Kā pasargāt Ziemupi?

Vides aizsardzības kluba aktīvisti ceļ trauksmi par draudiem apbūvēt dabas lieguma teritoriju

Bijušajā Liepājas rajona teritorijā, tagadējā Pāvilostas novada Sakas un Vērgales pagastos, Baltijas jūras piekrastē klusā, idilliskā vietā atrodas dabas liegums „Ziemupe”, kurš dibināts 1987.gadā. Vēlāk tas paplašināts un iekļauts “Natura 2000” jeb Eiropas nozīmes īpaši aizsargājamo dabas teritoriju tīklā. Lieguma pašreizējā platība ir 2458 ha, ko veido piejūras meži un kāpas ar īpaši aizsargājamiem meža un kāpu biotopiem. Vēsturiski vieta ir klusa, arī tagad saimnieciskās aktivitātes Ziemupes apkārtnē ne tuvu nelīdzinās Rīgas apkārtnes reģioniem un Jūrmalas pilsētai. Tāpēc sākotnēji šķiet, ka nekas nespēj būtiski apdraudēt lieguma dabas vērtību saglabāšanos.

Tomēr patiesība ir daudz skarbāka, jo uz lieguma zemēm pretendē daudzi vietējie un svešzemju īpašnieki, kurus nereti tieši vai netieši atbalsta Pāvilostas novada pašvaldība. Viena no dabas lieguma „Ziemupe” problēmām ir daudzie zemes īpašnieki, kuriem katram ir atšķirīgs viedoklis par dabas vērtību saglabāšanu, par pieļaujamo un aizliedzamo lieguma platībās. Tas arī lielā mērā bijis iemesls lieguma dabas aizsardzības plāna neapstiprināšanai 1999.gadā.

Tieši šā iemesla dēļ liegumam nav arī individuālo aizsardzības un izmantošanas noteikumu, bet ir spēkā tikai īpaši aizsargājamo dabas teritoriju vispārīgo aizsardzības un izmantošanas noteikumu prasības dabas liegumos, kas formāli ir pietiekami stingras, tomēr daudzkārt izrādās pārāk vispārīgas, ne vienmēr ērti pielietojamas specifisku biotopu aizsardzības nodrošināšanā.

Jāatzīmē arī, ka jau 2003.gadā ar strīdīgu pamatojumu tika grozītas dabas lieguma „Ziemupe” robežas, izslēdzot no lieguma Sakas pagasta Akmeņraga bākas apkaimi un nelielu zemes gabalu Vērgales pagastā netālu no Laikām.

Turpmākos gados notika aktīvi strīdi un tiesāšanās ar Pāvilostas novada pašvaldību par tās ieceri tieši blakus liegumam iepretim Akmeņraga bākai veidot retinātu savrupmāju apbūvi esošās meža zemēs. Jāsaka gan, ka Satversmes tiesas spriedums bija par labu Pāvilostas novada domei – atļaut teritorijas plānojumā paredzēt apbūves teritoriju. 

Tomēr 2013.gadā Vides aizsardzības klubam izdevās Administratīvā tiesā apstrīdēt un panākt, ka tiek atcelts teritorijas „Āķīši” detālplānojums, respektīvi, nepieļaujot apbūvi iepretim Akmeņraga bākai pie pašas lieguma robežas vismaz tajā brīdī piedāvātajā redakcijā. Jaunu detālplānojumu izstrāde strīdīgajai teritorijai pagaidām nav sākta.

Šogad Dabas aizsardzības pārvalde organizē dabas lieguma „Ziemupe” dabas aizsardzības plāna izstrādi, kurā aktīvi iesaistās arī Vides aizsardzības klubs (VAK), sākot cīņu par lieguma aizsardzības režīma pastiprināšanu vietās, kur tas ir reāli nepieciešams. VAK ir pret lieguma teritorijas samazināšanu, ierosinot lieguma paplašināšanu, rosinot iekļaut liegumā platības, kuras 2003.gadā tika izslēgtas no lieguma teritorijas, kā arī biotopa „Mežainas piejūras kāpas” aizņemtās platības starp Rudupi un Pāvilostas pilsētu.

Šogad 30.aprīlī Vērgales pagasta Ziemupē notika plāna izstrādes uzsākšanas sanāksme, process ir tikko iesācies. Tomēr maija vidū VAK saskārās ar visai šokējošu gadījumu – Pāvilostas novada domes mājaslapā un sludinājumu portālā www.ss.lv parādījās sludinājums par meža zemes pārdošanu izsolē, turklāt pārdevējs (meža īpašnieks) bija Pāvilostas novada pašvaldība. Iecerēts pārdot 46,07 ha meža zemes ar mežaudzi lieguma „Ziemupe” teritorijā īpašumā „Dzenīši” Vērgales pagastā. Izsoles sākumcena – 40 000 eiro. Izsolei jānotiek 8.jūnijā.

Jau sākotnēji bija skaidrs, ka darījums izskatās ne pārāk labi, jo cena šķiet nesamērīgi zema, teritorija atrodas dabas liegumā kā liela vienlaidus meža platība, bet liegumam tik tikko sākta aktuālā dabas aizsardzības plāna izstrāde.

Iepazīstoties ar situāciju sīkāk, izrādījās, ka izsole ir klaji prettiesiska, jo likuma „Par īpaši aizsargājamām dabas teritorijām” 33.panta 2.daļa skaidri nosaka aizliegumu atsavināt valstij vai pašvaldībai piederošu vai piekrītošu zemi dabas liegumos, ja tie nav sadalīti funkcionālās zonās. Pēc VAK saceltās trauksmes, vēršoties gan tiesā (pēc likuma, domes lēmumi pārsūdzami tiesā mēneša laikā), gan VARAM, Pāvilostas novada dome savu lēmumu bija spiesta atcelt.

Tomēr nekādi nevar saprast, kā dome varēja apzināti pārkāpt likumu, jo domes 28.maija vēstulē Vides Aizsardzības klubam tiek skaidrots, ka Zemesgrāmatā dati bija neprecīzi, ka nebija skaidra ieraksta, ka amatpersonas neapzinājās teritorijas atrašanos dabas liegumā. Tajā pat laikā sludinājuma izsoles noteikumu tekstā bija skaidri pateikts, ka īpašniekam pēc pirkšanas pienāksies ikgadēja valsts atlīdzība 120 eiro par hektāru sakarā ar visā īpašuma platībā aizliegtu galveno cirti. Tātad publicētajā sludinājumā bija arī skaidra norāde par teritorijas atrašanos dabas liegumā.

Lai nu kā tur bija, galvenais, protams, ka izdevies izsoli apturēt, mežs paliks pašvaldības īpašumā un lieguma teritorijā arī turpmāk. Tomēr šāds darījums, pēc VAK domām, uzskatāms par klaju afēru ar pretvalstiskām mantiskām interesēm, jo jaunais īpašnieks automātiski iegūtu tiesības uz kompensāciju 120 eiro par hektāru gadā par saimnieciskās darbības ierobežojumiem, tāpat arī nākotnē būtu iespēja platību sadalīt zemes gabalos pa 10-12 hektāriem.

Jebkurā gadījumā tiktu apgrūtināta dabas aizsardzības organizēšana liegumā (lai arī liegumos privātīpašniekiem ir saistoši normatīvajos aktos noteiktie ierobežojumi, privātajās platībās ir daudz grūtāk īstenot sabiedrisko uzraudzību, grūtāk organizēt specifiskus dabas aizsardzības pasākumus, kuri dažreiz arī pārsniedz minimālās privātīpašniekiem saistošās likumdošanas prasības – privātīpašnieks var neatbildēt uz dabas aizstāvības institūciju un nevalstisko organizāciju vēstulēm un priekšlikumiem…). Pastāvēja arī risks, ka zemi nopirks ārvalstnieki, kas jau tagad Latvijā ir aktuāla problēma, bet, pats galvenais, jaunais īpašnieks varētu uzreiz iesaistīties lieguma dabas aizsardzības plāna izstrādes procesā, spēcīgi lobējot savas intereses.

Ja zemes īpašniekam izdotos panākt, ka šo zemes gabalu, kas atrodas lieguma pašā pierobežā, izslēdz no lieguma vai nākotnē tam piemēro dabas parka zonas statusu, pieļaujot brīvāku saimniecisko darbību, zemes gabala cena uzreiz varētu pieaugt desmitiem reižu.

Privātajos mežos mēdz gadīties arī nelegāla būvniecība, ko jau 2013.gada vasarā konstatēja VAK tā paša Ziemupes lieguma platībā Vērgales pagasta īpašumā „Kalši” (ap kilometru no „Dzenīšiem”). Par to toreizējā Liepājas reģiona novadu būvvalde sāka administratīvo lietvedību, bet viss, šķiet, beidzās tikai ar soda naudu, jo uzbūvētās mednieku lapenes joprojām nav novāktas, Pāvilostas novads neizrāda aktīvu iniciatīvu, ne komunicējot ar sabiedrību, ne arī pieprasot nelikumīgo būvju nojaukšanu.

Vēl tikai jāpiebilst, ka jau kopš 1995.gada Ziemupes lieguma teritorijā un tās tiešā tuvumā Sakas pagastā tika uzceltas divas nelikumīgas ēkas – „Andari” un „Cepurnieki”, kuras tur stāv vēl šodien…

Tāpat arī redzams, ka Pāvilostas novada dome turpina pieņemt arvien jaunus prettiesiskus vai tiesiski strīdīgus lēmumus, piemēram, 2015.gada 28.maija sēdē tika pieņemts lēmums atļaut iepretim īpašumam „Sunkuri” Sakas pagastā pludmalē novietot pārvietojamo pirti.

Pirmkārt, šāds lēmums ir acīmredzami prettiesisks tā 4.punkta dēļ, jo dome nav tiesīga ar vienkāršu lēmumu bez sabiedriskās apspriešanas un citu kompetento institūciju atzinumu saņemšanas kaut ko noteikt vai grozīt savā teritorijas plānojumā.

Otrkārt, lai pirti novestu pie Akmeņraga bākas un tālāk aizvestu uz vietu pludmalē pretim Sunkuriem, ir vairākus kilometrus jābrauc pa pludmali cauri liegumam „Ziemupe”, jāšķērso Rudupes grīva pa ūdeni. Tikai pirms paša īpašumam piegulošā pludmales iecirkņa beidzas liegums, kura robeža iet pa Baltijas jūras krastu līdz īpašuma „Sunkuri” robežai, to neiekļaujot. Šāds ceļš ne vien nav atļauts, bet arī tehniski nav realizējams Rudupes grīvas dēļ. Realitātē, iespējams, tiek regulāri ik sezonu braukts pa kāpām lieguma teritorijā Rudupes tuvumā. Pirtij arī nav iespējams novadīt notekūdeņus, nepiesārņojot Baltijas jūru vai nevedot tos pa krastu cauri lieguma teritorijai. Vēl arī pastāv pirts ieskalošanas jūrā risks, ko apliecina 2014.gada augusta novērojumi paisuma laikā pēc vētras.

Autors ir Vides aizsardzības kluba domes loceklis