Politiska izrēķināšanās

NEPLP vadītājs Ainārs Dimants par autoritārām tendencēm politiķu attieksmē pret medijiem

Politiskā izrēķināšanās, gadiem krājusies personiska nepatika pret Nacionālās elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes (NEPLP) vadību un personiski pret padomes priekšsēdētāju Aināru Dimantu – tie ir valdošās koalīcijas partijas Vienotība politiķu Lolitas Čigānes un Ilzes Viņķeles pēdējās nedēļas laikā izteiktie kodolīgie raksturojumi situācijai, kad Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisija nobalsoja par padomes priekšsēdētāja atbrīvošanu no amata. Trešdien Saeima ar 50 balsīm “par” atlaida no amata NEPLP vadītāju, pārējos padomes locekļus neaiztiekot. Lai gan likums neļauj bez skaidra tiesiska pamata atlaist padomes locekļus, jo NEPLP ir profesionāls jomas regulators, praksē deputāti tomēr to uztver kā politiski vadāmu marioneti. Ir interesēja, kā izpaudies politiskais spiediens uz NEPLP, tāpēc aicinājām Dimantu uz atklātu sarunu pirmdien, vēl pirms Saeimas trešdienas balsojuma.

Martā NEPLP atstāja Gints Grūbe. Oficiāli minēja, ka dalību lielos filmu projektos nevarēs savienot ar darbu NEPLP. Vai arī viņš aizgāja politiskā spiediena dēļ?

Ir dažādi veidi, kā izdarīt spiedienu. Viens ir «uzsūtīt» Valsts kontroles pārbaudi. Mūsu gadījumā tika izmantoti citi instrumenti – KNAB, kur tiek sūtītas sūdzības, ievadītas lietas, kas beidzas nekā. Grūbes gadījumā bija sūdzība KNAB, faktiski mainījās KNAB nostāja. Kad tikām ievēlēti 2012.gadā, pašā pirmajā mūsu darbības dienā tika noorganizēta tikšanās ar KNAB un tika skaidrots, kas ir un kas nav radošā darbība, kas ir zinātniskā darbība, kas mums ir atļauts, kas ne. Es saņēmu atļauju vadīt augstskolas studiju programmu, jo tas nav saistīts ar administratīvo darbu, un tika arī saņemts atzinums no KNAB, ka producēšana, [ar ko nodarbojas Grūbe], ir radošais darbs, ko var savienot [ar amatu NEPLP]. Pēc tam izrādījās, ka Grūbes gadījumā KNAB nostāja mainījās – pēkšņi tas, kas bija atļauts, tika aizliegts. Viņam [KNAB šā gada februārī] uzlika [250 eiro] naudas sodu par to, ka viņš bija noslēdzis autoratlīdzības līgumu ar nodibinājumu Rīga 2014.

Mēs zinājām, ka tiek organizētas sūdzības arī par mani un Daini Mjartānu. [Toreizējā Cilvēktiesību komisijas priekšsēdētāja] Ināra Mūrniece, kas pērn aktīvi virzīja grozījumus [interešu konflikta likumā, kas ievieš stingrākus komercdarbības ierobežojumus padomes locekļiem un radiniekiem], to bija nosaukusi pat par «Grūbes likuma» pieņemšanu.

Bija izteikti arī padomi Valsts kontrolei, bet es teiktu, ka Valsts kontrole darbojās diezgan korekti. Toreiz bija pastiprināta interese par sabiedriskā medija koncepcijas izstrādi, kur tika iztērēti 80 000 latu, ko mēs [NEPLP] neprasījām, tas bija pašas valdības lēmums. 2012.gadā mēs valdībai iesniedzām sabiedrisko mediju attīstības koncepciju. Tad mums prasīja to detalizēt, un kad mēs koncepciju detalizējām, mums pārmeta kāpēc tā koncepcija nav apstiprināta. Tas arī bija tāds gājiens – mūs spieda.

Es gribu teikt, ka tiek izmantoti šādi valsts pārvaldes instrumenti, kas tiek politiski diriģēti – neko nevar atrast, bet sajūta nav patīkama. Tagad lasu Uga Skulmes atmiņu grāmatu, kurš saka: cik pretīga ir sajūta, kad tu neko neesi nozadzis un tevi pratina. Tas ir tāds sava veida spiediens – ierosināt lietu, pratināt.

Tātad var teikt, ka Grūbe aizgāja spiediena dēļ?

Mūs ievēlēja ar ļoti skaidriem uzstādījumiem, kam bija arī politisks atbalsts, bet pēc tam, kad šos uzstādījumus sākām īstenot, mūs vairs politiski neatbalstīja. Runa ir tieši par vienotā sabiedriskā medija koncepciju, ko izstrādāja Grūbes vadībā [un ko politiķi beigās nepieņēma]. Nostāja par vienoto sabiedrisko mediju bija arī valdības deklarācijā, tas ir Nacionālās attīstības plānā un citos augstākajos politikas dokumentos.

Kāpēc to noraidīja?

Nebija politiskās gribas. Ja tevi ievēl un atbalsta, bet pēc tam, kad tos uzstādījumus īsteno, tevi faktiski neatbalsta – ar ko mēs saskārāmies – , var runāt par zināmu atsitienu. Ja jautājums tiek līdz valdības darba kārtībai, tas nozīmē, ka tas ir jau saskaņots Finanšu ministrijā. Arī šis jautājums 2012.gada jūnijā tāds bija. Faktiski valdībā problēmas nebija, tās sākās ar divām koalīcijas partijām – Nacionālo apvienību [un Vienotību]. Aizejot 2013. gada jūnijā uz frakcijas sēdi, [toreizējais NA ģenerālsekretārs Aigars] Lūša kungs un [partijas līderis Raivis] Dzintara kungs teica to pašu, ko agrāk Mūrniece, ka politiskajām partijām sabiedriskā medija padomē vajag tiešu pārstāvniecību. Kāpēc jūs to tā neesat paredzējuši? Ja jūs to paredzēsiet, koncepcija aizies. Mēs ar Grūbi NA frakcijā teicām – nē. Pirmkārt, tas būtu solis atpakaļ ar pašreizējo regulējumu, mums nav paredzēta tieša politiska pārstāvniecība. Otrkārt, tas ir pretrunā ar Eiropas Padomes rekomendācijām, kas prasa palielināt distanci starp politiķiem un sabiedriskajiem medijiem. Tad mums pateica – paldies, uz redzēšanos.

Un tūlīt bez iepriekš izsludinātas darba kārtības, bez nekādas sagatavošanas aiznākamajā dienā uz Vienotības frakcijas sēdi atskrēja [partijas līdere, toreizējā Saeimas priekšsēdētāja] Solvita Āboltiņa. Man ir precīzas ziņas, ko viņa tur ir runājusi – ka tā ir pilnīgi nederīga koncepcija, to nevajag atbalstīt.

Gribēju zināt Āboltiņas argumentāciju un biju pie viņas aizgājis. Viņa teica, pirmkārt, «par vēlu tu nāc», kā dziesmā dzied – ka man ar viņu viss būtu jāsaskaņo. Un ka šajā jautājumā viņa premjeru [Dombrovski] neatbalstīs. Viņa piesauca, ka nebūs pietiekams finansējums – ar to, ko Finanšu ministrija ir saskaņojusi, nepietiek. Tas bija pilnīgi no gaisa parauts. Viņa šo [koncepciju] Vienotībā nogrieza. Un tas bija valdības laikā, kurai vienota sabiedriskā medija izveide bija ierakstīta deklarācijā!

Vēl pagājušā gada maijā vienotā sabiedriskā medija koncepcijas apspriešana bija iekļauta koalīcijas padomes darba kārtībā, uz to kopā ar LTV un LR vadību arī ieradāmies, bet sabiedrisko mediju vadītājiem pat netika dots vārds. Tā vietā Āboltiņas kundze ar svarīgu izskatu pētīja savu mobilo telefonu.

Par ko tu sevi uzskati – vai par Vienotības iekšējās šķelšanās upuri?

Nekad neesmu jutis kaut kādu baigo politisko atbalstu.

Bet ievēlēšanas brīdī 2012.gadā tu saņēmi vismaz viena Vienotības spārna atbalstu.

Tad man jāpasaka, ka vispār nebiju domājis kandidēt [uz NEPLP]. Protams, pievērsu uzmanību, ka konkurss bija izsludināts, bija jaunas un labas lietas – prasības pēc profesionālās pieredzes medijos, sašaurināts sastāvs, bija kaut kāds progress. Es par padomi interesējos kā pētnieks – mums padome ir veidota pēc politiskās proporcionalitātes principa, bet finansēšanas modelis ir tāds, kas padara atkarīgus. Tagad ar to mēs tieši saskaramies. Ar mani toreiz sazinājās Pēteris Viņķelis no Vienotības, es pat nebiju iedziļinājies, ko viņš Vienotībā pārstāv. Viņš toreiz bija Ministru prezidenta padomnieks Eiropas lietās. Sapratu, ka tieku no Vienotības uzrunāts. Uzreiz nepieteicos. Tad man nāca signāls vēlreiz, ka esot vāji pretendenti. Domāju, ja mani atkārtoti uzrunā, tad jāmēģina. Ar mani vairs neviens arī nav runājis, kā tikai tajā uzaicināšanas brīdī. Un nekādas saistības es netiku uzņēmies. To varu pateikt godīgi.

Man likās, ka tas process ir pietiekami atklāts. Nākotnē, domāju, padomi vajag ievēlēt pēc politiskā konsensa principa, iesaistot arī opozīciju, nevis tikai valdošo koalīciju.

Tevi tomēr uzskatīja un pieskaitīja pie Vienotības atbalstītajiem NEPLP kandidātiem.

Jā, es to tā nebiju sapratis – ka tas būs tikai koalīcijas balsojums. Un tā ir arī strukturāla problēma, kad mainās Saeimas partiju politiskais salikums. Ir jāsaglabā pašreizējais modelis, ka nav tiešās politiskās pārstāvniecības. Arī turpmāk NEPLP jābūt šauram lokam – pieci locekļi ir pietiekami. Bet ir jāvienojas pēc konsensa principa visiem parlamentā pārstāvētiem spēkiem, vērtējot [NEPLP locekļu] profesionālismu un arī reputāciju no visiem iespējamiem interešu konflikta viedokļiem utt. 

Tiem, kas runā par manu reputāciju [kuras zudumu Saeimas deputāti savā iesniegumā pārmet NEPLP], gribu pateikt dažus vārdus. Reputācijai ir liela nozīme. Tad ir jāpaskatās, kāda ir reputācija cilvēkiem, kuriem vēlētāji nemaz nav devuši mandātu, bet viņi ir iekļuvuši Saeimā [Solvita Āboltiņa]. Kāda ir reputācija cilvēkam, kuram nav atļauts uzstāties un piedalīties Saeimas sēdēs [Dainis Liepiņš], bet kurš parakstās viens no pirmajiem [zem iesnieguma par NEPLP atlaišanu]. Kāda ir reputācija cilvēkam, kurš vests uz policiju dzērumā [Artuss Kaimiņš]? Un beidzamais arī par kompetenci – jo atļaujas apšaubīt arī manu kompetenci, par kuru liecina mana darbība un publikācijas. Kārlis Šadurska kungs (Vienotība) bija viens no manas kompetences apšaubītājiem Saeimas komisijā. Bet kāda ir kompetence matemātiķim Kārlim Šadurskim finanšu un budžeta jautājumos, ja viņš runā, ka man neesot kompetences kā vadītājam? Viņam ir tāda pati kompetence kā bija [komponistam] Imantam Kalniņam. Kas runā!!! (Skaļi smejas)

Faktiski pieci NEPLP cilvēki pārstāv kādu politisko spēku. Jūs ar Grūbi – Vienotību, Aija Dulevska – Nacionālo apvienību. Ko Ivars Zviedris un Dainis Mjartāns?

Mēs ar Grūbi tikām virzīti no Vienotības. Daži varbūt sevi uzskata par pārstāvjiem, es sevi tā nekad neesmu uzskatījis. Mani atbalstīja arī tā sauktā Olšteina grupa. Mjartānu – Reformu partija, kuras biedrs viņš bija. Ja nekļūdos, Zviedri arī Olšteina grupējums. To es zinu pēc kaut kādām indikācijām, jo nebiju klāt, kad par to sprieda deputāta Ingmāra Čaklā (Vienotība) [vadītā koalīcijas] darba grupa.

Pirms NEPLP ievēlēšanas runāja par tā saukto Ēlertes-Mūrnieces sarakstu, pēc kura izraudzīti padomes locekļi.

Es par tādiem sarakstiem neko nezināju. Bija koalīcijas darba grupa. Toreiz nejutu nekādu spiedienu ne no Vienotības, ne no Olšteina grupas. Varu pateikt godīgi, ka [Vienotības pārstāve] Sarmīte Ēlerte man neko tādu nav teikusi. Man bija kontakts tikai ar [koalīcijas darba grupas vadītāju] Čaklo.

Taču NEPLP ievēlē ar politisku aizmuguri.

Tagad viņi meklē grēkāzi. Kamēr nebūs neatkarīga finansējuma, kas atbilst sabiedriskā medija būtībai, tikmēr mums arī būs šīs problēmas. Būs nemitīgi jāiet ar saliekto muguriņu. Sabiedriskais medijs ir tikai tāds, ko finansē sabiedrība, nevis no kārtējā gada valsts budžeta un vēl no grozījumiem un līdzekļiem neparedzētiem gadījumiem. Tad sākas tas [politiskais] uzstādījums – mēs dodam naudu, mēs pasūtām mūziku.

Tas ir tāpat kā spriest tiesu – tiesiskā un demokrātiskā valstī ir varas dalīšanas princips, zināmas pilnvaras tiek deleģētas uz parlamentu, Saeima pati nespriež tiesu. Tāda pati institūcija ir arī NEPLP un tai ir uzdots lemt.

Taču tagad parādījušās tādas lietas, kādu nebija, kad vēl nebija izveidota Mediju politikas nodaļa Kultūras ministrijā (KM). Piemēram, Ministru kabinets pieņem tādu lēmumu, ka jaunās politikas iniciatīvas virza padome, bet pēc saskaņošanas ar Kultūras ministriju. Līdz šim tā nebija. Mēs paši izstrādājām iniciatīvu, ministrija to formāli virza valdībā, jo mēs pie valdības galda nesēžam. Nu parādījās vārds “saskaņošana”, kas īsti neiet kopā ar mediju principiem. Te ir jābūt ļoti uzmanīgiem. Mani uzmanīgu darīja [KM Mediju politikas nodaļas vadītāja] Roberta Putņa vārdi, ka NEPLP ir izpildvaras iestāde. Mīļais cilvēk, izlasi direktīvas! Neatkarīga iestāde, regulators nevar būt izpildvara. Tas jau ir izpratnes jautājums – viņi nesaprot, ka šī nav kaut kāda ministrija, kur ir politiskas amatpersonas. Šī ir neatkarīga iestāde. Tu nevari prasīt politisku atbildību un te nevar strādāt politiski motivēti. Ja pat Putnis to nesaprot, ko tad sagaidīsim no Mārtiņa Bondara kunga! Tā ir liela problēma – izpratne par regulatoru un par sabiedriskajiem medijiem.

Mēs esam ierosinājuši izveidot neatkarīgu ombudu, kur visi varēs vērsties ar savu neapmierinātību par raidījumiem sabiedriskajā medijā – nevis pie NEPLP, nevis pie atsevišķiem žurnālistiem, bet pie ombuda, kas izvērtēs šādu neapmierinātību [no profesionālā viedokļa].

Mūsu iespējas ietekmēt sabiedrisko mediju ir tikai divas – normatīvais regulējums un to valžu iecelšana. Mēs sabiedriskajā medijā esam izveidojuši koleģiālas valdes. Lai gan Latvijas Radio vēl ir priekšlaicīgi spriest, bet LTV gadījumā rādītāji ir labi un rezultāti ir pārliecinoši, ka virzība ir bijusi pareiza.

Kāpēc piedāvāji jaunievēlētajai NEPLP loceklei Dacei Ķezberei pārraudzīt LTV?

Tāpēc, ka mums visi citi pienākumi jau ir aizņemti. Tas būtu saistīts ar ļoti nopietnu atbildības jomu pārdali, pret ko bija noskaņoti padomes locekļi. Ja nepiedāvātu tikai tāpēc, ka viņa nāk no ZZS, ignorējot viņas zināšanas un pieredzi televīzijā, tad mēs paši sāktu politizēšanu. Pamatideja par Ķezberi – viņa varētu virzīt LTV attīstības vajadzības atšķirībā no Dulevskas, kura savulaik bija atbildīga par Latvijas radio un īsti netika galā, vienlaikus strādājot savas komerctelevīziju jomas labā un ļāvusies…

Komerctelevīziju spiedienam?

Jā, tā ka tas arī neiet kopā. Dulevska no Mjartāna šodienas [pirmdienas] sēdē uzņēmās atbildību par komercradio. Viņas atbildībā paliek viss komercsektors.

Tā ir liela manevrēšana, jo NEPLP priekšsēdētājs pats neizvēlas NEPLP locekļus. Un es sev kā ekspertam tagad pat varu uzsist uz pleca par Ogres televīziju, jo savulaik atteicos balsot par sabiedriskā pasūtījuma piešķiršanu OTV – tur nebija ilgtspējas. (2.jūlijā lielo apraides parādu dēļ pārtraukta OTV translācija nacionālajā apraidē – red.) [Maksātnespējas administrators un SIA Ogres televīzija īpašnieks Ilmārs] Krūms piedalījās sarunās par OTV parādiem. Mēģinājām panākt kompromisu, bet viņi nebija gatavi pat grafiku iedot un reāli sākt maksāt parādu. Ar to viss beidzās.

Tur bija interesanti – OTV mani kā fizisku personu 2014. gada aprīlī iesūdzēja tiesā par sava goda un cieņas aizskaršanu, lai gan tas bija skaidri vērsts pret mani kā NEPLP vadītāju. Vai tas nav politisks spiediens? Tur vēl process nav beidzies. Tas bija līdzīgi kā ar Dulevsku, kuru PBK iesūdzēja, un tad Mūrniece runāja, ka tas ir spiediens. Bet par šo ne vārda. Un es esmu vienmēr sajutis viņas īpašas rūpes par šo [OTV kanālu].

Kā tas izpaužas?

Ar padziļinātu interesi. Ar atbalstu, ka viņiem ir jābūt. Tas ir izskanējis Cilvēktiesību komisijas sēdēs. Un nav jau arī noslēpums, kas tur darbojas – tie ir NA cilvēki. Nepārprotami, arī viņas vīrs un tā tālāk. Ļoti skaidri [Mūrniece] ir izrādījusi interesi par šo televīziju, un mans balsojums pret OTV ir ņemts vērā, jo tas visiem ir zināms, ka es no sākta gala balsoju pret OTV. Te ir tas, kā rodas nepatika.

Nākamais, viņa nāca un pašā sākumā gribēja mūs [NEPLP] ietekmēt par sekretariāta darbiniekiem, atbildēju – šo iestādi vadīšu es. Tas bija 2012.gada pavasarī, kad Mūrniece bija atbildīgās komisijas priekšsēdētāja. Toreiz bija skaidri signāli no Nacionālās apvienības puses, ka Ivaru Beltes kungu nevajag LTV valdes sastāvā. Un tieši viņa uzstājās par politiskās pārstāvniecības nepieciešamību sabiedrisko mediju padomē. Tas bija viņas jājamzirdziņš.

Kurus tava biroja darbiniekus gribēja nomainīt Mūrniece?

Sekretariāta vadītāju un vienu no juristiem. Šīs abas personas – gan Mūrniece, gan Āboltiņas kundze – tiešos tekstos dod norādījumus. Un, kad ir viena valsts amatpersona, kas nepakļaujas, tā ir sliktā. Neuzskatu, ka esmu tik arogants, kā domā Āboltiņa, kas Latvijas Avīzē intervijā teica, ka ar tādiem arogantiem cilvēkiem kā Dimants nav iespējams strādāt.

Vai mediju politika var nonākt vienas partijas pārraudzībā?

Runājot par NA, ir liela bīstamība. Manuprāt, ir pilnīgi nepareizi, ka mediju politika nonāk vienas partijas rokās pilnīgi visos līmeņos – Saeimā [NA pārstāve Inese Laizāne vada Cilvēktiesību komisiju], valdībā [NA pārstāve Dace Melbārde ir kultūras ministre] un nu jau arī padomē. Aija Dulevska priekšsēdētāja prombūtnē ir viņa vietā, NA patlaban padomē ir trīs balsis [no piecām]. Tātad visos trijos zaros ir vienas partijas pārstāvji. Es saredzu, ka tā ir reāla problēma.

NA interesē šo [mediju jomu] kontrolēt – viņi izceļas uz fona, ka pārējās partijas tikpat kā neinteresējas par šiem jautājumiem. Tāpēc viss tiek it kā atdots NA. Tas ir bīstami, jo viņu redzējums tomēr ir zināmā mērā šaurs.

Ko grib Vienotība un ZZS?

Jāskatās, kas būs piektais NEPLP loceklis, jo ZZS jau ir cilvēks. ZZS vajag pārstāvniecību padomē, gan arī tālāk. Man liekas, ka ZZS nav pret vienotu sabiedrisko mediju, bet viņi ir pret vienotu sabiedrisko mediju, ja to nedabū. Es jūtu, ka ZZS grib vadīt sabiedriskos medijus.

Bet to grib visi.

Labākais šajā stāstā ir tas, ka Vienotības kontrolē sabiedriskie mediji nav nonākuši. Ja sabiedriskie mediji, pateicoties Dimantam, būtu nonākuši Vienotības kontrolē, tad nezinu, vai Āboltiņas kundze rakstītu šādu iesniegumu [par NEPLP atlaišanu].

Āboltiņas kundze ir pārmetusi arī jaunajai LTV valdei, ka nav tie raidījumi, nav tie vadītāji. No “Āboltiņas spārna” skan pārmetumi. Taču man nav zināmas nekādas indikācijas, ka LTV būtu uzņemts virziens uz vienas partijas pārstāvniecību. Un arī šis te iesniegums, acīmredzot, parāda, ka tur nav neviena partija pārstāvēta.

Par Vienotību – esmu jutis atbalstu tikai no tā sauktā progresīvā spārna. Tie ir Saeimā 7-9 cilvēki. Man vienmēr bija normāla sadarbība ar [agrāko premjeru] Valdi Dombrovski. Bija korekta komunikācija arī tad, kad viņš nepiekrita jauna sabiedriskā medija ēkas celtniecībai. Pats pēdējais koncepcijas variants, kas gāja uz valdību 2013.gada jūnijā, bija saskaņots. Un Āboltiņa atļāvās to izgāzt. Tiem no otrā, zināmā mērā pat reakcionārā Vienotības spārna, no sākta gala frakcijā bija emocionālas subjektīvas kritikas.

Kas tie reakcionāri ir?

Kāpēc [deputāts Kārlis] Šadurska kungs ir tik nikns? Tāpēc, ka es pateicu, ka Šadurska kungs mums nav likums. Tas ir [saistībā ar] Vienotības virzīto [priekšlikumu par 20 000 eiro piešķiršanu Vidzemes televīzijai atkritumu apsaimniekotāja SIA ZAAO reklamēšanai]. Mēs piedāvājām elegantu risinājumu – sarīkosim konkursu reģionālajām televīzijām un producentu grupām. Nē, mums to naudu atņēma un atdeva VARAM. Tagad vajag pasekot, kā VARAM varēs to naudu apgūt, jo arī tur ir jārīko iepirkumu konkurss. Kā viņi bez konkursa var iedot naudu ZAAO? Tas nepatika Šadurska kungam.

Ar Vienotību bija interesanti arī par mediju sadarbības politiku Latgalē, tiešā veidā atbalstot vietējos elektroniskos medijus, kuri, starp citu, ir atkarīgi no vietējām pašvaldībām – ēd no rokas. Tur nav nekādas neatkarīgas žurnālistikas. Atkal sakarība ir ļoti vienkārša – satiksmes ministrs [Anrijs Matīss] nāk no Latgales vēlēšanu apgabala.

Kādas šajā jezgā ir deputāta Artusa Kaimiņa intereses?

Tas stāsts ir ļoti triviāls – viņam savulaik, kad aiztaisīja ciet Radio NABA, pazuda ētera frekvence, kur viņš varēja uzrunāt [auditoriju]. Kaimiņa kungs ir ļoti bīstams – destruktīvs, ambiciozs, viņam ir kaut kādas uzmācīgās idejas un viena no tām ir LR5 – Pieci.lv.

Aiz viņa varbūt stāv politiski kurbulētāji, komercradio pārstāvji?

Jā, viņi tur ir kopsolī. Tas ir tā kā Krievijā Žirinovskis – viņš saka to, ko Putins grib patestēt.

Ko testē Kaimiņš?

Koalīciju.

Varbūt tavā vietā ir vajadzīgs cilvēks, kas ir politiķiem labvēlīgs un izdevīgs?

Tā ir nākamā lieta – autoritārisma tendence, kas šeit izpaužas. Maskavā klepo, Rīgā jau šķauda. Autoritārisms izpaužas izpratnē, kas ir regulatora uzdevumi un kas ir sabiedriskie mediji. Izpratne ir – mēs esam jauna centrālkomiteja, mēs te visu vadīsim, NEPLP ir propagandas un aģitācijas nodaļa, kas mums nodrošinās propagandas cīņu ar Krieviju. To es jaušu no NA. Ja Laizānes kundze var atļauties teikt, ka viņa zvana medijam… Es neesmu atļāvies nekad par konkrētiem raidījumiem zvanīt LTV valdei, kur nu vēl ziņu dienesta vadībai vai redaktoriem. Ja ir uzstādījumi, ka tā jādara, tad arī padomei tas ir signāls, ka tā ir jāvada.

Kas tālāk notiks padomē?

Es personīgi aicinu pievērst uzmanību, kas notiks ar abām valdēm [LTV un Latvijas Radio] un kas notiks ar Pieci.lv. Tas būs ļoti labs signāls – vai tiešām pakļausies komercstaciju spiedienam un likvidēs šo programmu. Tas mani ļoti interesē. Es ļoti baidos, ka būs arī mēģinājumi kratīt Latvijas Radio valdi. Konkrēti – valdes locekli Sigitu Kirilku. Spriežu pēc dažām indikācijām, jo viņa ir tā, kas ļoti aizstāv redakcionālo neatkarību. Kas notiks tālāk par sabiedriskā pasūtījuma izstrādi, tā daļas nodošanu komercmedijiem. Tur jau mēs redzēsim. Vienu gan varu teikt – nav viegli savākt visus NEPLP locekļus. Kad un kas būs piektais NEPLP loceklis – tad arī mainīsies uzstādījumi un salikumi.