fbpx

Uldis Bērziņš: Ēst gribas tās valodas 3

Uldis Bērziņš. Foto: Reinis Hofmanis, F64
Aivars Ozoliņš
Print Friendly, PDF & Email

Tulkošana ir lauks, kurā mazas tautas var būt izcilas sacensībā ar lielajām, pārliecināts Uldis Bērziņš, raženi turpinādams strādāt apaļās jubilejas priekšvakarā

Dzejnieks un tulkotājs Uldis Bērziņš (70) ir latviešu literatūras klasiķis arī pavisam «oficiāli» – viens no četrpadsmit autoriem, kuru vārdi ierakstīti Latvijas literatūras kanonā. Tomēr viņam nepiemīt nekas no pieminekļa sev vai viszinoši pravietīga patriarha – dzeja un valodas jeb «dažādi pasaules modeļi» viņam ir kalpošana un bauda, viņš teic reizē pieticīgi un aizrautīgi.

Kā pasaule 70 gados ir citāda nekā pasaule 36 gadu vecumā?

Es neatceros tos trīsdesmit sešus, tad man jāpaskatās, kas tajā laikā uzrakstīts.

Tev 1980.gadā iznāca pirmā dzejas grāmata. Lai nav jāsaka – „kad biji jauns”.

Pareizi. Septiņdesmit gados nu ir forši! Arvien ir paveicies, daudzi mani skolas biedri, vēlāk studiju un armijas dienesta biedri un pudeles brāļi ir pārāk ātri aizrauti, izņemti no šīs teātra izrādes, aizsaukti aiz kulisēm. Kad drīz jau vilks to priekškaru ciet, tie varbūt ir tie labākie brīži, labākie gadi. Ir taču tādas lietas, kas man bija abstraktas – redzēju, ka vectētiņi un vecmāmiņas gaida, nu, tur, apprecināt mazdēlu vai kaut kādas tādas smieklīgas izpriecas -, un tagad es jūtu, ka tā patiešām ir izprieca, ka vecums ir debesu dāvana.

Atceros, kā mana drauga Jura Civjana mamma, kad piedzima mazdēliņš Gunāriņš Jurim un Rūtai, teica – ai, kāds prieks, neviens mīļākais nevar dot to, ko šī mazā būtnīte! Es domāju – tantiņ, pūt, pūt! Bet tagad es ticu, ka tas tiešām tā ir.

Ir tāds lielāks miers, mazāk steigas, mazāk godkāres, aizmirstas visādi mindrāgi, mazvērtības kompleksi, kas puišiem ir jaunībā, kad vajag sevi apliecināt. Tas atkāpjas. Mierīgāk, nav jāuztraucas, kauns nav par nezināšanu.

Vai kaut kas spēj vēl ārkārtīgi izbrīnīt?

Nemāku teikt, goda vārds. Kā modeli es to varu iedomāties, bet droši vien nav nekas tāds. Pēkšņi nokļūt kādā neparastā vietā… Nu, aizbraucu uz Ķīnu – tak iedomās simtreiz tur esmu jau bijis, nav nekāds.

Kur tu pēdējo reizi esi bijis ārpus Latvijas?

Nupat Azerbaidžānā atkal, Baku – kā Kaukāzā dienējušie latvisko, Baķos. Mums iznāca „Mana vectēva Korkuda grāmata”, jauns izdevums, ar jauniem komentāriem, izlabotu tekstu. Pateicoties mūsu diplomātiem un tam apstāklim, ka Jāņa Rozes apgāds bija guvis no Azerbaidžānas kultūras ministrijas materiālu atbalstu. Tad viņi tur rīkoja grāmatas prezentāciju. Turēju runu, kurā man iepriekš draugi bija kļūdas izlabojuši.

Kļūdas tomēr vēl pieļauj?

Nu, protams! Vispirms mani iespaido interference no turku valodas – nu, kā čangalis netiek vaļā no savām intonācijām un kā čiulis nekad nevarēs izlikties par īstu čangali no Rogovkas. Kad ir tuvas valodas, tad interference nāk, tu pats nejūti, ko tu dari. Bez tam arī pieredzes un izglītības trūkums. Es vārdnīcās skatos – turku – azerbaidžāņu, vairāk gan rušču (krievmēle) – azerbaidžāņu -, un tādā veidā es uzrakstīju. Nu, a ko darīt, nu? Kauna lieta būtu krieviski tur runāt, man tomēr jāparāda, ka es kaut kāds turku valodas profesionālis. Laist turciski – arī ir glupji. Tad jau labāk vietējo, kā viņi saka – Azerbaidžānas turku valodu. Ar azerbaidžāņu draugiem tagad cenšos arī runāt azerbaidžāniski – ar tiem jaunajiem, jo ar tiem, ar kuriem biju pazīstams studiju laikos un pirmajos braucienos, protams, atmiņas saistītas ar to, ka runājām krieviski. Ne es tad turciski varēju parunāt kārtīgi, azerbaidžāniski ne tik. Tā kā mums tā ir iesākts, tad reizēm tā kā ilustrācijai parunājam azerbaidžāniski, bet pamatā – nu, tas tā, kā normāli turpināt senu sarunu.

Kā teici, jauniem cilvēkiem svarīgi pašapliecināties. Dzejniekiem arī tai skaitā. Kā tu līdz 36 gadu vecumam izdzīvoji bez pirmās grāmatiņas?

No tā taču nemirst, ka nedrukā. Es biju arī uzņemts Rakstnieku savienībā kā atdzejotājs. 1972.gadā man iznāca Rasula Rza „Krāsas” un tad vēl šis un tas. Un pirmā grāmatiņa Dāglardžam padomju darbaļaužu dzimtenē iznāca latviski, un Vislavai Šimborskai arī pirmā grāmata PSRS iznāca taisni latviski, nevis krieviski vai gruzīniski. Dūšīgi ņēmāmies te visi ar to atdzejošanu.

Kāpēc vispār iedomājies, ka jāmācās valodas un jāatdzejo? Vai tāpēc, ka paša dzeju nedrukāja?

Nē, man tāda tieksme bijusi – atceros, ar klasesbiedru Ojāru Karpoviču mēs trešajā klasē sameklējām latīņu valodas mācību grāmatu un sākām mācīties, un brīnījāmies, cik daudz tur to kopējo vārdu latviešu un latīņu valodām. Bet, tā kā mūsu ģimenēs neviens neizprata un neatzina latīņu valodas pedagoģisko nozīmi, tad tā tas apsīka. Ojārs aizbrauca uz dzimto Indru un sāka iet tur krievu skolā, un mēs tikāmies tikai pēc 30 gadiem – ne viņš iemācījās latīniski, ne es. Bet tieksme uz valodām – kā uz realitāti, kā uz baudu, tā kā tādu kosmu – katra valoda ir kosmiņš tāds, pasaulīte – garšīgi! Ēst gribas tās valodas.

Kā es tieši sāku? To, ko skolā mācīja, man speciāli negribējās, bet kaut kādā klasē es dabūju tādu „Учитесь говорить по английски”*, tādu zilu sarunvalodas grāmatiņu, izlasīju, un pēkšņi tā angļu valoda tā kā atdzīvojās priekš manis. Un tad spāņu valodu sāku mācīties. Es gāju jūrnieku klubā, neapzinādamies, ka tas ir, tā teikt, izlūkošanas un pretizlūkošanas gandrīz vai štābs. Bet es naivi gāju tur un piedalījos arī angļu grupiņā, bet galvenais bija, ka Maestro – spāņu emigranta dēls – tur pasniedza español. Un līdz šim pašam brīdim man spāniski iznāk ar tādu Barselonas vai Valensijas akcentu, kāds nu viņam bija.

Cik tev bija gadu, kad tu tur gāji?

Septiņpadsmit.

Bīstams vecums jūrnieku klubiem padomju laikos. Saskriešanās ar čekistiem nebija?

Saskriešanās nebija, bija tā kā tādi piedāvājumi, vai es negribētu strādāt valūtas veikalā, un tad nebūs armijā jāiet. Bet es ļāvu ritēt notikumiem un negāju uz to valūtas veikalu.

Viena lieta, ka patīk valoda, bet atdzejot tomēr ir citādi…

Bet tas ir tāpat, kā tev, piemēram, ja latvju mēlē kāds dzejolis iepatīkas, tu saki – ei, paklausieties! – un lasi priekšā. Gribas dalīties. Un, ja savos baudas meklējumos tu sāc lasīt poliski dzejoļus, spāniski un galā vēl to un šo, tev taču arī gribas dalīties. Tā tulkošana ir tas pats, kas nolasīt no grāmatiņas.

Kā pats sāki rakstīt dzeju?

Atdarināšana. Man liekas, ka tā tas ir – žanrs eksistē pirms tevis, varbūt arī, teiksim, dejas māksla eksistē pirms tevis, un tu skaties – vo, vells, es arī paprovēšu! Tevi mobilizē. Jebkura māksla vai sportiņš ir senāk sākusies, pirms mums, un mūs vienkārši mobilizē. Vienam vienā virzienā, citam citā. Un tāpat arī ar to dzejošanu – kaut kas iepatīkas, un vajag paprovēt, vai es arī tā nevaru. Tā es tur skolas laikā sēdēju un kaut kādas muļķības sacerēju.

Vai tev bija kāds brīdis, kad sev pateici – būšu dzejnieks!

Nē, šitādu es neatceros. [Pēterim] Zirnītim bija jauka, asprātīga formula: „Neko man darīt negribas, māt, laikam dzejnieks būšu.” Bet šitādi man nebija, ka izlemtu. A varbūt bija, es tikai neatceros?

Tu pieminēji angļu valodu. Bet ko tu pateiktu jauniešiem – kāpēc viņiem jāmācās senebreju vai islandiešu valoda, ja var iztikt ar angļu valodu?

Tas ir patīkami, tas ir skaisti, tā ir bauda – sadurties ar dažādiem pasaules modeļiem. Pasaule kļūst krāšņāka. Ja ir tikai vienas pienenes vai kaut vai tikai vienas rozes, nu, tur dārzs nesanāk. Tomēr vajag daudzveidību.

Kas vainas rožu dārzam?

Rožu dārzs ir pavisam kaut kas cits – visdažādākās puķes kopā. Nu, tas, kas ir folklorā. Protams, var būt tikai rozes, bet dažādas sugas tad, dažādas rožu izloksnes.

Un tā ir Dieva dāvana. Dievs taču ir tās valodas priekš mums sarakstījis un salicis plauktā – lūdzu! Dievs sajauca mums tās valodas, lai mums būtu interesantāk un mēs varētu izmēģināt dažādus modeļus, kā uztvert pasauli, kā veidot pasaules ainu priekš sevis. Tāpēc sajauca mums pie Bābeles torņa, lai nu katram tiek iespēja citādi izteikt pasauli, citādi to izbaudīt. Bet, ja dikti negribas, es neko nesaku – lūdzu, pietiks tev ar tavu zviedru valodu un angļu valodu, cik vajag priekš iepirkšanās.

Tu savulaik esi teicis, ka Dievs ir, tikai vēl jāsaprot, ko nozīmē šis „ir”. Vai esi sapratis? Vari pateikt, ko šis „ir” nozīmē?

Es šito teicienu neatceros. Patiešām? Nu, iespējams. Ko nozīmē, ka ir? Tas ir apmēram tas pats, kā jautā – kas ir Dievs? Jo faktiski tas saplūst viss vienā vārdā – „Dievs ir”. Kā viņš izpaužas, kā neizpaužas. Vai varbūt viņš vēl tikai rodas mūsos. Vai varbūt, kā ļoti daudzi cilvēki uzskata, mēs viņam esam nepieciešami kā spogulis, kā sarunu biedrs, lielais Ādams, lai viņam ir ar ko runāties – cilvēce kā Dievam pietuvināta personība. Bet varbūt – kaut kur es to izlasīju, un man tas liekas arī reizēm vilinošs -, ka Dievs ir projektā tikai, ka Viņam ir iespēja pastāvēt. Bet, lai realizētos, Viņš var kļūt par Sevi tikai radībā – Dievs tikai top Mūsos. Ļoti iespējams. Tu neprasi man, lai es tev smalkāk izskaidroju. Dievs varbūt ir rašanās procesā – manī, tevī.

Minu, ka tev droši vien ir iznācis izraisīt dažādu ticību cilvēku protestus pret tevis runāto, ko var saprast arī kā Dieva esamības apšaubīšanu.

Es to tā sevišķi neuzsveru, ka tā būtu mana doktrīna vai mana „mācība”. Tā ir viena no iespējām. Mums jau zināšana par to nav paredzēta. Var būt, ka mēs tā pamazām virzāmies un kaut kādā savas evolūcijas posmā iegūsim zināšanu.

Tu pieminēji reliģijas, kā saki – ticības. Tas ir veids, kā mēs cenšamies atbildēt uz jautājumu. Mēs radām tās ticības, tā ir mūsu daiļrade, faktiski – literatūras augstākais žanrs -, ka mēs izdomājam reliģijas un zināmā naivitātes, bērnišķības posmā saucam tās par „ticībām”. Jo ticam, ka taisni tā ir, un citādi nav. Un tad vēlāk saprotam, ka viņas visas ir mākslas darbi, mūsu mēģinājums atbildēt uz jautājumu, pat varbūt uz jautājumiem, kurus mums uzdod pats eksistences fakts. Tātad Dievs mums uzdod jautājumus, un mēs viņam mēģinām atbildēt, kādu mēs tevi iedomājamies, kādu iedomājamies pasauli.

Tu esi tulkojis gan Veco derību, gan Korānu. Vai visi meklējumi tur ir pamatā tie paši?

Tā ir viena reliģija faktiski – Ābrahama reliģija, dažādas „sektas”. Jūdu reliģija, kuras viena no sektām, visai interesanta, esam mēs, kristieši, un cita sekta ir islāms. Talmudisti varbūt visvairāk saglabājuši to līniju bez izgrozījumiem, varbūt tāpēc ir, nezinu, garlaicīgāki par citiem. Mums ir tāds brīnišķīgs atklājums, ka cilvēka kā Dieva verga lomu esam padziļinājuši savā kristiešu koncepcijā uz tēva un dēla attiecībām – Dievs nav vairs pavēlnieks, radītājs vergturis, monarhs, bet ir tēvs. Tātad intīmākas attiecības! Vienu brīdi Dieva meklēšanas spriedze bija tik varena un virzība tik sublimēta, tik smalka, ka vēlīnie jūdu pravieši un pēc viņiem Jānis Kristītājs, apustuļi, mūsu Kungs – viņi nāca ar koncepciju, ka mēs esam, tā teikt, mūsu Tēva bērni. Tā ir visai cieša saite ar Dievu, vai ne?

Tu esi, kā teici, simt reizes „iedomās” bijis Ķīnā. Kā Dieva meklēšanas tradīcija tur atšķiras?

Pilnīgi citāda – pasaules Vienotība! Pilnīgi cita planēta. Sāk no tā paša sākuma – kas es esmu? Kas ir pasaule ap mani, kāda ir pasaules kārtība? Kā man jādzīvo, lai būtu saskaņā ar sevi un ar kosmu? Un no paša sākuma viņi to risina – viņiem tas harmonijas jautājums ir galvenais. Nav tik personiski, viņu kosms nav tik personisks kā mums – vai nu tavs bargais kungs vai tēvs. Viņiem tā ir tāda sfēru mūzika, harmonija – kā ir jārīkojas, lai viss šis kosmiskais organisms elpotu.

Vai nav paradoksāli, ka visas lielākās nesaskaņas ir bijušas un ir, kā teici, faktiski vienas reliģijas ietvaros nevis ar pilnīgi citādo?

Pilnīgi pareizi – jo saprot, par ko vajag vilkt zobenu ārā.

Par ko vajag?

Par to, vai tu saproti labāk Dievu, vai arī tu viņu varbūt zaimo ar savu nepareizo saprašanu. Te ir uzreiz skaidrs, kā nostādīt jautājumu. Bet tur ar tiem – nu, ko no viņiem? Tas viss ir tā efemērāk, miglaināk. Un patiešām, cilvēks Ķīnā sinkrētiski tīri labi pat pieņem kādu no šīm, no jūdaistiskās pasaules reliģijām kā papildinājumu. Nu, kā vēl vienu teātra izrādi. Tās var sadzīvot – tu vari būt konfūcietis un vienlaicīgi kristietis, kāpēc ne?

Bet kristietis un konfūcietis?

Es nezinu. Domāju, ka grūtāk. Ja grib būt viduslaiku, klasiskā nozīmē kristietis – ka ir tikai tā, un lielākais notikums ir noticis, un tagad mēs gaidām mūsu Kunga Jēzus Kristus otrreizēju atnākšanu – nu, maz paliek vietas tam konfūcismam. Bet, protams, ka var izlemt to kā tādu papildinājumu – redz, viņi īsti nav izpratuši Dieva plānu attiecībā uz pasauli, bet viņu praktiskie secinājumi par pasaules harmoniju, par to, kā mums cienīt un mīlēt vienam otru – jā, ir tīri pieņemami un derīgi. Ja vēl saprot, ka Dievs pasauli tik ļoti mīl, ka savu vienīgo dēlu atsūtījis. Var sadzīvot.

Tu desmit gadus veltīji Korāna tulkošanai. Kā tu latviešiem pateiktu, kādēļ viņiem to vajag, ja Bībele ir?

Latviešu valodai vajag Korānu. Un latviešu literātam, latviešu tulkam, kurš gribētu adekvāti pasniegt islāma pasaules rakstnieku darbus. Nu, tad jābūt zināmam konsensam un kaut kādā veidā stilistiski, savai tulkotāju skolai, savai tradīcijai, ko mēs darām ar islāma sižetiem, kuri nāk un nāks to zemju literatūrās. Nu, nevar nekādā veidā Raini iztulkot ne uz vienu valodu, ja nav izmēģinājuši dainu poētiku – kuri tad var to savā valodā? Vai, krievu – grūti, franču – grūti! Ukraiņu – iet. Tāpēc ukraiņu valodā arī Rainis iet. Deminutīvi, stilistiskais klimats ukraiņiem, baltkrieviem ir kaut kādā veidā līdzīgs – un uz leju, Balkānos iekšā. Leons Briedis un Knuts Skujenieks vēsta, ka rumāņiem tas pats.

Ja nav Korāns iztulkots, tad redaktors nevarēs pateikt, piemēram, tulkam no tatāru valodas – re, šeit ir korānisks sižets, paskatāmies, kur vēl ir. Nu, jābūt pamattekstam iztulkotam. Nu, ja Bībele nav iztulkota kādā valodā, kur tur iesi ar viduslaiku, renesanses vai apgaismības vai, nezinu, kāda laikmeta dzeju un prozu, ja tā visa ir uz Bībeles tēlainības? Uz lielā koda, ar kuru rīkojas. Tā viņiem tas ir Korāns. Nu, un ap to vēl. Ar Korānu jau vien nepietiek, tur vēl ir arī citi teksti, kuri aplīp ap Korānu. Tā ir viņu klasika. Tam ir jābūt, ja mēs pretendējam uz to, ka gribam būt labākie pasaules pazinēji, labākie tulki – igauņi pretendē, čehi pretendē, mēs pretendējam, ka varam būt labāki nekā lielās tautas, jo viņiem drusciņ vējš galvā.

Lielajām tautām vējš galvā?

Tā drusciņ iznāk. Vējš, nauda, „lietišķums”… Viņi domā – ja ne es, kāds cits to izdarīs, – un ir paviršāki. Bet paskaties uz čehu, kuram jāsacenšas ar milzīgo zweiundzwanzig professoren** – viņš kārtīgi piesēžas, un viņā pamostas talanti, un viņš piekļūst ir ķīniešu smalkumiem, ir japāņu, ir Bībelē ieskatās, ir islāmā. Vārdu sakot – ekonomikas gigants tu nekļuvi, divīziju tev ir pusotras, zemūdene viena vai divas, tu nevari noorganizēt šo un to, bet tu vari vēl labāk iztulkot un vēl dziļāk ieskatīties nekā viss zinātņu akadēmijas sektors vai visa lielā Maskavas vai Parīzes izdevniecība. To var izdarīt. Tur islandietis var apspēlēt ķīnieti – viens un divi apspēlē un vēl aliņu viņam uzliek! Šis ir tas lauks, kurā mēs varam būt lielvalsts.

Imants Kalniņš arī ir iztulkojis Korānu. Vai esat tikušies un to pārrunājuši?

Pēc tam nav iznācis satikties. Nav iznācis, bet es apmēram jūtu – jo mēs iepriekš esam daudz runājuši -, ka Imantam pilnīgi cits uzdevums. Imants grib sagādāt savai tautai papildus garīgu resursu.

Bija laiks, kad viņa pārliecība bija tāda, ka to var meklēt senajā Ķīnā. Tāpat kā Ezra Paunds gribēja meklēt pie Konfūcija harmonisku pasaules kārtību. Bet viņš kaut kādā brīdī acīmredzot vīlās tai senajā Ķīnā. Bet tad – lūk, šis, kas ir radniecīgs mūsu pašu reliģijai, ļoti skaidrs, viegli izpildāms, loģisks, pievilcīgs. Islāma disciplīna, islāma skaidrās, viegli saprotamās, viegli izpildāmās receptes. Un parādīt islāma pievilcīgumu vai nu ar mērķi, lai šis islāma garīgums palīdz mums pārvarēt to, ko Imants uztver kā mūsdienu Rietumu cilvēces depresīvo stāvokli, vai arī, lai mūs sakaitinātu, lai – un tas ir tas pats, tikai ar pretēju zīmi – liktu kļūt par konsekventākiem kristiešiem vai konsekventākiem dievturiem, vai kaut ko tādu. Ar vārdu sakot – garīguma iešļircinājums. Tātad viņa uzdevums ir tiešām tāds pravieša uzdevums. Manējais ir literāta un valodnieka. Es kalpoju valodai, viņš kalpo…

Politikai?

Dievam varbūt. Nu, prasi viņam. Katrs mēs domājam, ka kalpojam tam, kas mums ir tuvāks un dārgāks. Viņš neteiks, ka politikai, nē.

Kā zini, pagājušogad viņš pateica, ka ejam postā, un Latvijai vajagot tādus valstsvīrus kā Putins un Lukašenko.

Nu, lūk! Šie vienkāršā ceļa meklējumi. Nu, nezinu, varbūt tagad viņš tā vairs nesaka. Es šito atceros. Tāds temperaments. Intelektuāliem cilvēkiem var tā būt. Kurš gudrāks dzejā par Ezru Paundu? Bet viņu vilka uz to, tā teikt, aktīvo, vīrišķīgo stāju, kuru reprezentēja duče Musolīni – uz vadoņa kultu. Un smalkais „Bada” un „Pāna” autors Knuts Hamsuns? Skaisti to raksturo Juris Kronbergs – viņš gan nesaka, ka to pats ir izdomājis, viņš saka – „es kaut kur lasīju”. Ka rakstniekiem, māksliniekiem, filozofiem ir alkas pēc perfekcijas, pēc pilnības. Bet cilvēka prāts ceļu uz pilnību var iedomāties tikai kā aktīvu. Kā tādu spiedienu. Un tie, kas neiet uz pilnību, tie ir jāved vai jāpastumj.

Nu, tas varētu būt viens no formulējumiem, kas patiešām to izskaidro. Gan tie pieminētie divi intelektuāļi, gan mūsējais Imants Kalniņš – nu, garlaicīgs viņiem ir tas liberālisma ceļš, netic viņi, ka tas var kaut kur aizvest, nu, vajag to rīksti. Rīkšu saišķi, kurā iedzīts vēl i cirvis!

Un kā tu domā?

Es – nē, nevaru tā domāt. Tāpēc, ka nav jau vienas, katram ir sava tā pilnības recepte, un kā nu kurš to pilnību redz. Tad labāk tomēr tādu kārtību, ka garlaicīgā veidā balso un spriež, un lai paliek vēl iespēja mainīt to viedokli, jo varbūt izrādās, ka tomēr ir savādāk. Es esmu par tiem garlaicīgajiem ceļiem.

Tu savulaik biji sociāldemokrāts…

Es esmu arī tagad, samaksāju par šo gadu arī biedra naudu. LSDSP biedrs.

Deviņdesmito gadu sākumā tu biji pat partijas priekšsēdētājs.

Es biju gadu vai pusotru, pēc tam vietnieks, priekšsēdētāja biedrs. Nu, Raiņa partija, un, protams, es simpatizēju. Vēl tagad es balsoju tikai par viņiem.

Vai tad Ušakovs tagad nav palicis vienīgais sociāldemokrāts vai vismaz pats tā saka?

Nē, tagad ir daudzi, kuri saka, ka viņi ir sociāldemokrāti, ieskaitot Ušakovu un – kā sauc šito veco, labo, kas bija Rīgas mērs? Kas cietumā sēdēja.

Rubiks? Viņš taču sociālists jeb boļševiks, viņiem ar sociāldemokrātiem gājis diezgan smagi.

Nu, bija jau, bija. Bet kaut kur man kāds teica – ak, jūs LSDSP? Jūsu nostādnes ir aizdomīgi līdzīgas Rubika. Jo viņš arī izsaka tās nostādnes, kuras drīzāk ir sociāldemokrātu, nevis komunistu. Nu, nav tā, ka viņš tagad uz bruņotu revolūciju un buržuju kā šķiras un kulaku iznīcināšanu aicinātu.

Kāpēc tieši sociāldemokrātija, tavuprāt, ir labākais veids, kā pasaulei būtu jābūt politiski iekārtotai?

Šis humānisma meklējumu ceļš no Apgaismības papletās plašāks līdz savstarpējas atbildības jēdzienam, līdz sociālai solidaritātei, sabiedrības kā ģimenes uztverei, neiekrītot korporatīvismā, respektīvi, fašismā vai boļševismā. Man ar liberālismu ir par maz. Sak, katrs par sevi, un tad, ja katrs būs kārtīgs egoists, kopējā summa kaut ko pa īstam dos. Man gribētos kā Skandināvijā, kur pusgadsimtu vai ilgāk visiem bērniem mācīja, ka ir jābūt solidāriem, sabiedrībā ir jāatbild vienam par otru, jāmīl vienam otrs. Tā ir tā patiesā kristietība un tā patiesā cilvēcība.

Kristus bija sociāldemokrāts?

Kristus bija viens no tiem, kuri mācīja, ka visiem – gan vergam, gan imperatoram – dvēseles substance ir līdzvērtīga.

Vai tad liberāļiem tas ir citādi?

Liberālisms no tā arī izauga. Bet, kā man vienmēr licies, sociāldemokrātijā tas nāk no kristietības – atbildība un mīlestība vienam pret otru. Un tas tajā reālajā strādnieku kustībā 19.gadsimtā kā politisks ideāls – par spīti visai putrošanai un liekulībai, bez kā nevar ne liels, ne mazs iztikt, – tomēr iedibinājās. Vienāda cieņa – msjē ir gan klošārs, gan republikas prezidents, tātad visi, neraugoties uz savu sociālo stāvokli. Arī sociālā loma, ne tikai nemirstīgā dvēsele, kā bija pirms 2000 gadiem un vēl agrāk – Ēģiptē, Ozīra kultā – ka arī vergam ir tāda pati dvēsele kā faraonam. Bet šeit jau – ka arī materiālais stāvoklis, nopelni, vieta sabiedrībā mūs radikāli nenodala vienu no otra.

Es nesaku, ka tas ir pretrunā ar liberālismu, bet liberālismā man pietrūkst solidaritātes, savstarpējās atbildības momenta. Tur tā filozofija ir tāda – šajā spēlē katrs lai cīnās par sevi, un kopējais rezultāts būs labs. Īstais liberālis teiks – cilvēkam jau nu nav jārīkojas pret savām personīgajām interesēm kaut kāda kopējā labuma vārdā. Ja viņš redz, ka var labi nopelnīt, tad jums kaut kas nav kārtībā, ja jūs no viņa peļņas kaut kā cietīsiet. Bet zviedru sociāldemokrāts, sēdēdams valdībā, saka – pagaidiet, mums visiem ir jābūt kopā, mēs kopā uzcēlām labklājības valsti. Omulīgi es jūtos šajā domāšanā.

Vai tev nav neomulīgi, ka inteliģenti cilvēki tagad piedāvā Latvijai ne jau zviedru, bet gan Putina Krievijas modeli, kuru tu laikam pazīsti labāk nekā Imants Kalniņš?

Bet tu Imantam piezvani un uzprasi, ko viņš domā. Vai tad mums varbūt vajadzētu piepūsties kā Putinam, arī kaut kādā veidā, nerēķinoties ar starptautiskiem līgumiem un ar valstu tiesībām, izvirzīt šādas vai tādas prasības? Vai varbūt Vācijai vajadzētu teikt, ka Kēnigsberga ir prūšu pilsētu māte un viņiem tā ir jāatgūst?

Es nedomāju, ka Imants Kalniņš ir domājis par Kēnigsbergu.

Viņš neko nav domājis, Putins jau nebija vēl izsacījies par Kijevu kā krievu pilsētu māti! Tagad ir. Sak, kāpēc tie boļševiki atdeva kaut kādiem ukriem krievu Kijevu, impēriskās slavas spīdekli Sevastopoli, jauko krievisko Odesu! Starptautiskie līgumi ar’ vairs kopš rītdienas neskaitās…

Kā tev šķiet – kas notiks ar Krieviju?

Labāk neminēt. Es nezinu, kas ar mani notiks, kur nu vēl ar Krieviju. Mēs nezinām, mēs varam kaut ko darīt, kas ir mūsu iespēju robežās. Krievu „valstsnācija” šogad ir, kā tu pats labāk par mani zini, negaidīti sliktā situācijā.

Vēl par Krieviju vai, pareizāk, Padomju Savienību – vai tie ierobežojumi, kas tur bija, neveicināja dzejas smalkuma izkopšanu?

Par šito teoriju es nezinu – varbūt tā iznāktu, ja papētītu. Bet tas jau nebija tas būtiskākais. Būtiski bija tas, ka literatūra bija faktiski vienīgais veids, kā filozofēt par dzīvi un mēģināt paust kaut kādas savas idejas par to, kāda dzīve būtu cilvēka cienīgāka. Literatūra pildīja, kā zināms, gan reliģijas, gan filozofijas, gan politikas funkciju. Tā nabaga dzeja… Vai: tā laimīgā dzeja! Jo uz to brīdi tai patiešām bija godpilns amats, un tur daudzi lauza kaklu, viegli nebija – par aplamu pantiņu lika aiz restēm. Toties nebija pētījumu filozofijā. Kā vēl nebija? Daudz kā nebija.

Tais laikos dzejoļu grāmatas iznāca desmitiem tūkstošu metienā. Nav mazliet tomēr žēl tagad?

Nav, nav. Toties neiznāca tik daudz nosaukumu kā tagad. Un ne jau tikai dzeja ir no svara, ir jau daudzas citas gara izpausmes. Ir vēl proza un mākslas un vēl daudz kas.

Tas bija nenormāls stāvoklis. Man par to daudz prasījuši, un ne jau es to esmu izdomājis, tas ir daudz dzirdēts – cietumā vai ilggadīgi piesaistīts pie gultas, vai uz diviem vai trim gadiem armijas dienestā visi kļūst par dzejniekiem. Raksta dumjus dzejolīšus ļoti daudz. Un tad, kad atgriežas normālajā dzīvē ar tās kārdinājumiem un prasībām, un iespējām sevi izpaust, tad šis, pats lētākais, pats pieejamākais veids sevis, savas dvēseles realizācijai – tu un papīra strēmelīte – vairs nav aktuāls. Cilvēkam ir nepieciešama kaut kāda garīga izpausme. Un tāpat ir totalitārā valstī. Nu, ja citādi nevar – šur netiec, tur netiec -, tad, lūk, dzejā.

Un varbūt tiešām dzejā saņemsi to „vēstījumu”. Kā Anatols Imermanis lepni teica, viņš vienā dzejolīti bija ielicis astoņas ķecerības, un tas „izgājis cauri”. Viņš pats arī izrādīja kolēģim Skujeniekam laikam, kuras ir tās astoņas.

Bet tu nedarīji arī to, ko tevis tulkotais Česlavs Milošs sauc par ketmanu, kā persieši dēvēja runāšanu tā, kā pieņemts un vajadzīgs, kad citādi nevar, un neuzskatīja to par grēku. Vai tad nevarēja tāpat arī ar dzejoļiem?

Es nesaprotu, kāda motivācija būtu bijusi? Lai drukā? Lai es skaitītos par dzejnieku?

Nu, piemēram, Imermanis dabūja cauri cenzūrai astoņas ķecerības. Kāpēc tu ne?

Nav tādas vajadzības, nav vēlēšanās. Es pārdzīvoju, atceros vienu konkrētu gadījumu – Māras Misiņas nelaiķis vīrs, prozaiķis Leons Dumbers uzrakstīja ģeniālu īso romānu – brīnumaini foršu puskriminālā žanrā. Un viņam nedrukāja. Jo tuvu pie noslēguma tur situācija, kurā uzvar „reālistiskā” pozīcija – varoņa ģimene, mamma un patēvs priecīgi, ka viņš ir atnesis zagto spirtu. Mamma saka – es jau atjaucu tur drusciņ, mēs tagad te sēžam un kādu liķierīti baudām.

Tas negāja cauri, jo nebija tās garīgās izaugsmes un padomju cilvēks nebija pārvarējis buržuāziskos aizspriedumus. Un viņš pārtaisīja. Es viņam teicu – tu neuzdrošinies pārtaisīt, nu, lai tev nedrukā, bet nesabojā! Man tas bija iedots it kā recenzēt un skatīties. Jo tās beigas bija foršas – godīgais reālisms, kas parāda cilvēku, kāds viņš ir. Un viņš tomēr uzrakstīja, ka jaunākais brālis sper ar kāju to kannu un nodedzina to spirtu. Nu, kā Pavļiks Morozovs, un uzvar tomēr padomju garīgums. Un tā viņš savu prozu sabojāja.

Kad satiku viņa meitu, prasīju, kur ir tas nesabojātais pirmteksts, vai saglabājies – to vajag tagad izdot. Jo tas ir patiešām interesanti, un viņam nebūs vairs jākaunas, kā man vēl šobrīd ir jākaunas līdz – par to samaitāto prozu.

Nu, lūk, tas ir viens piemērs, kur ir tāds kompromiss. Nu, pats sev iegriezis pirkstā. Priekš kam tas vajadzīgs? Nebija viņam tas vajadzīgs. Bet viņam tobrīd likās, ka vajag – gribas sasniegt lasītāju.

Bet varbūt taisnība, un viņam vajadzēja sasniegt? Varbūt tur ir arī citas vērtības, kuras viņš apzinājās, bet kuru svarīgumu es tik stipri neizjutu, kuru dēļ viņš upurēja savu prozaiķa reālista pozīciju? Ej nu tu prasi. Kā viņš man toreiz teica – pagaidi, pagaidi, tai grāmatai tomēr ir jābūt nodrukātai, es nevaru rakstīt nākamo, kad šī nav sasniegusi lasītāju.

Kā teici, Dievs tevi ir saudzējis, tev gājis labāk nekā daudziem paziņām un pudeles brāļiem. Ko tev vīns dod papildus dzīves krāsainībai?

Man tak arī nav viegli gājis, paģiras bijušas, un esmu pa dropi dabūjis pa rīkli un aplaupīts. Tik nedomā, ka grasījos bēgt – turējos gana spītīgi! Visādi man gājis. Bet laika gaitā iemācās – cits agrāk, cits vēlāk, es pat varbūt vēlāk, nekā vajadzēja, – iemācās uzmanīties un nepārēsties.

Manā pasaules ainā tā nu ir gadījies, ka, kad man bija varbūt pieci gadi un pie mammas nāca draudzenes un lasīja dzejoļus, es tik visām lēju vīnu un pa drusciņai arī nomēģināju. Tā, kopš agras bērnības, manā pasaules ainā vīnam ir sava vieta un loma. Objektīvi ņemot, tā pasaules aina nebūtu nabagāka vai es nezinātu, ka tā ir nabagāka, ja nebūtu tā vīna. Tā kā kāds, kurš mīl iešņaukt kokaīnu, teiktu – ko jūs zināt vispār, jūs nezināt neko par dzīvi! Bet mēs neizjūtam to, ka mēs nezinām. Man ar vīnu ir tā, ka – jā, ļoti patīk.

Vēl mazliet par politiku. Kas, tavuprāt, notiks ar Eiropas Savienību?

Dzīvotspējīga.

Bet vai Turcija jāuzņem?

Turcija jāuzņem. Tur es diskutēju ar tiem, kuri saka, ka Eiropas Savienība nav vajadzīga. Es saku – jūs jau esat Eiropas Savienībā. Trīs miljoni turku, ja ieskaita nelegāļus, jau vazājas par Rietumeiropu. Turcija ir un vienmēr ir bijusi „Eiropas koncertā”, kā teica 19.gadsimtā. Osmāņu impērija bija viens no spēlētājiem.

Turcijā, runājot ar ļoti inteliģentiem cilvēkiem, nācies dzirdēt attieksmi, ka – mēs jau it kā stājamies, bet patiesībā mums to nemaz nevajag.

Drusciņ varbūt arī psiholoģiski ir pazemojoša tā ilgā stumdīšanās. Nu, protams, vienmēr ir bijis gudru cilvēku par daudz – ir arī tādi, kuri izrēķinājuši, ka Turcijai pareizāk savus resursus un savu potenciālu novirzīt vai nu uz turktautām – Vidusāziju, Centrālāziju -, vai kaut kur vēl. Bet drīzāk kļūt tur par priekšnieku, nevis par lifta zēnu kaut kādā Eiropas Savienībā. Tā viņi saka. Citi – ka, nē, mēs jau esam Eiropas Savienībā.

Ko armēņi par to saka?

Kā kur. Viena daļa no maniem paziņām teic, ka tas būtu forši, jo tad mēs no Parīzes bez vīzas brauktu uz savu Rietumarmēniju – Vanezeru, Erzurumu un Ani drupām.

Bet armēņi Armēnijā, kuriem Krieviju spiestā kārtā nākas uzskatīt par savas drošības garantētāju?

Neesmu prasījis. Tur dalīsies domas. Vieni teiks, ka to Turciju vieglāk būtu iznīcināt, ja tā nebūtu Eiropas Savienībā, un agri vai vēlu tā tāpat ies bojā iekšējos konfliktos. Ir citi, kuri teiks – neaizmirsīsim, ka trešā daļa mūsu pieaugušo vīriešu haltūrē nekur citur kā Turcijā.

Vai tu pats zini, cik valodas tu zini? Esi skaitījis?

Nezinu, ko es varu saukt par zināšanu.

Bet no cik valodām esi tulkojis?

To es arī neesmu skaitījis. Esmu no kazahu valodas tulkojis, un kādreiz es gribēju zināt kazahu valodu, bet diez cik tālu netiku. Bet tā es saprotu – tur viss ir loģiski un skaidri.

Bet latīņu valodu tā arī neiemācījies?

Tā arī neiemācījos. Bet es varu lasīt latīniski.

Nesen kādā televīzijas ziņu sižetā bija stāsts par puisi, kurš, kā tur teica, esot iemācījies „grūto turku valodu”. Vai, tavuprāt, ir grūtas un vieglas valodas?

Jā, nu, ir. Turku valoda varbūt nav grūta, nē – loģiska un skaidra. Taču tā nav nekam līdzīga, tai ir cita loģika. Igauņu valodai arī ir drusciņ citāda, tajā arī pievieno beigās, un vārds paliek arvien garāks, apaug jaunām un jaunām gramatiskām nozīmēm. Turku valodā tāpat. Tur ir tādas gramatiskas formas, kuras mēs ar savām indoeiropiešu analīzes metodēm nevaram saprast. Patiešām, ir ierasts – šīs ir verbālās izteiksmes, šīs – substantīvās. Bet tur tādas, ka nevar pateikt – viena darbības vārda gramatiskā forma reizē ir īpašības vārds, lietvārds, vārdu sakot, mūsu kategorijas viņiem liekas „samākslotas”. Nu, tad aizmirst par tām, nemocīties, neteikt, ka ir grūti, bet vienkārši skatīties, kā lieto. Un tad tā arī būs tā patiesība.

Un kas būtu mums vieglās svešvalodas?

Esperanto.

Bet no „dabiskām” valodām?

Persiešu. Frīdrihs Engelss iemācījās divās nedēļās. Vienīgā grūtība ir tie burtiņi, bet tos var iemācīties divās dienās. Vienīgais sarežģītums ir, ka ir vairākas formas, tie burti visi kā rokrakstā sarakstās kopā, un tad ir tā, kā vidū, tā, kā sākumā, tā, kā atsevišķi, un tā, kā beigās – katram burtiņam var būt četras formas.

Nezinātājam tas izskatās pēc ornamenta, nevis alfabēta.

Tieši tā, kā teica mans azerbaidžāņu profesors – paskaties uz kādu mūsu veco klasiskās dzejas rokrakstu. Tur lakstīgala atzīstas mīlā rožu krūmam. Bet tagad šitie krievu burti, kas mums te uzlikti – tur mužiks čāpo un vēl pa priekšu dzen tačku ar kāpostiem! Kā var lasīt šādos burtos klasisko azerbaidžāņu dzeju!

Vai tev vizuālam burtu izskatam ir nozīme, kā redzi pasauli?

Daļēji, zināmā mērā. Ne tā, ka pavisam. Nu, viss jau paliek, kaut vai tu saliec to kaut kādos matemātiskos simbolos. Bet tie paši burti tomēr ir kā iluminācijas, kā ilustrācijas tekstā. Burtiem ir vijība, tur patiešām lakstīgala izvij savu asti caur rozes ērkšķiem, un asins pile vēl nopil.

Vai latviešu valodai latīņu alfabēts piestāv?

Jā, piestāv, jo ir pierasts. Un latīņu alfabēts jau pats par sevi ir skaists.

Vai tu lasi kaut ko arī no jaunākās literatūras? Vai kaut kas pēdējā laikā šķitis interesants?

Nu, švaki, nē. Tagad visu laiku ceru, ka, tiklīdz būšu nodevis „Vecākās Eddas” tulkojumu, par kuru man visi jau nervozē un baidās, ka es iegāzīšu visu projektu, tad kaut ko lasīšu. Nu, šito jauko [Aivara] Eipura grāmatiņu [rāda latviešu dzejnieku dzejoļu izlasi „Viens dzejolis”] tā arī neizlasīju. Izlasīju divus savus dzejolīšus, un vēl kāds man tur bakstīja savējā. Bet – esi mans liecinieks! – tā stāv pašā augšā, un es nelieku to nost. Tiklīdz man būs iespējas, ņemšu un lasīšu.

Ar visu savu vecuma omulību esmu palicis stipri iepakaļ grafikam. Te man ir ķīniešu teksts, kuru es taisu un patlaban tuvojos noslēgumam – Ķīnas Sečuanas provinces nosiešu mazākuma tautiņas dzejnieka Dzjidi Madzja grāmatiņa. Nu, viņš, tāpat kā Olžass Suleimenovs savā laikā, raksta impērijas valodā – haņu, ķīniešu valodā. Tulkoju viņu no ķīniešu valodas, bet viņš raksta par savu tautu. Nu, drusku pietēlo pasaules ģēniju, atsaucas uz pasaules laikabiedriem un pagātnes klasiķiem drusku pārspīlēti, kā tas visiem ir raksturīgi zināmā posmā. Mums arī 60. un 70-jos gados kas tikai nebija – gan Džordano Bruno, gan progresīvie dzejnieki katra vārda galā.

Nu, vārdu sakot, sāku nevis raksturot, bet aizmuldējos… Lieta tāda, ka man ir ziņa – dzejoļu grāmatiņa drīzumā jāiesniedz, un es ar to tekstu cīnos. Jo patiesībā es sinoloģiju neesmu studējis, vienīgi ir kaut kāda mājas izglītība. Es eju uz ķīniešu valodas kursiem pie meitas, kopā ar jauniešiem tur sēžu.

Bet tev vēl viens darbs iet uz priekšu – tūlīt iznāks tava jaunā dzejas grāmata „Izšūpojušies. Bibliotēka ostmalā”. Tajā gandrīz visi dzejoļi ir „motīvi” – no Aspazijas, Brūvera, Medeņa, citiem. Esi ļoti dāsns pret citiem vai izmanto iespēju brīvi runāt dažādās dzejas izteiksmēs?

Paņēmiens tāds. Nav nekas pretī piesavināties kādu personību un izmantot tās resursus savam priekam.

Vai tā, kā Juris Kunnoss, kas rakstīja ar pseidonīmiem?

Nē, tik liela dūša man nav kā Kunnosam. Man ir tā, ka pēkšņi vai nu tas autors, viņa teksti vai viņa psiholoģiskā situācija, kādu nu es to esmu iedomājies savā aprobežotībā, vai arī kāds draugs, ar kuru man bijusi saruna – ka man ir kārdinājums un baudījums pamēģināt uzmodelēt to.

Vai tā nav tāda dievišķa vai pravieša sajūta, ka var runāt jebkurā mēlē?

Nav man tāda, nē. Ne dievišķas, ne pravieša sajūtas gan man nav.

Vai ir tādas lietas, par kurām labāk klusēt? Vai tomēr visu var pateikt?

Tas ir subjektīvi. Tajā brīdī, kad var pateikt, tad var, bet ļoti bieži ir tā, ka daudz ko nevar. Absolūta sprieduma te nevar būt. Ir lietas, kuras kāds kādā brīdī nevar pateikt. Kad tu man atdosi parādu? Vai arī – cik ilgi es tev varu vēl neatdot parādu? Abi divi – viņi nevar to izteikt. Tā ir atbilde.

* Mācieties runāt angliski – krievu val. 

** Divdesmit divi profesori – vācu val.

5 personības, kuras atstājušas lielāko iespaidu

* Mana vecmamma Marija Vītols mani kopš agras bērnības veda līdz uz Veco Ģertrūdi, mācīja man “mīlēt Jēzusbērnu”, bet vēlāk, kad paaugos, runāties ar Dievu: “Tu runāj, bet negaidi, lai tev Atbild! Tas nāks citādāk!” Vecāmāte mācīja man skaitāmpantiņus krieviski un vāciski. Ciest nevarēja manu agro aizraušanos ar skolasbiedrenēm un vēlāko – ar vīnu. Sākumā stipri kautrējos no vecmammas par saviem neveiklajiem pantiņiem, vēlāk gan visu jau rakstīju un tulkoju taisni priekš viņas.

* Tēvocis Jānis ņēma mani līdzi ceļojumos pa Vidzemi un Latgali, vēlāk uz Lietuvu, Karpatiem, Kaukāzu. Stundām deklamēja man (un paša priekam) Čaka „Mūžības skartos”, Raini, Poruku, Plūdoni, Virzu, tad jau i Gētes „Faustu” un Heines dzejoļus latviski un vāciski, dziedāja franču tautas dziesmas, ko samācījies Franču licejā. Skaidroja man, ka “cilvēka žēlums” ir Pamatvērtība, ka tas augstu pāri vēl katrai “augstākajai idejai”. Mācīja man, ka “vēsturē jābūt pacietīgam”: “Zēni neraud – noslauki vaigus! Laiks ir mūsu pusē, laiku neviens neapturēs!”

* Pie Mežaparka un Jēzus draudzes mācītāja Leona Taivāna gāju ar tām Jaunās Derības vietām, kur iedomājos pamanījis “liekulību”. Lai cik pašpārliecināti da puiciski neargumentēju – mācītājs pacietīgi klausījās. Pioniera lakatu citās dienās nesēju, bet uz baznīcu – vienmēr: lai nav liekulības… No gudrā vīra mācījos, ka “ticība” ir cilvēka individuāla daiļrade. Nuja, reliģija jau nav ticēšana visam, kas Rakstos, bet gan “atsaite”, radības (at)tieksme uz savu Radītāju, un tā nu “pēc definīcijas” ir – subjektīva. “Godājiet cita Dievu! Atcerieties, Uldi – katram ir savs Dievs!”

* Vizmas Belševicas „Siržu seifi” mani pārņēma līdz sasarkušo ausu galiem – tāpat kā visu I kursu, visu II kursu, visu Filoloģijas un vēstures fakultāti un visu vai pusi Latvijas. Vēlāk „Indriķa hronika” bij’ no tiem nedaudziem dzejas gabaliem, ko iedomājos zinām no galvas. Drīz jau jaucos pa rakstnieku saietiem, un ar Vizmu uzreiz uz tu, un kā vēl dažs no manas paaudzes – stipri viņā iemīlējos, un uz daudzām lietām tad skatījos Vizmas acīm – bet uz daudzām atkal ne. Es laikam esmu Vizmai veltījis tik vienu dzejoli, un tas pats – sapnī noredzēts, pilns “pasaules likteņiem” un ‘kosmogonijas”… Bet brašais īslandiešu dzejnieks Hrapns Herda dēls, kurš iemīlējās viņā krietni pēc manis, tūliņ sāka rakstīt Vizmai veltītus liriskus dzejoļus. Toties es uzreiz pateicu Vizmai, ka mīlu viņu, bet Hrapns tā i nesaņēmās.

* Mans kursabiedrs Vilnis Baltiņš mācīja mani “kritiski domāt” – tas viņam nozīmēja vienmēr domāt par tiem argumentiem, kas runā tavai “hipotēzei” pretī. Necik omulīgi tas nav – no ietves nost un klunkurēt krūmos! Bet desmit vai simt reižu esmu Vilnim juties pateicīgs.

5 valodas, kuras gribētos izbaudīt, bet laikam tak nav lemts…

* Latvijas čigānu valoda, kurā izdzīvota, izstāstīta, izdziedāta «paralēla» manas zemes, manu pagastu vēsture. 

* Lībiešu, kura mums runā dzīslās ko «nesaprotamu», reizē tik vilinošu! Gribēju sākt mācīties, bet kolēģi neļāva – pietiekot «gēnu atmiņas» jūsmotāju, «labāk pabeidz, ko jau esi pasācis!». 

* Vainahu (čečenu un ingušu) – likās, ka bez kaut vienas no «spalgajām» valodām Ziemeļkaukāzu neizjust, un tā jau ir, bet slieksnis par augstu, fonētika pārāk bagāta un pikanta, un tā i neatradu vainahu filologu, ar ko konsultēties. 

* Šumēru – nu, «vēsture sākas Šumērā », to jau skolotāja zināja citēt; bet es i neskatījos uz to pusi, zināms, par mani daudz gudrāki netiek šumēru valodai klāt! Varbūt nāks reiz velns ar vējlukturi un sauks: ei! tu klausies, jau atšifrēts! cik tās lietas patiesībā bij’ vienkāršas! 

* Jakutu (O, olonho epika! O, kas par pasauli! viena no divām «savrupākajām» turkvalodām! Ar huņņu mantinieci čuvašu valodu kā nebūt jau galā tikām, ar jakutu mēli sen cīnos un vēl pacīnīšos!)

 

Komentāri (3)

แทงบาคาร่า 10.10.2019. 06.07

… [Trackback]

[…] Read More Information here to that Topic: ir.lv/2014/05/17/uldis-berzins-est-gribas-tas-valodas/ […]

0
0
Atbildēt

0

… [Trackback]

[…] Read More here on that Topic: ir.lv/2014/05/17/uldis-berzins-est-gribas-tas-valodas/ […]

0
0
Atbildēt

0

dai ly w88 03.10.2019. 01.23

… [Trackback]

[…] Find More here to that Topic: ir.lv/2014/05/17/uldis-berzins-est-gribas-tas-valodas/ […]

0
0
Atbildēt

0

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu