Barikāžu ugunskurs pie Ļeņina pieminekļa līdzās valdības ēkai.
Pirms 25 gadiem janvāra spelgonī, kad Tautas fronte bija atņēmusi varu komunistiem un plānoja Latvijas atdalīšanos no PSRS, padomju spēki mēģināja sarīkot asiņainu apvērsumu. Trīs vēsturnieki atceras barikādes un izvērtē, kāpēc ceļā uz neatkarību tas bija neaizmirstams un svarīgs notikums
Dzelzsbetona bloki, krustu šķērsu novietoti autobusi, kravas mašīnas un skaļas sirēnas. To 30 gadus vecais Kārlis Zemītis atceras no 1991. gada janvāra barikāžu laika Rīgā. Sirēnas skanēja, godinot omoniešu nogalināto Robertu Mūrnieku, precizē viņa tētis Guntis Zemītis. Viņš toreiz abus dēlus, piecus un sešus gadus vecus zēnus, bija aizvedis uz barikādēm. «Nedaudz sabijos, pie kādas ēkas ieraudzījis vīrus ar ieročiem. Domāju, ka labie ir bez ieročiem, tikai sliktie - ar. Bet ļaudis bija mierīgi, tāpēc sapratu, ka šie laikam nav sliktie,» stāsta Kārlis. Viņš atceras vakaru, kad televīzijā rādīja apšaudi pie Bastejkalna un mamma brāļus mierināja: tētis ir citā vietā. «Vakaros tētis nevis atbrauca no darba, bet paēda vakariņas un brauca uz darbu, uz barikādēm. Man tas laiks asociējas ar bailēm. Pat mēs, bērni, sapratām, ka notiek pretī stāvēšana sliktajiem. Mums bija pašsaprotami, ka šī cīņa notiek bez ieročiem,» stāsta Kārlis. Viņš, tāpat kā daudzi vienaudži, zina, ka pirms 25 gadiem, nostājoties pretī apbruņotām īpašo uzdevumu vienībām (omoniešiem), ļaudis pierādīja, ka Baltijas valstis ir gatavas neatkarībai. To izcīnīja nevis daži valstsvīri, bet tūkstoši barikāžu dalībnieku. Un janvāra notikumi daudziem ir ne tikai valsts, bet arī ģimenes vēsture. «Mani interesē, kā cilvēki toreiz uztvēra šos notikumus,» saka Kārlis. «Gribu saprast, kas būtu, ja nebūtu rīkotas barikādes. Lai neteiktu, ka šis notikums bija skaists un neaizmirstams, bet bezjēdzīgs.»
