Dainis Grūbe un Ieva Segliņa.
Dailes teātra Ugunsgrēki - viss izrādes spēks otrajā cēlienā
Ir lietas, par kurām diskutēt nav iespējams - atliek ieraudzīt un paklusēt. Pie tādām pieder libāniešu izcelsmes kanādiešu dramaturga Važdi Muavada luga Ugunsgrēki, ko Dailes teātrī iestudējis režisors Mārtiņš Eihe. Stāsts par karu un... laikam dzīvi (cita vārda šai slepkavību, izvarošanu, spīdzināšanas pārpildītajai eksistencei trūkst) ir viens no spēcīgākajiem materiāliem, kādu teātrī esmu redzējusi. Tik spēcīgs, ka kļūst par vērtību, neraugoties uz izrādes trūkumiem.
Ugunsgrēki ir neparasta luga - tā lauž dramaturģijas formu un vienlaikus pieprasa absolūtu pakļaušanos savai loģikai, jo ir līdz sīkākajai detaļai pārdomāta, koncentrēta. Luga balstīta dokumentālās atmiņās par Libānas karu, kas pirmiestudējuma tapšanas laikā rediģētas, lai tajās nepaliktu nekas konkrētajam konfliktam specifisks. Sižetu var raksturot kā melodramatisku detektīvu. Mūsdienu Kanādā tiek atvērts kādas sievietes vārdā Navāla testaments, kurā viņa saviem dvīņiem Žannai un Simonam liek meklēt brāli un tēvu. Prasība abus Rietumos augušos divdesmitgadniekus šokē - viņi nav nojautuši par radinieku eksistenci, turklāt attiecības ar māti bijušas tik slimīgas, ka pat viņas atteikšanos runāt mūža pēdējos gados dēls traktē kā ļaunprātību. Meklēts tomēr tiek, un tā brālis un māsa uzzina savas ģimenes stāstu, kurā netrūkst ne kara noziegumu, ne disidentisma un traģiskas mīlestības. Teksts šķietami vēsta par konkrētu, vienā kultūrā balstītu gadījumu, taču, notikumiem ritot, iegūst vispārcilvēcisku nokrāsu. Kā Eihe stāstīja pirms pirmizrādes intervijās, Ugunsgrēki viņam esot likuši domāt par Otro pasaules karu; asociācija, kas, līdzīgi kā, piemēram, Sibīrija, nāk prātā, lasot lugu. Diemžēl - ne izrādi skatoties.
