Mēs nevienam neesam draugi 46

Gaļina Timčenko. Foto: Kaspars Krafts, F64
Aivars Ozoliņš
Print Friendly, PDF & Email

Bijusī Lenta.ru galvenā redaktore, tagad Latvijā reģistrēta medija Meduza vadītāja Gaļina Timčenko stāsta, kāpēc neplāno atgriezties Maskavā

Interneta ziņu portālu Lenta.ru galveno redaktori Gaļinu Timčenko, kuras vadībā savulaik nīkulīgais medijs kļuva par vienu no ietekmīgākajiem Krievijā, tā īpašnieks Aleksandrs Mamuts martā atlaida no darba, kad saņēma brīdinājumu no preses uzrauga Roskomnadzor par ziņu materiālā ievietotu saiti uz interviju ar Ukrainas Labējā sektora politiķi. Tas ir piemērs Krievijā valdošajai «uzminēt un izdabāt» rīcībai, kad pazuduši jebkādi «spēles noteikumi» un, kā saka žurnāliste, vara brauc pāri presei ar ceļa rulli.

Protestējot pret galvenās redaktores atlaišanu, no darba aizgāja vairāki desmiti medija žurnālistu. Mūsu saruna ar «dižo un neuzvaramo» redaktori, kā viņa dēvēta Krievijā, notiek uzreiz pēc jaunā medija Meduza atklāšanas Rīgā oktobrī. (Šis ir jau otrais bijušo Lenta.ru žurnālistu projekts Latvijā – augustā darbu sāka Antona Lisenkova vadītais portāls Spektr.) Timčenko uzsver, ka neesot ne politiska opozicionāre, ne trimdiniece. Taču Krievijā pašlaik žurnālistam vai nu jānonāk opozīcijā un pat trimdā, ja vēlas tikai godīgi darīt savu darbu, vai nu jākļūst par režīma propagandistu. Tāpēc runāt par žurnālista darbu Krievijā nozīmē runāt par politiku.

Vai Medūzas projekts ir palaists sekmīgi?

Es uzskatu, ka sekmīgi. Pārsniedzām plānotās auditorijas rādītājus vairāk nekā divas reizes. Pirmajā dienā bija 120 000 unikālo apmeklētāju, jaunam projektam tas ir ļoti daudz. Cita lieta, ka diezgan grūti ir noturēt lasītāju uzmanību, un tagad tas būs galvenais. Taču man patika, kā mēs sākām, un atsauksmes mediju vidē, kā par brīnumu, bija amplitūdā no atturīgām līdz slavinošām, praktiski nebija noniecinošu. Tas mani izbrīnīja, jo projekts un arī vietne izskatās diezgan radikāli un arī radikāli atšķiras no visa, kas ir Krievijas tirgū – gan vizuāli, gan tehnoloģiski, gan konceptuāli, gan navigācijas ziņā. Tāpēc biju gaidījusi, ka to uzņems daudz asāk un aukstāk.

Ar ko jūs konceptuāli atšķiraties no citiem?

Mēs turamies pie koncepcijas mobile first. Redzot, kā aug mobilā auditorija, mēs startējām vienlaikus trīs platformās – iPhone, Android un Web. Pašlaik beidzam gatavot mobilo versiju tiem, kuriem nepatīk lietot aplikācijas, un arī turpmāk iesim šajā virzienā. Neparastākais lietotājiem ir tas, ka interneta vietne nav galvenais satura piegādāšanas kanāls, tas ir tikai „viens no”. Vēl vairāk – vietnes koncepciju izstrādājām, vadoties no mobilā pielikuma koncepcijas. Proti, nevis mobilais pielikums versija ir interneta vietnes spogulis, bet gan otrādi – vietne ir mobilā pielikuma spogulis.

Kādā intervijā savulaik teicāt, ka informācijas iegūšanas ziņā ir milzīga plaisa starp lielajām pilsētām un, piemēram, Pleskavas apgabalu. Vai var secināt, ka jūsu projekts paredzēts tikai Maskavai un citām lielpilsētām?

To es teicu pirms apmēram trim gadiem, kad biju reģionālo žurnālistu forumā. Kopš tā laika interneta ainava ir ļoti mainījusies. Tiesa, lietotāju skaita ziņā, šķiet, pagaidām ir sasniegti stikla griesti, jo vairāk par 80 miljoniem Krievijas auditorija neiziet. Taču vēl tikai pirms diviem gadiem toreizējās Lenta.ru mobilo lietotāju bija mazāk nekā 8%, bet jau pērn tie bija 29%. Pieaugums nav tikai Maskavā, attīstoties tehnoloģijām un augot viedtelefonu popularitātei, mobilā patērēšana pieaug ļoti strauji.

Ja runā par auditoriju – protams, ka man būtu patīkami, ja mūs lasītu Pleskavas apgabalā. Taču, ja mani lasīs miljonu pilsētās, ar to arī būs diezgan.

Lenta.ru bija spēcīgs zīmols, tai bija desmiti miljonu lietotāju. Kā viņi uzzinās par jūsu jauno projektu?

Lielākoties caur sociālajiem tīkliem. Jo mūsu budžetā izdevumi mārketingam nav paredzēti. Taču ir, pirmkārt, sociālie tīkli, otrkārt, viedokļu veidotāji, un mēs rēķināmies, ka lasītāji vilnis pēc viļņa pie mums atnāks. Jo parasti ir vairāki lasītāju intereses viļņi. Pirmais – mediju vide, viedokļu līderi, cilvēki ar autoritāti interneta vidē un viņu, rupji sakot, tuvējais loks un cienītāji. Otrs vilnis – tie, kurus dēvējam par no ziņām atkarīgajiem. Tie ir tie, kuri vienmēr patērē ziņas. Tālāk – tā dēvētā mirguļojošā auditorija, kas ienāk, kad „sarafāna radio” par to vēsta, vai tad, kad valstī kaut kas nopietns notiek. Tajā brīdī ir svarīgi iedot viņiem maksimālu pilnu bildi un iespēju tikt par to skaidrībā, lai viņi, kā sakām krieviski, „ieliptu”, proti, paliktu.

Ko jūs viņiem piedāvāsiet tādu, kā citiem nav?

Man šķiet, ka esam izdomājuši, pareizāk, īstenojuši ļoti labu formātu. Tas ir izdomāts jau pasen, taču kļuva populārs pirms pāris gadiem. Tā ir tā dēvētā skaidrojošā žurnālistika. To dara daudzi izdevumi, piemēram, pēdējā laikā Amerikā populārais Vox.com, Krievijā – The Village, mēģina vēl daudzi. Taču man šķiet, ka esam atraduši formātu, kas, neizvainojot lasītāja saprātu, cenšas īsi un vienkārši paskaidrot, kas notiek. Piemēram, visi lietojam vai esam dzirdējuši jēdzienu bitcoin, bet, ja pavaicāsiet – kas tas ir, kā to lieto, vai es, vienkāršais cilvēks, varu to izmantot, vai tas ir likumīgi? – neviens īsti nevarēs atbildēt. No ziņu plūsmas mēs nošķiram kādu tendenci, lasītāju zinātkāres zonu, formulējam jautājumu – kaut vai visvienkāršāko, kā, piemēram, nupat: kā man jāpagriež pulkstenis, kad pārejam uz ziemas laiku? Aizņemtam cilvēkam nav laika lasīt garus vēsturiskus ekskursus par to, kas pirmais ieviesa vasaras laiku, kad tas parādījās Eiropā, kā tas notika. Viņam vajag īsu skaidrojumu, lai var saprast, kā un kāpēc.

Nu, ir Vikipēdija

Vikipēdija tieši ir tie milzīgie palagi, kurus nevienam nav laika lasīt. Vikipēdija – tas ir cilvēku pulciņš ar neskaidru kvalifikāciju, kas uzraksta garus tekstus par visu, sagrupējot tos pēc formālām pazīmēm. Vai jums ir laiks to lasīt? Bet, ja nav laika, mums ir tā dēvētā kartotēka – ieejat „kastē”, uzklikšķināt uz kartiņu, saņemat atbildi. Sākot no vienkāršākā, beidzot ar vissarežģītāko. Vissarežģītākais pēdējā laikā Krievijā bija – dramatiski mainījies nekustamā īpašuma nodoklis. Lai to aprēķinātu, jāizstudē desmit lappuses instrukciju sīkā tekstā un kancelejiskā valodā. Mēs to savietojām trīspadsmit kartiņās, kurās ir soli pa solim instrukcijas, kā aprēķināt savu nekustamā īpašuma nodokli, kas būs spēkā no nākošā gada. Un jūs zināsiet, cik jums būs jāmaksā par savu divistabu dzīvokli Maskavas pievārtē vai trīsistabu dzīvokli Novosibirskas centrā.

Taču līdzās šādai noderīgai praktiskai informācijai jūs arī cenšaties sniegt, kā sakāt, informācijas izdzīvošanas minimumu par ikdienas notikumiem.

Jā, esam sev pateikuši, ka būsim „dubultais filtrs”. Avīzes un citi lielie mediji, kuri strādā jau sen, ir kā pirmā līmeņa filtrs – filtrē ziņu plūsmas un sniedz kādu dienas ainu. Jāteic, šajā ainā pēdējā laikā trokšņa ir vairāk nekā informācijas. Tas īpaši labi redzams interneta medijos, kuri ir sapratuši, ka var piesaistīt auditoriju ar pastāvīgu atjaunināšanu, dodot lasītājam iespēju būt tiešā sasaistē un it kā piedalīties ziņu tapšanā.

Taču, būsim godīgi, tam ir vairāki lieli trūkumi. Pirmkārt, neviens cilvēks nevar pastāvīgi būt interneta tiešsaistē, viņam iestājas informatīva intoksikācija, viņš pārstāj nošķirt svarīgo. Otrkārt, jāteic, cilvēki lielākoties aizņemti ar savu dzīvi – strādā, studē, dzemdē bērnus, draudzējas, kopā pusdieno. Un, manuprāt, nav īsti labi uzsēdināt viņus uz pastāvīgas informācijas adatas, liekot saņemt informāciju, nevis ļaujot ar to dalīties ar draugiem. Domāju, ka neviena cilvēka smadzenes nespēj sagremot visu informāciju, kas parādās, piemēram, manuprāt, ļoti labajā RBK portālā – tur ir vairāki tūkstoši ziņu par tematu. Taču mana pieredze saka priekšā, ka nav tāda lietotāja, kurš vienubrīd iedomātos – palasīšu tagad biznesa jaunumus! Cilvēki neinteresējas konkrēti par biznesa ziņām, ja nu vienīgi par valūtas kursu, un arī tikai tad, ja ir dzirdējuši, ka tas krītas. Viņiem vajag saprotamu bildi, lai zinātu, kas vispār notiek. Lai vakarā nav sajūtas, ka šī diena ir palaista garām, lai zini un saproti, kas notiek.

Un mēs pamēģinājām uztaisīt tādu kombinētu produktu. No vienas puses – informācijas minimums, kas saprotami salikts pa plauktiņiem, svarīgas tēmas, bez kurām šīs dienas aina nebūtu pilnīga. No otras puses – skaidrojošā žurnālistika. No trešās – lieli, labi teksti – reportāžas, pētnieciskā žurnālistika, intervijas -, kurus publicē ļoti daudzi izdevumi, taču kuri pazūd, jo nav vienota laukuma, bet neviens cilvēks neiet divdesmit astoņās interneta vietnēs pēc kārtas, labākajā gadījumā apskatīs Facebook lentu. Un papildus – mūsu pašu lieli materiāli, pētījumi, kuri aizklāj baltos laukumus, tēmas, par kurām Krievijas žurnālisti neraksta.

Kāpēc tāds nosaukums – Medūza? Ko jūs cerat pārakmeņot?

Tas notika nejauši. Kad sēdējām un domājām, kas tas būs, viens no maniem kolēģiem bilda, ka mūs, protams, mēģinās bloķēt. Es teicu – spoguļi ir labi, taču mums jāuztaisa tāda drošības sistēma, lai bloķēšanas gadījumā lasītājam nebūtu mūsu vietne jāmeklē, lai tā uzreiz parādās bloķētās vietā. Viņš teica – kā Hidras galvas? Es – nē, tā ir slikta asociācija, es gribētu, lai viņi sagaida, kas viss aizvērsies, bet nekas neaizveras. Lai ir Medūza.

Bet ir arī stāsta otra puse. Es tiešām uzskatu, ka nosaukumam nav jābūt ar saturisku slodzi. Nu, piemēram, Apple nozīmē vienkārši „ābols”, bet, to dzirdot, pirmā asociācija rodas cita. Tam jābūt starptautiski zināmam vārdam, kas viegli uztverams, un viss. Lenta nozīmēja it kā arī ziņu lentu, taču tā vismazāk līdzinājās lentai, it īpaši pēc tam, kad uztaisījām vietnei jaunu dizainu. Taču tas ir vārds, ko viegli uztvert un atcerēties. Medūzu viegli atcerēties, vārds rada jautājumus, un ar to pietiek, zīmols paliek atmiņā.

Līdzko atvērušies, jūs jau gatavojaties tam, ka jūs aizvērs?

Ne gluži gatavojamies, taču saprotam, ka tāda iespēja vienmēr ir. Un mūsu darbības pirmajās dienās tas apstiprinājās. Otrajā dienā mūs pilnīgi bloķēja Kazahstānā. Par Iļjas Azara reportāžu par situāciju Kazahstāns austrumos, Krievijas pierobežā. Kazahstānas varas iestādes mūs tūlīt par bloķēja.

Jūs vienmēr uzsverat, ka nebūsiet opozīcijas medijs. Taču jūsu bijušais kolēģis Antons Lisenkovs intervijā mums teica, ka jau kvalitatīva žurnālistika vien Krievijā ir opozīcijas žurnālistika.

Es runāju par to, ka nebūsim opozicionāri klasiskā izpratnē. Mums nav uzdevuma cīnīties ar režīmu. Es neesmu politisks darbinieks. Mans uzdevums ir sniegt lasītājiem patiesu, vēlams, nesagrozītu informāciju. Tā kā tas vairākumam manu kolēģu pašlaik neizdodas, tad droši vien tas izskatīsies pēc opozīcijas. Taču pēc būtības tā nav opozīcija. Ja iemeslu ziņām mums dos „vienotā”, „taisnīgā” vai jebkura cita Krievija vai, ja, piemēram, Žirinovskis piepeši uzdāvinās bērnunamam miljonu, mēs, protams, par to uzrakstīsim.

Žirinovskis – miljonu?

Tas, protams, ir no fantastikas žanra. Taču Žirinovskis ir viens no bagātākajiem cilvēkiem, tikai veikli to maskē. Bet runa ir nevis par opozicionārismu, bet gan par to, ka veselais saprāts un līdzsvarota attieksme pret informāciju ir kļuvusi nevēlama. Taču tas nepadara mūs par opozicionāriem pēc būtības.

Jūsu atlaišanu aprīlī mēdz dēvēt par pagrieziena punktu varas un mediju attiecībās. Vēl ir dzirdēts, ka pagrieziena punkts bijis 2011.gadā pēc demonstrācijām Bolotnajas laukumā Maskavā. Lisenkovs man teica, ka, viņaprāt, pavērsiens noticis 1995.gadā, kad pēc prezidenta vēlēšanām mediji izvēlējās uzskatīt, ka tajās uzvarējis Jeļcins. Kad un kas īsti notika, un kurš ir vainīgs?

Tie patiesībā ir divi procesi. Tas ir kā laulības šķiršanā – nekad nav tā, ka vainīgs tikai viens. Ja runājam par to, kad sākās stingras vajāšanas – jā, 2011.gadā, kad notika Bolotnajas protesti, Domes vēlēšanas un prezidenta Putina ievēlēšana uz otru termiņu. Nevaru teikt, ka pirms tam mediji bija ideālā situācijā, taču vismaz bija zināmi spēles noteikumi, un tie, starp citu, bija pilnīgi profesionāli. Ja rakstā bija divu pušu viedokļi, tad neviens nevarēja tev izvirzīt nekādas pretenzijas, pat Kremlis.

Līdz 2011.gada beigām, 2012.gada sākumam viss bija vairāk vai mazāk pēc noteikumiem. Bet pēc Putina ievēlēšanas un inaugurācijas, un pēc Bolotnajas laukuma medijiem sāka braukt virsū ar ceļu rulli. Tas bija tanku uzbrukums. Un ne jau mana atlaišana bija zīmīgākais notikums – tā bija kā pēdējais akords pirms priekškara krišanas -, bet gan RIA Novosti izformēšana un galvenās redaktores Svetlanas Miroņukas atlaišana [2013.gada decembrī]. Tas bija nozarei pilnīgi noteikti nozīmīgākais notikums.

Nezinu, vai tas ir interesanti… Krievijā bija tāda liela informācijas aģentūru ainava – bija aģentūra Interfax, kas bija visai vāji pārstāvēta internetā, bija aģentūra Itar – Tass, ļoti padomiska, atpalikusi, taču arvien gana jaudīga, ar finansējumu no federālā budžeta, un bija RIA Novosti, kuru Miroņuka desmit gadu laikā bija no tādas pašas padomju aģentūras pārvērtusi par ļoti jaudīgu mediju ieroci. Un, manuprāt, nevajadzēja nekādu Russia Today, jo RIA Novosti pārstāvēja to jauno Krieviju, ar kuru var ielaisties darīšanās. Tur bija mūsdienīgi žanri un formāti, viņi veidoja tiešraides gan no Bolotnajas laukuma, gan no mītiņiem Putina atbalstam Poklonnaja Gora. Viņiem vieniem no pirmajiem bija video slejas, milzīga mediju laboratorija, valstī vislabākā infografika, un viņi rīkoja ikgadējo forumu, uz kuru brauca The New Yourk Times, The Guardian galvenie redaktori, pasaules lielāko infografikas studiju pārstāvji. Tas bija lielisks laukums lietu apspriešanai, un tā tieši bija Krievijas mediju tirgus fasāde, ko parādīt pasaulei. Jā, protams, tā bija valsts kompānija, taču savu uzdevumu pildīja absolūti profesionāli – strādāja sabiedrības, nevis valsts labā.

Un 2013.gada novembrī šo sekmīgo aģentūru vienā dienā izformēja un atdeva Kremļa propagandistiem, konkrēti Dmitrijam Kiseļovam, tieši pirms olimpiādes. Lūk, tas bija zīmes notikums. Līdz ar to visas Krievijas notikumu atspoguļošanas funkcijas pārgāja pie ITAR – TASS, kam tagad faktiski ir monopols šajā tirgū, bet šo aģentūru vada pīāra ģēnijs Sergejs Mihailovs, kuram pieder milzīgs sabiedrisko attiecību kantoris, kam ļoti tuvas attiecības ar Kremli.

Rīgas mērs Nils Ušakovs savulaik bija ITAR – TASS Latvijas nodaļas vadītājs…

Mēs nupat bijām pie viņa ciemos.

Viņš skaitījās žurnālists, bet vai tā ir tāda speciāla žurnālistika?

Nē, ITAR – TASS visu laiku bija bijusi tikai ziņu lenta un nekas vairāk. 2004. – 2005.gadā politikas tur bija ļoti maz.

Jūs teicāt – priekškars ir kritis. Kas tagad ir?

Nu, tagad risinās ļoti interesanti notikumi – visnosvērtāko, neatkarīgāko arbitru lomu uzņēmušies biznesa laikraksti – Vedomosti un RBK jeb RosBiznesKonsalting. Viņiem ir stabila, diezgan liela auditorija, finansiālās neatkarības spilvens – jo reklāmas pārdošana biznesa izdevumiem vienmēr bijusi veiksmīga. Turklāt Vedomosti ir īpašs stāvoklis tirgū, jo šo avīzi izveidojuši The Wall Street Journal, Financial Times un Sanoma media, un Kremlim nav uz to nekādas ietekmes. RBK, protams, ir Prohorovs, bet tomēr. Tas ir tas, kas vēl palicis.

Un, lai cik dīvaini, daļa šo neatkarīgo arbitru funkciju pārgājusi pie dzīves stila izdevumiem. Tiesa, šī tendence sākās jau pasen – kad populārākais žurnāls Krievijā bija Esquire, ko tolaik vadīja Filips Bahtins. Viņi sāka šo tendenci – glancētā žurnālā runāt par nopietnām lietām. Tagad dzīves stila interneta izdevumi iet tajā pašā virzienā. Piemēram, Maskavas izdevums The Village, kurā bija viss par modi, jauniem veloceliņiem, restorāniem – viņiem tagad ziņu dienests ir stiprāks nekā daudziem „nopietniem” izdevumiem.

Atceroties, cik vienkārši un ātri jūs atlaida Lenta.ru īpašnieks Mamuts, vai nav iespējams, ka arī jaunā projekta akcionāri, kurus nevēlaties nosaukt, varētu izdarīt līdzīgi?

Par laimi, šoreiz man bija iespēja slēgt akcionāru vienošanos, kuras nosacījumi paredz, ka Meduza kontrole vienmēr būs man un redakcijas kolektīvam. Manuprāt, tā ir vienīgā garantija, kas ir iespējama.

Komentārā Lisenkova portālam jūs runājāt par Krievijas vai vismaz Krievijas mediju „ceļu uz bezdibeni”…

Tā tieši ir otrā puse, runājot par to, ka priekškars kritis. Runājām par Kremļa reakciju uz situāciju pēc vēlēšanām, mēģinot iznīcināt presi. Bet arī prese pati nesēdēja ar klēpī saliktām rokām, žurnālisti nevienu gadu vien dejoja ar Kremli.

Man bija interesanta pieredze – domāju, ka par to ir korekti stāstīt. Mani uzaicināja uz Maskavas mēra ievēlēšanas, manuprāt, divu gadu jubilejai veltītām pusdienām ar galvenajiem redaktoriem. Un tur es biju pilnīga pelnrušķīte, jo, izrādījās, ka mediju galvenie redaktori, kurus visus labi pazīstu, tur nav pirmoreiz.

Bija tur savējie?

Jā. Es aizgāju, tīras ziņkāres vadīta. Baroja ļoti labi. Jautājumus tolaik varēja uzdot jebkādus, taču ne publicēšanai, jo tās tomēr pusdienas. Bet es sapratu, ka cilvēkiem ir senas un ciešas saites.

Man arvien šķiet, ka tieši tas ir tas ļaunais loks. Kamēr kāds cilvēks ir ziņās, man ar viņu ir attiecības kā žurnālistam ar savu informācijas avotu. Taču, kad šīs attiecības top par gandrīz draudzīgām – pirmizrādes, restorāni, kopīgas pusdienas – viss, žurnālists uzreiz zaudē objektivitāti, un, pat ja nezaudē, viņam var pateikt – mēs taču esam draugi, neraksti par mani. Mēs nevienam neesam draugi. Cilvēkiem, kuri izvēlas šo profesiju, jāsaprot, ka mēs nevienam neesam draugi.

Atgādiniet, par ko jums bija diskusija ar radio Eho Moskvi vadītāju Alekseju Venediktovu. Par kādiem kompromisiem, un kādus jūs uzskatāt par nepieļaujamiem?

Diemžēl visa mūsu diskusija reducējās līdz vienam vienīgam punktam, kā to mīl darīt Aleksejs Aleksejevičs, būdams lielisks orators ar milzīgu publiskas mutiskas saziņas pieredzi. Pie tā, vai drīkst dot tribīni cilvēkiem ar ekstrēmiem vai cilvēknīdēju uzskatiem. Viņš, manuprāt, viegli nomainīja jēdzienus. Es uzstāju, ka medijiem ir pienākums dot vārdu visiem, taču, ja tas tiek darīts redakcijas politikas rāmjos. Ja man ir redakcijas politika, ka es ziņoju par jaunākajiem notikumiem, bet šajos notikumos piedalās vai nu Labējais sektors, vai nu Vienotā Krievija, vai nu, nezinu, neofašisti, piemēram, vai tieši otrādi – kādi jaunie kreisie vai jaunie liberāļi -, man ir pienākums dot viņiem vārdu.

Taču nevajag jaukt tiesības izteikties ar tribīnes piešķiršanu, lai pilnīgi brīvi runātu jebko. Un manuprāt, kā teicu Aleksejam Aleksejevičam, tieši Eho Moskvi pēdējā laikā par tādu tribīni kļuvusi. Ja viņa laukumā vienlaikus atrastos Ņemcovs, Navaļnijs, Albatsa un Prohanovs, Ļimonovs, Holmogorovs, proti, pretēji spārni, arī tad es teiktu, ka tas nav pareizi. Jo vienkārši dot ētera laiku cilvēkiem ar vairāk nekā apšaubāmiem uzskatiem un ļaut viņiem vēstīt šai auditorijai – ārpus žurnālistiska konteksta, bez tēmas – tas, manuprāt, nav pareizi.

Par to pēc būtības bija mūsu diskusija: kas ir mediji – Haidparka laukums, kurā var iznākt jebkurš un runāt jebkādas, vismurgainākās, cilvēknīdēju vai impēriskas, vai jebkādas idejas? Vai tomēr mediji ir nozare kā citas, kurās ir savi stingri noteikumi, un Prohanovu mēs aicinām tikai tad, kad ir iemesls, ko viņš sniedzis, piemēram, izdevis jaunu grāmatu, un mēs no visām pusēm apspriežam, par ko ir šī grāmata, dodot vārdu gan autoram, gan viņa oponentam. Manuprāt, tieši tādā līdzsvarā ir patiesība, nevis – atbrīvo laukumu, kurā var nākt jebkurš un izkliegt jebkādas riebeklības. Jā, arī tā ir vārda brīvība, tikai tas vairs nav masu informācijas līdzeklis.

Kāds ir Venediktova noslēpums, ka viņa radio vēl nav slēgts, ja no citiem, kā reiz teicāt, laukums notīrīts, vietā asfalts?

Tas tad arī ir noslēpums – Navaļnija blogu tagad nedrīkst publicēt, un Eho Moskvi to vairs nepublicē. Prohanova blogu drīkst, un tas arvien arī ir. Aleksejs Aleksejevičs ir elastīgs cilvēks. Turklāt uz senu draudzīgu attiecību rēķina vēl ir saglabājis kādu telpu manevriem.

Un tomēr viņš pats vairs nav direktoru padomē. Vai Eho Moskvi arī slēgs?

Nedod Dievs! Viņu stingri ierobežojuši. Taču viņa nozīmi Krievijas medijos grūti novērtēt par augstu. Lai kā es viņam nepiekristu, lai kā nelamātu viņu ražotos formātus, lai kā man nepatiktu milzīgais kļūdu skaits viņu ziņās vai publicētajos materiālos, tas ir liels, nopietns medijs, un lai tas būtu. Nezinu, cik ilgi vēl viņam izdosies šī deja, nezinu.

Jūs sakāt, ka tas ir ceļš uz bezdibeni, taču kādi 80 procenti Krievijas iedzīvotāju, kā rāda Putina reitings, to atbalsta. Kāpēc?

Par to varētu runāt ilgi. Es labāk teikšu īsi. Ko kliedz televīzijā, lai arī kuru programmu ieslēgtu? Kas nav ar mums, tas ir mūsu ienaidnieks. Ir zināma bažīgu gaidu atmosfēra. Neteikšu, ka baiļu, taču kaut kā nelāga gaidu atmosfēra valstī ir.

Un tad, teiksim, pienāk jums klāt viens un prasa – vai jūs atbalstāt to cilvēku? Bet „tas cilvēks” stāv viņam aiz muguras ar lauzni rokās. Ko jūs atbildēsiet? Protams, ka atbalstu. Un steidzīgi dosieties savās darīšanās. Vienkāršāk ir pateikt „jā”, nekā radīt pat tikai hipotētisku nepatikšanu iespēju.

Socioloģiskas aptaujas notiek dažādi un dažādās pilsētās. Bet arvien ir dzīvs padomju ieradums pateikt, kā vajag. Pacelt roku un tad doties savās darīšanās, dzīvot savu dzīvi – jo no mums nekas nav atkarīgs. Tā ir iemācīta bezpalīdzība – ja prasa, vai pareizs ceļš, saki – jā, pareizs.

Es labi apzinos, ka Putinam ļoti augsts reitings, taču domāju, ka tas ir tāds pats kā pirms diviem un trim gadiem – virs piecdesmit procentiem. Viss pārējais ir tas slānis, kas vai nu atmet ar roku, vai mazliet baidās. Pat ja cilvēki to neverbalizē, tas ir gaisā, un visiem viss ir saprotams. Redz, Vedomosti žurnālistei metro iesita par to, ka viņai bija krekliņš ar amerikāņu karogu. Tas ir gaisā, tas nekur nepazūd. Tāpēc man šķiet, ka tie vairāk nekā 20 procenti, par kuriem pieaudzis Putina reitings, ir iemācīta bezpalīdzība – padomju cilvēki atcerējās, kā jāuzvedas, lai būtu nepamanāmi, – un sajūta, ka nav vērts pašam sev gādāt nepatikšanas.

Un ir vēl viens svarīgs faktors. Putins ir pie varas kopš 1999.gada beigām. Valstī ir uzaugusi paaudze, kura nezina, ka mēdz notikt likumīga varas maiņa. Izaugusi paaudze, kura piecpadsmit gadus dzīvo ar vienu un to pašu cilvēku, un no katra televizora skan viens un tas pats. Ja agrāk tas bija – kurš tad, ja ne Putins? -, tad tagad jau esam aizrunājušies tiktāl, ka Putins ir Krievija, un Krievija – tas ir Putins. Cilvēki, kuriem tagad divdesmit, trīsdesmit gadu, neko citu arī neatceras. Bet tie, kuriem piecpadsmit – kad piedzima, bija Putins, un tagad joprojām ir Putins. Nav radīts varas likumīgas nomaiņas precedents, viņi vienkārši nesaprot, kā var būt citādi.

Jūs reiz teicāt, ka tas beigšoties ar sprādzienu. Ar kādu sprādzienu, ja cilvēki, kā sakāt, ir pieraduši?

Ziniet, cilvēki ir pieraduši arī pie cita – ka kredīti ir pieejami, veikali ir pilni. Tādā ziņā, nevar noliegt, ir bijusi putiniska stabilitāte, divpadsmit gadi mierīgas, pārtikušas dzīves Krievijā. Krievijā tas negadās bieži, un tiem cilvēkiem, kuru mūža laikā tā notika, ir ļoti paveicies. Un bez politiskām vajāšanām tomēr, ja neskaita Hodorkovski, kas tomēr ir, nu, oligarhs. Cilvēki ir pieraduši arī pie šīs stabilitātes. Tagad ir, ziniet, kā smiltiņas pamazām berot – svaru kauss lēnām nosliecas. Nevis ES sankcijas, bet gan Putina aizliegums importam no ES, naftas cenu kritums, inflācija, cenu kāpums, rubļa kursa kritums – kādā brīdī var, protams, rasties situācija, kad cilvēki pateiks – cik tad var?

Es diezgan bieži saku, ka nekad nebiju iedomājusies, ka slavēšu Padomju Savienību. Jo es to no sirds ienīstu, visu savu dzīvi no sirds ienīstu padomju varu. Taču – atceraties, uz ko aicināja komunisti un Padomju Savienība? Viņiem bija uz nākotni vērsta ideja. Lai šodien mums ir slikti, viņi teica, lai mēs šodien mirstam badā, taču mūsu bērni dzīvos komunismā! Kurš gan nebūs ar mieru paciest bērnu labad? Mēs taču esam par labāku nākotni! Šī vēršanās uz nākotni daudziem deva iespēju iekšēji attaisnoties, ka, jā, dzīvojam ļoti slikti, bet mēs taču esam par labo, par gaišo.

Un ko dara pašreizējā vara? Tā vēršas atpakaļ – paskatīsimies, kā bija Padomju Savienībā. Kā var pagriezt laiku atpakaļ? Visas pēdējā laikā veiksmīgās filmas ir vērstas uz pagātni. Bet vai ir vismaz kaut kādas domas par nākotni?

Nu, kā – vēl viens karš.

Nu, ja nu vienīgi tas. Bet nevar ar to karu saukt uz nākošo. Tā nemēdz būt. Tāds iespaids, ka viņiem nav nekāda plāna pat divām tuvākajām dienām. Nav nekādas idejas, un viņi visu laiku mēģina pagriezt valsti atpakaļ. Visiem, protams, ir patīkami domāt, ka Krievija ir diža valsts. Katram ir patīkami domāt, ka viņš ir dižs. Taču, kā teica Volts Disnejs – mēs esam tikai tik labi, cik laba ir mūsu nākamā diena.

Nils Ušakovs pirms vēlēšanām pateica, ka Putins ir vislabākais, kas var būt Latvijai. Kā jums šķiet?

Nu, piekrītiet – tas bija izrauts no konteksta. Tā bija telekanāla Doždj kļūda, ka, dzenoties pēc klikšķiem, diezgan smagi iegāza jūsu mēru.

Es zinu kontekstu – viņš bija teicis, ka Putina vietā var nākt kāds daudz sliktāks. Kas var nākt vietā?

[Rosņeftj vadītājs] Igors Ivanovičs Sečins.

Kāpēc Sečins būtu sliktāks?

Nu, Putina kungu vismaz nevar nosaukt par aprobežotu cilvēku. Viņš nebūt nav muļķis un ļoti ātri mācās. Sečina kungs saņēma savās rokās Krievijas visbagātākās kompānijas vadību, un šī kompānija tagad prasa divarpus miljardus no nacionālās labklājības fonda.

Es nevaru runāt Ušakova kunga vietā. Baidos, ka viņš uztvēra un retranslēja to, kas virmo kuluāros. Ka, nudien, brīdī, kad situācija Ukrainā ir uzkārusies un mazs, uzvarošs kariņš nav sanācis, daudziem radušās bažas, ka, ja nebūs Putina, nāks, nosacīti sakot, Pinočets.

Vai nav bažas, ka tādā situācijā var būt vēl viens kariņš?

Es tādos gadījumos saku, ka karš ir ļoti dārgs prieks. Krievijai tam pašlaik nav naudas.

Ko citu Putins var darīt, lai noturētos pie varas?

Kāpēc? Viņš sēž, viņam nav jānoturas. Pašlaik viņš valda.

Bet jūs pieminējāt bažas kuluāros. Vai Putins var vienkārši aiziet, neriskējot piedzīvot Kadafi likteni?

Nezinu, kurā brīdī notika šī pārdzimšana. Paskatoties atpakaļ – pēc Brežņeva nākšanas pie varas Hruščovs bija pirmais padomju vadonis, kuru atstādināja no varas, taču atstāja dzīvu un ļāva saglabāt pašcieņu. Tieši tāpat Putins izpildīja savus pienākumus attiecībā pret Jeļcinu. Tādā ziņā es nesaprotu brīdi, kad notika pavērsiens. Kad bija smagā situācija ar karu Čečenijā, bija skaidrs, ka ne jau viņš tur bija leļļvedis, viņam tolaik bija pārāk mazs svars, lai vadītu lelles un izplānotu visu to operāciju. Bet kā līdz 2014.gadam no tā izauga cilvēks, kas nosūtīja „pieklājīgus cilvēkus” uz citas valsts teritoriju, es, godīgi sakot, nezinu. Tā ir kaut kāda personiska drāma vai traģēdija. Ka vienā brīdī viņš pārstāja ticēt, ka to var risināt citādi.

Nupat savā Valdaja sprediķī viņš pateica, ka ASV ienaidnieks un vispār visa pasaule arī. Latvijā pret to izturamies īpaši uzmanīgi, jo mūs regulāri lamā par fašistiem un krievvalodīgo apspiedējiem – tieši tā, kā lamāja ukraiņus pirms Krimas aneksijas. Vai viņš mēģinās kaut ko līdzīgu darīt šeit?

Nekad. Ir ļoti daudz iemeslu, kāpēc nedarīs. Pirmkārt, stratēģiski tas viņam neko nedos.

Vai tad tā nebūtu diža uzvara pār NATO?

Otrkārt, tieši tāpēc, ka šī valsts ir NATO. Domāju, ka nevajag tomēr salīdzināt Putinu ar Kadafi. Viņš nav traks. Viņš ir diezgan pragmatisks un skarbs politiķis. Stāstu par Krimas pievienošanu tā vai citādi atbalstīja diezgan daudzi. Stāstu par to, ka var nesodīti ieiet Eiropas Savienības teritorijā, viņam nepiedotu nekad.

Nu un, ka nepiedotu? Nu, lai nepiedod!

Līdzko jūs sakāt, „lai nepiedod”, jūs pazemināt viņu līdz vājprātīga diktatora līmenim. Viņam ir, ko pieaudzēt klāt. Tagad ir Krima, bet ir vēl Piedņestra. Ir Baltkrievija. Atcerēsimies Okama principu – kādēļ jārada sarežģījumi, ja ir vienkārši risinājumi? Varbūt kādu aizvainošu, tomēr pateikšu, ka, manuprāt, viņa ieskatā rezultāts nav pūliņu vērts.

Tātad jums nebūs no Rīgas jādodas tālāk uz Berlīni?

Es ceru. Ja nu vienīgi vietējiem, kā lai to pasaka, Putina kolēģiem nekļūšu par skabargu.

Var iedomāties, ka jūs varētu kļūt par skabargu Putina šejienes kolēģiem. Taču mulsinošs šķita jūsu teiktais, ka jūsu projekts varētu pārcelties uz Berlīni, ja kļūtu par apgrūtinājumu Latvijai. Pēc kādām pazīmēm vērtēsiet, esat vai neesat vēlama Latvijā?

Domāju, ka man to pateiks.

Kurš, ja mums tomēr ir preses brīvība, kas valstij ir jāsargā?

Un tomēr dažas bažas man jau izteica.

Valsts varas pārstāvji?

Es dēvētu viņus par to struktūru pārstāvjiem, kuras atbild par valsts drošību. Tiesa, es to uzņēmu ar humoru.

Un kādas bija šo pārstāvju bažas?

Man diemžēl neizdevās izskaitļot iemeslus, laikam esmu slikta intervētāja. Tas bija laikos, kad investors bija Hodorkovska kungs, un varbūt viņš tad arī bija tas iemesls.

Vai varat pateikt, par ko jums galu galā neizdevās vienoties ar Hodorkovski?

Jā, varu. Tas ir stāsts, kuru diemžēl ļoti slikti saprot cilvēki, kuriem tikai mazliet piederējuši vai nemaz nav piederējuši mediji. Lieli mediju investori, kuri medijos ir sen, saprot, ka šis bizness tiek taisīts pēc mazliet citiem noteikumiem. Mazliet citiem. Nu, piemēram, man šķiet, ka gan operatīvā vadība, gan stratēģiskā plānošana jāīsteno tiem, kuri to taisa, kuri dzīvo mediju iekšienē. Neviens labāk par mani nezina mediju projektu attīstības tendences. Neviens labāk nezina manu auditoriju. Un stratēģiskus lēmumus es vēlos pieņemt pati, protams, solidāri.

Es atceros dažus gadījumus, kad Krievijas mediju ainavā ienāca ļoti lieli, ļoti slaveni dažādu finanšu kompāniju konsultanti un izpostīja mediju projektus, jo vienkārši nesaprata, ka mediji – tas ir arī mazliet brīnums. Ka jāuztver arī tas, kas virmo gaisā un ko nevar aprēķināt. Tas ir tāpat kā radošu darbu rēķināt darba stundās. Lūk, mēs tagad ar jums sarunājamies… Intelektuālam darbam nav laika ierobežojumu. Jūs aizmiegat strādājot, mostaties strādājot, dzerot kafiju, strādājat, sēžat sarunās – strādājat. Un, kad strādājat – arī strādājat. Kā to aprēķināt? Novešana līdz vienotam kopsaucējam to ļoti vulgarizē.

Kādu vienotu kopsaucēju gribēja Hodorkovskis?

Ne gluži Hodorkovska, bet investoru solidārā ieskatā – redakcijas lomai būtu jāaprobežojas ar operatīvu vadību, bet stratēģiski lēmumi būtu jāpieņem nevis redakcijai, bet gan kādai sabiedriskajai padomei. Jāteic, ka es neticu sabiedriskām padomēm. Tas nebija par iejaukšanos redakcijas politikā, finanšu lietās. Tas bija par tādiem stratēģiskiem jautājumiem kā – vai mums jāpaliek par interneta vietni vai jāiet uz mobilo platformu, attīstīt mediju internetā vai neattīstīt. Kā sapratu, šādus stratēģiskus lēmumus pieņemtu cilvēki, kuri sēdētu sabiedriskajā padomē. Tā nebija Hodorkovska vēlme – viņš vispār negribēja tajā piedalīties. Tāpēc viņam vajadzēja sabiedrisko padomi, kura it kā manā vietā lemtu, kurā virzienā iet.

Jūs pati esat beigusi medicīnas institūtu un ļoti neglaimojoši esat iztiekusies par žurfakoviešiem – tiem, kuri studējuši žurnālistiku. Ka tie esot lūzeri

Nē, runa pat nav par to, ka viņi ir lūzeri. Varbūt pašlaik situācija ir mainījusies, kaut gan es tam neticu, bet žurnālistikas fakultāte cenšas aptvert neaptveramo, nevar pati tikt skaidrībā, kas tā ir un ko grib iemācīt.

Es uzskatu, ka žurnālistika ir arods. Tā nav augstā māksla. Ja tev piemīt kādas sākotnējās iemaņas, no tevis var uztaisīt piedienīgu žurnālistu. Tas ir daudzpakāpju arods, jo žurnālistam ir ļoti plašs darba iespēju spektrs, pat ja viņš ne ļoti labi raksta. Piemēram, ja tu ģeniāli savāc faktūru. Vai esi komunikācijas ģēnijs. Vai spēj strādāt ar lielu datu un dokumentu apjomu. Tas viss noderēs, ja ir labs redaktors.

Taču redaktoru institūts Krievijas presē arī ir praktiski miris. Varbūt tas nav intervijai… Kauns lielīties, taču ļoti daudzi cilvēki, kuri pēdējos pāris gados strādāja ar Lenta.ru, mums teica, ka viņi nebija iedomājušies, ka vēl ir tāds redaktūras līmenis – kad ar redaktoru apspriež ne tikai tēmas un plānu, bet arī struktūru, stilu. Kad cilvēki ļoti rūpīgi pārdomā virsrakstus, lai nesabojātu ieceri. Tas ir tas, ko mēs dēvējām par „garo naudu”, proti, mēs it kā to visu sviedām ar plašu žestu prom apkārtējā telpā, bet tas pie mums atgriezās. Šāds prasīgums Krievijas medijos diemžēl ir gandrīz pazudis. Vietumis vēl ir ļoti stingras dogmas, kā, piemēram Vedomosti, kur tās laikraksta tapšanas laikā ieviesa Leonīds Veršickis un Dērks Sauers, un žurnālisti atbilstoši tām arī turpina rakstīt. Taču tas ir, kā lai saka – ļoti šaurs žurnālistu darba spektrs.

Bet, kas attiecas uz žurnālistikas fakultātēm, tad tās nevar saprast, kas tās ir – grib vienlaikus mācīt gan klasisko literatūru, gan retoriku, bet neviens no ceturtā, piektā kursa studentiem nespēj uzrakstīt reportāžu. Viņi nezina, kā tas jādara. Nezina informācijas vākšanas, glabāšanas un atjaunošanas principus. Viņi izrādījušies esam pa vidu – tā nav ne humanitārā izglītība klasiskā izpratnē, ne arodskola, arī klasiskā izpratnē. Gribētos, lai viņi tomēr to sev noskaidrotu un, vadoties no tā, mācītu bērnus.

Es reiz lasīju mazu fakultatīvu kursu žurnālistikas fakultātē NVS valstu studentiem, no kuriem visjēdzīgākais izrādījās, lai cik tas būtu dīvaini, viens latvietis. Visaktīvākie bija citi, viņš bija visklusākais, taču izrādījās visjēdzīgākais.

Kas tas bija?

Es diemžēl neatceros, kā viņu sauca, tas bija pirms diviem gadiem. Pēc tam ar viņu vēl esam tikušies.

Taču viņiem visiem ir pārspīlēti augstas ambīcijas. Diemžēl žurnālistika pašlaik kļuvusi par kaut ko līdzīgu ierēdņa karjerai. Ja agrāk visi gāja mācīties par ierēdņiem un juristiem, tad tagad par tādu sociālo liftu kļuvusi žurnālistika – tas, ko viņi uzskata par žurnālistiku. Patiesībā tā ir propaganda. Un tagad turp skrien bērni, kuriem nav nekādas sajēgas par profesijas prasībām, bet kuri uzskata to par iespēju pacelties.

No turienes arī visas tās jaunās dīvas Rossija telekanālā, kuras uzbrūk Leonīdam Parfjonovam ar rupjiem, histēriskiem jautājumiem, nesaprazdamas, ar ko runā. No turienes arī visas bezcerīgās intervijas, kurās žurnālists pat nesaprot intervējamā personības mērogu. Nu, es esmu veca tantiņa, bet man tūlīt būs jātiekas ar Andreju Makareviču, un esmu uztraukusies. Jo labi apzinos, ko šis cilvēks ir izdarījis Krievijas mūzikas un jaunatnes labā divarpus paaudžu laikā. Kad man vasarā iznāca Atvērtajā bibliotēkā iepazīties ar Sokurovu un paspiest viņam roku, man šķita, ka noģībšu. Bet šī jaunā paaudze, kurai tas ir sociālais lifts, to pašu Sokurovu uzskata par tikai pakāpienu karjerā – uzkāpt un skriet tālāk. Tas mani tracina visvairāk.

Tiesa, daudziem, kuri iet studēt žurnālistiku, tomēr ir kaut kādi sapņi. Taču tie diezgan drīz zūd. Pie manis uz Lentu nāca meklēt darbu jauni cilvēki no valsts medijiem, un visbriesmīgākais jautājums, ko viņi uzdeva, bija – kā, vai to var tā uzreiz arī publicēt? Un skumjākais – neviens no žurnālistikas fakultātes beidzējiem ne reizi nevarēja atbildēt uz jautājumu par likumu par plašsaziņas līdzekļiem. Tas ir galvenais likums žurnālistiem un, starp citu, joprojām visdzīvākais no Krievijas likumiem. Tas ir uzrakstīts labā valodā, ļoti saprotams, īss un dod žurnālistiem daudz tiesību. Taču pat daudzi žurnālisti nezina, ka likums, piemēram, ne tikai ļauj viņiem atrasties konfliktu vietās un „karstajos punktos”, bet arī tiešā veidā aizliedz traucēt tiem darīt savu darbu šādos punktos.

Vai Krievijā lietas arvien notiek atbilstoši likumiem, nevis „pēc saprašanas”?

Dieva dēļ, lai ir „pēc saprašanas”, taču es tik un tā nesaprotu šo selektīvā krietnuma principu. Šo principu nodemonstrēja Putina kungs savā Valdaja runā. Bet, ja pret tevi slikti izturējās un tevi apzaga, tas taču nenozīmē, ka tev ir jāiet zagt! Tāpat – ja cilvēki rīkojas ne pēc likuma, tas neatbrīvo tevi, ja esi godīgs cilvēks, no atbildības rīkoties atbilstoši likuma prasībām. Diemžēl sabiedrības morāle iet tajā virzienā – ja viņi ar mums tā, tad arī mēs ar viņiem tā!

Latvijā arī kaut ko no tā var just – sliktiem politiķiem labais tonis ir teikt, ka, nu, labi, esmu slikts un varbūt kaut ko esmu pat nozadzis, bet arī visi citi ir tikpat slikti un arī zagļi.

Jā! Tas ir tas pats – bet kurš ir labāks? Es uzreiz atceros ainu no ļoti populārās Marka Zaharova padomju laiku filmas Parastais brīnums, kurā Andrejs Mironovs saka: upīte ir kretīne, mākoņi ir idioti, zirgi ir nodevēji, visa pasaule ir tāda – no kā lai kautrējas? Tā bija satīra, taču diemžēl cilvēki to uztver kā principu, un ar žurnālistiem ir tieši tāpat.

Jūs esat stāstījusi, ka esot bijis grūti atrast savam projektam vietējos krievvalodīgos žurnālistus. Kādas ar tiem bija problēmas?

Problēmas bija pavisam citas. Baidos aizvainot kolēģus, bet, saprotiet, esmu pārpārēm saskatījusies ļoti tumsonīgus cilvēkus, kuri mēģināja iekārtoties darbā, savas dzīves laikā esmu vadījusi vairākus simtus darba interviju. Tajās ir bijušas baismīgas lietas – Krievijas žurnālisti man stāstīja, ka NBP [Nacionālboļševiku partija] – un tas bija Ļimonova lietas laikā – esot Rūpniecības nacionālā banka. Ka planētas visbagātākā cilvēka vārds ir Maikrosofts. Ka Uzbekistānas prezidents esot Nazarbajevs. Taču tie bija vispār neizglītoti cilvēki.

Bet Latvijā man bija divi testi – viens par Krievijas sabiedriski politiskās darba kārtības zināšanām, jo vēstām tomēr krievvalodīgai auditorijai, par otrs – par krievu valodu un literatūru. Sadūros ar problēmu, ka cilvēki, kuriem vispār nav problēmu ar krievu valodu un literatūru, vispār nepārzina Krievijas politiskās un sabiedriskās norises vai pārzina tikai ļoti aptuveni. Sākot ar, piemēram, tādiem uzvārdiem kā Prohorovs, Potaņins un Usmanovs, kas Krievijā tomēr liela mēroga figūras, un beidzot ar Navaļniju un opozīcijas koordinācijas padomi vai vēl vairākām mums pilnīgi acīmredzamām lietām.

Nav dzirdējuši par Navaļniju?

Ir, bet nesaprot jēgu. Jautājumi bija konkrēti, piemēram, par krimināllietām, kuras viņam pašlaik inkriminē. Vai, piemēram, nezināja, kādā statusā Krima iekļauta Krievijas Federācijā, uz kāda pamata un kad. Es saprotu, kas tas neskar viņu ikdienas dzīvi, tāpēc šādas zināšanas diemžēl ir ļoti virspusējas.

Vai arī bija otrādi – bija latviešu žurnālisti, kuri spīdoši orientējās Krievijas dienaskārtībā, taču diemžēl viņiem pietrūka valodas. Bet mans, starp citu, mērs Ušakovs nupat vaicāja, vai negribam uztaisīt versiju latviešu valodā. Es iedomājos – varbūt tiešām? Jo Latvijas žurnālistu vidū ir ļoti daudz cilvēku, kuri zina un saprot, kas notiek Krievijā.

Kāpēc Ušakovs pret jums tik labvēlīgi izturas?

Es viņu redzēju otro reizi mūžā, pirms tam biju satikusi pirms pieciem gadiem. Toreiz arī domē, kur bija uzaicināti visi seši uz Rīgu tolaik pēc Venediktova ierosinājuma atbraukušie galvenie redaktori. Otrreiz nupat. Nu, kā – mēs parādījāmies, par mums runā televīzija, un izpelnījāmies audienci, veselu pusstundu, pat četrdesmit minūtes. Pastāstījām par saviem iespaidiem, vienojāmies par iespējamo interviju. Es to sapratu kā tādu pieklājības vizīti.

Kā šeit jūtaties – kā emigrācijā?

Mums tā ir savā ziņā kā pirātiem Tortuga, sala, kur bāzēties. Mazs pirātu kuģītis, kuram Tortugā atradās vieta. Bet tas tā, humoram. Kad šurp atbraucām un es paskatījos uz komandu, kad visi bija sapulcējušies, iedomājos – ak, Dievs, tas taču nav nekāds pirātu kuģis, tie ir kaut kādi nelaimīgi pārvietotie ar pauniņām! Visi izskatījās tādi apjukuši. Un mūsu izdevējs Iļja Krasiļščiks pateica brīnišķīgu frāzi – mēs neesam emigranti, mēs esam ekspati, esam ar ilgtermiņa kontraktu atbraukuši pastrādāt citā valstī. Tāpēc, no vienas puses, mums jāintegrējas, jāsaprot, kur dzīvojam, no otras puses – saprotam, ka neesam emigranti, ne no viena neesam atvadījušies.

Tātad pošaties atgriezties?

Kā izveidosies situācija. Es – diezin vai. Jo man jau ir daudz gadu, un pēdējos gados man ļoti nepatika dzīvot Maskavā, toties ļoti patīk dzīvot Rīgā. Jo Maskava ir izaugusi līdz necilvēcīgam izmēram. Lai kaut kur aizbrauktu un pagūtu kaut vai tikai uz vienu tikšanos dienā, jāpatērē ļoti daudz asiņu litru. Turklāt vienā brīdī es sev pateicu, ka tā vairs nav mana pilsēta.

Es piedzimu Maskavas centrā, pusi dzīves tur nodzīvoju. Varbūt tas ir vecums, bet, kad skvēru vietā redzu sētas, bet pagalmu vietā – slēgtas autostāvvietas, tā vairs nav mana pilsēta. Es pat netieku tajā pagalmā, kurā uzaugu un spēlējos, jo tur tagad autostāvvieta, priekšā – aizslēgti vārti. Maskava ir kļuvusi ļoti fasādiska – ir ielas un fasādes, bet pilsētas iekšējās dzīves vismaz man gandrīz vairs nav. Kaut gan zinu, ka tas nav gluži tā, ka arvien dzīvo Patriaršije Prudi, Sretenka, Pokrovka. Taču visa šī dzīve ir Sadovoje Koļco iekšienē, kaut kāds mākslīgs veidojums, kurā cilvēki vēl sazinās. Tāpēc man dzīvot Maskavā kļuva smagi.

Kad braucu uz Rīgu, īrēju šeit dzīvokli – tas bija lētāk nekā viesnīcā, un ļoti skaisti. Un vienreiz atbraucu, iegāju dzīvoklī, noliku koferi un izgāju uz balkona. Līņā lietutiņš, pulkstenis ir vienpadsmit vakarā, skatos – brauc ar divriteni meitene, dzird riepu švīkstoņu, no bāra blakus Alberta ielā skan kaut kāda mūzika, un pēkšņi iekliedzas kaija. Un es uzelpoju un saku: esmu mājās. Pati sevi pieķēru pie domas, ka esmu braukusi, braukusi un nu atbraukusi.

Bet kam ir jānotiek, lai Krievijas žurnālistiem vairs nevajadzētu strādāt citā valstī?

Patiesībā nevajag daudz – jābūt saprotamam signālam, ka propagandas neprāts ir beidzies un jūs varat darīt savu darbu. Tas arī viss.

Vai, jūsuprāt, tas ir atkarīgs atkal no viena ukaza?

Domāju, ka jā, jo Krievijā no tā vispār ļoti daudz kas ir atkarīgs. Pašlaik ļoti daudz cilvēku ir palikuši faktiski ar profesijas aizliegumu vai vienkārši bez iespējas strādāt. Līdzko situācija mazliet mainīsies, domāju, ka daudzi žurnālisti pievērs acis gan uz ekonomisko lejupslīdi, gan uz dzīves līmeņa krišanos, gan uz saviem priekšniekiem, kuriem piedos viņu grēkus, ja būs iespēja vienkārši darīt savu darbu.

Vai tam, ko sakāt, priekšnoteikums ir varas maiņa?

Ne obligāti. Domāju, ka ne. Jo – kā bija līdz 2011.gadam? Visi taču lieliski saprata, ka nedzīvojam brīnumainā karaļvalstī un ka ir ļoti daudz gan no ētiskā, gan no profesionālā viedokļa strīdīgu situāciju. Taču tie bija saprotami spēles noteikumi.

Ziniet, atkal jāpiemin veca padomju filma – filmā Nodzīvosim līdz pirmdienai mazs zēns uzrakstīja viena teikuma sacerējumu: Laime ir tad, kad tevi saprot. Un, kad strīdējās ar saviem klasesbiedriem, teica – es negribu dzīvot pēc principa „iztapt un uzminēt”. Lūk, un tagad ir princips „uzminēt un iztapt”. Nav spēles noteikumu, tos neviens nesaprot. Viss ir ārpus robežām, visi dzīvo pēc principa „uzmini un iztopi”. Un, līdzko būs paziņoti vismaz kaut kādi spēles noteikumi… Un tai nav jābūt varas nomaiņai, tā var būt funkciju pārdale prezidenta administrācijas ietvaros, lai cik smieklīgi tas nebūtu. Kādreiz domājām, ka Vladislavs Surkovs – tas ir ļoti slikti. Taču izrādījās, ka tieši tad tika ievērots gan spēku līdzsvars, gan spēles noteikumi, gan viedokļu dažādība. Tagad tā visa vienkārši vairs nav.

 

Komentāri (46)

beta 10.11.2014. 11.28

Šī sieviete ir Personība. Un tomēr nesaprot, ka Krievijai putlera vadībā ir tikai vienvirziena ceļš. Kāds ukazs? Kāda situācijas mīkstināšanās? Dzimis rāpot, nelidos. Vienīgā iespēja palidot, uzrāpties augstu augstu un tad kā akmens lejā… Man liekas, ka putlers jau tuvu augšējam stāvam…

+8
-1
Atbildēt

7

    Andris Doveiks > beta 10.11.2014. 11.34

    Savējais-svešais atpazīšanas sistēma pamodās. Nu, tad drīz jau pārējie profili modīsies 🙂

    0
    -2
    Atbildēt

    0

    beta > beta 10.11.2014. 12.59

    > rostins

    Par negatīvo selekciju piekrītu. Un tomēr, arī kropls bērziņš ar visām saknēm turas kraujas malā…

    0
    -1
    Atbildēt

    0

    Andris Doveiks > beta 10.11.2014. 12.51

    Izlasi Pavlovska komentāru.

    Putina runa Sočos bija interesantāka un pārliecinošāka 🙂

    0
    -1
    Atbildēt

    0

    v_rostins > beta 10.11.2014. 12.48

    beta

    Saprotu, ka Krievijas pilsoņi, vēl vairāk, tie, kas tiešām mīl savu valsti

    ______________

    Vai nu viņi ir homo sapiens un zārkā to valsti redzēja, vai arī negatīvā selekcija vergi, homo russicus, kuriem cilvēku brīvība ir drausmīgākais murgs. Par krimnaš ir 86% Krievijas iedzīvotāju, kas varētu būt 97-98% krievu. Visādi ņemcovi, kasparovi, navaļņiji nav mūsu draugi, jo to mērķis ir nevis sātanisko eksperimentu(ekskrementu) izbeigt, bet ar kosmētiskām metodēm tā agoniju turpināt.

    Palasi http://ipvnews.org/

    +1
    -1
    Atbildēt

    0

    edge_indran > beta 10.11.2014. 13.16

    ———

    D.Beitnere-LaGalla:”Mēs dzīvojam situācijā, kad pasaulē absolūti neviens nevar pateikt, kas tad te īsti tagad notiek.”

    http://www.delfi.lv/news/comment/comment/arnis-terzens-paldies-globalizacijai-saruna-ar-dagmaru-beitneri-fragmenti.d?id=34904003#ixzz3If9pt6JF

    ===============================================================================

    “Mēs” dzīvojam situācijā, kad pasaulē sāk pētīt un interesēties, kas tad te īsti notiek.

    Saprātīgi rīkojas galvenais Krievijas propagandists un Russia Today vadītājs D.Kiseļovs, jo aicina un atbalsta sociologus un filosofus!

    Zinoviev Readings: The Russian tragedy and the Russian dream

    http://www.youtube.com/watch?v=GLm3o_3oC9k

    0
    0
    Atbildēt

    0

    Andris Doveiks > beta 10.11.2014. 12.49

    Saprotu, ka Krievijas pilsoņi, vēl vairāk, tie, kas tiešām mīl savu valsti, ļoti cer un gaida, ka viss šīs ārprāts beigsies.

    Beta, Tev laikam vēl nabija iespēja noskatīties video, kurus pievienoju. Vari būt droša, ka tādu ir simtiem un tūkstošiem. Tu atsakies ticēt tam, ko saka no Krievijas aizbraucis cilvēks, Tu netici tam, ko saka cilvēki Amerikā. Varbūt apsēdies un apdomā, no kurienes tāda pārliecība?

    Vai es rakstu, ka Krievijā ir super, ka Putins ir labākais kandidāts ANO (arī mūsu) vadīšanai? Nē! Es tikai redzu, ka Putins, kāds nu tur viņš ir, pagaidām darbojas kā pretsvars tam marasmam, kas nobriedis otrā pusē. Kas tur nobriedis? Skaties kino!

    +2
    -2
    Atbildēt

    0

    beta > beta 10.11.2014. 12.20

    > Doveiks

    Izlasi Pavlovska komentāru.

    http://daily.rbc.ru/opinions/politics/10/11/2014/545cdf6bcbb20fa1c001da99#xtor=AL-%5Binternal_traffic%5D–%5Btop.rbc.ru%5D-%5Blenta_body%5D-%5Bnews%5D

    Es par to pašu, ko viņš, putlera bezcerīgo ceļu.

    Saprotu, ka Krievijas pilsoņi, vēl vairāk, tie, kas tiešām mīl savu valsti, ļoti cer un gaida, ka viss šīs ārprāts beigsies. Norādu tikai uz to, ka viņi visi krietni pārvērtē putleru, nebūs mierīga “ukaza”, kas ļauj lielāku brīvību. Mierīgā ceļā šis neprāts nebeigsies…

    Tāpēc tas nav savējais/svešais, bet reālists/ilūzijās dzīvojošais…

    +5
    0
    Atbildēt

    0

klejotājs 10.11.2014. 11.35

nav brīnums, ka Eža, doveiks un čmelis tik aktīvi iesaistās savu saimnieku labā. Savkārt Ir ir atradis puslabu kaimiņieni ar kuru atkal runā kaijas 🙂

nepaspēj Beta pateikt sakāmo kad doveiks [kārklu krievs] jau kremļa līniju žēlīgi piedāvā.

+6
0
Atbildēt

1

dzeris49 10.11.2014. 09.59

“Jūs mēģinājat pieņemt darbā vietējos krievvalodīgos žudīgos žurnālistus. Kādas ar tiem bija problēmas?

Problēmas bija pavisam citas. Baidos aizvainot kolēģus, bet, saprotiet, esmu pārpārēm saskatījusies ļoti tumsonīgus cilvēkus, kuri mēģināja iekārtoties darbā, savas dzīves laikā esmu vadījusi vairākus simtus darba interviju. Tajās ir bijušas baismīgas lietas – Krievijas žurnālisti man stāstīja, ka NBP [Nacionālboļševiku partija] – un tas bija Ļimonova lietas laikā – esot Rūpniecības nacionālā banka. Ka planētas visbagātākā cilvēka vārds ir Maikrosofts. Ka Uzbekistānas prezidents esot Nazarbajevs. Taču daudzi bija vispār neizglītoti…”

—————————————————————-

Te nav ko piebilst, palasot vietējo krievvalodīgo presi, tas ir acīmredzami.

Par viņas viedokli att. pret Eho Moskvi un Venediktovu gan nepiekrītu, jūtams zināms skaudības elements, Venediktovs cīnās, pielietojot visas iespējamas metodes, kur var, izejot uz kompromisiem, bet, neatsakoties no galvenajiem principiem, Timčenko samērā ātri kapitulēja bez cīņas.

Intersants ir mājiens, ka, it kā, mūsu “izcilie” drošības orgāni lika manīt, ka viņa šeit nevēlama, tad nu, beidzot, mūsu DP atradusi sev pretinieku, ar ko tai nav bailes cīnīties, un lielāko Latvijas apdraudējumu, acīmredzot, radikālo un absolūti prokremlisko krievvalodīgo MM darbība Latvijā to nesatrauc, vai tad būs saņemts kāds uzbrēciens no Kremļa?

Bet, vispār, intervija ir intersanta, par šo – to var strīdēties, bet, nevajag aizmirst, ka Timčenko, tomēr, ir krievu žurnaliste no Krievijas.

+7
-2
Atbildēt

1

    edge_indran > dzeris49 10.11.2014. 10.18

    ——–

    Vajag ATCERĒTIES – kā 1990-o gadu sākumā tie šodienas raudošie un bēgošie sāka

    Krievijas “demokratizēšanu” un “liberalizēšanu”.

    Октябрь 1993 (расстрел Белого Дома) – Хроника.

    http://www.youtube.com/watch?v=rnz9lOXQP3w

    +1
    -1
    Atbildēt

    0

Lai pievienotu komentāru, vai ienāc ar:

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu