Režisors Dāvis Sīmanis (no kreisās), aktieris Ulrihs Matess un operators Andrejs Rudzāts filmas tapšanas procesā.
Dāvja Sīmaņa filma Pelnu sanatorija - aizejošās cilvēcības glezna
Šis nav varoņstāsts, kas godina pašaizliedzīgu cīņu kādu ideālu vārdā un piepilda skatītāju ar motivējošu, patosam līdzīgu līksmi. Gluži otrādi - Pelnu sanatorija, pavisam ne klasiska kara drāma, fokusējas uz neprātīgo postu, kas paliek šo kara «vērto» ideālu ēnā.
Puspajokam var piebilst, ka līdz šim dokumentālajā žanrā strādājušā režisora Dāvja Sīmaņa debija spēles kino noteikti dos ieganstu no jauna uzbangot žēlabām par «mūžam depresīvajām latviešu mākslas filmām». Taču, lai iedrošinātu tos, kuri vairās no kinopieredzes, kas nekulminē Stīvena Spīlberga filmām raksturīgajā eksaltācijā, jāteic, ka arī Sīmaņa filmai cēluma un cildenuma netrūkst, tas ir ievērpts emocionāli tumšās un psiholoģiski komplicētās toņkārtās. Režisors līdz atziņai, ka cilvēka augstākajai vērtībai ir jābūt humānismam, nonāk rimti, nesaudzējoši drūmi un dažbrīd maldoties.
