Kā intereses aizstāv Veselības ministrija?

Vai tā ir pacientu vai zāļu ražotāju un izplatītāju pusē?

Latvijas iedzīvotāji, iegādājoties medikamentus Latvijas aptiekās, iespējams, pamanīja kampaņu “Zāles var kļūt bīstamas! Aprunājies ar farmaceitu!”. Šī sabiedrības izglītošanas kampaņa, kura tika sākta 2012.gada nogalē, neradās tāpat vien. 2010.gadā veiktajā pētījumā par iedzīvotāju paradumiem zāļu izvēlē saaukstēšanās gadījumos tika secināts, ka liela daļa iedzīvotāju lēmumu par ārstēšanas līdzekļu izvēli pieņem, balstoties uz citu cilvēku ieteikumu, plašsaziņas līdzekļos pieejamo informāciju, tai skaitā – reklāmu, un citiem informācijas avotiem, nevis konsultējas ar medicīnas personālu.

Tāpat tika novērots, ka 28,5% pieaugušo un 43,7% bērnu ārstēšanai bija lietojuši trīs un vairāk medikamentu grupas, lai gan racionāla medikamentoza terapija ietver vienu līdz divus vienlaicīgi lietotus medikamentus vienā saslimšanas gadījumā. Ir pamats uzskatīt, ka Latvijā pastāv polifarmācijas problēma medikamentu lietošanā.

2012.gadā veicot iedzīvotāju aptauju par avotiem, kur tiek iegūta ar veselību saistīta informācija, respondenti norādīja, ka nozīmīgākie avoti ir: ar medicīnu saistīti speciālisti – tikai 34% (ģimenes ārsts 33% un medicīnas māsa 1%), savukārt no plašsaziņas līdzekļiem – 51% (internets 19%, televīzija 14%, avīzes un žurnāli – 13%, bukleti – 3%, radio 2%). Kā otro nozīmīgāko avotu norādot ar medicīnu saistīti speciālisti – 11% (ģimenes ārsts 7% un medicīnas māsa 4%), savukārt no plašsaziņas līdzekļiem – 45% (televīzija 18%, internets 12%, avīzes un žurnāli – 8%, bukleti – 4%, radio 3%) . Tas vēlreiz apliecina jau 2010.gadā iegūto secinājumu, ka, pieņemot lēmumu par veselību, iedzīvotāji vairāk informācijas iegūst nevis no medicīnas speciālistiem, bet plašsaziņas līdzekļiem.

Ne vien pētnieki, bet arī farmaceiti norādīja uz to, ka “Latvijas iedzīvotāji pārmērīgi lieto medikamentus, aptuveni pusē gadījumu tie vispār nav vajadzīgi. Līdz ar to ik gadu mēs zālēm tērējam vairāk nekā 100 miljonu latu vairāk, nekā būtu nepieciešams”, un farmaceiti ir novērojuši, ka “pacienti bieži vien medikamentus lieto nevis pēc vajadzības, bet iespaidojoties, piemēram, no agresīvām reklāmām. Puse iedzīvotāju naudu zālēm tērē pilnīgi bezjēdzīgi, kā arī ārstu izrakstītos medikamentus lieto nepareizi”.

Raksturojot iedzīvotāju zāļu lietošanas paradumus, farmaceiti norāda arī uz gadījumiem, kad, patvaļīgi lietojot medikamentus, nereti tiek 3-4 reizes pārsniegta diennakts deva vai lietotas medikamentu kombinācijas, kuras izraisa nevēlamu mijiedarbību.

Arī 2014.gadā veiktajā pētījumā tika konstatēts, ka 54% Latvijas iedzīvotāju lietoja bezrecepšu medikamentus, vitamīnus vai augu valsts produktus, ko nav izrakstījis ārsts un, salīdzinot 2014. gadu un 2008.gadu, visvairāk bezrecepšu zāļu patēriņš pieauga iedzīvotājiem vecumā no 64 gadiem. Tajā pat laikā recepšu medikamentus šajā vecuma grupā (65-74 gadi) lietoja 73,1% iedzīvotāju.

Līdz ar to var secināt, ka liela daļa šīs grupas iedzīvotāju vienlaikus lieto gan recepšu – ārsta nozīmētos medikamentus, gan bezrecepšu medikamentus – kuru lietošana, iespējams, nemaz nav nepieciešama un uz šādu rīcību ir pamudinājusi plašsaziņas līdzekļos esošā reklāma.

Kā zināms, veselības aprūpes pieejamība ir viena no aktuālākajām problēmām Latvijā, un patlaban aktuālākais jautājums veselības jomā ir – kur iegūt papildus līdzekļus, ko novirzīt veselības aprūpei, un kā efektīvāk un lietderīgāk izmantot ierobežoto hroniski trūkstošo veselības aprūpes finansējumu?

Ņemot vērā šo satraucošo tendenci iedzīvotāju medikamentu lietošanas paradumos, kas liecina, ka liela sabiedrības daļa nelietderīgi tērē līdzekļus, iegādājoties bezrecepšu medikamentus un noteiktos gadījumos pat pasliktina savu veselības stāvokli, lietojot nepareizas medikamentu devas vai kombinējot tos, ir atbalstāmi centieni mainīt iedzīvotāju paradumus, veicinot to konsultēšanos ar ģimenes ārstu vai citu medicīnas speciālistu.

Kā viens no veidiem, kā mazināt iedzīvotāju piekopto “pašārstēšanās taktiku”, lietojot bezrecepšu medikamentus un tajā pat laikā palielinot veselības aprūpei novirzāmo finansējumu, bija Finanšu ministrijas piedāvājums bezrecepšu zālēm piemērot standarta PVN likmi, samazināto likmi saglabājot tikai recepšu medikamentiem. Grozījumi paredzēja, ka šīs izmaiņas stātos spēkā no 2017.gada 1.janvāra.

Šis priekšlikums tika noraidīts, jo to kritizēja Veselības ministrija, patentbrīvo zāļu ražotāji un pacientu organizācijas, kā galveno argumentu norādot – “bažījoties, ka, bezrecepšu zālēm kļūstot dārgākām, pacienti tās nevarēs atļauties”, savukārt VM pārstāvis O.Šneiders norādījis, ka “šāds solis personām ar zemiem ienākumiem būtu papildus finansiāls slogs un teorētiski ilgtermiņā varētu pasliktināt viņu veselības stāvokli un ietekmēt kopējo darbnespējas dienu skaitu“. Līdz ar to, tā kā netika gūts Veselības ministrijas atbalsts, šis priekšlikums netika tālāk virzīts. Bet vai pamatoti?

Ja mēs raugāmies no zāļu ražotāju un izplatītāju viedokļa, šādi grozījumi nenāk par labu to biznesa interesēm, jo PVN paaugstināšana šos bezrecepšu medikamentus padarīs dārgākus un mazinās to noietu.

Bet, ja mēs raugāmies no pacientu viedokļa – kādi ir zaudējumi? Pirmais, kas nāk prātā ir – apgrūtināta pieejamība zālēm saslimšanas gadījumā, jo pašlaik, lai iegūtu recepšu medikamentus, ir jāpierakstās pie ģimenes ārsta (un nav zināms, kad varēs pieņemt) vai jāsauc ārsts uz mājām (kas ir maksas vizīte), un tikai pēc tam ar papīra recepti var doties uz aptieku iegādāties zāles.

Jā, patlaban tā ir! Bet jau šā gada nogalē ir pilnvērtīgi jāsāk darboties e-veselības sistēmai ar e-recepti, kas nozīmē to, ka pacients ir “viena zvana attālumā” no receptes iegūšanas (ģimenes ārsts, tā aizvietotājs vai cits medicīnas speciālists, ieejot e-veselības sistēmā, var izrakstīt pacientam recepšu medikamentu, kas uzreiz parādās sistēmā, un izrakstīto medikamentu var iegādāties jebkurā aptiekā, jo arī aptiekām ir obligāta prasība būt e-veselības lietotājiem). Protams, ģimenes ārstiem būs vairāk zvanu vai e-pastu un vairāk darba, bet – ieviešot e-recepti, hronisko slimību pacientiem vairs nebūs jāierodas uz vizīti pie ģimenes ārsta, ja vienīgā vajadzība būs izrakstīt recepti.

