Komunikācija – jauna sociālo zinātņu joma
Bez saziņas, saprašanās un saskarsmes, tātad – komunikācijas (no latīņu valodas ”communis” – kopīgs) nav sabiedrības, tāpat kā bez valodas. Strīdoties par dažādu nozaru svarīgumu, līdzīgi var teikt, ka viss ir ķīmija vai viss ir fizika, bioloģija vai ekonomika.
Atšķirība ir tā, ka komunikācijas zinātne ar sociālās komunikācijas procesu kā galveno savu pētījumu priekšmetu un patstāvīgajām teorijām ir salīdzinoši jauna sociālo zinātņu joma. Tā pilnībā nodalījusies un noformējusies tikai pēc Otrā pasaules kara, vienlaikus saglabājot starpdisciplināru pieeju pētījumos par komunikāciju cilvēku sabiedrībā.
Autoritāri modeļi
Lai nu par ko, bet par komunikāciju, vai tā būtu verbāla vai neverbāla, intrapersonāla, starppersonu vai masu komunikācija, un it īpaši jau par masu medijiem katram ir savs spriedums patikšanas vai nepatikšanas līmenī, lai gan nav nekā praktiskāka par labu teoriju. Līdzās starpkultūru komunikācijai praksē pastāv dažādas žurnālistikas un sabiedrisko attiecību kultūras gan organizāciju, gan nacionālā līmenī, ar kurām nevar nerēķināties, un jēdziens ”kultūra” ne vienmēr te saprotams vienādi.
Komunikācijas prakse liecina, ka šādu zināšanu trūkst, un it īpaši trūkst jaunu zināšanu, ieskaitot atziņas un ieteikumus par Latvijas komunikācijas praksi, ko rada nedaudzie šejienes komunikācijas zinātnes doktoranti.
Mūsu politiskajām organizācijām ir nopietnas problēmas ar iekšējo un ārējo komunikāciju – tur dominē autoritāri modeļi, kas nedarbojas.
Līdz ar to ir plaši izplatītas problēmas arī valsts stratēģiskās komunikācijas izpratnē, pamatspēkus ieguldot kontraproduktīvās Sīzifa pūlēs apgāzt apgaismības aksiomu: ”Es nepiekrītu tam, ko jūs runājat, taču es līdz pēdējam elpas vilcienam aizstāvēšu jūsu tiesības to paust.”
Pat profesionālas mediju organizācijas nereti nodarbojas vairāk ar stratēģisko (pie)runāšanu, kas ir tikai ietekmēšana, bet nekomunikatīva, tāpēc nepanāk ilgtspējīgu ietekmi, tā vietā, lai veidotu un pēc iespējas vadītu dialoģisku, interaktīvu sarunāšanos, tātad pilnvērtīgu komunikāciju, cita vidū aktīvi izmantojot sociālos medijus un veidojot tā saukto sociālo radio un sociālo TV.
”Melo, muld, shēmo”
Tādēļ priecē entuziasti, kuri nāk studēt komunikācijas doktorantūrā. Citādi kā par entuziastiem viņus grūti nosaukt, jo par doktora studijām privātā augstskolā pie mums joprojām ir jāmaksā, nekādu valsts budžeta vietu vai stipendiju te nav. Arī par šo tēmu, tāpat kā par zināšanu ekonomikas veidošanu un atbalstu inovācijai, runājot tiesībnieka Egila Levita vārdiem, ”mūsu politiskajā vidē vairāk ierasts melot, muldēt un shēmot”.
Biznesa augstskolas ”Turība” komunikācijas zinātnes doktora studiju programmai ”Komunikācijas vadība” ir atšķirīgs profils – starptautiskā orientācija, turklāt tieši uz organizāciju un stratēģisko komunikāciju, ieskaitot riska un krīzes komunikāciju un mediju vadību. Entuziasti neizvēlas budžeta vietas, bet studiju virzienu.
Man ir gods vadīt promocijas darbus par uzņēmīgās žurnālistikas (entrepreneurial journalism) veidošanos Latvijā un digitalizācijas ietekmi uz mediju zīmolvedību Baltijā. Augstskola ir bāzes vieta Eiropas Žurnālistikas observatorijai (European Journalism Observatory – EJO), kura darbojas vairāk nekā desmit valodās, kopš 2010.gada arī latviešu portālam Parzurnalistiku.lv un kopš šī gada februāra portālam krievu valodā, kura galvenā auditorija ir Krievijā.
Abi portāli vada zināšanu pārnesi no komunikācijas zinātnes pētījumiem par žurnālistikas ētiku un kvalitāti, jaunajiem medijiem, mediju ekonomiku un politiku, sabiedriskajām attiecībām un mārketingu, žurnālistikas tematiskajām nozarēm pie mediju praktiķiem un studentiem. Turklāt tas nav vienvirziena ceļš, tulkojot galvenokārt no angļu valodas pētījumu rezultātus un metodoloģiju, bet arī pievienojot mūsu pieredzes rezultātus starptautiskajā komunikācijas zinātnē un praksē.
Ainārs Dimants ir Biznesa augstskolas ”Turība” profesors.
Komentāri (25)