Maksimāla atklātība: visu valsts darbinieku algas internetā

Kāpēc pedagogu algas vajadzētu publiskot

Izglītības un zinātnes ministres iniciatīva ielūkoties skolotāju maciņos ir laba un pareiza. Informācijas atklātība ir Satversmē nostiprināta pamattiesība, nepieciešama vārda brīvības daļa. Lai par kaut ko paustu viedokli, šis viedoklis ir jāizveido. Lai izveidotu zinošu viedokli, jābūt pieejamai patiesai informācijai.

Priekšlikums gan ir bez plašākas apdomāšanas kopēts no Valsts pārvaldes iekārtas likuma spēkā esošās normas. Ievērojot, ka tieši Didzis Šēnbergs bija autors 2010. gada 13. maijā pieņemtajai Valsts pārvaldes iekārtas likuma 92. panta otrās daļas normai, kura nosaka, ka iestādes amatpersonām izmaksāto atalgojumu katru mēnesi publicē iestādes mājas lapā internetā norādot vārdu, uzvārdu, amatu un izmaksātā atalgojuma summu, ja likums nenosaka citādi, paudīšu dažas skaidrojošas piezīmes.

Pirmkārt, iestāde Valsts pārvaldes iekārtas likuma izpratnē ir ne vien valsts tiešās pārvaldes iestāde, bet arī atvasinātu publisku personu pastarpinātās pārvaldes iestādes, piemēram, universitātes fakultātes un institūti, pašvaldības departamenti, kā arī, protams, pašvaldību padotībā esošās vispārējās izglītības iestādes jeb skolas. 

Līdz ar to jau šobrīd to pedagogu, kuri ir valsts amatpersonas saskaņā ar citu likumu, algas tiek ik mēnesi publicētas pasaules tīmeklī. Tāpēc, ja visa Latvija zina, ka, piemēram, Raitis Rērihs 2014. gada jūnijā Talsu mūzikas skolā saņēmis 519,35 eiro, tad jāapsver, kādas morālas tiesības ir citiem kolēģiem argumentēt, ka privātā dzīve ir svarīgāka par sabiedrības kopīgo lietu.

Otrkārt, vajadzētu precizēt, ka tas, ko šobrīd publicē, ir lielākoties alga vai atalgojums pēc iedzīvotāju ienākuma nodokļa nomaksas jeb “alga uz rokas” (neto), ekonomiski sakot – rīcībā esošais ienākums. Tas gan nav īsti labi. Līdz 2010. gadam tie atalgojumi, par kuriem bija informēta sabiedrība, bija alga pirms iedzīvotāju ienākuma nodokļa un valsts sociālās apdrošināšanas obligāto iemaksu nomaksas jeb “alga uz papīra” (bruto) – personiskais ienākums. 

“Alga uz papīra” ir tas, ko redzam valsts amatpersonu ikgadējās deklarācijās, tāpēc un ne tikai tāpēc ir pareizi, ka sistēma ir vienota. 

Atalgojums pēc iedzīvotāju ienākuma nodokļa nomaksas ir saistīts ar virkni blakus faktoru, kas uz sabiedrību attiecas pastarpināti, piemēram, apgādībā esošo skaits un citu nodokļa nomaksas atalgojumi, kas var būt arī personiska rakstura.

Citastarp, mūsu kopīgā interese ir, lai potenciālais sabiedrības loceklis redz “algu uz papīra”, kuru var salīdzināt ar savu algu privātā sektorā vai citā jomā, apsvērt savas karjeras iespējas. Situācija, ka institūcijas sāka publicēt “algu uz rokas” radusies no 2010. gada 15. jūnija grozījumiem Ministru kabineta 2007. gada 6. marta noteikumos Nr.171 “Kārtība, kādā iestādes ievieto informāciju internetā”, kuru 11.16.3. apakšpunkts paredzēja publiskot “izmaksai aprēķināto atalgojumu”. Šis “izmaksai”, manuprāt, ir liela kļūda. Nav iespējams neko salīdzināt, ja mēs nezinām, cik katrai amatpersonai ir, piemēram, bērnu.

Cita diezgan aplama lieta ir publicēto dzēšana nākamajā mēnesī, ko arī paredz minētie noteikumi. Nav nekāda pamata dzēst, jo tieši gadu griezumā cilvēkiem jābūt iespējai salīdzināt, vērtēt, tajā skaitā savas karjeras kontekstā. Turklāt no informācijas atklātības kā konstitucionālas pamattiesības viedokļa jau publicētas informācijas izdzēšana ir pagalam tiesiski apšaubāma darīšana. Noteikumos piedāvāju šādi labojumus: 1. Svītrot 11.16.3. punktā vārdus “izmaksai”;2. Svītrot 12.2 punktā vārdus “un minētā informācija mājas lapas attiecīgajā sadaļā atrodas līdz nākamā mēneša atalgojuma publiskošanai.”

Treškārt, un pavisam īsi. Kāpēc skolotāji ir kāds izņēmums? Domāju, ka būs vienlīdzības principam neatbilstoši, ja būs divas grupas, kuru algas vienīgajiem ir publiskotas – valsts amatpersonas un darbinieki, kuri ir pedagogi saskaņā ar Izglītības likumu. Ar ko sliktāki ir valsts finansēti pētnieki vai pašvaldības finansēti pētnieki?

Ja esam nobrieduši līdz Rietumeiropas apziņai, ka publiskās naudas saņemšanai jābūt publiskai, tad īsi un vienkārši – visi, kas saņem atlīdzību valsts vai pašvaldību iestādēs, ir redzami iestādes interneta lapā vidēja termiņa budžeta jeb trīs gadu periodā.

Piemēram, ir dažādi padomdevēji, kas it kā neskaitās valsts amatpersonas, taču ietekmē likumdošanu un saņem par to atbilstošu sāpju naudu. Ja rosinām iet vēl tālāk, tad labs līdzeklis cīņā pret ēnu ekonomiku būtu nevis valsts nodarbinātu, bet ikviena nomaksātā iedzīvotāju ienākuma nodokļa publicēšana katru mēnesi. Par labu peļņu nav jākaunas, turīgums nav netikums. Varbūt netikums ir saņemt oficiālu algu, kas nesedz desmitdaļu izdevumu?

Ceturtkārt, priekšlikums publicēt visu valsts nodarbināto atalgojumu un cita veida atlīdzību jāskata kontekstā ar jauno Valsts dienesta likumu. Šis likums ir laba iecere apvienot visus valsts dienestus vienā, tikai loģika un lietu kārtība prasa iet tālāk – rosinu uz visiem valsts strādājošajiem attiecināt vienotas valsts civildienesta priekšrocības, judikatūras skaidrības un starptautiskās atpazīstamības nolūko to arī saukt par valsts civildienestu, ietverot tajā gan esošos ierēdņus, gan valsts institūciju darbiniekus, tajā skaitā, bet ne tikai, Centrālās vēlēšanu komisijas, Tiesībsarga, Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisijas, Finanšu un kapitāla tirgus komisijas, kā arī visu pašvaldību visu iestāžu darbiniekus, protams, skolotājus.

Valsts nodarbinātiem būs vienotas tiesības skaidrā sistēmā, būs labi un taisnīgi pret visiem, ne vien skolotājiem.

Autors ir Valsts Drošības komitejas pret latviešu tautu vērsto totalitāro noziegumu dokumentu digitalizācijas krātuves valdes priekšsēdētājs