fbpx

Cik ilgi būs jāmācās skolā Latvijā? 27

Mācību klase renovētajā Johana Gotfrīda Herdera Rīgas Grīziņkalna vidusskolā. Foto: Evija Trifanova, LETA
Kristīne Jarinovska
Print Friendly, PDF & Email

Izglītojamo un izglītotāju interešu pretnostatīšana ir viena no rupjākām populistiskām runām

Ministru prezidente šogad 18.marta Latvijas Radio raidījumā “Krustpunkti” ziņoja, ka ar izglītības un zinātnes ministri būs jādiskutē par vidējās izglītības ieguves ilgumu, kas pašlaik ir divpadsmit gadi. Ministru prezidente “uzskata, ka agrāka skolas absolvēšana nodrošinātu ātrāku nokļūšanu tautsaimniecībā. [..] atgādina, ka agrāk skolās mācījās 11 vai pat 10 gadus.” (TVNET/LETA, 2015. gada 18. marts 14:59). Uzsvēršu – situācijā, kad tikai pamatizglītība Latvijā ir obligāta, kaut arī jau sen vajadzēja noteikt vispārējās vai profesionālās vidējās izglītības obligātumu.

Izglītības ministre esot pierakstījusi Ministru prezidentes jautājumu un teikusi paskatīties pa programmām, kāpēc ir divpadsmit gadu izglītība un kāpēc nevar vienpadsmit. Būtu jauki, ja mūsu pašreizējā ministre šādas elementāras lietas tomēr zinātu no galvas.

Šis nav pirmais gadījums, kad augstas amatpersonas publiski aizskar vidējās izglītības gadu skaitu. Tas atgādina 2013.gada vasaras situāciju, kad Izglītības un zinātnes ministrija publiskoja plānu samazināt pamatizglītības ilgumu uz astoņām klasēm. Vidējās izglītības ilgumu palielināt šis plāns neparedzēja, tātad – ierēdņi nopietni apcerēja izglītības apcirpšanu. Tāpēc turpmākās pārdomas ir nevis par Ministru prezidentes izteikumiem, bet par divpadsmit gadu skolā apšaubīšanu.

Laikā, kad virkne valstu īsteno starptautisko organizāciju virzīto nostāju par ekonomisku nepieciešamību veicināt mācību turpināšanu, to saistot ar dzīves kvalitātes uzlabošanu, politiskā elite publiski pārspriež iespēju samazināt obligātās izglītības apjomu un pat vidējās izglītības ieguves iespējas. Ja kādreiz izglītības apjoma mazināšanu saistīja ar nepieciešamību ātrāk izsviest bērnu no sola un likt ne vien par sevi parūpēties, bet arī kļūt sociāli atbildīgam par citiem, jo sabiedrība novecojot un kādam taču jāpelna iztikas minimums senioriem, tagad iespēju aprobežošanu attaisno ar nicināmākiem argumentiem, proti, vajadzību palielināt algas.

Skolotāju algas ir jāpalielina? Protams. Tikai, piedodiet, Eiropas labklājības valstīs atlīdzību palielina, vai nu pārdalot valsts budžeta daļu izglītībai vai arī palielinot iedzīvotāju ienākuma nodokli, pievienotās vērtības nodokli, nevis kropļojot pašu mērķi, kam algas kalpo. Latvijas nodokļu slogs ir viens no vismazākajiem Eiropas Savienībā.

Lūdzu, elites politiķi, pacelsim pievienotās vērtības vai iedzīvotāju ienākum nodokli, ja ar esošo nepietiek to funkciju labai īstenošanai, kuras valdībai pieprasa Latvijas sabiedrība.

Virkne politiskās elites pārstāvju nesaprot vienkāršu laikmetīgas Eiropas apspriešanās demokrātijas aksiomu – nav nodalāmi politiķa „darbi” un „runas”, ne tikai tādēļ, ka tiem būtu jāsakrīt, bet gan tādēļ, ka publiski teiktais vārds, sabiedrībai raidītais ir arī galvenais politiķa darbs. Ir vulgāri uztvert sabiedrību kā raupju mežoni, kuru ietekmē tikai cieti paņēmieni – nodokļu likmes, naudas virzīšana, aizliegumi. Laikmetīga cilvēka motivāciju veido arī publiskajā telpā esošā noskaņa, zīmes, signāli par sabiedrības attīstību. Un tieši pret šo inteliģento motivāciju visvairāk “noziedzas” ļaudis, kuri, būdami augstā izglītības sektora amatā, mētā formālas, papīra pēc izveidotas un nereālas idejas. Ir taču pilsoņi, kas tam tic, kuri nevar izsekot visiem politikas līkločiem, kuri nav lietpratēji, kuri ir naivi, kuri nav īpaši ieinteresēti, taču visi veido sabiedrisko domu.

Šāda nereāla ideja ir samazināt vidējās izglītības ieguvei nepieciešamo gadu skaitu uz vienpadsmit. Skolā ir un būs jāmācās divpadsmit gadus. Tas ir skaidrs starptautisks standarts, kas atver mūsu jauniešiem ceļu uz pasaules augstskolām.

Izglītības ilgums nav atkarīgs no kaut kādas mistiskas „vielas”, kura būtu bērnam jāapgūst, tas ir dzīves laiks, kuru topošai personībai atvēlam vidējās vispārējās vai profesionālās izglītības ieguvei, lai tā gatavotos studijām, darbam un dzīvei. Lūdzu aplūkot ikvienam vispārpieejamus UNESCO vai OECD izglītības statistikas rādītājus.

Izglītojamo un izglītotāju interešu pretnostatīšana ir viena no rupjākām populistiskām runām, kas demonstrē polemiķa naidu pret apgaismību un personības veidošanu kopumā. Pašsaprotami, ka ieguvējs ir tikai demagogs, jo pievērš savai personai uzmanību, nemaz nedomājot, ka šādi nopietni iedragā izglītības sistēmas attīstības iespējas, jo tā vietā, lai stātos pretim izaicinājumiem, sistēma spiesta rast ceļu uz savstarpēju saprašanos un pretnostatījuma seku likvidēšanu. Rosinājumus saīsināt skolas brīvlaiku, tad skološanās laiku un tad arī pamatizglītības ilgumu varētu uzklausīt ar slēptu smīnu, ja tie skanētu vien īslaicīgi no „jaunizcepto” un „prātu neapbružājušo” amatpersonu mutes, vai arī ar humoru, ja to skandētu domas sektantiskie pielūdzēji. Tomēr, kad rosinājumi pārtop par ministrijas politisku iniciatīvu, humors vairs nav adekvāts līdzeklis, lai novērstu ļaunumu, ko rada iniciatīva vien.

Skološanās laika organizēšanā arvien atpaliekam laikmetīgu risinājumu ieviešanā, minstinoties atteikties no ierastās padomju sistēmas, tādējādi kavējot savlaicīgāku un apzinātāku piemērotāko izglītošanās nozaru izvēli. Triviālākais minstināšanās apsvērums saistīts ar bažām, ka, ieviešot dalījumu primārajā, zemākā vidējā un augstākā vidējā izglītībā, varētu rasties pamats samazināt obligātās izglītības apmēru. Ievērojot arvien pieaugošos centienus samazināt valsts finanšu ieguldījumu izglītībā, nav dūmu bez uguns. Taču sešus gadus ilga pamatizglītība ir normāla Rietumeiropas prakse, dažās valstīs ir vēl īsāka pamatizglītība, piemēram, četrus gadus ilga pamatskola ir Austrijā, savukārt Vācijā ir četrus gadus ilga gandrīz visur, izņemot Berlīnē un Brandenburgā, kur ir seši gadi.

Minstināšanās vietā jau gadus atpakaļ vajadzēja skaidri noteikt un likumos ietvert četras izglītības sistēmas izmaiņu lietas:

pirmais, vidējā izglītība ir obligāta – ar to saprotot gan vispārējo izglītību, gan profesionālo izglītību;

otrais, pamatizglītības ilgums nosakāms sešus gadus, savukārt vidējās izglītības – arī sešus gadus;

trešais, aptuveni divas trešdaļas skolēnu, sākot ar septīto klasi, ir jāorientē uz sešus gadus ilgu profesionālo vidējo izglītību;

ceturtais, tikai pamatskolas ir uzturamas iespējami tuvu bērnu dzīvesvietai, savukārt vidusskolas ir koncentrējamas, veidojamas ar maksimāli augstu kvalitāti, nodrošinot bērniem transportu un ērtas, skaistas kopmītnes novadu centros.

Vai bērnu spēju novērtēšanā mūsu elite joprojām vadās pēc Satversmes sapulces deputāta Hermaņa Salņa (Zemnieku savienības) mantojuma: „[..], ja jums ir bijusi darīšana ar 7 un 8 gadus veciem bērniem, tad jūs zināsiet, ka tie nav priekš skolas, tiem ir vajadzīga māte vai aukle, tie jāaudzina un jākopj”? UNESCO pētījums, izmantojot 2009.gada datus, gan rāda, cik neadekvāts ir minētais ieskats: no 250 valstīm 62,8% valstīs skolu sāk 6 gadu vecumā, 21,6% – 7 gadu, 16 % – 5 gadu un 0,4% – 4 gadu vecumā. Četras piektdaļas valstu ir par to, lai bērni ātrāk apgūst iemaņas, kas nepieciešamas pilnvērtīgai dzīvei sabiedrībā un ir īstenojamas ar agrākām skolas gaitām. Agri vai vēlu arī Latvijā skolā ies sešos gados; jautājums vien, cik ilgi ieviešanu vilcinās, zaudētājos atstājot pašus bērnus.

Protams, palielinās zināšanu un prasmju apjoms, lai garantētu visiem līdzvērtīgas dzīves iespējas. Līdz ar to dzīves laiku, ko uzskatām par produktīvāko, lai veltītos galvenokārt izglītībai, nosaka vairs ne tikai derīgākais izglītībai vecums, bet arī izglītības saturs. Likumsakarīgi, ka starptautiskie cilvēktiesību dokumenti aicina obligātās izglītības laiku palielināt, kam arī seko uz sabiedrības labklājības veicināšanu orientētās valstis un ko apņēmusies arī Latvija. Tātad, rosinot saīsināt pamatizglītības laiku, jāapzinās, ka obligātās izglītības apjoms nav samazināms. Tas savukārt nozīmē, ka iniciatīva par astoņu klašu pamatizglītību būtu īstenojama tikai tad, ja palielinātu stundu skaitu viena mācību gada ietvaros, kas savukārt nozīmē, ka vai nu būtu jāpieaug mācību nedēļas slodzei, vai jāsamazinās brīvlaikam, vai arī visticamāk jānotiek abiem šiem procesiem.

Visos gadījumos rezultāts būtu kontraproduktīvs kaut vai tādēļ, ka pat Ministru prezidente nevar mainīt saules ritumu, vēju, mākoņus, saulaino dienu skaitu Latvijā, vajadzību pēc D vitamīna uzņemšanas, peldēšanas, aktīvas atpūtas laika, lai kādus „stipros vārdus” prastu.

Atbilstoši Eiropas Komisijas statistikai par obligāto izglītību Eiropā 2012./2013. no 28 Eiropas Savienības dalībvalstīm tikai vienā (nupat uzņemtajā Horvātijā) obligātās izglītības ilgums ir 8 gadi, deviņās – 9 gadi, savukārt pārējās – 10 un vairāk gadu. Pēclisabonas Eiropas Savienības mērķis ir arī izglītības līmeņa paaugstināšana – Līguma par Eiropas Savienības darbību 9. un 165. pants. Attīstībai kalpo pilsoņu mobilitāte, kuras kvalitatīvs rādītājs ir arī izglītība. Līdz ar to nav skaidrs, kā rosinājumi samazināt obligātās izglītības ilgumu veicinās izglītības līmeņa paaugstināšanos un stabilu izaugsmi.

Virknē Eiropas valstu pamatizglītība ir īsāka nekā deviņus gadus, tas saistāms ar agrīnāku aroda vai teorētiskās izglītības ievirzi. Deviņgadīgā vairumā ir kontinenta Austrumos. Valstī esot četrgadīgai pamatizglītībai, divpadsmit gadu skolmācības posms pirms augstskolām saglabājas. Pamatizglītība var būt arī sešas klases ilga, ja vien divpadsmit klases ikvienam ir obligātas, kas nozīmē apgūt arī profesionālās iemaņas, ne tikai gatavošanos akadēmiskām studijām. Bez obligātas vidējās – pamatizglītības griešana nebūs tīša kaitniecība?

Teju visas valdošās partijas pēdējos piecpadsmit gadus programmās sola vidējās obligātumu – sākot ar Tautas partijas manifestu, tad “Jaunais laiks”, “Vienotība”, kura to solīja no 2013.gada, vēlāk arī Reformu partija. Praktiski ministrija šogad neko neveic, lai ieviestu obligātu vidējo izglītību, kaut arī tieši šis ir būtiskais uzdevums. Obligātas vidējās izglītības ieviešanai nav nepieciešams grozīt Satversmes 112.pantu. Pienākumu varētu noteikt tikai personām, kas, piemēram, 2017.gadā, nav sasniegušas četrdesmit gadu vecumu, paredzot pārejas periodu. Šodien tam nevajag vairāk naudas, vajadzīga tikai griba. Ja nu ministrijā neviens nespēj uzrakstīt pāris normas, tad likumprojektu var taču palūgt kādam uzrakstīt, cilvēki neliegs padomu.

Ar paziņojumiem par vidējās izglītības ilguma divpadsmit gadu samazināšanu nevar palīdzēt ne izglītībai, ne tautsaimniecībai, jo ilgums samazinās netiks, bet tikai tiks trīcināts gaiss un tracināti cilvēki. Tā vietā ir jāizstrādā skaidra vispārējās un profesionālās izglītības pārmaiņu programma un tā ir jāīsteno bez pēkšņām idejām.

Augušas amatpersonas pazīme ir intelekta klātbūtne rosinājumos un atturēšanās no pazīstamu aplamību apspriešanas tā, it kā pieļautu to ieviešanu. Ciešam no brieduma trūkuma izglītības resorā, joprojām dažam šķiet, ka ministrija ir vieta, kur mācīties strādāt.

Autore ir juridisko zinātņu doktore

 

Komentāri (27)

klusais 27.03.2015. 08.55

Sarakstīts protams ir daudz … bet man pāris jautājumi pie rakstītā :

1) Ja savulaik pietika ar 11 mācību gadiem vidējās izglītības iegūšanai , tad kas ir būtiski mainījies , ka tagad tas tiek uzskatīts par nepietiekamu . Pieņemu , ka tas ir kādā atsevišķā nozarē , bet komunicējot ar saviem bijušajiem kolēģiem RTU tas , kas tiek uzsvērts par šodienas studentiem ir viņu kritiski zemais zināšanu līmenis eksaktajās zinātnēs . Tad iznāk , ka tie 12 mācību gadi nespēj dot tos pamatus , ko savulaik varēja iemācīties 11 gados.

2) Par skolēnu brīvlaiku ilgumu – vienkārši piemēram – pastāstiet vāciešiem , ka skolēniem Latvijā ir 3 mēnešu brīvlaiks un paskatieties reakciju .

3) Par naudas iegūšanu … 🙂 tur vēl trūka idejas par speciālu nodokli un atskaitījumiem no sociālā budžeta 🙂

+9
-2
Atbildēt

12

    Bet > klusais 28.03.2015. 12.06

    Jā, un driz jau skoltāji prasa ieviest viņiem izdienas pensiju!

    Pamatīgi pārstrādājušies, jo jāstrādā tak 1.4 slodzes, kas sastāda 28 kontakstundas! tas taču ir traki daudz salīdzinot ar strādājošajiem 40 darba stundām nedēlā, kā minimums , bet citiem vēl vairāk!

    Te mūs ne tikai Eiropa nesaprastu, bet arī ASV brīnītos nenobrīnīdamies par tik milzīgu skolotāju slodzi!

    +2
    -4
    Atbildēt

    0

    Ēriks > klusais 27.03.2015. 10.30

    Interesanti,kas tā dzīve vispār ir par padarīšanu(strādā no mazotnes,kamēr krīti,saulainā bērnība jāaizliedz ar likumu) …un vai bērni zināšanas un dzīvotprasmes iemācās tikai skolās, un brīvlaikos ielieņ alās uz ziemas(vasaras)miegu?

    +2
    -2
    Atbildēt

    0

    Edgars Avotiņš > klusais 27.03.2015. 11.02

    Par tiem eksaktajiem priekšmetiem …

    reāli .. ir dažādi cilvēki – vieniem labāk padodas eksaktie, citiem humanitārie …

    Bet ja šo izvēli atstāj 6 gadīgu bērnu rokās vai viņu vecāku rokās vien … tad valsts iebrauc purvā.

    Vajag kaut kādu palīdzību pareizākai izvēlei.

    Un vēl viena lieta – daudziem mācību priekšmetiem es redzu kaut kādu jēgu (nu kautkādi muzikas pamati, vēl jo vairak latviešu – katram latvietim būtu jāzin, un fizikas pamatu zināšana noder kautvai sadzīvē utt), bet bioloģijai ar visām tām daļām – botānika, zooloģija, anatomija … vairāku gadu garumā … to es nesaprotu – kur tās zināšanas būtu iespējams pielietot – izņemot krustvārdu mīklu minēšanu.

    Pieņemu, ka sākumskolā jāiemāca vispārīgi pamatiņi, bet šādus detalizētu informāciju jāmāca tikai vēlākās klasēs pēc novirzieniem – tikai interesentiem.

    +3
    -3
    Atbildēt

    0

    Ēriks > klusais 27.03.2015. 11.11

    Pilnīgs sviests!!Tādu dulburi,kurš neko nesaprot no bioloģijas, reiz redzēju pie Valdemārpils,kurš ar izkapti skrēja pakaļ lielam zalktim:

    https://youtu.be/Ak14aqCsaUo

    +2
    -2
    Atbildēt

    0

    Bet > klusais 28.03.2015. 12.01

    Es vienmēr paskatos tos skolēnu erudīcijas konkursus piektdienās. Viss jau skaisti, jo IT pārzin labi, tāpat arī rokmūziķus , taču brīnumi ir latviešu literatūrā, ja pat nespēj atškirt Raiņa darbus no mūsdienu autoriem.Tāpat Kaudzītes darbu varoņus utt!

    Interesanti, ko tad tie humanitāro zinātņu skolēni mācās stundās. Biju nepatīkami pārsteigta arī par vienkāršiem fizikas jautājumu atbildēm, un tie vēl skaitās erudītākie skolēni, piemēram 11. klasē.

    0
    0
    Atbildēt

    0

    Edgars Avotiņš > klusais 27.03.2015. 14.47

    Čūsku sišanu varbūt var novērst kaut kā lētāk, nevis 5 gadus mācot bioloģiju

    +3
    -2
    Atbildēt

    0

    Ēriks > klusais 28.03.2015. 09.07

    Tak nav runa tikai par čūsku sišanu,mēs esam dabas sastāvdaļa,nelaimīgais tehnokrāt:)Bez normālām zināšanām par dabu mēs piesārņojam ūdeņus un gaisu,pārmēru izcērtam mežus,iznīcinām dzīvnieku un augu sugas,apēdam indīgas sēnes,netiekam galā ar nikniem suņiem,lietojam neveselīgu pārtiku…Man darbā priekšnieks saldo ķirsi nozāģēja,jo nespēja to no ozola atšķirt.

    +1
    0
    Atbildēt

    0

    klusais > klusais 27.03.2015. 16.39

    aivarsk – jautājums nebūtu jāstāda – kas lieks , bet gan drīzāk cik no mācītā beigās abiturients saprot… pieļauju , ka nevajag spiest uz kvantitāti , ja nav kvalitātes .

    +2
    0
    Atbildēt

    0

    klusais > klusais 27.03.2015. 09.20

    Edgars Avotiņs – krieviem tajā pašā laikā bija 10 mācību gadi .

    +3
    0
    Atbildēt

    0

    aivarsk > klusais 27.03.2015. 10.06

    Izglītības līderiem Igaunijai un Somijai ir tikai dažas dienas garāks mācību gads! Cik dienas šajā mācību gadā Somijas bērni pavada pie dabas? Esat painteresējušies???

    Vai un kurās valstīs mācību gadā iekļauj dažādas nometnes un pasākumus ārpus skolas, ko apmaksā skolas??

    Varbūt tie čomi no RTU var paskatīties, kas izglītības programmā ir lieks, bez kā var iztikt, ko ievietot vietā!

    +4
    0
    Atbildēt

    0

    Edgars Avotiņš > klusais 27.03.2015. 10.03

    Viņiem vispār skolas ieviesa 200 gadus vēlāk nekā mums – tā ka viņiem tas ir normāli – viņi pamazām seko mums.

    +5
    0
    Atbildēt

    0

    Edgars Avotiņš > klusais 27.03.2015. 09.05

    Kautkad bija mācības 6 dienas nedēļā – ja ne visi priekšmeti, tad vismaz fakultatīvie. Vismaz es informātiku savulaik mācījos sestdienās.

    Otra iespēja – mums ir nesakarīgi garas vasaras brīvdienas, kas mums vēsturiski saglabājušās no 17. gadsimta, jo saimniekiem vasarā nepieciešami gani … (šķiet, ka tas vairs nav tik aktuāli – tagad skolotāji šo uztver kā daļu no savas profesijas likumīgajiem bonusiem)

    +6
    -1
    Atbildēt

    0

v_rostins 27.03.2015. 10.33

Pārāk daudz mums ir diplomētu muļķu. Reiz viens pazīstams RTU students, ieraudzījis nelielu ūdenskritumu, izmērīja ūdens daudzumu un krituma augstumu un izrēķināja, cik daudz tur varētu iegūt elektroenerģijas. Kad pavaicāju viņam, cik daudz studentu no viņa kursa arī tā rīkotos, atbilde bija 1-2. Pārējiem izglītības dokuments vajadzīgs tikai lai no LC, TP vai ZRP(v) varzām tiktu kādā ierēdņa amatā un varētu parazitēt, un viss augstskolā iekaltais tiem ātri vien izvēdinās no galvas.

Visām augstskolām būtu jābūt zinātniski pētnieciskiem institūtiem ar praktisku darbību, bet muļķiem būtu stingri jāierobežo iespēja mācīties augstskolās, jo tās pabeiguši, iedomājās sevi gudrus esam un kļūst par draudu apkārtējiem.

+6
-1
Atbildēt

0

aivarsk 27.03.2015. 10.00

Par mācību gada garumu un brīvdienām ir tīrs fufelis! Mums ir vidēji garš mācību gads! Brīvdienas ir KONCENTRĒTAS vasaras periodā klimatisko apstākļu dēļ! Var jau pielikt pa dažām nedēļām tumšajā rudenī un slapjajā pavasarī, ja jums vasara nepatīk!

Vajag paskaitīt arī mācību dienas garumu dažādās valstīs! Cik mācību stundas ir dienā?

Vēl – kādi un cik mājasdarbi tiek uzdoti mūsu bērniem un cik ārzemēs?

Vēl – nav nekāds noslēpums, ka Beļģijas, Holandes un citiem skolēniem, piemēram, mācību gadā tiek iekļautas 2 nedēļu nometnes Alpos, kur slēpo, sporto un arī mācās! Tāpat norma ir nedēļas izbraucieni, piemēram uz Romu, ja vēsturē apgūst Antīko periodu.

http://neogeo.lv/?p=14683

+4
-3
Atbildēt

0

Lai pievienotu komentāru, vai ienāc ar:

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu

eskişehir escort samsun escort gebze escort sakarya escort edirne escort