Vilis Daudziņš franču literatūras pasniedzēja lomā paceļ izrādi līdz mākslas līmenim.
Izrāde Pakļaušanās - Viļa Daudziņa vai Alvja Hermaņa uzvara?
Tas, ka Alvja Hermaņa Jaunajā Rīgas teātrī iestudētais skandalozais Mišela Velbeka romāns Pakļaušanās būs «skaļš gadījums», bija paredzama lieta. Skatītāji, pēc ilgāka laika sagaidījuši JRT mākslinieciskā vadītāja jaunu izrādi, nav vīlušies, lai gan uz jautājumu «nu, kā?» atbildēt ir grūtāk. Pakļaušanās ir... teiksim, pretrunīga izrāde.
Pirmizrādē likās, ka tā vēl nav īsti gatava. Ir lietas, ko, pieļauju, sakārtos laiks - teiksim, čerkstošie mikrofoni vai tas, cik mehāniski izrādes pirmajā pusē aktieri izpilda savas kustības. Diemžēl ir arī trūkumi, kas, baidos, nepāries. Paša režisora veidotajā dramatizējumā teksta blāķi ir grūti uztverami un, kā šķiet, arī aktieriem grūti izpildāmi. Savukārt Hermaņa scenogrāfiskajā risinājumā ir iepriekš viņa operiestudējumos redzēts piegājiens - Inetas Sipunovas videoprojekcijas, šoreiz ar Austrumu ornamentiem, kas visu izrādes laiku tiek projicētas uz spēles telpu ierāmējošas arkas. (Jāatzīmē gan žilbinoši asprātīgais gliemežu mīlas akts, kas uz arkas parādās tad, kad galvenais varonis nododas seksam ar sievieti, ko uzrunāt kādām jēgpilnākām attiecībām tā arī nesaņemsies, pat ja klusībā gribētos - spoži ironiski un liriski vienlaikus.)
