Skats no izrādes — Hermans (Ivars Puga; no labās) un Klaudio (Uldis Siliņš).
Elmāra Seņkova izrāde Zēns iepriecinās psiholoģisku trilleru cienītājus
Pirms sākt stāstīt par režisora Elmāra Seņkova iestudējumu Nacionālā teātra Jaunajā zālē, jums jāzina trīs lietas. Jēdziens «naratīvs» apzīmē vēstījumu, un tas ietver gan stāstu, ko stāsta, gan veidu, kādā to dara. Imaginārs skaitlis ir komplekss skaitlis, ko veido reāls skaitlis un tāda skaitļa, kura kvadrātsakne ir -1, reizinājums. Neviena reāla skaitļa kvadrātsakne nevar būt -1.
Izrāde Zēns ir mūsdienu spāņu dramaturga Huana Majorgas lugas Zēns no pēdējā sola iestudējums, ko daļa skatītāju atpazīs no Fransuā Ozona filmas Mājā. Dzīvē vīlies literatūras skolotājs Hermans nejauši atklāj, ka puisim pēdējā solā - mūžīgi klusējošam asociālam tipam Klaudio - piemīt literārs talants. Abu starpā aizsākas, varētu pat teikt, platonisks romāns, jo Hermans kļūst atkarīgs no Klaudio sacerējumiem, kuri pamazām pilnībā pārņem viņa dzīvi, kļūstot par vienīgo domu un jūtu objektu. Un viņam ir vienalga, ka šo literāro sacerējumu tēma ir Klaudio klasesbiedra Rafa ģimene, kurā, kādu slepenu (nojaušams - tumšu) motīvu vadīts, Klaudio aizvien biežāk ciemojas. Tātad - detektīvs. Seņkova izrāde Zēns tiešām iepriecinās psiholoģisku trilleru cienītājus, lai gan izrāde vēsta arī par ko citu.
