Kas paliek uz vēstnieka džentlmeniskās sirdsapziņas 110

Foto: Andriuss Ufartas, F64/BFL
Ingūna Rībena
Print Friendly, PDF & Email

Atbilde Zviedrijas vēstniekam Landerholma kungam

23. aprīlī portālā Ir.lv tika publicēts mans raksts „Tikumības rēgs pār Latviju“, kur es ilustrācijai, starp citu, minu divus trīs, manuprāt, spilgtus Zviedrijā notikušus precedentus, kam ir sakars ar bērnu literatūru un pirmsskolas izglītību.

Uz to 22. maijā ir reaģējis Zviedrijas vēstnieks Henriks Landerholms ar rakstu „Zviedru skola māca cieņu un respektu, nevis cenzūru“.

Vēstnieks sāk ar teikumu, ka mani „izteiktie apgalvojumi par Zviedrijas bērnu (aprūpes) sistēmu ir nepareizi”. Tas izbrīna, tāpēc ka manā rakstā vispār nav nekādu – ne pareizu, ne nepareizu apgalvojumu par „Zviedrijas bērnu (aprūpes) sistēmu”, bet gan pieminēti tikai divi atsevišķi precedenti.

Tomēr vēstnieka rakstu lasīju ar bažām: es justos ļoti nepatīkami, ja netīšām būtu maldinājusi lasītājus ar nepārbaudītiem faktiem. Taču vēstnieka kungs man sagādāja arī lielu atvieglojumu: manus minētos faktus viņš bija rūpīgi pārbaudījis un savā rakstā iztirzājis. No viņa raksta tiek skaidrs, ka mani izmantotie informācijas avoti ir bijuši uzticami un mani formulējumi korekti. Īsi sakot, viss rakstītais diemžēl atbilst patiesībai, lai cik skarba un dīvaina tā būtu.

Kur slēpjas vēstnieka rakstā man vairākkārt inkriminētā „nepatiesība”?

Vispirms runa ir par piezīmi sakarā ar Zviedrijā izteikto ierosinājumu cenzēt grāmatu par Pepiju Garzeķi, jo kādam tajā izdevies atrast rasistiskus motīvus. „Šis apgalvojums ir nepatiess,” raksta vēstnieks.

Tūliņ pēc tam vēstnieks mūs informē, ka mans minētais ierosinājums ir ne tikai izteikts, bet pat jau realizēts. Tātad mans apgalvojums ir nevis nepatiess, bet gan patiess. Vienīgā „nepatiesība” laikam slēpjas vārdā „cenzēt”. Gribēdams manu kļūdu labot, vēstnieks paskaidro, ka „Zviedrijā nav oficiālas grāmatu un žurnālu cenzūras.”

Es jau nebūt neesmu teikusi, ka ir. Pirmkārt, attieksmē uz Zviedriju „cenzūras” vārdu savā rakstā vispār nelietoju. Bet verbu „cenzēt” lietoju kā sarkastisku metaforu. Taču arī bez visām metaforām vārds „cenzēt” precīzi izsaka to, ko es gribu pateikt par Lindgrēnas teksta sagrozīšanu.

Otrkārt, mans raksts bija daļa no mūsu sabiedrībā toreiz izvērtušās polemikas sakarā ar „tikumības likumprojektu”, un es neesmu pirmā, kas šās polemikas ietvaros piesaukusi „cenzūru”. Kā trīs dienas pirms mana raksta vēstīja portāls Ir.lv, bija nodibināta pat domubiedru grupa „Cenzūrai Nē!”. Tā nu es savā rakstā polemizēju ar saviem oponentiem, lietojot viņu piedāvātos jēdzienus.

Un, treškārt, vēstnieka kungs taču saka, ka Zviedrijā nav „oficiālas” cenzūras. Tātad kāda neoficiāla tomēr ir? Un tas jau vispār ir gluži normāli. Kā reiz trāpīgi teicis kāds slavens žurnālists, vienīgā viņam zināmā valsts bez cenzūras – tā ir Padomju Savienība Gorbačova laikā.

Bez tam katrā valstī taču pastāv zināma sabiedrības pašcenzūra – nerakstīta konvencija par to, ko var vai nevar publiski paust saskaņā ar sabiedrībā atzītajām morāles un uzvedības normām. Vai arī saskaņā ar kādu sabiedrības pieņemtu (vai tai uzspiestu) ideoloģisku doktrīnu. Lietojot ikdienas valodā jēdzienu „necenzēti vārdi”, mēs taču tūliņ nedomājam par cenzūru kā oficiālu valsts iestādi, vai ne?

Vispār mani mulsina tas, ka vēstnieks salīdzina Lindgrēnas teksta grozījumu ar gadījumiem, kad zviedru maiznieki pārdēvē tradicionālās „nēģerbumbas” par „šokolādes bumbām”. Viena lieta ir, kā kāds privāts maiznieks nosauc savus konditorejas izstrādājumus, bet pavisam cita, kad kāds ķeras klāt pasaulslavenas literatūras klasikas oriģināltekstam. Šī ir robeža, kam bez minstināšanās pāri nav kāpušas pat totalitāru režīmu varenās cenzūras mašinērijas.

Ja pēc vēstnieka domām te „runa ir par cieņu un respektu, nevis par cenzūru”, tad viņš ar mani vienkārši polemizē, un tas nav leģitīms iemesls, lai publiski inkriminētu man „nepatiesu” apgalvojumu paušanu. Jā, fakta interpretācijā mūsu domas dalās. Bet pašu faktu esmu minējusi pavisam korekti.

Un par to cieņu un respektu es domāju tā: cienot citu rasu un tautību cilvēkus, nav jāzaudē cieņa pašiem pret sevi un savu klasiku. Citādi mūsu cieņai pret citiem nav nekādas vērtības.

Savā rakstā tiku minējusi, ka Zviedrijā dzimumu līdztiesības pedagoģijas ietvaros tiek paredzēts aizliegt bērnudārzos tradicionālās pasakas, to vietā liekot stāstus par viendzimuma vecākiem, nepilnām ģimenēm un bērnu adopciju, kā arī aizstāt vietniekvārdus viņš un viņa ar nekatras dzimtes vietniekvārdu. Šie tad nu acīmredzot ir domāti tie vēstnieka pieminētie nepareizie apgalvojumi „par Zviedrijas bērnu (aprūpes) sistēmu”.

Tūdaļ arī vēstnieka kungs steidzas tos atspēkot. Neesot tiesa, „ko I. Rībena savā rakstā min, ka tradicionālās bērnu pasaku grāmatas tiks nomainītas ar jaunām grāmatām par viendzimuma ģimenēm. Šāda veida grāmatas var atrast dažās pirmsskolas iestādēs, tomēr tas nebija valsts iestāžu ierosinājums vai aizliegums.”

Par to, ka tas būtu „valsts iestāžu ierosinājums”, manā rakstā nav ne pušplēsta vārda. Taču, ja vēstnieks vēlas par to parunāt… Tādi mediji kā BBC, The Independent, Die Zeit, The New York Times ir pietiekami sīki vēstījuši par to, kā Stokholmas pirmsskolā „Nicolaigarden” un bērnudārzā „Egalia” tiek ieviests mākslīgais nekatras dzimtes vietniekvārds hen un tradicionālās pasakas aizstātas ar minētajiem stāstiem par viendzimuma ģimenēm. Tā kā minētās pirmsskolas iestādes tiek uzturētas par nodokļu maksātāju naudu (“Egalia .. is state-funded”, atsaucoties uz BBC, informē Wikipedia.org), tad jādomā, ka gluži bez valsts iestāžu ziņas šās absurdās lietas tur nenotiek.

Bez tam pati bērnudārza „Egalia” vadītāja Lota Rajalina savas skandalozās iestādes vēsturi allaž sāk stāstīt no 1998.gada, kad Zviedrijas valdība ir nolēmusi veicināt dzimumu līdztiesību bērnudārzos.

Kā 2012.gadā vēstīja Die Zeit, laikā no 2008. līdz 2012.gadam Zviedrijā tradicionālo stereotipu apkarošanai skolās un bērnudārzos ir iztērēti apaļi divpadsmit miljoni eiro. Un lai nu kur, bet Zviedrijā taču naudu vējā nekaisa. Kaut gan… Kā vēstī The Independent, valsts finansētā Zviedrijas Zinātnes padome ir piešķīrusi 70 000 eiro postdoktorantūras pētījumam, kas veltīts “trompetes kā džendera simbola” analīzei. Bet tas jau ir cits stāsts.

Gribēdams atspēkot manus „nepareizos” apgalvojumus, vēstnieks manu rakstīto diemžēl atstāsta neprecīzi. Tad nu man grūti saprast, kur īsti „nepareizību” meklēt – pašas tekstā vai vēstnieka atstāstījumā.

Neesmu teikusi ne to, ka tradicionālās pasaku grāmatas „tiks nomainītas” ar jaunām, nedz to, ka Zviedrijas pirmsskolas iestādes būtu “atteikušās no dzimuma vietniekvārdiem „viņš” vai „viņa””, kā man to aplam piedēvē vēstnieks. Esmu tikai rakstījusi, ka Zviedrijā „tiek paredzēts” to darīt dzimumu līdztiesības pedagoģijas – tātad kādas eksperimentālas, diskutablas, radikālas un agresīvas programmas – ietvaros. Cik tālu un cik plaši šīs ieceres ir realizētas un vai tās vispār tiek realizētas, par to es savā rakstā vispār nerunāju. Toreiz vēl nezinādama, ka abas absurdās idejas jau tiek īstenotas reālos bērnudārzos ar reāliem bērniem, izsakos un šausminos tikai par to, ka kaut kas tāds vispār ir ticis izdomāts, ierosināts un nopietni apsvērts civilizētā Eiropas valstī.

Vēstnieks raksta, ka „šāda veida grāmatas [par viendzimuma ģimenēm] var atrast dažās pirmsskolas iestādēs”. Noklusē viņš to, ka tais pašās iestādēs (un konkrēti bērnudārzā „Egalia”) „grāmatplauktos velti meklēt pasakas, jo pasakas pauž klišejas, kas šai bērnudārzā ir nevēlamas” (Die Zeit).

Gluži par atteikšanos no vietniekvārdiem viņš un viņa, kā man to neprecīzi piedēvē vēstnieks, es neesmu rakstījusi. Esmu gan minējusi to aizstāšanu ar nekatras dzimtes vietniekvārdu – un ir taču laikam pats no sevis saprotams, ka jaunu mākslīgu vietniekvārdu var ieviest tikai tur, kur ar to grib aizstāt kādu citu. Portāls Slate apraksta gadījumu, kad bērnudārza „Egalia” darbinieki tādējādi ir sagrozījuši kādas tradicionālas Ziemsvētku dziesmas tekstu. Savukārt Die Zeit vēstī, ka mākslīgais vietniekvārds ticis uzņemts Nacionālās enciklopēdijas tīmekļa versijā, kā arī parādās dažās grāmatās un žurnālos. Vēstnieks apgalvo, ka mākslīgo vietniekvārdu hen „dažas pirmsskolas iestādes ir izvēlējušās izmantot gadījumos, kad, viņuprāt, dzimums nav svarīgs”. Tam grūti ticēt.

Ja vēstnieka kungs būtu uzrādījis manā rakstā kaut vienu īstu faktu kļūdu, es nekavējoties atvainotos Landerholma kungam un lasītājiem. Bet tā kā visi minētie fakti tomēr ir pareizi, atliek tikai izteikt nožēlu, ka neesmu tos noformulējusi pietiekami nepārprotami, lai aiztaupītu vēstnieka kungam liekas pūles atspēkot to, kas nemaz nav jāatspēko.

Diemžēl arī pats vēstnieks savā rakstā nerāda labu precīzas un nepārprotamas izteiksmes paraugu.

Tā, piemēram, viņš raksta: „Visā pasaulē bērnu, jauniešu un pieaugušo izaugsme tiek kavēta dzimumu lomu stereotipu dēļ.” Šis ir ļoti diskutabls un radikāls apgalvojums. Bet kā lai lasītājs zina, vai tas ir Landerholma kunga privātais vai Zviedrijas valdības oficiālais viedoklis?

Tālāk vēstnieks raksta: „Bērni joprojām tiek audzināti, balstoties uz uzskatiem par vīrišķību un sievišķību. Šā iemesla dēļ zviedru pirmsskolas iestādēm ir uzdevumus mazināt dzimumu lomas nozīmību”. Bet kas šo dīvaino uzdevumu ir formulējis un noteicis? Vai tas ir oficiāls Zviedrijas valdības uzdevums? Vai tas attiecas uz visām Zviedrijas pirmsskolas iestādēm, tādējādi liedzot izvēles iespēju tiem bērnu vecākiem, kas nav ar šo „uzdevumu” vienisprātis? To vēstnieks nepasaka.

Toties vēstnieks (ārpus jebkāda sakara ar to, kas sacīts manā rakstā) mēģina uzburt latviešu lasītājam šādu savādu priekšstatu: „Zviedrijas pirmsskolas iestādes nav ne par, ne pret Dievu, tāpat kā tās nav ne par, ne pret homoseksuālismu.”

Par Dievu – tas ir atsevišķs temats. Bet, ja runa ir par teikuma otru daļu, tad, pēc manām domām, būtu tikai normāli, ja homoseksualitātes problēma paliktu ārpus jautājumu loka, ar ko nodarbojas mācību iestāde, kuras vecākajiem audzēkņiem ir seši gadiņi. Diemžēl geju un lesbiešu karogs bērnudārza „Egalia” lapā oficiālā Stokholmas pilsētas vietnē ir daiļrunīgāks par visu vēstnieka retoriku.

Lai cik velti būtu Landerholma kunga centieni atrast nepatiesības manā rakstā, gluži bez sekām viņa publikācija tomēr nav palikusi. Mani ideoloģiskie oponenti jau ir pacentušies radīt tam rezonansi sociālajos tīklos, bez liekas kautrības apvainojot mani melos. Un ko politiķim nozīmē tikt pieķertam melos, to Landerholma kungs kā bijušais parlamenta deputāts ļoti labi zinās.

Es nekādā ziņā negribu domāt, ka godājamais vēstnieka kungs tīšām būtu gribējis graut demokrātiski ievēlēta Latvijas parlamenta deputātes reputāciju viņas vēlētāju acīs. Acīmredzot ir noticis kāds misēklis. Iespējams, ka vēstnieks ir iepazinies ar manu rakstu nevis oriģinālā, bet gan kādā neprecīzā tulkojumā vai tendenciozā atreferējumā. Tomēr šis misēklis man ir nepatīkams, jo melošana principā atrodas ārpus mana politisko instrumentu arsenāla, turklāt šai gadījumā neesmu pat netīšām kļūdījusies, ne nu vēl kādu tīšām maldinājusi.

Kā šo misēkli vērst par labu – lai tas paliek vēstnieka kunga džentlmeniskās sirdsapziņas kompetencē! Ja vien Zviedrijā džentlmeņa jēdziens netiek uzskatīts par nevēlamu „dzimumlomu stereotipu”…

Autore ir 12. Saeimas deputāte (Nacionālā apvienība)

 

Komentāri (110)

cabulis 09.06.2015. 11.00

Manās acīs I.Rībena ir vissakarīgākā deputāte, un viņas pasaules uzskats perfekti atbilst manējam: jā ir jābūt tolerantiem, bet nevar visādiem jocīgajiem, neriktīgajiem un superpolitkorektajiem ļaut kāpt uz galvas.

+24
-11
Atbildēt

0

dzeris49 09.06.2015. 11.14

Te ir piemēri, un, īstenībā, tādu ir daudz vairāk, un ne tikai Zviedrijā, kā, nezinot mēru, pat vislabākās idejas, kā, piem., tolerance un politkorektums, “kreisie” politiķi un birokrāti var novest līdz absurdam , un klasiskajai demokrātijai un liberālismam raksturīgas lietas, kā vārda un preses brīvību, līdz cenzūrai.

Un cenzūra ir cenzūra, un absolūti nav svarīgi, vai tas notiek “tolerances” vārdā, vai tāpēc, ka iemesli ir politiski, un valstī ir diktatūra, abos gadījumos ir ļoti slikti.

It sevišķi, ja cilvēki, pret kuriem izturas toleranti, nemaz nedomā tā izturēties pret citiem, uzskata to par vājuma izpausmi, un vienkārši nekaunīgi izmanto savas kultūras ( kā dzīvesveida) uzspiešanai, un, īstenībā, ciena vienīgi spēku, un viņus par to pat vainot nevar, tā ir pavisam cita kultūra ar pilnīgi citām vērtībām.

+18
-8
Atbildēt

1

    edge_indran > dzeris49 09.06.2015. 12.36

    ———

    “Mums būtu liela priekšrocība, ja mūsu zemi būtu okupējusi, piemēram, Zviedrija.” Paulis Kļaviņš, bij. Saeimas deputāts (Tikšanās.lv.,2009.g.maijs)

    ===============================================================================

    Tā “cita” kultūra ir tā Rietumu kultūra – to jau I.Rībenas kundze nevēlas pilnībā pieņemt un pilnībā pārņemt. I.Rībenas kundzes paaudzes vairākumam jau sava kultūra tuvāka – savas dziesmas par cīņu pret cittautiešiem sirdij mīļākas.

    Uzdziedāsim, pilsonīši!

    Trīs vīri cēlās kaujā…

    https://www.youtube.com/watch?v=EM-nUvhkuAk

    +6
    -8
    Atbildēt

    0

aivarsk 09.06.2015. 10.39

“Hallo, ministrija? Te Landerholmo no Rīgas.

Jā, jā, es esmu vēstnieko tajā valstī pāri jūrai, kur mūsu banko slauc tos vietējos.

Ir problēma! Viena no viņu parlamenta deputātēm aicina mani būt “džentelmenim” – steidzīgi vajadzīgi paskaidrojumi – kas tas ir un ko man darīt!”

+19
-10
Atbildēt

3

    Drosma > aivarsk 09.06.2015. 12.28

    Tikai nevajag. Zviedru bankas ir vienīgās, kuras nav bankrotējušas un tev un taviem draugiem visu naudu savākušas un pazudušas aiz jūras.

    Un visas privilēģijas zviedru bankām piešķirusi ir latviskā saeima, tā pati, kurā sēž tava laimes māte rībena.

    Riebj šitā atdošanās un pārdošanās , mētāšanās zem kājām, bet tad savu vainu neatzīst. Vergs tāds.

    +9
    -14
    Atbildēt

    0

    edge_indran > aivarsk 09.06.2015. 12.43

    ———

    Kāpēc “vergs”?! Drīzāk velk uz “kalpa” pusi – sejā smaids, bet rokā aiz muguras…..Svensoni jau ne bez pamata savās banku filiālēs vietējos sasēdinājuši – kazakus u.c. rudzīš’ kundziņus.

    https://www.youtube.com/watch?v=mBNGkGGhYv8

    Trīs vīri kādreiz bija hei, hei, hei, hei, hei,

    Kas mierā dzīvoja …/ Bet sveši kungi nāca / Un zemi postīja, jā

    Trīs trīs trīs vīri cēlās kaujai / Un droši cīnījās

    No Daugavas līdz Gaujai / Par viņiem brīnījās……

    +1
    -4
    Atbildēt

    0

    andrejs > aivarsk 09.06.2015. 11.28

    vārds džentlmenis Zviedrijā ir aizliegts.

    +11
    -8
    Atbildēt

    0

Lai pievienotu komentāru, vai ienāc ar:

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu