fbpx

Zatlers: jābūt bezbailīgiem! 64

Valdis Zatlers. Foto: Edmunds Brencis, F64
Nellija Ločmele
Print Friendly, PDF & Email

Eksprezidents Valdis Zatlers par nākamajām prezidenta vēlēšanām, oligarhu ietekmi un Latvijas gatavību “X stundai”

Pirms Valda Zatlera 60.dzimšanas dienas klajā nāks viņa memuāri “Kas es esmu” – grāmata, kurai nosaukumā ir likta pašironiska atsauce uz prezidenta slaveno jautājumu, kas iegājis vēsturē kā sabiedrisko attiecību kļūme. Taču tas nav triks, jo Zatlers tiešām tajā stāsta par savu dzīvi.

Ko jūs gribētu, lai iedzīvotāji saprot par politiku vai par jums pēc šīs grāmatas?

Tā nav tikai par politiku, bet faktiski par visu dzīvi. Jautājumu, kas ir uz vāka – to katrs cilvēks var uzdot. Tas ir aicinājums padomāt.

Kas attiecas uz pašu prezidenta [amatu] – man bija vienkārši principi. Es paskatījos visus 19 pantus, kādi [par Valsts prezidentu] ir Satversmē, un centos par katru kaut ko uzrakstīt. Ir ļoti daudz lietu, par kurām cilvēki nezina. Jautājumi priekš kam mums vajadzīgs prezidents, ar ko viņš vispār nodarbojās, ir tik biežs pat izglītotu cilvēku vidū, ka es sapratu – ir pēdējais laiks rakstīt. Mani pašu aizrāva nodaļa par apžēlošanas procesu – kas tas ir, kapēc valstij tas ir vajadzīgs, kā prezidents pret to izturas, kādas emocijas viņam ir pret šo procesu, ļoti daudzas citas lietas, ko mēs bieži vien nesaprotam. Tā priekšrocība bijušajam prezidentam ir, ka viņš saprot visu, kas [par to tiek] rakstīts medijos – kas ir aiz tiem tekstiem, preses relīzēm, fotogrāfijām. Visvairāk aiz fotogrāfijām, jo pēc tām var pateikt, kas īstenībā ir noticis un vai tas ir bijis panākums vai neveiksme.

Ja cilvēki labāk sapratīs, kā ir būt cilvēkam varā, es domāju, ka mēs daudz labāk sapratīsim un mīlēsim arī savu valsti, jo prezidents ir viens no mums. Vienalga, kurš tas ir. Mēs esam visi no Latvijas.

Jūs domājat, ka tauta jūs nesaprata sākumposmā?

Grāmatā ir tāda epizode, kur es rakstu par ārsta darbu – tu vari būt izcilākais ārsts, bet katrs desmitais cilvēks tevi nesaprot un tev nav ar viņu kontakta. Tu nevari prasīt, lai visi tevi saprastu. Tā nekad nav. Ja pieņemam, ka katrs cilvēks ir indivīds ar savu viedokli, viņi kaut kā grupējas. 100% vai 90% sapratne tad var būt tikai absolūti beztiesiskā diktatūrā, kur cilvēki vispār vairs nedomā. Ja cilvēki domā, viņi tev piekrīt vai nepiekrīt.

Varbūt vienkārši gaidas no prezidenta ir lielākas nekā šis cilvēks šajā amatā sniedz?

Vienmēr gaida vairāk. Un arī pats prezidents grib izdarīt vairāk. Es nedomāju, ka kāds prezidents vienalga kurā valstī stājas amatā ar domu – es būšu slikts prezidents. Viņš uzņemas atbildību un dara. Vienīgais, ko mēs redzam – kaut kas sanāk, kaut kas nesanāk un cik sirmi paliek viņa mati. Tāda ir patiesība.

Lasot jūsu grāmatu, vissatricinošākā vieta ir Polijas prezidenta Kačinska pareģojums, ko viņš izteica jums sarunā salīdzinoši neilgi pirms savas bojāejas. Viņš saka – Latvijā nākamais prezidents pēc jums būs komunists, pēc Gruzijas nākamais Krievijas iebrukuma mērķis būs Ukraina, bet pēc tam Baltijas valstis. Divas lietas ir piepildījušās. Kas Latvijai ir jādara, lai nepieļautu trešo prognozi?

Šobrīd šo jautājumu uzdod ļoti bieži privātās sarunās dažādās cilvēku kompānijās. Man to prasa, jo domā, ka es zinu vairāk. Mana atbilde ir ļoti vienkārša – mēs nedrīkstam baidīties. Drauds ir realitāte. Bet tas nenozīmē, ka mums jāsāk baidīties. Tieši otrādi, mums jābūt ļoti bezbailīgiem. Man pašam palīdz būt bezbailīgam 1940.gada un Krimas salīdzinājums. Šoreiz mums ir jāsaprot, ka ir tikai viens variants – nebaidīties un ja tas notiek, pretoties. Lai nebaidītos, ir vajadzīga pašapziņa. Pašapziņu visvairāk var veidot valsts amatpersonas, starp citu.

Ja runājam par militāriem jautājumiem, tas ir valsts amatpersonu uzdevums – runāt tieši. Mēs nedrīkstam baidīties, mēs tam gatavajomies, mēs ceram, ka tas nekad nenotiks, bet ja tas gadījumā notiks, mēs būsim gatavi. Nav nekādi pārmetumi kaut kādā histērijas celšanā, ja to demonstrē. Daudzi pasmējās par Lietuvu, [kas izdeva padomus] kā rīkoties kara gadījumā. Par to nav jāsmejas. Cilvēks grib uzzināt elementāras desmit lietas, kas viņam ir jādara, ja iestājas X stunda. Pat, ja tā nekad neiestāsies. Kas man pietrūkst – mūsu amatpersonas to nesaka. Un to nevar prasīt no bruņoto spēku komandiera. Tas jāsaka valdībai, parlamentam, prezidentam. Visvairāk prezidentam, jo no 19 pantiem Satversmē, kas ir par prezidenta darbību, trīs ir par valsts apdraudējumu un militāro sfēru. Toreiz, kad rakstīja Satversmi, karš bija tikko beidzies un jauns karš bija diezgan reāls. Šie panti tagad ir novecojuši – būtu jāpieliek tas gars, kas ir šodienas apdraudējumiem, ne tikai militāriem, bet arī nepieteiktiem [kariem], kiberuzbrukumiem, hibrīdkariem, ideoloģiskiem kariem. Principā steidzami šīs lietas Satversmē ir jāsakārto, lai zinātu, ka viens cilvēks tajā brīdī, kad tas notiek, ātri pieņem lēmumu. Jo kamēr iedarbinās viss garais parlamentārais mehānisms, varbūt mēs vairs šeit neeksistējam.

Vai jūs domājat, ka jāgroza Satversme?

Jāprecizē šie panti atbilstoši mūsdienām. Šobrīd mēs redzam, ka ir nepieteikti kari – tātad saskaņā ar likumu, ja nav pieteikts karš, pavēlnieku nevar iecelt, kāda tad ir aizsardzības shēma? Pēdējoreiz, kad es skatījos valsts aizsardzības plānos, šī bija visvājākā sadaļa – pirmā reakcija, pirmo minūšu reakciju. Jūs pieminējāt Kačinski… Viņš [2008.gadā Krievijas uzbrukuma laikā] izglāba Gruziju ar savu drosmīgo rīcību – lidojumu uz Tbilisi. Gruzija netika okupēta pilnībā. Es to tagad esmu sapratis. Tāpēc esmu pat drusku aizdomīgs, vai viņa nāve bija nejaušība.

Jūs domājat, ka viņu nogalināja par to, ka viņš Tbilisi sapulcēja Eiropas valstu līderus?

Par to, ka viņš nepieļāva Gruzijas karu. Un būsim godīgi, tur nebija nekādi Eiropas līderi. Tur bija Polija un baltieši.

Jūs pats nenožēlojat, ka toreiz nesteidzāties atpakaļ uz Latviju no olimpisko spēļu vērošanas Pekinā?

Redziet, ja es būtu gribējis izcelt sevi un viņi mani gaidītu, būtu par vēlu. Viennozīmīgi. Un [premjerministrs] Godmanis bija tas cilvēks, kuram divreiz nebija jāsaka, viņš brauca. Tur Latvijai bija jābūt un gaidīt – tas nozīmētu, ka būtu par vēlu. Tas, ka [Francijas prezidents] Sarkozī ar savu privāto lidmašīnu aizbrauca – tā ir viena lieta, bet Latvijas prezidents to praktiski nevar izdarīt. Man liekas svarīgākais tas, kas tiek panākts, nevis nosacīti taisnoties par savu rīcību.

Kas tagad Latviju varētu aizsargāt, ja X stunda nāk? Jūs sakāt – 1940.gads nedrīkst atkārtoties. Vai redzat prezidenta kandidātu, kurš varētu to skaidri deklarēt?

Nonākam pie prezidenta priekšvēlēšanu kampaņas – notiek tieši tā, kā notika pirms četriem gadiem, kā notika pirms astoņiem gadiem, jo likumiskais regulējums nosaka tieši tādu stilu. To varēja vērsta par labu ar atklāto balsojumu, ko neizdarīja. Kāpēc? Es domāju – tie, kas izlēma, ka vajag slēgto balsojumu, drusku dzīvo pagātnē. Jūs saprotiet, ja mums ir situācija, kad cilvēki, kam šobrīd nav nevienas balss Saeimā, runā par to, kādu prezidentu vajadzētu noorganizēt, tad [tas ir iespējams] tikai pateicoties slepenajam balsojumam, jo viņi var strādāt ar visām partijām.

Kurus jūs domājat?

Visus, kas iepriekš.

Visi tie paši, vai tomēr ir mainījušies?

Es negribu iet dziļumā. Tie, kas māk blefot, tie joprojām blefo, bet parunāsim par lietas būtību. Saprātīgi cilvēki uz slepeno balsojumu neparakstās [kandidēt] šodien. Jo pieredze rāda, ka vienmēr tiek izspēlētas kaut kādas dūmu spēles un pašās beigās kāds kļūst par prezidentu. Tik drosmīgi cilvēki, kas iznāktu ārā un būtu gatavi [publiskot savu kandidatūru] – nu, paskatīsimies kaut vai to pašu Sandru Kalnieti, kura godīgi pateica – es esmu ar mieru. Viņu sit smagi. Teiksim godīgi, sit arī sava partija. Tas nav sīkums – atklātais balsojums. Tā bija izdevība, lai šīs vēlēšanas būtu saprotamākas. Visa tā demagoģija par sirdsapziņas balsojumu… Klausieties, kas jums tā par sirdsapziņu, ko jūs nevarat nolikt publiskai apskatei? Tā ka nekas tur nebūs. Es ilgi domāju, kādi vēl ir citi varianti. Variants ir savākt 10 000 parakstus par kādu konkrētu kandidātu un iesniegt Saeimā. Likums to atļauj un viņiem tas jautājums ir jāizskata. Tas varētu būt sava veida spiediens uz likumdevēju – ka mēs nenoskatīsimies, ko jūs tur izlemsit.

Par ko jūs vāktu parakstus, kas ir jūsu prezidenta kandidāts?

Es jums pateikšu, kādam viņam ir jābūt. Negribu nevienu cilvēku pakļaut uzbrukumiem vai kāds lai viņā saskatītu konkurentu, bet ir gan politiskās orbītās, gan juridiskās, gan akadēmiskās aprindās cilvēki, kas to var ļoti labi. Jums patīk vai nepatīk, bet viens kritērijs ir obligāts – brīvi jāpārvalda vismaz angļu valoda. Saprotiet, ka nākošie čeri gadi būs nestabilas pasaules gadi, kad ārpolitika un valsts stāja spēlēs ļoti lielu lomu. Kādu signālu mēs sūtām? Kāpēc Ilvess un Grībauskaite sūta stingrus signālus par to, ko runājām sākumā – mēs nebaidāmies, mēs nekādus zaļos cilvēciņus un apmātus avantūristus nepieņemsim. Mēs nesūtām nekādu signālu.

Es arī nesaprotu cilvēkus, kuri šajā situācijā svešvalodu zināšanas uzskata par kaut kādu šovmeņa kritēriju. Ir taču jāsaprot, ka nākamā Valsts prezidenta galvenais uzdevums var būt iedarbināt NATO 5.pantu Latvijas aizsardzībai un tas nozīmē intensīvas sarunas ar mūsu partneriem, pārliecināt viņus.

Redziet, svešvalodu zināšanām ir dažādi līmeņi. Jūs viesnīcā parunājat ar apkalpotāju, aizejat uz restorānu – tas ir viens līmenis, bet [prezidenta] līmenim ir jābūt tādam, ko es saucu par konferences diskusiju līmeni. Lai jūs varat brīvi diskutēt svešvalodā par politiskajām tēmām. Lai jūs varat demonstrēt sevi jebkurā nevalstiskā formumā, jo, piedodiet, Minhene [drošības konference] ir nevalstisks forums, Davosa [pasaules ekonomikas forums] ir nevalstisks forums. Demonstrējot savu stāju, līdz ar to jūs demonstrējat arī to, kāda ir stāja jūsu tautai. Ja to nevar izdarīt, tad mūsu laikos jūs esat vienas nezināmas valsts nezināms līderis, kurš runā nezināmā valodā un vēl lasa no papīra.

Es ļoti strīdos ar mūsu ārlietu ministru par šo jautājumu, esmu ļoti kategorisks. Viņš saka – nē, nu, citām valstīm arī tā ir. Bet mani neinteresē citas valstis, mani interesē, kā Latvija parāda sevi un piedalās. Protams, liela valsts to var atļauties – franči, vācieši, bet divu miljonu tauta to nevar atļauties. Paskatieties uz dāņiem, zviedriem – viņi nekad to nevar atļauties.

Jūsuprāt, vai šīs prasības nākamajam prezidentam sakrīt ar to, ko grib pašreizējā Saeima?

Vai jūs domājat, ka Saeima kaut ko grib?

Mēs zinām, ka Saeima ir vienīgā institūcija, kura reāli jūnijā ievēlēs prezidentu.

Tas nozīmē to, ka ideālā variantā ir valdošās koalīcijas kandidāts, kuram ir vairākuma atbalsts. Tas būtu vissaprātīgākais, uz ko iet. Bet pie šīs sistēmas, kad parlaments vēl prezidentu, tas vienmēr būs politiskā kompromisa cilvēks.

Vai pēc jūsu kritērijiem pašreizējais prezidents automātiski tiek diskvalificēts?

Es esmu ļoti pieklājīgs un savus kolēģus kritizēju tiešām tikai tad, kad ūdens smeļas mutē.

Es tikai vēlos precizēt, vai pareizi saprotu jūsu kritērijus?

Atbildēšu ar vienu situāciju. Kopš 2006.gada Rīgā notiek Rīgas drošības konference. Tātad jau ar tradīciju konference, kuru rīko Latvija. Jau četrus gadus tajā nav prezidentu paneļdiskusijas, kurā parasti piedalījās Baltijas, Polijas, bija arī Gruzijas prezidents. Četrus gadus nenotiek. Tātad mēs faktiski esam pazaudējuši šo pozīciju paši savās mājās.

Tomēr gribētos saprast – kā jums šķiet, vai tas, ka “Vienotība” tagad vada jau kuro valdību, vada sarunas par prezidentu, vai tas maina šo izvēles procesu? Vai atkal būs Šķēle, Lembergs un viņu padomnieki, kas kaut kur zoodārzā vai kādā citā vietā izvēlēsies?

Zoodārzs ir laba vieta. Tā ir vieta, kur dzīvo skaisti, mīļi dzīvnieki un cilvēki par viņiem rūpējas. Tur visi vienmēr ir labsirdīgi un ved savus bērnus. Ļoti laba vide saprātīgiem lēmumiem.

Bet kāda ir jūsu atbilde, kas vada šo izvēles procesu?

Šobrīd neviens. Visi gaida, kurš kur paklups.

Lembergs?

Nevajag piedēvēt viņam pārāk lielu varu. Īstenībā neko viņš tur nenosaka, bet viņam ir vajadzīga šī apziņa, ka viņš kaut ko nosaka. Jo viņš jau neko vairāk kā tos nabaga zaļos zemniekus regulēt nevar.

Tieši viņi ir atslēga – ZZS taču rada šīs divas paralēlās koalīcijas Saeimā, reālo valdības koalīciju un ēnu koalīciju ar “Saskaņu” un Sudrabas partiju.

Jums ir pilnīga taisnība, tas ir nedaudz 2011.gada atspulgs. Bet tikai atspulgs! Jo toreiz tas bija brutālāk – brutālāk vairs nevarēja. Šobrīd tomēr ir trīs partiju koalīcija. Nevis tikai divu partiju koalīcija kā toreiz, kaut kāds demokrātiskais centrālisms [kā komunistu režīmā]. Tas ir dziļš atavisms, nu vai arī tā ir reāla krīze. Vai šī krīze notiks vasarā, neviens nevar pateikt. Man ir uzdevuši jautājumu, vai jāatlaiž Saeima. Nē, nav jāatlaiž – tur ir tik daudz partiju, ka [koalīcijas] kombinācijas ir iespējamas.

Es domāju, tā ir kļūda, ka partijas ejot uz vēlēšanām nenosauc savus prezidenta kandidātus. Tas būtu daudz labāk, skaidrāk.

Tā šobrīd ir teorētiska runāšana, bet jūnijā šā vai tā būs jāievēl prezidents. Kurš tas varētu būt?

Par agru. Nopietnas sarunas reāli sāksies tikai maijā. Tās būs ātras, varbūt ļoti rafinētas, varbūt ļoti paviršas – to nevar uzminēt. Bet man ļoti patīk viens Andra Šķēles teiciens: «Viss šeit Latvijā notiek ar tieši trīsreiz lielāku intrigu pakāpi nekā nepieciešams». Tas būs arī te.

