Mīlas svētība ir krāšņs iestudējums — Olgas Šaišmelašvili scenogrāfija un kostīmi ir pievilcīgi.
Krievu teātra izrāde par Raini un Aspaziju - krāšņs iestudējums, bet neaizkustina
Rīgas Krievu teātris sezonu sācis ar veltījumu Raiņa un Aspazijas jubilejas gadam. Igora Koņajeva kompozīcija Mīlas svētība (viņš ir iestudējuma režisors un autors) ļauj uz skatuves skanēt abu izcilo rakstnieku dzejai, vēstulēm, dienasgrāmatām, arī fragmentiem no Roalda Dobrovenska grāmatas Rainis un viņa brāļi. Un, protams, Artura Maskata mūzikai, kas tapusi speciāli iestudējumam. Iecere lieliska. Par izpildījumu var strīdēties.
Izrāde sākas daudzsološi. Aktieri izkārtojušies efektīgā mizanscēnā, katram rokā grāmata, ko viņi lasa, tad sāk ar to izspēlēt etīdes. Tiesa, rodas sajūta, ka Koņajevs pārlieku uzmanīgi skatījies jaunākajā latviešu teātra vēsturē nozīmīgus iestudējumus, it īpaši Alvja Hermaņa Klusuma skaņas, kuru «skanošās» grāmatas un spēles ar liegu spalviņu, kas noturas gaisā tikai ar aktieru elpas palīdzību, veido arī lielāko daļu Koņajeva izrādes sākuma ainu. (Un šīs nav vienīgās saskatāmās «ietekmes».) Tomēr nepatīkamajai sajūtai, ka tuvu ir plaģiāta robeža, droši vien izdotos arī turēties pretī. Ja vien šīs zīmes izrādē tiktu izmantotas ar jēgu.
