Jau vairākus gadus feisbukā pamanu bildes, kurās draugi āliņģī svin gada sākumu. Kāpēc viņi to dara? «Ja vēlies rakstīt par ziemas peldēšanu, ir viens nosacījums – tev kopā ar mums jānāk peldēt,» saka mūziķis un režisors Raitis Ābele
Činkstu, ka neesmu rūdījusies, ka saslimšu ar plaušu karsoni, un vai tad nav jāsāk skriet krosiņu gadu iepriekš? «Nekas slikts nenotiks. Paņem līdzi cepuri, vilnas zeķes un apavus, kurus ātri var uzvilkt kājās,» Raitis instruē. Pēc dažām dienām kopā ar fotogrāfi drebinos Ķīpsalas pludmalē un brīnos, kā esmu piekritusi ziemas vidū līst Daugavā. Raitis ierodas kopā ar brāli Mārci. Skaņu režisors Olivers Tarvids pēc brīža atbrauc ar divriteni. «Atnesām tev zābaciņus. Redzi, mēs rūpējamies,» brāļi saka un noliek smiltīs divus pārus neoprēna apavu, lai varu izvēlēties, kuri labāk der. Kājām salstot visvairāk, tāpēc vieglāk peldēties ar tam paredzētiem apaviem. Olivers iet basām kājām un iebilst, ka man jau pirmajā reizē māca šmaukties. «Bija gadījums, kad Olivers trīcošām rokām mēģināja atsiet sasalušas zābaku šņores,» brāļi smīkņā. «Varbūt viņai vispirms paskraidīt?» ierosina Mārcis. «Lai izturētu ūdenī divas sekundes ilgāk?» smejas pārējie. Pirms peldēšanās iedzeram karstu tēju un pāris malku stiprāka brūvējuma. «Cepure jāatstāj?» vaicāju. «Obligāti! Galvu slapināt nevajag.»
Iegremdējoties ūdenī, šķiet, ka aiz šoka pārstāšu elpot. Izturu tikai dažas sekundes. Taču, brienot ārā, kļūst arvien siltāk. Uzreiz jānorīvējas ar dvieli, sākot ar rokām un kājām, un silti jāsaģērbjas. «Ja nosalsi pēc peldes, tad gan var saslimt,» viņi brīdina. Sajūta ir eiforiska. No mūsu pulciņa auksti tagad ir tikai fotogrāfei. Pagājušas vairākas dienas, un joprojām jūtos lieliski. Arī iesnas pārgājušas. «Pat ja visu dienu slinkots, atbraucot nopeldēties, uzreiz ir sajūta, ka kaut kas vērtīgs izdarīts,» saka puiši.
Ņujorkas polārlācis
Uz ziemas peldēšanu visus samusināja Raitis, kurš to sāka pirms četriem gadiem, Ņujorkā studējot kino. Daugavas vanagu mājā viņš iepazinās ar 70 gadus veco Valdi, kurš ar ziemas peldēšanu aktīvi nodarbojas jau daudzus gadus – piedalījies sacensībās, vārtās sniegā un gāž uz galvas ledusauksta ūdens spaiņus, šajās aktivitātēs iesaistot arī citus mājas iedzīvotājus. Viņš Raiti paaicināja līdzi uz 1.janvāra peldi Braitonas pludmalē, kur katru gadu piedalās ap tūkstoš cilvēku. Raitis stāsta, ka juties kā muļķis, stāvot krastā biezā jakā, ar kameru rokās, un nolēmis arī pats izmēģināt. «Redzēju, ka tas nav nekas traks. Es nenomiru, tāpat kā tu šodien nenomiri.» Raita uzņemtajā īsfilmā Bronx Polarbear Valdis stāsta, ka pat paša dēli viņu slavējot par labo formu, žirgtumu un veiksmi seksā, un apgalvo, ka, tāpat kā tomāti jāglabā ledusskapī, arī cilvēkam, lai ilgāk «saglabātos», vajadzīgs aukstums. «Kā tu Latvijā pierunāji draugus uz ziemas peldēšanos?» vaicāju. Neviens neesot bijis īpaši jāpierunā. Visi to uztvēruši ar entuziasmu. Ik pa laikam piebiedrojas arī meitenes. «Redzēju, ka Zanda, Raita draudzene, uzgāž uz galvas auksta ūdens spaini, un nodomāju – vai tad es nevaru,» saka Mārcis.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.