Lielākā daļa aktieru spēlē vairākus tēlus, pārmaiņus iemiesojoties varoņos, kas nepieciešami sižetā.
Izrāde Svina garša - atvieglināta «vēstures stāstu» versija
Māra Bērziņa romāns Svina garša ir neparasts - izklaidējošs, ne didaktisks (retums latviešu literatūrā) un ar īpatnu galveno varoni. Kopš pagājušās nedēļas Matīss Birkens mīt arī Nacionālajā teātrī Valtera Sīļa iestudējumā.
Matīss, krāsotāja palīgs Torņakalnā, nav intelektuāls puisis. Viņš, šķiet, dzīvo ar pārliecību, ka asprātība ir necaursitams vairogs, un burtiski raujas nokļūt ekstrēmās situācijās: gatavs pats kāpt vagonā uz Sibīriju, sava stulbuma dēļ nonāk Rumbulā utt. Tas, ka varonis vispār dzīvo, liecina par viņa draugu pašaizliedzību, kā arī autora iejūtību, jo Bērziņš savam varonim aiztaupa pat saimnieciskas rūpes, par skarbāku saskaršanos ar «varām» nerunājot. (Citā darbā viņa izrunāšanās bez sekām vis nepaliktu.) Un tas viss romāna trumpja - tēla pārdomu par apkārt notiekošo - labad. Matīsa iekšējais monologs atgādina virtuves sarunas, kurās it kā izlēmīgie viedokļi tomēr nespēj noslēpt bezspēcību dzīves priekšā un tās nesapratni. Šāda «mazā cilvēka» perspektīva 30. gadu beigu un 40. gadu vēstures griežos Svina garšu padara par svaigu malku mūsu literatūrā.