Kādi būtu ieguvumi pacientam, veicinot pacientu vēršanos pie speciālista un izvēloties ārsta nozīmēta medikamenta lietošanu, nevis pašam pieņemot lēmumu par ārstēšanos ar kādu bezrecepšu medikamentu:

1) labāka ārstēšanas kvalitāte, jo medicīnas speciālistam e-veselības sistēmā būs pieejama visa informācija par pacienta saslimšanām un jau izrakstītiem medikamentiem. Līdz ar to ārstēšanās būs efektīvāka, jo būs mazāks zāļu nesavietojamības vai blakņu risks (protams, arī farmaceits aptiekā var ieteikt piemērotākās zāles, bet pie nosacījuma, ja pircējs spēj nosaukt visas savas diagnozes, iepriekšējos novērojumus zāļu lietošanā un šobrīd lietojamos medikamentus un uztura bagātinātājus).

2) Gadījumos, ja katrā saslimšanas epizodē pacients vērsīsies pie ģimenes ārsta, ārstam būs pieejama precīzāka informācija par pacienta veselības stāvokli un, pārredzot kopējo veselības stāvokli, iespējas ātrāk un precīzāk diagnosticēt noteiktas saslimšanas (piemēram, ja pacientam ir ļoti biežas augšējo elpceļu infekcijas, kuru izpausmes tiek mazinātas, lietojot bezrecepšu zāles, iespējams, ģimenes ārsts nav informēts par šiem simptomiem, un tādejādi netiek pamanīti nozīmīgi riska faktori kādu saslimšanu diagnostikai).

3) Biežāka komunikācija ar ģimenes ārstu veicinātu pacientu informēšanu par profilaktiskām apskatēm un nepieciešamo vakcināciju, kā arī sniegtu iespēju lieku reizi atgādināt par profilakses pasākumiem vai regulāru izrakstīto medikamentu lietošanu.

4) Ja pacienti saslimšanu ārstēšanai izmantotu ārstu nozīmētu terapiju, kas saskaņā ar pētījumiem ir efektīvāka un lietderīgāka par “pašārstēšanos” – sabiedrības veselības rādītājiem vajadzētu uzlaboties, nevis kā norāda daži šīs idejas pretinieki – teorētiski varētu pasliktināties.

5) Iedzīvotājiem, kuri līdz šim iegādājās bezrecepšu medikamentus un kuri to vēlēsies darīt arī nākotnē, būs tāda iespēja. Jā, iespējams, šiem medikamentiem sākotnēji būs lielāka cena (jo tiks paaugstināta PVN likme par 9% no 12 uz 21%), tomēr, ņemot vērā tirgus pieprasījuma un piedāvājuma attiecību, var prognozēt, ka samazinoties pieprasījumam kā atbilde tirgū sekos dažādas akcijas, lai veicinātu pieprasījumu, kas varētu veicināt šo medikamentu cenu krišanos vai saglabāšanu šajā pašā cenu līmenī, kādā tie bija pirms PVN likmes maiņas.

Ņemot vērā iepriekš minētos argumentus un vērtējot šo jautājumu no pacientu ieguvumu un zaudējumu viedokļa, var secināt, ka no šādām izmaiņām pacienti būtu ieguvēji un kopējie veselības rādītāji uzlabotos (protams, pie nosacījuma, ka, stājoties spēkā šīm izmaiņām, pilnvērtīgi darbosies e-veselības sistēmas e-receptes modulis). Savukārt galvenais zaudētājs no šādām likuma izmaiņām būs bezrecepšu zāļu ražotāji un tirgotāji, jo, mazinoties pieprasījumam, tie būs spiesti samierināties ar mazāku pieprasījumu vai mazināt cenu, lai noturētu pārdošanas apjomu – abos gadījumos zaudējot potenciālo peļņas daļu.

Un līdz ar to rodas jautājums: kā intereses aizstāv Veselības ministrija – pacientu vai zāļu tirgotāju?

Autori ir Ieva Bikava, biznesa analītiķe un politisko procesu (specializējoties uz veselības politiku) pētniece; Andris Skride, ārsts kardiologs, Latvijas Reto slimību speciālistu asociācijas vadītājs