Vislabākais veids, kā atsaukt mājās ārvalstīs dzīvojošos, ir nodrošināt viņiem iespēju kandidēt uz darba vietām Latvijā
Jau ir pierasts pie tādiem ziņu virsrakstiem kā “Latvijā pērn bijis lielākais iedzīvotāju skaita kritums”, “Jau 2030.gadā Latvijas iedzīvotāju skaits var sarukt līdz 1,58 miljoniem” un citiem ar iedzīvotāju skaita samazinājumu Latvijā saistītiem rakstiem. Pierasts ir arī pie tā, ka valdība nepārtraukti runā, ka reemigrācijas plāna ietvaros ir nepieciešams Latvijā atgriezt tautiešus, tiek veidotas institūcijas, lai risinātu šos jautājumus un dotu padomus, kā labāk rīkoties.
Taču, manuprāt, visreālākās iespējas atgriezt Latvijā ārvalstīs esošos tautiešus vispār netiek izmantotas. Tāpēc vēlētos runāt par darba iespējām Latvijas valsts iestādēs, jo arī man pašai nācās saskarties ar valsts nepārdomāto attieksmi pret ārvalstīs esošajiem potenciālajiem darbiniekiem.
Patlaban, izmantojot Šveices atbalstu jaunajiem zinātniekiem, dzīvoju Šveicē, kur strādāju Lucernas universitātē pie vairākiem ar pētniecību saistītiem starptautiskiem projektiem. Domājot par atgriešanos Latvijā, jau laikus sāku meklēt un pieteikties uz izsludinātajiem darba vietu konkursiem Latvijā. Kandidēju uz divām pozīcijām divās dažādās valsts iestādēs, uz kurām pēc norādītajām prasībām gan par izglītību, gan iepriekšējo darba pieredzi biju pilnībā piemērota. Turklāt abām vakancēm kā galvenās prasības tika norādīta izcilas angļu valodas zināšanas un spēja vadīt starptautiskas pārrunas. Tātad faktiski tieši pieredze darbā ārvalstīs un/vai kādā starptautiskā kompānijā vai iestādē tika izvirzīta kā primārā.
Abās šajās pozīcijās tiku virzīta uz nākamo atlases kārtu, taču uz aicinājumu konkrētajā laikā un vietā ierasties uz interviju man nācās atbildēt, ka patlaban atrodos un strādāju Šveicē un personīgi ierasties norādītajā laikā man ir diezgan sarežģīti. Protams, necerēju, ka kāda no šīm iestādēm piedāvās apmaksāt ceļa izdevumus, taču visvairāk mani mulsināja tas, ka netika meklēti citi iespējamie intervijas organizēšanas veidi, kas mūsdienu pasaulē tiek plaši pielietoti ne tikai sadzīvē, bet pat politikā un biznesā. Piemēram, izmantojot skype, videokonferences aprīkojumu, ar telefona starpniecību, elektroniski vai kādā citā mūsdienīgā veidā.
Mani izbrīnīja tas, ka pretēji valsts izvirzītajai politikai atgriezt tautiešus un piedāvāt viņiem darbu Latvijā šīs valsts iestādes pat nepieļāva iespēju, ka potenciāli meklējamais darbinieks ar starptautisko pieredzi un izcilo angļu valodu tieši tagad strādā ārzemēs un nevar personīgi ierasties uz katru interviju.
Saņemot atbildi, ka šādā veidā organizēt interviju neesot iespējams, es, godīgi sakot, nejutos diez ko vajadzīga savai valstij.
Par laimi, šī valsts iestāžu attieksme manus plānus decembrī atgriezties Latvijā nemainīja, bet, ja domājam par tiem daudzajiem izglītotajiem un pieredzes bagātajiem tautiešiem, kuri ar savām ārzemēs iegūtajām zināšanām varētu tik tiešām daudz izdarīt valsts labā, tad, manā skatījumā, neizmantot viņu potenciālu ir vairāk nekā bezatbildīgi. Nav pat runa par jaunu darba vietu radīšanu, bet kaut vai ārzemēs dzīvojošo tautiešu iekļaušanu darbinieku atlases procesā uz valsts iestāžu darba vietām, uz kurām viņi varētu būt ne tikai konkurētspējīgi, bet pat ļoti spēcīgi kandidāti.
Tādējādi vislabākais veids, kā atsaukt mājās ārvalstīs dzīvojošos, ir nodrošināt viņiem iespēju kandidēt uz darba vietām Latvijā.
Valsts iestādēm vajadzētu paredzēt, ka darbinieku atlases un interviju procesā tiek iekļauti arī ārvalstīs dzīvojošie tautieši, vismaz pirmās atlases kārtas intervijas veicot ar elektronisko saziņas līdzekļu starpniecību. Iespējams, ir vērts padomāt par atsevišķa fonda izveidošanu, kurā novirzīt daļu no reemigrācijas plānam paredzētā finansējuma, ar kuru valsts iestādes varētu finansēt ārvalstīs dzīvojošā tautieša ceļa izdevumus uz intervijām vismaz pēdējā atlases kārtā. Katrā gadījumā nevajadzētu no pārrunām izslēgt kandidātu tikai tāpēc, ka viņa pašreizējā dzīves vieta ir ārpus Latvijas un konkrētajā laikā viņš nevar ierasties klātienē.
No valsts puses būtu naivi cerēt, ka kāds ar izcilu angļu valodu un pieredzi starptautiskajos projektos patiešām pametīs labu darbu ārvalstīs, lai dotos atpakaļ uz Latviju, kamēr nebūs garantijas, ka viņam tur ir darbs un kādam viņš ir vajadzīgs. Turklāt lieki piebilst, ka papildus pievienotajai vērtībai par mājās atgrieztu tautieti, kuram Latvijā būs darbs, valsts iegūs ne tikai nodokļu maksātāju, bet arī viņa zināšanas, kas mums tagad ļoti noderētu Latvijas attīstībai visos līmeņos.
Ja jau valsts ir izvirzījusi mērķi atgriezt Latvijā 100 000 aizbraukušo, tad valsts iestādes, kurām ir vistiešākā ietekme šīs politikas īstenošanā, ar šādu nepārdomātu rīcību, ārvalstīs esošos tautiešus neiekļaujot potenciālo darbinieku vidū, ne tikai nesekmē un bremzē šā plāna izpildi, bet faktiski pat rada pretēju efektu.
Autore ir Dr.sc.pol.
Komentāri (35)
Anonīms 14.11.2014. 10.28
Mana pieredze gluži pretēja – strādāju ārzemēs līdz brīdim, kad valsts pārvaldes iestādē izturēju konkursa visas kārtas un uz darba interviju ierados tieši tā, kā raksta autore to būtu pati gribējusi – ar Skype starpniecību.
Bet viennozīmīgi piekrītu autorei par to, ka, neizmantojot mūsdienās tik vienkāršu un pašsaprotamu saziņas veidu, tiek ierobežotas mūsu tautiešu iespējas atgriezties Latvijā. Zaudētājos paliek arī pašas iestādes, kuras, iespējams, labāko amata kandidātu būtu atradušas ārvalstīs.
0
Absints 14.11.2014. 11.08
Domāju gan, ka iemesls ir pavisam prozaisks. Valsts iestādes nespēj pat tuvu piedāvāt atalgojumu, kas speciālistam (un nevis melnstrādniekam) tiek maksāts ārzemēs. Tāpēc ir diezgan skaidrs, ka šinī posmā kandidāts pārstās būt kandidāts. Un tas notiek ne jau tāpēc, ka iestādes darbinieki negribētu, neapzinātos, ka kandidāts ir ļoti labs, būs noderīgs, būs ar labu atdevi, bet tāpēc, ka ir fiksēts algu fonds, izdalīts budžets utt. Bez tam, ja ir divi līdzvērtīgi kandidāti, tad tam, kas pastrādājis ārzemēs tikai par to taču lielāku algu nemaksāsi…Līdz ar to tika atrasts formāls iemesls, lai darbu ar kandidātu neturpinātu..
Katrā ziņa reemigrācija plāna galvenais trūkums ir tieši “kredīta” pieškiršana āzremniekiem. Nu nekādi nav pamatojam tas, ka “ārzemnieks”, par to vien, ka ir aizbraucis no Latvijas, ir labāks par to, kas sakostiem zobiem ir cīnijies tepat Latvijā. Tāpēc jebkurš reemingrācijas plāns ir muļķības. Kamēr Latvijā VISIEM nebūs pievilcīgi apstākļi, tikmēr ekonomiskā migrācija pastāvēs. Runas par reemigrācijas plāniem ir tikai tukša runāšana.
Vienīgā iespēja, kur var reāli atgriezties – ir sava uzņēmuma taisīšana- ar to pieredzi un kontaktiem, vides izpratni, kas iegūta esot emigrācijā.
0
Kalvis Apsītis 15.11.2014. 10.55
Daži iespējamie iemesli:
(1) Latvijas valsts iestādes piesargājas no “overqualified” (pārāk kvalificētiem) kandidātiem. Jo tādiem cilvēkiem, kuri ir izglītojušies un ilgstoši darbojušies ārvalstīs, varētu būt paaugstinātas prasības pret darba vidi, vadības stilu (un daudzām citām lietām, kas varbūt nemaz nav saistītas ar atalgojumu). Šāda paša iemesla dēļ maģistratūras beidzējam varētu būt vieglāk atrast darbu valsts pārvaldē nekā zinātņu doktoram.
(2) Daudzās vietās galīgi trūkst “attālinātas komunikācijas” pieredzes. Ja darbavietā visas lietas risina klātienes sanāksmēs, viņiem varētu būt neuzticība elektroniskiem sakaru līdzekļiem kā sugai. Piemēram, bažas, ka uz darba intervijas jautājumiem pa telefonu/Skype atbildēs kāds cits cilvēks. Protams, šīs lietas ir diezgan viegli pēc tam pārbaudīt – bet tas prasa mazliet citu pieredzi vai citu domāšanas veidu. Tas var nozīmēt arī to, ka šī iestāde nelabprāt pieļaus darba uzdevumu pildīšanu no mājām, ja, teiksim, darbiniecei saslimis bērns vai tml.
(3) Varētu būt arī nepotisma jautājums: vēlme iebīdīt amatā kādu paziņu. Un konkurss tad ir tikai formalitāte. Mana pieredze gan neliecina, ka nepotisms būtu ļoti liela problēma – jo Latvijā tāpat kā citur trūkst sakarīgu darbinieku (un parasti visi, kuri tādi ir, jau sen ir kaut kur iekārtojušies). Parasti jau gara kūtrums un bailes no visa jaunā ir noteicošie – sk. iemeslus (1) un (2).
5
0
0
Atbildēt
0
0
Atbildēt
+1
0
Atbildēt
+1
0
Atbildēt
+1
0
Atbildēt
@edge_indran > Kalvis Apsītis 15.11.2014. 15.14
——-Kalvis Apsītis:”(..)(3) Varētu būt arī nepotisma jautājums: vēlme iebīdīt amatā kādu paziņu.”
===============================================================================
“Čomu kapitālisms” darbojas saskaņā ar objektīviem likumiem – te kādiem jautājumu uzdevējiem ātri pa pēcpusi uzdod:
“Oficiālais lidostas “Rīga” valdes “aizstaidzināšanas” iemesls – nepārliecinošs”
http://www.pietiek.com/raksti/oficialais_lidostas__riga__valdes__aizstaidzinasanas__iemesls_-_neparliecinoss
0
edge_indran > Kalvis Apsītis 15.11.2014. 15.08
——–Kalvis Apsītis:”(..)(2) Daudzās vietās galīgi trūkst “attālinātas komunikācijas” pieredzes. Ja darbavietā visas lietas risina klātienes sanāksmēs, viņiem varētu būt neuzticība elektroniskiem sakaru līdzekļiem kā sugai.”
===============================================================================
Latvijas valsts iestādēs (drošības struktūrās-!) max uzticība “neuzticīgajai sugai”, – sekas likumsakarīgas:
“Aizsardzības ministrijas preses sekretāre dienesta sarakstē smej par NBS komandieri un premjeri”
http://www.pietiek.com/raksti/aizsardzibas_ministrijas_preses_sekretare_dienesta_sarakste_smej_par_nbs_komandieri_un_premjeri
0
Kalvis Apsītis > Kalvis Apsītis 15.11.2014. 14.41
Manuprāt, tiem, kuri vēlas atgriezties – un vēlas strādāt tieši publiskajā sektorā, ir jāatrod kāda sākotnējā niša, pirmais darbs Latvijā. Un tad jau arī paziņu tīkls izveidojas – un nepotisms tad nav tik bīstams. Jo Latvija jau ir maza – ja kādam ir laba reputācija, tad par to drīz vien uzzina arī potenciālie darba devēji.
Ar tiesāšanos sakārtot darba attiecības, manuprāt, ir grūti. (Tostarp arī pamatot, ka darbā pieņemšanā bijusi diskriminācija.) Ir, teiksim, bijis konflikts starp kādreizējo izglītības ministri Baibu Rivžu un kādreizējo IZM darbinieci Kristīni Jarinovsku, kas ne ar ko sakarīgu nebeidzās. Cik var saprast, tad uzņēmumu personāldaļām galīgi nepatīk cilvēki, kuri par kaut ko tiesājas. Lielās valstīs tas nevienam tā nerūp.
0
edge_indran > Kalvis Apsītis 15.11.2014. 15.01
——-Kalvis Apsītis Daži iespējamie iemesli:
(1) Latvijas valsts iestādes piesargājas no “overqualified” (pārāk kvalificētiem) kandidātiem….
===============================================================================
Lai V.Dombrovska vadībā īstenotu “veiksmes stāstu”, tad Latvijas valsts iestādēs nekādas bieži piesauktās “struktuālās reformas” īstenot nevajadzēja – galu galā pat ar 1.kursa studenta intelektuālo līmeni varēja sacerēt Nacionālās attīstības plānu. Un “plāna” izpildei arī nevajadzēs nekādus kvalificētos speciālistus:”– Manuprāt, vienu NAP daļu ir rakstījis viens autors, bet otru kāds cits un tad viss ir mehāniski salikts kopā. Varētu būt, ka plāns ir vienkārši pārtulkots no kāda pirmavota angļu valodā. Cilvēks, kurš ieraudzīja terminu «indirect tax rate», vārdu «indirect» ir attiecinājis nevis uz vārdu «tax», bet uz vārdu «rate»… Ar šādiem brīnumiem NAP ir pārsātināts. Ko nozīmē frāze «stimulēt inovāciju konkurētspējīgo priekšrocību nozarē»? Absurds vārdu virknējums. «Skaidri un konkurētspējīgi pamatnosacījumi». Kas ir skaidri nosacījumi uzņēmējdarbības sākšanai? To es saprotu, bet kas ir konkurētspējīgi nosacījumi? Kurš to izskaidros? Plāns sastāv no bezjēdzīgām frāzēm.” Latvijas Ekonomistu asociācijas valdes priekšsēdētājs, Banku augstskolas profesors Ivars Brīvers.
http://nra.lv/ekonomika/79073-ivars-brivers-gaidams-paversiens-uz-ekonomikas-lokalizaciju.htm
0
andrejs > Kalvis Apsītis 15.11.2014. 13.28
Un konkurss tad ir tikai formalitāte.
——————
zinu daudzus piemērus, kad konkurss ir tikai formalitāte un valsts iestādes darbinieku laika šķērdēšana. Pie atsevišķiem kandidātiem personāla atlases darbiniekiem pat liek speciāli doties uz tikšanos. Ir skaidri redzams, ka citi kandidāti ir labāki, bet darbā pieņem tieši šo īpašo. Reizēm gan gadās tā, ka tiem, kas palikuši, ja tā var teikt, 2. 3. vietās piedāvā nedaudz zemāku pozīciju.
0