Aivars Lembergs pie ES karoga. Foto: Ieva Lūka, LETA
Vai Nils Ušakovs ir kreisi liberāls, Solvita Āboltiņa liberāli konservatīva, Jānis Iesalnieks nacionāli konservatīvs, bet Aivars Lembergs ultrapolicentrisks?
Politikas dalījums kreisā un labējā zaudē jēgu. Bet jēdzieni «konservatīvs» un «liberāls» iegūst pavisam citādu praktisku nozīmi nekā akadēmiskos traktātos un partiju programmās skaidrotā.
Attieksme pret Putina režīma politiku kļūst Eiropas nākotnei daudz svarīgāka nekā citas ideoloģiskās atšķirības. Latvijai kā potenciālam Kremļa agresijas mērķim it īpaši. Žonglēšana ar ideoloģisku terminu birkām var kļūt pat bīstama, jo apzināti vai neapzināti maskē mūsu drošībai daudz būtiskāko kritēriju, ko nolikusi kaimiņvalsts agresīvā politika.
Krimas aneksija kā Putina galēji nacionālistiskā «krievu pasaules» imperiālisma praktisks īstenojums pirms gada bija šoks un katarse Eiropai, kad pirmīt ideoloģiski it kā pilnīgi pretēji galēji politiķi vienojās atbalsta korī Maskavai. Jauno politikas kritēriju visspilgtāk demonstrēja janvāra beigās tapusī Grieķijas valdība, kuras par galēji kreisu un galēji labēju pirms tam uzskatītu partiju koalīcijas pirmā rīcība bija skaļš «nē» Eiropas Savienības sankcijām Krievijai.