Šķēle piedalīsies arī šajā procesā?

Viņš gribēs. Viņš visiem to stāstīs.

Viņam ir ietekme politikā šobrīd?

Es jums uzdošu pretjautājumu – vai viņam ir balsis Saeimā? Tad tā arī vajag rakstīt – viņam nav partijas, viņš tur nepiedalīsies. Ko iemāca parlamentārā pieredze – ja nav balsis, tad nav ar tirgoties un ar ko manipulēt, nav sākuma kapitāls.

Lembergam tas ir.

Jā, un viņš to izmantos. Tāpat kā “Saskaņai” ir kapitāls.

Nupat redzējām, ka Nils Ušakovs sagaidījis Rīgas ostā amerikāņu tankus – laikam nezina, kur to kapitālu ieguldīt.

Nils Ušakovs pamazām uzzinās, ka arī viņa politiskais kapitāls agri vai vēlu sāk dilt. Viņš pat varētu būt ideālākais saimnieks un ideālākais patriots, bet politiskais kapitāls kādu dienu sāks dilt.

Bet realitāte ir tāda, ka tieši jūs sagrāvāt savas partijas politisko kapitālu, uzstājot pēc 11.Saeimas vēlēšanām, ka Saskaņa jāņem valdībā.

Tas nebija vienīgais. Tas nepaglābtu, ja mēs būtu rīkojušies savādāk, absolūti nepaglābtu. Protams, tas bija baigais risks izmantot situāciju, kas bija unikāla un bezbailīgi samaisīt politisko vidi tā, lai kaut ko viedotu un nebūtu tā, kā bijis līdz šim. Nu, kā saka – viens solis par daudz. Tā situācija vairs neatkārtosies. Jūs redzēsit, šogad, nākošajās, aiznākošajās vēlēšanās tāda situācija vairs nebūs.

Kāda šobrīd ir Krievijas ietekme Latvijas politikā? Caur ko tā tiek īstenota – vai par Saskaņu valdībā ir tas īstais jautājums?

Nav neviena argumenta, lai “Saskaņa” būtu valdībā! Paņemt partiju, kuras partnerpartija veic militāru agresiju pret savu kaimiņvalsti – nu, es nezinu, kurš ir gatavs ar viņiem iet kopā. Kamēr ir šis konflikts, to nevar nomazgāt. Pat ja viņi lauzīs to līgumu, tas vienalga paliks.

Bet vai Krievijas ietekme ir tikai caur “Saskaņu” vai tomēr daudz plašāka uz parlamenta un valdības darbu?

Redziet, Krievijas medijus jau skatās ne tikai tantes laukos. Krievijas medijus skatās arī Latvijas politiķi un diemžēl viņi arī ietekmējas un bieži vien tā ir vienīgā informācija, ko viņi iegūst par Krieviju. Jo nekas personīgi nav darīts, nevienam ministram nav pieredzes sarunām ar Krievijas līderiem. Nu, Matīss tagad bija. Rinkevičam vienīgajam un līdz ar to mēs tā drusku grābstāmies.

Bet ko šobrīd var atrisināt sarunās ar Krievijas līderiem? Merkele runā visu laiku! Jūs pats memuāros rakstāt, ka Putins ir rūdīts VDK virtuozs un viņš nekādā gadījumā nepadosies – izņemot, ja pret viņu piemēros žņaugšanas vai sāpju paņēmienu. Kāds ir paņēmiens, ar kuru Rietumi var nožņaugt Putinu?

Finansiāli zaudējumi. Šo jautājumu kāds rietumnieks man uzdeva pēc Krimas [aneksijas], kad riktīgs karš vēl nebija sācies. Es teicu – jāpanāk zemas naftas cenas un jāpanāk ļoti sāpīgi apstākļi viņam un viņa apkārtējiem. Tas ir vienīgais, ko var izdarīt, jo kaut kādā ļoti zemā pašpietiekamības līmenī Krievija ir spējīga eksistēt pilnīgā izolācijā. Paradokss ir tāds, ka lielākajā daļā sarunu, kurās es esmu bijis šajā laikā, neviens nerunā par Krievijas iznīcināšanu vai varas maiņu – visi ar šausmām skatās, ko Krievija pati ar sevi dara un jautā, kā mēs no šīs situācijas varētu iziet? Ir moments, kuru ir vērts atcerēties – kad bija lielā krīze, Davosas forumā sēdēja Putins uz skatuves un viņam uzdeva jautājumu: kā Rietumu pasaule var palīdzēt Krievijai pārdzīvot finanšu ekonomisko krīzi? Putina atbilde bija vienkārša – vai tad mēs esam kādam prasījuši palīdzību? Viņi ir pašpietiekami, ar to jārēķinās, bet mums jāsaprot – pašpietiekama var būt Krievijas tauta, tā var izciest daudz un viņi ar savu raksturu arī daudz ir cietuši, bet politiskajai elitei ir ko zaudēt.

Kā Latvijas amatpersonām vajag reaģēt? Mēs zinām, ka “Jaunais vilnis” te vairs nenotiks, bet…

(pārtrauc) Ne jau tāpēc, ka Rinkevičs neļāva te kādam iebraukt! Tas ir biznesa projekts, Maskavas televīzijas projekts. Es jau sen teicu – tajā brīdī, kad Putins viņiem pateiks izbeigt, viņi to izbeigs, piešūs pēc tam Latvijai, Rinkēvičam, bet principā to izbeidza Krievija. Tāpat kā ar visu pārtikas embargo – to izdara pati Krievija. Tāpat ar Ņemcova slepkavība, nevajag meklēt nekur ārpusē, Krievijas pilsoņi viņu nošāva.

Tas, ko gribēju saprast – kā izturēties Latvijas amatpersonām? Vešņakova kungs katru gadu rīko Krievijas dienas pieņemšanu Jūrmalas rezidencē, dažādas amatpersonas tur iet, arī jūs pats. Vai arī tagad tas ir jādara?

Pagājušā vasarā es Vešņakovam skaidri un gaiši pateicu – es vairs uz turieni neiešu.

Nebijāt pagājušajā gadā?

Nē. Vešņakovs ir bijis ļoti labs vēstnieks savai valstij un arī mūsu valstij kā diplomāts, ar kuru ir iespējams saprātīgi runāt. Mēs esam pietiekami ilgi pazīstami. Teicu – es neiešu, jo man nav pieņemama Krima, man nav pieņemama Ukraina un es nekādā veidā neizrādīšu to, ka man tas ir pieņemami. Tie stāsti, ka labosies un var taču visu vērst par labu… Ko mēs mānīsimies, būs sliktāk! Ne jau Latvijas politika pret Krieviju izmainījās, bet Krievijas politika pret saviem kaimiņiem, pret Eiropu. Tik strauji izmainījās, nu ko var darīt? Mums jābūt pacietīgiem.

Bet vēl pērn tur bija visa parastā kombinācija – Šķēle, Lembergs.

Paskatieties, kas tur ir, tiem visiem ir ļoti cieši biznesa sakari. Tas pats Šķēle, Lembergs demonstrēs lojalitāti Krievijai katrā iespējamā gadījumā. Protams, no Krievijas puses tiek aicināti tie, kas ir lojāli Krievijai.

Sudraba arī?

Jā.

Kas jums liek domāt, ka viņa ir lojāla Krievijai?

Jo viņa tur ir, man nekas nav jādomā.

Bet jūs jau arī tur iepriekš bijāt.

Man ir diezgan interesanti par to runat, jo faktiski no 2008. gada līdz 2010.gada decembrim es ļoti daudz darīju, lai uzlabotu Latvijas – Krievijas attiecības un principā tajā laikā augstākais punkts bija [sasniegts]. Bija sabiedriskais atslābums abās pusēs, miermīlīgāk izturējās, ļoti pieauga biznesa sakari, tirdzniecības apjoms. Bija ļoti labvēlīga vide, bet tas neradās vienā dienā, es pats pie tā strādāju. Man likās, ka tas bija pareizi. Krīzes laikā intuitīvi tas šķita pareizs solis. Ne jau Latvija mainīja savu politiku, bet Krievija! Ja viņi dara lietas, kas nav pieņemamas, tad mums tas ir skaidri jāpasaka.

Tomēr vai šī ciešā sadarbība nebija arī šķērslis tam, ka Latvija nav izdarījusi vairākus svarīgus mājasdarbus, piemēram, attiecībā uz gāzes tirgu, enerģētiskās neatkarības stiprināšanu? Igaunija un Lietuva ir vismaz soli priekšā.

Tur bija konkrēta situācija. Ja Artis Kampars kā ekonomikas ministrs grib izcelties, visiem stāsta, ka brauks uz Maskavu sarunāt gāzes cenu. Viņš aizbrauc uz Maskavu un viņam jau tur stāv priekšā 10% atlaide. Nu, kā viņš tagad teiks – es neņemšu to atlaidi? Protams, ka viņš brauc mājās un gandrīz domā, ka pats to atlaidi ir izcīnījis, bet patiesībā tā atlaide bija tāda miega tabletīte, lai mēs neko nedarītu. Un kad toreiz teicu, ka tā ir miega tabletīte un jāizdomā, cik ilgi mums tāda ir vajadzīga savu ekonomsko apsvērumu dēļ toreiz krīzē, bet kurā brīdī ir jāsāk pašiem rīkoties – nu, tā miega tabletīte darbojās daudz ilgāk nekā būtu jādarbojas. Lietuva piecieta savu gāzes cenu bez atlaides un izdarīja mājasdarbus. Tā ir izšķiršanās, jo vienmēr peļņas intereses ir ļoti spēcīgas.

Bet redziet, 1998.gadā, kad bija lielā Krievijas krīze, mēs ekonomiski bijām par 75% atkarīgi no Krievijas. Pēc tam arvien mazāk, mazāk, mazāk, tagad ir ap 10%. Pēc pašreizējās Krievijas politikas mēs vēl vairāk samazināsim šo ietekmi. Ja jau tā ir tik nestabila vide kur tigoties, investēt un ļaut arī viņiem investēt šeit, nu tad, protams, mēs meklēsim alternatīvas un attālināsimies ekonomiski no Krievijas, par politiku nemaz nerunājot.

Tātad uzskatāt, ka šobrīd sarūk arī Krievijas politiskā ietekme Latvijā?

Sarūkot ekonomiskai ietekmei, sarūk arī politiskā. Viennozīmīgi. To mēs redzēsim pēc pāris gadiem. Viņi meklē citas iespējas, pagaidām ir uzslikuši uzsvaru uz to, ka viņi skalo mūsu smadzenes – vispirms mūsu krievu valodā runājošās kopienas smadzenes. Taču arī te nākotnes vīzija… Saprotiet, viņi tomēr paliek arvien mazāk, demogrāfija skar arī šo kopienu, līdz ar to – nu cik var skalot smadzenes pensionāriem, viņi nav ne ekonomiski, ne politiski aktīvi. Jautājums ir par jaunajiem, bet viņu procentuālais skaits paliek arvien mazāks. Tāpēc es saku – “Saskaņai” ir ļoti tāls ceļš līdz valdībai. Jo viņi neizmantoja [2011.gadā] to brīdi, pareizāk sakot, “Vienotība” neizmantoja to brīdi, lai viņus sašķeltu, liktu domāt savādāk, politiski pārkārtotos. Šobrīd tā ir partija, kurai faktiski ir tikai viena birka – «naši» jeb mūsējie.

Kā, viņi taču ir sociāldemokrāti!?

Klausieties, kamēr sociāldemokrāti grib, lai par viņiem balso krievu konservatīvie, tur nekas nebūs. Tas ir neiespējami. Tad tai socilādemokrātiskajai idejai jābūt tik stiprai, ka viņi dabūtu 51 balsi [Saeimā]. Diezgan bezcerīgas perspektīvas. Viņi pielāgojas un mēģina gūt kādu labumu no tās situācijas, kāda ir Rīgas pilsētā – mēs labi saimniekojam! Bet pastaigājiet pa iekšpagalmiem, paskatieties, kas notiek ar kanalizācijas sistēmu. Ko viņi dara – pārdod mājas, tagad zemes, īstenībā izpārdod mūsu pilsētu. Privatizē. Bet tā nauda, kas tiek iegūta par māju un zemju pārdošanu, tiek momentā iztērēta ikdienas vajadzībām.

Bet cik bīstams jūsu vērtējumā šķiet šis smadzeņu skalošanas risks? Tomēr liela daļa cilvēku, kas fiziski atrodas Latvijas Republikā, mentāli dzīvo citā valstī ar citu prezidentu. Ko mēs varam likt tam pretī?

Tā ir realitāte. Mēs varam pret to cīnīties tikai vienā veidā – parādīt, ka mūsu sabiedrība, valsts uzbūve ir krietni atšķirīga no Krievijas valsts uzbūves. Tas nozīmē iestāties 100% un ļoti cieti par visām demokrātiskajām vērtībām – vārda brīvību, mediju brīvību, investīciju aizsardzību, personiskā īpašuma aizsardzību, garantijām par labu izglītību bērniem, garantijām, ka jūties droši šeit. Nav citu variantu. Jo tā dilemma šiem cilvēkiem ir viena – es gribētu Putinu par prezidentu, bet ar to valsts iekārtu, kas ir Latvijā. Bet kādu dienu viņi sapratīs, ka tas nav reāli. Taču pie šīs atziņas tiem cilvēkiem jānonāk pašiem. Mums jābūt ļoti pacietīgiem, nedrīkstam būt agresīvi. Piemēri, kas bijuši nesen pagatnē – kanālu slēgšana uz laiku, nu vairāk ir postījumu nekā ieguvumu, tāpat to noskatās vai vēl smagākus. Vai aizrunāšanās par to, ko pat nevar izpildīt – piemēram, skolas tikai latviešu valodā. Tāpat liela kļūda bija ar pilsonības nedošanu šeit dzimušiem bērniem – tā taču ir viņu valsts! Pamats visai sabiedrībai ir ģimene – kā valsts izturas pret ģimeni, tā katrs cilvēks izturēsies pret valsti.

Jūs runājat par vērtībām, bet tajā pašā laikā mums ir tādi populāri politiķi kā Lembergs, kurš slavē Putinu. Kāpēc sabiedrībā ir liels atbalsts «zog, bet dalās» principam?

Lembergs labi rūpējas par savu publisko tēlu, ietekmē vairākus medijus. Un jautājums jau nav tajā, vai ir liela vai maza tirāža – viņam ir svarīgi, ka ir avīze, kurā ir ziņa, ko pēc tam slinkais interneta portāls paņem un multiplicē, aizraida līdz katram cilvēkam. Viņš iegūst plašu rezonansi. Uz vienu avīzi viens miljons gadā ir jāieliek iekšā, bet nu acīmredzot tie miljoni ir. Bet problēma ir, ka neviens nepūlas viņu konfrontēt. Neviens nepūlējās pateikt – ja viņš ir apsūdzēts, viņš nevar būt premjerministrs, jo viņš nedabūs pielaidi! Neviens nesaka, ka viņš nav reāls kandidāts! Nē, mēs pieņemam, ka viņš no 2006.gada ir kandidāts, radām tādu ikonu. Trīs partijas iepriekšējās vēlēšanās demonstrēja falšus premjerministra kandidātus, jo visi zināja, ka Lembergs, Ušakovs un Sudraba nekad nebūs premjera kandidāti, bet visi pieņēma šos noteikumus. Ja visi uztver to kā teātri, tas arī kļūst par teātri.

Kāpēc cilvēki to pieņem? Vienaldzība?

Katrs cilvēks ikdienā cenšas risināt savas problēmas – darba, ģimenes. Pat ja viņš saka, ka interesējas par politiku un iestājas par valsti, īstenībā viņš to dara reti. Vakarā noskatās ziņu vai analītisko raidījumu, paskatās internetā un mēģina stiķēt kopā to visu. Mums skolās par maz māca, kā tiek darbināta demokrātiska valsts. Tāpēc jaunie cilvēki nespēj izmantot savu potenciālu, ko varētu dot. Jautājums ir par to, cik efektīvi mēs būsim nākotnē, cik efektīva būs mūsu valsts. Mums jāiet uz jaunām vērtībām un jāsaprot, kā daļa no šiem cilvēkiem gribētu būt valsts aparāts.

Kādām jābūt šīm vērtībām?

Vērtības ir viss tas, ko nevar nopirkt par naudu un aptaustīt. Nu tad padomājiet – var būt indivīda un ģimenes līmenis, kur mīlestība, veselība, bērni ir tas, kā dēļ jūs dzīvojat. Varat iet valsts līmenī, kur ir likumu vara, brīvība izteikties un pulcēties, vēlēt, atklātība no valsts pārvaldes puses. Tas ir jāiemāca skolā.

Cik stipra šobrīd ir tieslietu sistēma Latvijā un cik efektīvi tā var cīnīties pret jūsu rīkojuma Nr.2 runā pieminēto valsts nozagšanu?

Es pateikšu drusku plašāk. Iepriekšējā Saeimā bija divas negatīvas lietas, kur varēja just lobiju un kuras ir kaitīgas valstij. Pirmā ir maksātnespējas administratoru lobijs, kas reāli traucē ekonomikai – lielai, vidējai un arī mazai ekonomikai. Tātad visiem biznesiem, jo viņš ir tik nesakārtots un tik resursus patērējošs un laupošs un peļņa ir tik liela, ka viņi spēj pirkt politiku. Otra grupa lobistu, kas ir ļoti līdzīgi – īstermiņa kredīti. Tā nevis ceļ labklājību, bet dzen nabadzībā mazāk pārtikušo sabiedrības daļu. Un tas ir ilgtermiņā – nevis uz gadu vai diviem, bet uz desmit, divdesmit gadiem un tie sliktie rezultāti naks ārā pēc 20 gadiem. Šeit arī peļņa ir tik nenormāli liela, ka viņi spēj pirkt politiķus. Tās ir divas lietas, kuras ir jānovērš, bet ļoti maz politiķu vidū ir līdzīgi domājošo. Jo partijām jau arī kaut kā ir jādarbojās. Tie [lobiji] ir tie, kas visvairāk ziedo. Un tie ir tie, kas visvairāk atņem sabiedrībai, jo nauda no nekurienes nerodas.

Bet kā jūs kā bijušais Saeimas Nacionālās drošības komisijas vadītājs vērtējat tieslietu sistēmas darbu?

Te ir jāsāk ar vienkāršākām lietām – cik ātri un efektīvi mēs spējam izmeklēt un nostiprināt pierādījumus, lai vainīgos notiesātu? Lielais tests ir Zolitūde, paskatīsimies. Bet tā ir viena lieta, mums jāpanāk, lai katra mazā lieta nonāktu līdz tiesas procesam un sodam saprātīgā laikā. Te parādīsies visādas vājas lietas. Ekspertīzes, kurām būtu jānotiek mēneša, divu laikā, notiek divu trīs gadu laikā. Mums jāsāk no tā – ja šī tehniskā daļa tieslietu sistēmā būs efektīva, tad arī pašas tiesas strādās efektīvi.

Bet kāpēc nav? To zina jau gadiem.

Grūti pateikt, kāpēc nav. Katrai valdībai jānosaka prioritātes, mums ir kaut kādas taustāmākas prioritātes. Visi paskatās – noziedzības līmenis neaug, slepkavību skaits neaug, droši vien viss kārtībā. Bet runa jau ir par to, cik aizsargāts jūtas cilvēks un cik pārliecināts, ka procesi notiek taisnīgi. Nevis tiesiski, bet taisnīgi. Tas pietrūkst.

Kā vērtējat to, kas pēdējā laikā noticis ar KNAB?

Tur nekā nevar saprast. Izskatās, ka tā ir degradēta iestāde, kas nepilda savu funkciju.

Kam par to ir jāatbild?

Manuprāt, vienīgais kas to var glābt, ir radikāla reorganizācija. Nojaucot visu un būvē no jauna, jo viss ir jau tik tālu iestidzis un tie stereotipi nāk no vismaz četrām piecām pusēm. Katrs domā, ka tur ir politiskās cīņas arēna. Kad es piedāvāju biroju sadalīt, atdot profesionāļiem – revīzijas funkciju Valsts kontrolei, noziedznieku ķeršanas funkciju policijai un atstāt partiju uzraudzības funkciju KNAB, mani taču visas puses nolamāja. Visi tur cīnās par politisku ietekmi, tāpēc arī nestrādā.

Vai politiķi, kas ir pieļāvuši KNAB degradēšanu, tagad tiešām būs tie, kas vēlēsies būvēt no jauna spēcīgu pretkorupcijas iestādi?

Smags jautājums, man tiešām nav atbildes uz to. Var uzbūvēt. Valsts, kas necīnās pret korupciju, ir lemta lēnai, nīkuļojošai attīstībai. Tas ir pierādīts jau n-tās reizes. Visās valstīs, kas sāk cīnīties, bizness iet uz augšu. Bizness, nevis politika!

Kaut cik pozitīvas tendences pēdējos gados bijušas drošības iestādēs – tas ir piemērs, ka var aiziet no tās politiskās cīņas. Ja [iestādēm] iedod kādu laika periodu, kad tās netiek ietekmētas politiski, pēc tam viņas nepieļaus vairs to.

Kas ir tās pozitīvās tendences?

Tas, ko cilvēki vieglāk varētu saprast – [valsts noslēpuma] pielaides nedod visām partijām. Visām. Viņi no sākuma saka – politisks pasūtījums, bet pēc tam saprot – visām. Katrai ir kāda melnā avs, kurai ir slikta reputācija. Tajā pašā laikā nav nekādu iespēju sarunāt. Tas ir reāli noticis. Bet kādreiz bija tā – ā, man pakļauta tā ministrija, tad man būs pakļauta šī drošības iestāde, tā cilvēki [agrāk] dalīja amatus. Šobrīd tā vairs nav.

KNAB problēma tomēr ir tā, ka tas nav vienmērīgi profesionāls. Jums pietiek ar vienu neprofesionālu grāmatvedības revīziju, lai sagrautu savu reputāciju.

Jūs sakāt to saistībā ar KNAB lēmumu Zatlera reformu partijas valsts finansējuma lietā?

Es negribēju to izcelt, bet tā tiešām bija neprofesionāla pieeja. Kāpēc tā ir neprofesionāla? Tāpēc ka iestādei slikta reputācija, neiet cilvēki tur. Tas ir kā mazpilsētā – ja ir slimnīca, kurā bieži mirst pacienti, tad neviens ārsts neies strādāt tādā mirstamajā mājā un bojāt savu reputāciju.

Šogad ir jāvēl ne tikai prezidents, bet arī Augstākās tiesas un prokuratūras vadība. Ja jūs būtu Saeimā, jūs balsotu par Bičkoviču un Kalnmeieru?

Neesmu Saeimā, man grūti uz to atbildēt. Es domāju, ka par Kalnmeieru noteikti var vēlēt, par tiesu sistēmu zinu mazāk, tad būtu jāvērtē, kas šajos gados ir izdarīts.

Vienlaikus jūs sakāt, ka maksātnespējas administratori ir spēcīgākais lobijs politikā aizvadītajos četros gados. Bet Nacionālā apvienība, kas ir saistīta ar šo lobiju, sistemātiski ir tieslietu jomas pārraugs – kā tas iet kopā?

Tieši iet kopā!

Kāpēc visi pārējie tam piekrīt, tajā skaitā jūs?

Katra partija izvirza kādus mērķus, mūsu mērķi bija pārāk ambiciozi un, godīgi sakot, kļūda bija tā, ka mēs paņēmām nevis divas vai vienu prioritāti, bet piecas. Līdz ar to mēs ieguvām tieši piecreiz vairāk ienaidnieku nekā tad, ja būtu paņēmuši vienu prioritāti. Steiga, protams, arī atstāja savu iespaidu. Tieslietas tajā brīdī mums nekādi nebija prioritāte – mums bija izglītība un viss, kas pakārtots tai.

Jūs sakāt, ka par Kalnmeieru varētu balsot. Bet kāda kopumā ir jūsu sajūta, vai tās problēmas, par kurām jūs runājāt, ierosinot Saeimas atlaišanu – valsts nozagšana, ekonomisko grupu ietekme politikā – vai pēdējo gadu laikā no tiesībsargājošo iestāžu puses ir jūtama rīcība, spēja un gatavība pieķerties tam visam?

Redziet, ir divas dažādas lietas. Spēja noturēt kaut kādu līmeni un spēja attīstīt. Spēja attīstīties šobrīd būs vienmēr politiski sodāma. Tāpēc, ka pati politika šobrīd ir stagnējoša – viņi jūtas labi, nav nekādas lielas problēmas jārisina un viņi pacietīgi gaida, cik tad lielu labumu no tādas mierīgas upes varētu iegūt. Ja politiskā vide stagnē, tad jūs nevarat prasīt, lai kāda cita vide nestagnētu līdzi.

Vai tad šiem cilvēkiem vienkārši nebūtu jādara savs darbs, un tas tomēr ir atkarīgs no vadītāja?

Man nav atbildes par to, kas tur ir noticis, tāpēc esmu piesardzīgs.

Runājot par šo stagnāciju, jūs savos memuāros pieminat, ka “Vienotība” nekad neuzņēmās ieslēgt ātrāku reformu tempu, visu laiku atskatījās, vai tikai kāds solis nekaitēs ZZS. Kāpēc?

Viņi pieņēma vienu lēmumu, kas visvairāk izpaudās [deputāta Kārļa] Šadurska attieksmē – viņš pateica, ka Reformu partija pēc trīs gadiem nebūs. To viņš pareizi pateica. Tā bija viņu attieksme, viņi neizmantoja brīdi, kad mums bija 42 vietas Saeimā. Viņi spēlēja uz to, ka Reformu partija nebūs un šīs 42 vietas viņiem nav svarīgas. Tagad ir atgriezušies pie tā, ka viņiem ir vienāds balsu skaits ar ZZS. Var atkal strīdēties ar Lembergu, kurš dara ar viņiem ko grib, jo viņi ir mīkstmieši.

Bet kāpēc viņi neizmantoja šo iespēju?

Es varu pateikt atklāti – ir ļoti svarīgs Āboltiņas faktors, jo viņa sajuta tajā laikā drusku pietuvinātību Lembergam. Tas ir dabiski, ja divas partijas veido valdību, tie, kam ir teikšana katrā partijā, sēž pie galda, vienojas. Viņi nejutās komfortabli, kad tas pēkšņi [pēc ārkārtas vēlēšanām 2011.gadā] vairs nebija. Bija trīs partiju valdība, no kuras viņi drusku baidījās. Bija 42 balsis – tas unikālais brīdis, kad tik ļoti daudz ko varēja mainīt, bet viņi nebija gatavi mainīt. Viņi domāja par nākošajām vēlēšanām. Apmēram tā – es esmu ļoti gudrs, tālredzīgs šahists. Šitā partija pazudīs, mums būs jāstrādā kopā ar tiem, labāk paskatīsimies, kā mēs strādāsim kopā ar tiem tur, nevis darīsim tagad. Piedodiet, ja 42 balsis būtu darbinātas ar pilnu jaudu, tad «tie tur» vairs nebūtu nekur! Katrā ziņā viņi būtu tik vārgulīgi, ka tagad ar viņiem runātu savādākā valodā.

Tas ir tikai tāds pārprasts tālredzīgums vai tur ir kādas pavisam konkrētas saites?

Stokholmas sindroms.

Vai no tā var izārstēties?

Nevar.

Bet jūs redzat kādu cerību staru, kā izrauties no šīs politiskās stagnācijas?

Iemet akmeni ūdenī, uzreiz būs viļņi. Jūs redzat, rīkojums Nr.2 nostrādāja aptuveni divus gadus ar pusi. Tātad tik liela pozitīvā inerce bija šādam lēmumam un tad tā beidzās. Vai jūs iedomājaties, ka kāds būtu nobalsojis pret atklātām Valsts prezidenta vēlēšanām 2011.gadā vai pat 2012.gadā? Neviens neuzdrošinātos.

Tad kāpēc jūs nenobalsojāt?

Nepaspējām, tiešām nepaspējām. Gāja pakāpeniski un vienmēr jau uzturēja to murgu par tautas vēlēto prezidentu.

Kā var tagad to akmeni iemest?

Labs jautājums. Agri vai vēlu kāds iemetīs. Ļoti daudz var noteikt jaunais prezidents. Jaunais prezidents var iemest akmeni.

Ja paveiksies mums, bet šobrīd nekas par to neliecina.

Nu, atrodiet vienu, par kuru var savākt 10 tūkstošus parakstus! Pats šis mehānisms var satricināt to procesu.

Šobrīd “Manabalss.lv” nevar pat savākt 10 tūkstošus par to, lai būtu atklātas vēlēšanas. Vai redzat kādu cilvēku, kas var šādu vilni radīt?

Nu, teiksim tā… Arī par partijām varu pateikt – sejas ir beigušās, lai radītu jaunas partijas. Bijušie bankas prezidenti, prezidenti, valsts kontrolieri. Nākošreiz nebūs tādu jaunu partiju, kas gūs lielus panākumus, pat ar lielu naudu nebūs.

Dzīve jau visu laiku rada un piespēlē jaunas sejas. Memuāros jūs pats pieminat interesantu situāciju – kad Kalvīša valdība bija demisionējusi, jūs radījāt intrigu ar viltus premjera kandidātiem. Izsaucāt no laukiem arī Andri Bērziņu, kurš jums atbildēja, ka ir labi nodrošināts, mierīgi dzīvo un politika viņu pilnīgi neinteresē. Taču dzīve mainījās. Kas viņu tomēr izsauca?

Nekad nesaki nekad. Varu vēl vienu lietu atklāt, kad mēs pēc ievēlēšanas ēdām varas nodošanas pusdienas, viņš teica – es jau laikam te netīšām nokļuvu. Tā tas arī bija. Kādā emocijā piekrita, un pēkšņi izrādījās, ka tā emocija piepildījās. Paprasiet [deputātei Ivetai] Grigulei, tā visu zina.

Bet jūs jau arī esat tāds nejaušs prezidents.

Jā, bez šaubām. Tur nostrādā tas moments, kad tev tiešām saka – ludzu, mēģini! Tajā brīdī nostrādā normāls vīrieša fenomens, ka es taču būšu vārgulis, ja pateikšu nē. Man vajag to izaicinājumu, es sevi pārbaudīšu, ko es spēju. Nemaz nevajag meklēt lielāku dzinuli.

Bet kur šajā apsvērumā ir otra puse – ko es varu dot tajā amatā? Ko valsts var iegūt no nejauša prezidenta?

Nejauša ir tikai pati ievēlēšana. Cilvēka dzīve nav nejauša. Tā kā manā gadījumā – es nebiju pilnīgs vientiesītis par to, kas ir prezidenta darbs. Nu, var dot. Izglītība – tas man bija uzreiz skaidrs un arī tagad izglītība man ir prioritāra lieta. Otrs – tas, ka sabiedrība jāsaliedē. Tādi ideāli uzstādījumi. Man likās, ka es to varu pastumt. To es savā pirmajā 18.novembra runā teicu – par augstprātību, tajā skaitā par intelektuālo augstprātību, jo tā nogalina līderus, nogalina sabiedrību, šķeļ sabiedrību. Ja tu esi bijis ārsts, tu ļoti labi to saproti, jo ārsts jau nešķiro. Ja viņš šķiro, viņš agri vai vēlu savu karjeru beidz slikti. Vēl [būtiska] ir mācīšanās mūža garumā. Ir jābūt cilvēkam, kas ir ar lielām darba spējām un gatavs mācīties ik pa brīdim, jo prezidentam darba spektrs ir ļoti plašs. Jāmācās bija visa makroekonomika, par kuru man pirms tam nebija ne jausmas, es zināju, kā funkcionē uzņēmums, biju bilancspējīgs grāmatvedis, bet tas jau nav tas. Bija jāiet privātstundās un jāmācās, viss jāsaprot, lai brīvi var runāt. Slēgtās pusdienās [ar valstu līderiem] ir līdzīgi kā mēs te sēžam, viss notiek pa īstam. Un uzbrūkoši, jo mēs tajā laikā bijām ekonomiski vāja valsts, man bija jāpārliecina. Tāpat daudzas citas lietas jāiemācās – dikcijas treniņi, citas lietas, ko neesi darījis iepriekš. Spējai mācīties, lielām darbaspējām – tam ir jābūt.

Vai tomēr pašreizējos apstākļos mēs kā valsts varam atļauties nejaušu prezidentu?

Jautājums, vai mēs kā valsts un sabiedrība esam izauguši līdz tam, lai mums nebūtu nejauša prezidenta? Man nav uz to atbildes. Kaut kā esam palikuši uz otro gadu kādā klasē.

Jūs intervijas sākumā pieminējāt, ka ir jārunā par to, kā rīkoties iebrukuma gadījumā. Ko jūs pats darītu tādā ārkārtas situācijā, X stundā?

Ļoti labs jautājums. Redziet, es neesmu pavisam vienkāršs cilvēks. Es noteikti būtu iznīcināmo sarakstā, to jāsaprot. Tāpat kā Rubikam bija iznīcināmo saraksti toreiz, puča laikā. Droši vien man ar to jārēķinās. Nu, bet es arī nebūtu kā saka… Droši vien aizbrauktu uz laukiem, tur būtu grūtāk mani paņemt.

Jūs mākat šaut?

Šaut māku.

Jūs šautu, ja nāktu pie jums mājās?

Jā. Man tikai nav ar ko. Jo es esmu tāds pacifists, piekrītu Sarkanajam krustam – kad tev ir ierocis, tu pats kļūsti par mērķi.

Bet tad to strīpu jūs personīgi arī esat novilcis – ka 1940.gada padošanās neatkārtosies?

Nē, neatkārtosies. Tas ir cilvēkiem jāparāda, ka tieši tādi mēs esam – ka mēs nebaidāmies, ka mēs zinām, ko darīt. Mēs zinām arī to, ka mēs šausim. Brauks prom tie, kas ir garāmgājēji šai valstij. Muks, pareizāk sakot. Tiem, kas šeit dzīvo, nav jau citu variantu – ja tauta pazaudēs savu teritoriju, viņai valsts nekad nebūs.

“Saskaņa” ir ierosinājusi atjaunot obligāto militāro dienestu.

Jautājums ir – vispārējā karaklausība vai profesionālā armija un Zemessardze? Viennozīmīgi, profesionālā armija un Zemessardze! Ne visi ir spējīgi iemācīties karot un ne visi arī to vēlas. Tātad mēs mācīsim arī tiem, kas nevēlas, un tie var sākt arī mums šaut virsū. Pagājušajā gadā Zemesasardzē dienējošo skaits dubultojās, tie ir cilvēki ar pavisam citu attiekmi, viņi tiek trenēti nepārtraukti un viņi ir gatavi karam uzreiz. Zemessardzes skaits būtu jāpalielina, apmācības līmenis jāuzlabo. Karš ir ļoti moderna lieta mūsdienās, tur jābūt ļoti labai izglītībai un ekipējumam. Ja cilvēks ir gatavs, lai stājas Zemesaardzē, un valstij jādod līdzekļi, lai Zemessardzē var apgūt šīs iemaņas, bet dzenāt tos, kas tāpat nemācēs nekad neko, tā ir lieka enerģijas tērēšana. Nav jau tā, ka visiem ir jāiet karā – tas nebūs tāds partizānu karš mūžīgais.

Palielināt aizsardzības finansējumu līdz 2% no IKP tagad plāno nevis uz 2020., bet jau uz 2018.gadu. Bet kā jūs vērtējat mūsu aizsardzības spējas patlaban?

Esam tik gatavi, cik esam. Daudzas lietas ir saprātīgas, sevišķi pēdējā gada laikā militārās lietas ir pārskatītas un uzlabotas. Arī militārā sfērā kalpojošie ir sapratuši, ka tā ir realitāte – nav tikai treniņi, mācības, spēles uz papīra kartēm, bet tas var būt pa īstam. Un uz jautājumu, kāds var būt nākamais karš, man ļoti patika atbilde, ko dzirdēju Davosas foruma diskusijā. Kāds tur uzdeva jautājumu, kādam karam mums jāgatavojas, un atbilde bija ļoti izsmeļoša – mēs nezinām, kāds būs nākošais karš. Mums jāgatavojas nepārtraukti un nepārtraukti jābūt spējīgiem savas aizsardzības spējas pielāgot. Un pieņemt lēmumus dažu minūšu laikā. Ja dīvaini vīriņi ieņem Krāslavas domi un paziņo, ka te ir Krāslavas tautas republika, mūsu reakcijai ir jābūt ātrai un nežēlīgai. Mēs buvējam miermīlīgu sabiedrību un mēs to aizsargāsim ar visiem iespējamiem līdzekļiem.

Ko jūs teiktu tiem, kas saka – vai mediju runāšana par kara draudiem nav panikas celšana?

Noteikti nav. Mums blakus atrodas 140 miljonu valsts, kuras sabiedrību mediji lēnām pieradina pie domas, ka karš nav nekas slikts. Mēs Latvijā esam divu miljonu tauta, kas netaisās karot – mēs varam tikai aizsargāt sevi. Mēs nevienam neuzbruksim, bet saprotam, ka ir briesmas un mēs gribam šīm briesmām sagatavoties. Un jo labāk mēs bezbailīgi sagatavosimies un ticēsim, ka spējam novērst to, ka mūs pārvērš drupu kaudzē, jo mazāka iespēja, ka vispār karš šeit būs.

Kā tas, ka esat izgājis cauri smagam dzīves posmam, kad bija jāuzvar stiprs ienaidnieks – slimība, ir mainījis jūs?

Tikai stiprinājis. Man nesen vienā raidījumā pajautāja – jūs taču bijāt tik vārgs cilvēciņš, kur jūs tagad pēkšņi tāds stiprs? Ziniet, nav tāda slēdzīša, ko varat ieslēgt – tagad būšu stiprs, tagad būšu vājš. Vienīgais, kas mainās, ir apstākļi un attieksme. Viena situācija prasa cīnīties, cita atļauj sēdēt krēslā un smaidīt. Jebkura lieta, kas mūs izaicna un kuru pārvaram, mūs stiprina.

Ko tālāk? Par politiku taču interese jums ir. Grūti noticēt, ka vienkārši sēdēsiet laukos, veidosiet ainavu.

To es noteikti darīšu! Par partejisku politiku man intereses šobrīd nav. Politikā ar second hand tālu netiksi – vienalga, kāda būtu tava pieredze un spēja pieņem lēmumus, kad neesi populārs, tu politikā neko nevari izdarīt. Es saprotu, ka ir saprātīgi pēc septiņiem gadiem politikā vienkārši būt pilsonim. Tas dod brīvību ļoti atklāti paust savus viedokļus, jo man nav vajdzīga nekāda izdzīvošana politikā, un tajā pašā laikā mana atpazīstamība ir diezgan augsta, lai dažreiz cilvēki ieklausītos tajā, ko saku.

Post Scriptum
5 lietas – Zatlera nākotnes ieceres

Uzrakstīt grāmatas versiju krievu valodā.

Uzņemt mācību filmu par ceļa locītavas anatomiju un ķirurģiju.

Iesaistīties Latviešu biedrības darbā, lai tā kļūtu par nacionālās pašapziņas centru.

Panākt, ka Brīvības piemineklim izveido skaidrojošos uzrakstus par tajā atveidotajiem tēliem. 

Uzdāvināt Pasaules keramikas muzejam Vankuverā Latgales keramikas kolekciju.

Komentāri (64)

klusais 20.03.2015. 08.18

Ir protams interesantas domas intervijā , bet nu ir nolaisti arī ūdeņi … kaut vai piemēram par nebraukšanu uz Gruziju … kur problēma atlidot no Pekinas teiksim līdz Helsinkiem 8 stundas un esi Helsinkos un no turienes tālāk .

Tāpat stāsts par to kā meklēt vainīgos ārpus savas paša partijas … nu neviens nebūtu sagrāvis ZRP , ja paši nebūtu nolaiduši to podā . Un tad lieliskā frāze par izglītības prioritāti … uzkūla putas , sataisīja haosu , bet rezultāts praktiski nekāds , ja pat ne negatīvs.

Vēl prasījās jautājumi par Rinkeviča un Sondores-Kukules lomu Zatlera lēmumos Rīkojuma Nr.2 sakarā un turpmākajās darbībās.

Visā visumā tāda intervija , kas atstāj nepateiktas daudzas lietas . Man Zatlers bez Rīkojuma Nr. 2 atmiņā paralēli paliks kā stipri divdomīga persona , jo vienmēr atcerēšos viņa cīņu ar Auderu … kur Zatlers ar ieslēdza savus administratīvos resursus. Nez kā būtu pagriezies liktenis , ja Auderam būtu rokās Zatlera instrumenti un atrastos pacienti , kas dotu liecības par to kā varēja tikt pie Zatlera uz endoprotezēšanu … un cik tas maksāja .

+17
-7
Atbildēt

5

    DD1 > klusais 20.03.2015. 17.04

    > Skumjais Bruņinieks

    “Patiesībā mēs visi, sabiedrība lūdzāmies un pieprasījām, lai prezidents izdod Rīkojumu.”

    Vai visi 86% tāpat kā Putinam? Jā, es biju starp tiem 14%.

    Ja jau Jūs veltījāt tik daudz uzmanības manai personai, lai aizstāvētu Zatleru, tad no maniem komentāriem, kas attiecas uz viņu, Jums vismaz vajadzēja izdarīt secinājumu par manu konsekvenci. Jā, uzskatīju, ka tā bija kļūda un Zatlers nebija cienīgs ieņemt prezidenta amatu, tas kļuva skaidrs vēl pirms viņa ievēlēšanas, kad atklājās meli par studijām Jēlas Universitātē, bet galvenais, korupcija (aploksnes) un paša sievas firmas nekvalitatīvu implantu piegādes viņa vadītajai slimnīcai. Taisnība bija Zatlera tēvam, kas gribēja dēlu atturēt no prezidentūras.

    +6
    -9
    Atbildēt

    0

    DD1 > klusais 20.03.2015. 12.53

    > klusais

    “vienmēr atcerēšos viņa cīņu ar Auderu … kur Zatlers ar ieslēdza savus administratīvos resursus. Nez kā būtu pagriezies liktenis , ja Auderam būtu rokās Zatlera instrumenti un atrastos pacienti , kas dotu liecības par to kā varēja tikt pie Zatlera uz endoprotezēšanu … un cik tas maksāja”

    Man arī pirmais, kas nāk prātā, ir Audera iznīcināšana un vēl daudzas citas šmuces. Arī rīkojums Nr.2 bija merkantilu iemeslu motivēts, Satversmes garam neatbilstošs valsts apvērsums.

    +5
    -3
    Atbildēt

    0

    klusais > klusais 21.03.2015. 16.45

    Bildes sakarā interesants Zatlera stāsts –

    “Tomēr viens Šlesera gājiens paliks manā atmiņā kā nodevīgs. 2011. gada jūlija nogalē festivāla Jaunais vilnis organizatori vēlējās svinīgos apstākļos pateikties man par atbalstu šim pasākumam un pasniegt piemiņas medaļu. Tiku lūgts kaut uz piecām minūtēm apsēsties pie banketa galda, kam es piekritu. Te pēkšņi sākās dīvainas izdarības. Mans galda kaimiņš, “Jaunā viļņa” organizācijas komitejas priekšsēdētājs Aleksandrs Šenkmans, pielec kājās un atstāj savu krēslu, uz kura tūlīt bez jebkāda uzaicinājuma apsēžas Šlesers. Kā pēc burvju nūjiņas mājiena telpā, kur presei ieeja liegta, uzrodas fotogrāfs, nobildē mūs un uzreiz pazūd. Pārāk daudz dīvainu sakritību, lai būtu parasta nejaušība. Jau pēc dažām dienām, 1. augustā, “Neatkarīgās Rīta Avīzes” interneta portāls publicēja šo fotogrāfiju ar atbilstošo rakstu – “Zatlers Jaunajā vilnī ballējas ar oligarhu Šleseru,” atminas eksprezidents.

    +5
    0
    Atbildēt

    0

    Skumjais Bruņinieks > klusais 20.03.2015. 16.45

    To DD1

    Agrāk nepievērsu Jums lielu uzmanību, bet kopš sākāt skandināt par “Zatlera savtīgajiem Rīkojuma N2 mērķiem” un savu konsekventumu šajā sakarā, “pārlaidu acis” pāri Jūsu “daiļradei” šajā portālā.

    Kopsavilkums apmēram šāds – vienīgais, kur Jūsu persona ir konsekventa, tas ir liekulība.

    Uzmeklēju rakstu IRā “Šlesers seifā”, kas iznāca (uzmanību!) dienu pirms Zatlera Rīkojuma N2. Tajā ļoti spilgti parādās Jūsu un pārējo kladzinātais, ka Zatlers atlaida Saeimu “merkantilu nodomu vadīts” absurdums.

    Patiesībā mēs visi, sabiedrība lūdzāmies un pieprasījām, lai prezidents izdod Rīkojumu.

    Lūk, Dzeris 49 koments:

    “Zatleram jāizsludina referendums par Saeimas atlaišanu. Viņam ir tādas tiesības un pienākums, jo Saeimas vairākums parādija, ka darbojas prettiesiski un korumpētu oligarhu interesēs…”

    Un, ko Jūs domājiet, Dzeris par šo komentāru saplūc rekordlielu plusiņu ražu – 39!

    Neviens, es atkārtoju, neviens viņam neiebilda. Visi pieprasīja Rīkojumu N2.

    Bet tagad interesants Jūsu “konsekventais” komentārs uz Dzeris49 teikto:

    “DD1 Labāk nepateikt. “Tad nu Zatleram ir iespēja izvēlēties – vai nu riskēt aiziet kā nopērtam sunim, vai nu izdarīt ko patiešām derīgu un, kaut ar riskēt aiziet, ja referendums neizdosies, bet kā vīram ar mugurkaulu un valsts vīram. Mazliet nerīmējās ar Jūsu “konsekvento” tagad teikto, ko?

    Lūk Jūsu jau 2010. 5.10. komentārs:

    “Būtu Latvijai labāk, ja Vienotība beidzot ietu kopā ar SC un ZZS”

    Laikam Jūsu liekulīgā persona arī kādreiz bija, tā pat, kā nīstais Zatlers, “prokrieviska” un “pārdevusies Kremlim”.

    Nākamais Jūsu komentārs:

    2011.7jūl.

    “Tas būs tikai brīnums, ja nākamā Saeima būs mazāk atkarīga no oligarhiem. Tādā gadījumā tikai priecātos kļūdīties”

    Bet pēc ārkārtas vēlēšanām, kad skaidri redzams, ka Šlesers un Šķēle ir izmesti un Lembergs pataisīts par margināli, Jūs savus vārdus aizmirstat un nemaz “nepriecājaties par savu kļūdīšanos. Vēl vairāk, Jūs ar šo komentāru:

    “RīkojumsN2 atmeta valsti atpakaļ attīstībā.” (!!!)

    parādiet, ka ar prāta spējām esat apzagts(a).

    Liekulības, divkosības un dubulto standartu kalngals, protams, ir Jūsu kladzināšana uz katra stūra par Zatlera pasakaino mantkārību un savtīgumu “dzīvoklīša jautājumā” un reizē VV Freibergas pielūgšana un dievināšana, kura ar savu dzīvokļa remontu

    469 000 LS (salīdzinot Zatleram 80 000)

    Jums nešķiet ne alkatīga, ne savtīga.

    Jūsu pielūgtā VVF neko neizdarīja valsts iekšpolitiskajā dzīvē. Viņa mīl nevis Latviju sevī, bet sevi Latvijā.

    Bet Jūsu un visu pārējo nīstais Zatlers uzdrīkstējās IEROSINĀT stulbajai tautai:

    ” Kā būtu, ja mēs turpmāk dzīvotu un veidotu savu valsti bez ļoti smagos noziegumos apsūdzētā Lemberga?”

    Un rezultātu mēs redzam – valsts nozadzējs, oligarhs, kas nozadzis valstij tuvu pie miljarda, ir zirgā un rullē, bet cilvēks, kas uzdrošinājies zaglim pretī stāvēt, ir tautas acīs pataisīts par “zagļeru”, kas atbildīgs par SandriņasJ piedirsto pagalmu.

    +11
    -5
    Atbildēt

    0

    Edgars Avotiņš > klusais 20.03.2015. 17.12

    Skumjais – ex prezidentiem vienkārši jāpiešķir lielāka pensija un viss. Jo tā ņemšanās ap dzīvokļiem, mašīnu paklājiņiem utml grauj sabiedrības ticību valstij. Lai paši pērk kādu dzīvokli grib un kādus velura paklājiņus grib – bet bez ierēdņu un mediju ņemšanās.

    +10
    -1
    Atbildēt

    0

haralds 20.03.2015. 16.36

konformkomunis†s biedrs Berziņa kungs ir vienas nezināmas valsts nezināms līderis, kurš runā nezināmā valodā un vēl lasa no papīra un runā tādā “Москоыу пронаусиэйшен’ā”, ka saliekās, ka špikeris kiriļicā!

+10
0
Atbildēt

4

    v_rostins > haralds 20.03.2015. 21.33

    TanteSidra

    Neesi tik barga, Bērziņš tomēr bija alternatīva Zatļeram.

    0
    -11
    Atbildēt

    0

    Edgars Avotiņš > haralds 20.03.2015. 16.54

    Ilvess intervijā gan teica, ka valodas zināšanas nav tik svarīgas. Kā piemēru minēja poļus – officiālajā darbā tikai poliski ar tulku. Tikai privāti var vervelēt svešvalodās.

    Kautgan protams, ka mēs neesam poļi – mēs runājam krieviski, angliski, vāciski … lai tikai pielīstu .

    Skaidrs, ka svešvalodas ir priekšrocība, bet svarīgāk ir patriotisms un veselais saprāts.

    +1
    -7
    Atbildēt

    0

    Drosma > haralds 20.03.2015. 17.33

    neizskatās ka šīs divas lietas – patriotisms un veselais saprāts īpaši draudzētos , Avotiņkungam arī – nu tā tā – par zvērinātākiem patriotiem nemaz nerunājot.

    Prezidentam jābūt visas sabiedrības pārstāvim. Pirmkārt, otrkārt – gudram, talantīgam , harismātiskam. Man jau šķiet,ka jāmeklē sieviete. Ar vīriešiem mūsu tautai baigi neveicas.

    Man ļoti simpatizē Rūta Muktupāvela. Tad man īsts lepnums ir par Vitu Matīsu. Ja tāda mums būtu prezidente – tad gan es atkal ticētu nākotnei – es domāmju tieši – valsts nākotni.

    +2
    -7
    Atbildēt

    0

    TanteSidra > haralds 20.03.2015. 21.22

    haralds “…vienas nezināmas valsts nezināms līderis, kurš runā nezināmā valodā…”

    ~~~~~~~~~

    Jā, no Bērziņa neko nevar saprast un nevar paredzēt, tā kā ar bitēm.

    Pirms dažām dienām TV skatīju Bērziņu vizītē Norveģijā. Viņu ar īpašu cieņu sagaidīja parādes tērpos visa karaliskā ģimene, karalis Haralds ar sievu Sonju un bērniem, arī mazbērniem. Karalis viņu sveica ar militāru godu, uz brīdi sastingstot ar roku pie cepures. Uz to mūsu Bērziņš vēlīgi nosmaidīja un uzsita tam jostas vietā pa muguru.

    UZSITA KARALIM AR PLAUKSTU PA MUGURU! Pirms pusgada šis Bērziņš vizītē Vatikānā iesita pa muguru Pāvestam, tas apmetās uz riņķi kā čūskas dzelts.

    Līdz šim nezinam kas viņam angļu valodu māca bet ar manierēm tam ir vēl trakāk, protokolu šim tipam varbūt ir mācījusi Jekateriničeva.

    +10
    0
    Atbildēt

    0

tara 20.03.2015. 15.54

Visiem átri aizmirsies laiks, kad Zatlers izgāja uz ielas, nosvilpās un túkstoši atsaucās.

Zatlers bija līderis, kurš īstajā laikā, īstajā vietā paveica īsto uzdevumu – divi oligarhi/elku stabi tika nogāzti, tikām cauri krīzei ar vieglu izbīli.

Mīļš paldies bijušajam prezidentam par darbu, drosmi un cilvēkmīlestību!:)

Starp citu, ZZS Brigmanim šogad jāiet pensijā. Viņš pēdējā laikā izskatās noguris…laiks iet pelnītā atpūtā…

+13
-5
Atbildēt

0

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu