Debates par imigrāciju: pasaule šķobās visos virzienos

No Irir.lv lasītāju komentāriem pie debatēm par imigrantu integrāciju

Pirmdien Irir.lv sadaļā “Debates” sāka jaunu domapmaiņu par jautājumu – vai Latvijas valsts spēj integrēt imigrantus? Interneta diskusijā piedalās Latvijas Cilvēktiesību centra direktore Anhelita Kamenska un Komunikācijas konsultante ar starptautisku humanitārās krīzes un tranzīta valstu pieredzi kopš 1995. gada Rita Eva Našeniece.

Tajā piedalīties ar saviem komentāriem aicināti arī Irir.lv lasītāji. Publicējam dažu lasītāju pārdomu fragmentus un aicinām arī citus lasītājus izteikt savas domas par patvēruma meklētāju integrāciju un bēgļu krīzi pasaulē.

Mācītāja Jāna Jēruma-Grīnberga uzskata, ka jautājums ir “daudz tālākejošs; pasaule šķobās visos virzienos, un cilvēku staigāšana ir sākusies”. Viņa iesaka tiem, kas lasa angliski, ielūkoties šajā saitē. “Daudz faktoru, kas to iespaido – kari, globalizācija, klimata pārmaiņas un ar to saistītie resursu trūkumi un dezertifikācija, islāmticīgo iekšējie konflikti, Rietumu lielo varu, Krievijas un Ķīnas iejaukšanās citu valstu iekšpolitikā un konfliktos un nereti citu zemju resursu izlaupīšana – kamēr tas viss netiek atrisināts, ar šādu cilvēku pārvietošanos mums, Eiropā, jārēķinās,” raksta Jēruma-Grīnberga.

Ieva Rozentāle norāda, ka “patiesībā tas pat nav tikai Latvijas jautājums. Par to nopietni nav izdiskutēts arī Eiropā, to var secināt no visu valstu vadītāju pēkšņām viedokļu maiņām, pretrunīgas un neskaidras informācijas”.

Rozentāle raksta – ir skaidrs, ka kara bēgļiem ir jāpalīdz. Tomēr nožēlojami ir tie, kas bļauj par mazajiem bērnu pabalstiem un pensijām – “tad labāk rūpējieties par saviem bērniem un par saviem vecīšiem. Nevar kara postu mērīt salīdzināt ar šaurāku rocību. BET – jābūt skaidram, cik tad ilgi/cik tālu no savas zemes cilvēks ir kara bēglis. Kara bēglis parasti pabēg tik tālu, lai bumbas nekrīt uz galvas un bērniem ir, ko dot ēst. Un tad dodas atpakaļ atjaunot savu māju, ja vien tas ir iespējams. Baidos, ka visus miljonus, kas sliktākā scenārija gadījumā plūdīs pāri daudzām valstīm, uzņemt nebūs fiziski, finansiāli un visādi citādi iespējams”.

Viņu bažīgu dara arī tas, ka izskatās – Eiropas valstu robežas ir pilnīgi neaizsargātas. “Jo robeža būtu tā vieta, kur bēgļi tiek saskaitīti, ja tā var izteikties, un sākas darbs/rūpes par viņiem. Kur aptuveni kļūst skaidrs, kurš ir bēglis, kurš vienkārši izmanto izdevību rast labākus dzīves apstākļus. To mēs neredzam, mēs redzam, ka cauri Eiropai nekontrolēti plūst milzīgas neapzinātas cilvēku masas. Un kas tad, ja šādi pat nāks ienaidnieka karaspēks? Izskatās pēc pilnīga fiasko…”

Savukārt Kalvis Apsītis atgādina, ka “Latvijā trūkst pārdomātas cilvēkresursu attīstības – dzimstības veicināšanas pasākumi ir saraustīti; laba izglītība nav visā valstī pieejama – un pastāv skolu segregācija; bezdarbnieku apmācība ir novēlota un formāla; darba tirgū zeļ diskriminācija, tostarp arī krievu valodas neprašanas dēļ. Protams, papildu 776 patvēruma meklētāju uzņemšana, procesēšana (ieskaitot iespēju, ka daļa no viņiem paliks dzīvot Latvijā) ir nopietns izaicinājums dažādiem dienestiem. Vienlaikus – atstāt visu pa vecam nozīmētu atteikties no sen nobriedušām izmaiņām. Piemēram, ja skolās ar latviešu mācību valodu varēs apmācīt sīriešu bērnus (kuri ģimenē nerunā latviski), tad nebūs attaisnojuma tur nepielaist arī krieviski runājošos bērnus. Valsts iestādēs un pakalpojumu sniegšanā no PSRS laikiem mantoto latviešu-krievu divvalodību pakāpeniski aizstās latviešu-angļu divvalodība, kā tas ir vairumā Eiropas valstu”.

Andrim Šimfam šķiet, ka “daļa sabiedrības (atļaušos piezīmēt – mazākā) lolo jocīgu ilūziju, par to, ka visi integrēsies, viss būs jauki utt. Bet realitāte rāda, ka tā nenotiek un nenotiks. Tiklīdz islāmticīgo kopiena būs pietiekami liela, neizbēgami izveidosies noslēgta vide tieši uz ticības/reliģijas pamata (šeit jāpaskaidro, ka neticu tam, ka ar šo 776 cilvēku uzņemšanu viss arī beigsies). Un ar laiku šai kopienai pieaugot un nostiprinoties neizbēgami, “cilvēktiesību” vārdā tiks izvirzītas dažādas prasības, tai skaitā mošeju būvniecība u.c.”

Viņš atgādina, ka Vācijas kanclere Angela Merkele pirms dažiem gadiem paziņoja – multikulturālisms eiropā ir pilnīgi izgāzies, dzīvē tas nedarbojas. “Kas viņas galvā notiek šobrīd – grūti pateikt,” raksta Šimfs. 

Edgars Strautiņš uzskata – “ja mēs kā nācija vēlamies turpināt attīstīties gan sociāli, gan ekonomiski, mums būtu visiem pārējiem jāparāda piemērs un jāuzņem nevis “uzspiestie” 250, 776 vai cik tur, bet gan kādi vismaz 2000 un jādod viņiem iespēja kļūt par līdzvērtīgiem sabiedrības locekļiem – jāiemāca valoda, kāds arods, lai cilvēks var strādāt un maksāt nodokļus”.

Bet Ingmāram Lazdiņam liekas, ka “Latvijas valsts un tās iedzīvotāji nav spējuši emocionāli reintegrēt savus pašu aizbraucējus. Par kādiem āfrikāņiem vai sīriešiem te vispār varētu būt runa. Tas ir nacionālās mentalitātes jautājums”.

Lasi un piedalies debatēs šeit.