta atvēlēt aizsardzībai ir vēl svarīgāk.