Sodi • IR.lv

Sodi

4
Nellija Ločmele

 

Cietumi nelabo, šaubu nav. Taču nesodāmības sajūta arī diezin vai padara kādu labāku. Cilvēki, kas Krimināllikumu lasa kā cenrādi, kalkulējot ieguvumus pret sodīšanas risku, noteikti nekļūs godīgāki, uzzinot, ka dažiem noziegumiem tiesu sistēma regulāri piemēro tik dāsnas atlaides, kādas lielveikalu apmeklētājiem nerādās sapņos pat sezonas lielajās izpārdošanās.

Labs piemērs ir skandalozā Gan Bei lieta – pirms nepilniem diviem gadiem ar skaļu blīkšķi pieķertā nodokļu izkrāpēju blice tagad rādās tikusi cauri itin sausām kājām. Vai tiešām tas ir jau tik ikdienišķs pārkāpums Latvijas valstī, ka pelnījis vienīgi simbolisku sodu? Iedomājieties – ar speciālas programmatūras palīdzību katru dienu no restorānu kasēm izgrābti līdz pat 30% ieņemtās naudas (visticamāk, lai laistu tālāk aplokšņu algu apritē), un tā pelēkajā ekonomikā pārpumpēti vismaz divi miljoni eiro tikai dažu mēnešu laikā! Bet pietiek atzīties, samaksāt izkrāpto summu, vēl uzņemties nelielu soda procentu komisiju par iespēju tikt cauri «ātrajā kasē» bez gadiem ilgas tiesāšanās, un esi brīvs. Ja šāds sods vispār no kaut kā attur, tad laikam no nodokļu maksāšanas…

Taču šajā žurnāla numurā ir stāsts par citu cietumu, kuru tajā pabijušais sauc par savu Universitāti. Tas ir padomju lēģeris, kurā par disidentismu apsūdzētais dzejnieks Knuts Skujenieks no jauna puiša norūdījās vīrā ar stāju. Starp citu, arī padomju vara viņam piedāvāja soda atlaidi – tikai bija jāatzīstas noziegumā, kuru viņš nebija veicis. Kas sirmajam dzejniekam, kurš šonedēļ svin savu astoņdesmito gadskārtu, ir sakāms par drosmi, patiesību un taisnīgumu?

Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:


Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu