Kā Vējonis no Centrālāfrikas Republikas “uz dullo” mājās nonāca

Aizsardzības ministrs dalās piedzīvojumos, kādos iepriekš Latvijas valdības locekļi nebija iekļuvuši

Aizsardzības ministrs Raimonds Vējonis (ZZS) kopā ar Latvijas delegāciju ieradās Centrālāfrikas Republikā, lai apciemot mūsu karavīrus, kuri tur pilda Eiropas miera misiju. Pēkšņu nemieru dēļ delegācija CĀR “iesprūda”. Ministrs sarunā ar žurnālu “Ir” dalās piedzīvojumos, kādos iepriekš Latvijas valdības locekļi nebija iekļuvuši.

Centrālāfrikas Republikā (CĀR) ieradāties ar parasto, pasažieru reisu?

Mums viss bija plānots kā normāliem pasažieriem, uz Afganistānu parasti lido ar militārajiem reisiem, te mēs lidojām ar normālo, regulāro reisu, “AirFrance” nodrošina sakarus ar savām bijušajām kolonijām.

Vai, dodoties uz CĀR, gatavojāties tam, ka varat nonākt šādā situācijā, bija atkāpšanās plāns?

Nē! Kopš mūsu karavīri ir CĀR, vienīgā reize, kad bija tāds saasinājums, bija 20.augusts. Toreiz arī mūsu karavīri iekļuva apšaudē. Divas, trīs lodes trāpīja pa mašīnu. Kad mēs ielidojām [7.oktobrī], tad viss bija mierīgi.

CĀR pamatproblēma ir konflikts starp musulmaņiem un kristiešiem. Viņi tumsas aizsegā staigā pasirot, laupīt, reizēm izvarot, nozagt kādu cilvēku. Starp otrdienu un trešdienu kaut kādi kristieši bija aizgājuši pie musulmaņiem kaut ko nozagt. Tur, piemēram, skārds ir cieņā, jumtu nozagt, pārnest uz citu rajonu. Musulmaņi to uzzināja, aizgāja pie kristiešiem un nozaga cilvēku, nogrieza galvu un līķi sadedzināja. No rīta sākās protesti. Sakās ar to, ka taksometri braukāja pa pilsētu garās rindā pīpinādami. Kaut kur sadedzināja mašīnu, pilsētā sāka būvēt barikādes, nobloķēja ceļus.

Šie grupējumi ir bruņoti?

Nelagālie ieroči ir, ieroču plūsma no kaimiņvalstīm tur ir nekontrolēta, lielākoties ienāk automāti “kalašņikovs”, nezināmas izcelsmes granātas, tas praktiski ir viss, kas viņiem ir. Musulmaņiem ir arī mačetes, tāpēc kristiešus sauc par “antibalakām”, kas tulkojumā nozīmē “bez mačetēm”. Musulmaņu grupējums ir “Selega”. “Antibalaka” kontrolē galvaspilsētu Bangi un principā valsts dienvidus, bet ziemeļus kontrolē “Selega”.

Mūsu karavīri CĀR uzrauga kārtību?

Eiropas miera uzturēšanas misijas “Eufor” pamatuzdevums ir nodrošināt kārtību, lai viņi savā starpā necīnās. Viņi veic patruļas, aprunājas ar iedzīvotājiem, rāda, ka mēs te esam, kontrolējam situāciju. Kā arī apsargā lidostu – to dara gruzīni. Lidostā ir bēgļu nometne, apmēram 50 tūkstoši cilvēku, kuri pametuši savas mājas. Viņi dzīvo pie skrejceļa, burtiski desmit metru no tā, visi bērni spēlējas uz skrejceļa, sievietes tāpat, vīrieši sēž uz skrejceļa. Cilvēki kursē pa lidostas teritoriju šurpu turpu. Kad nolaižas lidmašīna, tad gruzīnu karavīri atbrauc, nodzen cilvēkus no skrejceļa, nostājas tā katrā pusē un nelaiž cilvēkus. Kad lidmašīna nolaižas, tad visi [bēgļi] ir atpakaļ.

“Eufor” ir apmēram 800 cilvēki, tad ir franči, misija “Sangaris”, un kopš 15.septembra ir ANO miera uzturēšanas spēki, kuros jābūt 12 500 karavīriem. Taču savākti ir tikai kādi 7000, tāpēc franči prasa pagarināt Eiropas misiju vēl par trim mēnešiem, kamēr ANO savāks savus spēkus.

Kur jūs dzīvojāt?

Mēs dzīvojām viesnīcā – vienīgajā, kurā eiropiešus un amerikāņus izmitina. Tur arī vētniecību un ANO misijas cilvēki dzīvo mēnešiem ilgi. Tā ir vienīgā tāda mums saprotama komfortabla vieta. Arī drošākā, jo pa perimetru to apsargā viesnīcas īpašnieka nolīgtie cilvēki. Karavīri stāstīja, ka viesnīca ir tāda kā drošības sala, jo ir vienīgā vieta, kur ārzemniekus var izmitināt galvaspilsētā, un tā ir teritorija, kuru izmanto visi. Vajag kriminālajiem grupējumiem satikties, viņi atbrauc uz viesnīcu, izīrē telpas un notiek sarunas. Grib valdība tikties ar kādiem grupējumiem, viņi atbrauc uz viesnīcu un tās teritorijā notiek tikšanās. Tāpēc to teritoriju neviens īpaši neaiztiek, jo visi, kas ir konfliktos iesaistītās puses, izmanto šo teritoriju sarunu vešanām.

Ir zināms, kam tā pieder?

Informācija ir dažāda, viena, ka pieder kaut kādam Marokas miljonāram. Cita saka, ka kādam citam ārzemniekam. Viesnīca atrodas blakus trešajam, piektajam rajonam, [kur dzīvo konfliktējošās puses], un tu dzirdi, kā kaut kur 200, 300 metru attālumā notiek šaušana, automātu kārtas. Es tādā nosacītā karadarbības zonā tā īsti nekad nebiju bijis, beigās jau pēc skaņas atšķīru, ar ko tiek šauts – automāti šāva, ložmetēji, brīžiem bija mīnmetēji un granātas. Tā viņi līdz kādiem vienpadsmitiem pakaro un ap vienpadsmitiem iestājas klusums. No rīta uz ielām ir barikādes, iestājas tumsa – atkal sākas [šaušana].

Kā sazinājāties ar Latviju?

Es no viesnīcas ietvītoju, ka esam iesprūduši CĀR, jo ir nemieri, signāls no rīta, 10.oktobrī, bija. Ietvītoju, ka jau trešo dienu nelido lidmašīnas. Tad vietējā vara ieslēdza iekārtas, kas bloķē visus signālus – īsziņu nav, telefonsakaru nav! Divas dienas bez sakariem. Izmantojām militāros satelītsakarus, lai sazinātos ar Latvijas dienestiem, ka ar mums viss ir kārtībā, nekas traks nav noticis. Caur militārajiem sakariem arī apziņoja ģimenes locekļus.

Satraukums bija?

Tāds baigais satraukums nebija, bet zemapziņā mocīja jautājums – kā tu tagad tiksi atpakaļ? Nemieri pierima sestdienā, jo kristieši gribēja sarunu ar prezidenti. “Eufor” ģenerālis vienojās ar prezidenti, ka “antibalakas” varēs ar viņu satikties. Notika saruna, kuras laikā vienojās par nosacījumiem. Sestdien, 11.oktobrī, un svētdien, 12.oktobrī, nenotika vairs nekādas aktivitātes, uz ielām parādījās cilvēki un automašīnas.

Bet vēl piektdien, 10.oktobrī, kad mēs atgriezāmies no bāzes, tu brauc kā pa izmirušu pilsētu, tur tās būdeles, asfalts ļoti nosacīts, sarkanā augsne. Tu brauc, nevienas mašīnas ielās, neviena cilvēka, brauc kā pēc atomkara. Sirreāla sajūta! Līdzīga sajūta bija arī tad, kad tu viesnīcā sēdi un ēd vakariņas, un 200, 300 metru attālumā notiek šaudīšanās.

No drošības aspektiem nemieru dienā nelaida ārā no viesnīcas. Pilnīgi visi iemītnieki ceturtdien, 9.oktobrī, sēdēja viesnīcā, visas tikšanās, kas bija paredzētas, notika tur. Atveda bruņutransportieros cilvēkus uz viesnīcu. Bija iespēja iepazīties ar tiem, kas tur dzīvo – ANO pārstāvjiem un amerikāņiem.

Iziet pastaigāties pa Bangi sanāca?

Es esmu ministrs, man ir jāievēro zināmas uzvedības normas, jo mūsu karavīri nodrošina, lai ar mums nekas nenotiek. Mēs nevaram nevajadzīgi radīt papildu riskus, izdomājot vakarā iziet pastaigāties, ņemot vērā, ka tur notiek laupīšanas, kautiņi. Pēc tam atbildīgi būs tie, kas nebūs nodrošinājuši pienācīgu drošību amatpersonām. Nedrīkst likt zem sitiena padotos, kuri atbild par tavu dzīvību, par tavu drošību.

Kad sapratāt, ka netiekat mājās laikus?

Piektdienā, 10.oktobrī, “antibalakas” bija izdomājuši, ka vajag sadzīt lidlaukā protestu akcijas. Sadzina ļoti daudz bērnu un sieviešu, tādējādi vispār paralizējot lidostas darbību. Tikko sākās konflikti, tā vietējie reisi tika atcelti, bet straptautiskie reisi viņiem ļoti reti vispār pienāk, un sestdien bija nākamais starptautiskais reiss, ar kuru mums bija jālido, bet aviokompānijas pieņēma lēmumu nelidot.

Jūsu vizītes laikā arī Latvijas karavīri tika apšaudīti.

Piektdienas vakarā, 10.oktobrī, mūsu karavīri, kuri brauca pakaļ gruzīniem uz lidostu, lai atvestu viņus atpakaļ uz bāzi, kopā ar pārējo valstu bruņumašīnam trāpījās apšaudē. Tā bija mērķtiecīga apšaude. Var teikt, ka tā bija pirmo reizi [kad mērķtiecīgi “Eufor” apšauda], jo pamatā attieksme pret Eiropas misiju vietējiem ir pozitīva. Pret “Sangaris” attieksme ir negatīva, jo francūži. Viņus tur sauc par dimantu baroniem, jo musulmaņu konrolētajā daļā ir daudz dimantu raktuvju, droši vien savā laikā tur franči ir uzdarbojušies.

“Eufor” pamatmērķis ir runāties, pārliecināt, nekāda ieroču pielietošana nenotiek, diplomātiskā ceļā risina konfliktus. “Sangaris” pieiet visam pietiekami vienkārši – pielieto spēku, ja kaut kas nepatīk, sāk šaut gaisā. Trešie spēki – ANO, un tas man personīgi nepatīk. CĀR pret ANO spēkiem nav laba attieksme. Kāpēc? To, no vienas puses, ir grūti pateikt, jo viņi ir multinacionālie spēki, kur iekšā ir arī franči, tur ir dažādu Āfrikas valstu bruņotie spēki. Es pieļauju, ka tā problēma ir tajā, ka iekšā ir Čadas karaspēks, un Čadā ir musulmaņi, tur tā problēma varētu veidoties. Bangi, kur vairāk ir kristieši, viņiem tas rada nepatiku.

Tie, kas ir šāvēji [nemieros], tie ir kriminālie grupējumi, kuri ir bruņoti. Vizuāli parasto cilvēku no kriminālā atšķirt nevar, cilvēki Āfrikā ģērbjas vienādi. Viņš [kriminālā grupējuma loceklis] kaut kur trāpās un viņu nošauj, blakus ir kāds cits, tas paķer nošautā automātu un aizmūk. Tad pārējie saka: “Ai, ai, civilais nošauts!”. Ja kāds kriminālais tiek nošauts, vienmēr tiek vaimanāts, ka tas ir civilais. Tad parasti, zinot, kuri spēki ir nošāvuši [cilvēku], viņu stiepj pie attiecīgās bāzes vārtiem un visi vaimanā, ka, re, kā jūs, sliktie esat nošāvuši [cilvēku]. Priecē tas, cik es sapratu no mūsējiem [karavīriem], ka pie “Eufor” vārtiem nav nesti cilvēki, tas nozīmē, ka “Eufor” karavīri nav pielietojuši ieročus tik tālu, ka būtu kāds nošauts.

Viens mūsu karavīrs ir iemācījies runāt viņu [CĀR] cilts valodā. Viņš ir labs diplomātijas paraugs, var ar bērnniem aprunāties. Viņš ir it kā karavīrs ar ieroci rokās, bet var komunicēt ar parastajiem cilvēkiem, tas daudz ko nozīmē. Mūsu karavīri ir ļoti profesionāli! Tiekoties ar prezidenti, ministiem, ANO un Eiropas komisijas pārstāvjiem, viņi atzina, ka mūsu karavīri ir ļoti profesionāli un daudz palīdzēja dažādu konfliktu risināšanā.

Kā nokļuvāt Čadā?

Mūs CĀR pavadīja politiskais padomnieks no Eiropas Komisijas pārstāvniecības. Kad bija skaidrs, ka sestdien, 11.oktobrī, plānotā reisa nebūs, Eiropas Komisija “iedarbināja savus kanālus”, bet mēs savējos – Aizsardzības un Ārlietu ministriju. Franči piedāvāja Bangi pamest ar militāro reisu, kuri kursē katru dienu, un lidot uz Čadu.

Ar Čadu ir problēma – Latvijai vajag vīzas. Latvijas un Francijas Ārlietu ministrijas bija sadabūjušas rokā Čadas Ārlietu ministrijas konsulāros dienestus, kuri apsolīja izlaist cauri, lai gan vīzu uz rokām nav. Braucām uz dullo! Sarunāts, ka Latvijas delegāciju iesēdinās militārajā kravas lidmašīnā un nepilnās trīs stundās nogādās Čadā, tad pārvedīs uz civilo lidlauku, no kura regulārie reisi uz Eiropu kursē bez problēmām. Nav variantu, lidojām!

Kā bija lidot ar militāro lidmašīnu?

Man ne pirmo reizi, es arī Afganistānā ar tādu lidoju. Bija piekrauta ar precēm, malā atloki brezenta beņķīti un sēdi. Nav viegli sēdēt! Aizlidojām uz turieni, franču kontrolētā teritorijā. Viņi bija informēti, ka ielidosim, ka būs VIP, bet tas virsnieks, kas dežurēja, nebija domājis, ka būs tādi VIP – ministrs un bruņoto spēku komandieris. Tad bija jautājums, kā mums tikt no vienas lidostas uz otru, jo mums nav vīzas. Bija ilgstoši jāgaida, kamēr atrisinās transporta jautājumu. Sagādāja mums Francijas kontingenta Čada ģenerāļa mašīnu un pārveda uz civilo lidostu, un palaida.

Ar to piedzīvojumi beidzās?

Protams, ka iesprūdām pie pasu kontroles, jo vīzu nebija! Komunikācija – viņi franču valodā, mēs angļu valodā, komunikācija izcila! Beigās robežsardze grūti saprotamā angļu valodā prasīja – kur jūsu vīzas, kāpēc jums nav zīmoga par iebraukšanu Čadā? Kā jūs vispār tikāt Čadā? Pasakot, ka ar militāro reisu, viss bija kārtībā.

Vismaz par Ebolas vīrusu tur nebija jāuztraucas.

Ebolas CĀR nav, bet viņi paši uztraucas, lai neieved. [Eiropā] kad kāp ārā no lidmašīnas, tev pie pieres pieliek termometra “pistoli”, nomēra temperatūru, vai neesi ar paaugstinātu temperatūru. Ja esi, tad liek karantīnā, līdz dabū analīzes.

Kā jūs gatavojāties šim braucienam?

Pirmkārt, notiek iekšējā gatavošanās, jo brauc militārpersonas, ir izlūkvizīte, vai var tur nodrošināt drošības pasākumus. Tad notiek sagatavošanās te Latvijā, kāda tur ir sociālpolitiskā situācija, lai zinātu par valsti, kas tur notiek par procesiem, kāpēc tie procesi notiek. Ir obligātā programma, kas jāiziet, tā ir atkarīga no specifikas, kas katrā reģionā var būt. CĀR, protams, slimību spektrs ir ļoti plašs. Es Āfrikā esmu bieži bijis, tāpēc pret dzelteno drudzi man nevajag potēties, jo jau ir [pote]. Bet tur ir gan vēdertīfs, gan holēra, poliomielīts, plus tas ir aktīvais malārijas odu reģions, katru dienu ir jāēd tabletes. Arī organisms ir jāsagatavo šādai vizītei.

Esmu daudz kur Āfrikā bijis, bet šī valsts mani pārsteidza ar savu nabadzību, to tu jūti katrā metrā, kur pārvietojies. Iedzīvotājiem ļoti nabadzīgas mājas. Prezidenta pils, man pat grūti atrast salīdzinājumam tādu ēku Latvijā, ļoti vienkārša būve, kas neasociējas ar prezidenta pili. Tūristiem tur īsti nav, ko darīt. Braucot pa valsti, var džungļus redzēt, bet tai pašā laikā ir zināma bīstamības pakāpe, nemieri. Nav izlēgts, ka ietrāpies kādā nolaupīšanā, sievietes – izvarošanā. Tur arī ciltīs vēl sastopams kanibālisms. CĀR savulaik pat bija prezidents, kurš bijis kanibāls. Pēdējais, ko viņš apēda, bija CĀR skaistumkonkursa uzvarētāja.

Slikti ar civilizāciju…

Vēl tur ir tāda problēma, ka pašreiz CĀR jau vairāk nekā četrus mēnešus nedarbojas bankas. Vienu brīdi musulmaņu pusē atvērās, bet tad atkal bija ciet. Bankomāti nedarbojas. Eiro viņi akceptē, bet tikai pēc pašiem zināma kursa, visu laiku cenšas tevi apčakarēt. Kad mēs viesnīcā mainījām naudu, prasām, kāds ir kurss. Darbinieks mums uzraksta. Paldies Dievam, blakus gadījās angliski runājošs cilvēks, kurš jau ilgāk viesnīcā uzturas. Viņš teica, ka tas nav īstais, ka tas ir dolāru kurss. Tam sekoja tāds nevainīgs ģīmītis – vai, sajaucu!

Latvija misiju nepagarinās, tas jau ir izlemts?

Francija lūdza palīdzēt nodrošināt mieru, līdz ANO savāks visus karavīrus, ANO nespēj visus tik īsā laikā savākt, tāpec prasa palikt vēl uz trim mēnešiem, bet mēs savus cilvēkus vairs nesūtīsim. Redzot, ka situācija tur eskalējas, konflikti kļūst biežāki, tad tur jāievieš arī citi papildus drošības pasākumi. Mums bruņumašīnas ir, bet vajadzētu nopietnākas. Sūtot tādās misijās, pats galvenais, lai mūsu karavīri būtu drošībā, lai viņus nekas neapdraud. Viņi pilda savu misiju un viņiem nav jāuztraucas, ka uzbrauks uz mīnas, ka bruņa vienmēr izturēs. Lai misijā nav jādomā par savu drošību. Mums, sākot misiju, arī bija daudz diskusiju, jo sākotnējā informācija bija, ka var braukt ar parasto mašīnu, ka drošības līmenis ir normāls. Mēs ar komandieri nolēmām, ka jāsūta līdzi tomēr arī bruņumašīnas. Ja šauj, tad ir, kas pasargā no šāvieniem. Lēmums izrādījās pareizs! Augustā bija pirmā šaušana, kad trīs lodes trāpīja. Nebūtu bruņu, nevar zināt, kā būtu bijis.

Kad mūsu karavīri atgriezīsies Latvijā? Vai ar to nebūs problēmu?

Mēs plānojam, ka novembra beigās viņi atgriežas Latvijā. Plāns ir, ka Vācija nodrošinās mums atlidošanu no turienes, jo mums vajag atvest visu mūsu aprīkojumu, bruņutransportu. Ar Vāciju tagad par to ir sarunas.

Kāda bija sajūta, kādas pārdomas, esot ceļā atpakaļ uz Eiropu?

Lidmašīnā no Čadas uz Parīzi bija atvieglojuma sajūta, daudz pārdomāju par darba jautājumiem. Eiropas starptautiskajām misijām ir ļoti daudz jāmācās – gan Latvijai, gan Eiropas Savienībai -, jo tās nav tādas kā misijas NATO ietvaros, kur viss ir perfekti atstrādāts. Tu aptuveni zini, kāda būs bāze, kāda būs apgāde, kādi būs sakari. Eiropas misijās, kuras tikai tagad pēdējos gados ir sākušās, viss atkarīgs ir no tā, kura ir vadošā valsts.

Mēs, gataavojoties [misijai CĀR], vilkām paralēles ar Afganistānu, piemēram, satelītsakari parasti tie tiek nodrošināti, par tiem tā īsti nedomā. Aizbrauc uz turieni un izrādās, ka tur sākumā nav nekā, nav satelītsakaru. Ir kaut kādas tādas lietiņas. Piemēram, lai uzbūvētu bāzi CĀR, tu īsti nevari uz vietas dabūt ne būvniecības kompāniju, ne materiālus. Izrādās, ka viss ir jāved no ārzemēm. To visu gādāja francūži.

Atgriežoties pie konfliktiem, ir skumji, ka pasaulē, īpaši Āfrikas kontinentā, ir nemieri. Pasaules sabiedrībai un Eiropai arī ir jāiesaistās to noregulēšanā. Ir svarīgi, ka ir Eiropas un ANO pārstāvniecība, lai nenovestu līdz īstam karam, lai necieš civiliedzīvotāji. Kāpēc šie konflikti rodas, mums, eiropiešiem, brīžiem pat grūti ir saprast. Uz etniskiem, reliģiskiem pamatiem, brīžiem tur nav racionālā grauda, kāpēc tas notiek. Viņiem konflikta robeža, kurā brīdī tas sākas, ir ļoti zema. Apmēram tā, ka, nepareizi paskatoties uz kādu, tu vari radīt konfliktu.

Skatoties nākotnē, mums, ES valstīm, būs jāiesaistās šo konfliktu noregulēšanā. Jo, es domāju, ka neviens nav ieinteresēts, lai kaut kādas bēgļu plūsmas būtu uz Eiropu. Āfrikas valstis, liela daļa, ir bijušās Eiropas kolonijas. Ja pieaugs bēgļu plūdums, tad Itālijas un Francijas, kuras biežāk bēgļi izvēlas par galamērķi, kapacitāte būs ierobežota. Droši vien kādā brīdī tīri teorētiski pienāks pie bēgļu kvotēšanas, solidāri ES valstis pārdalīs bēgļu plūsmu uz visiem. Tas nav tas, ko mēs visi gribētu. Tāpēc vajag noregulēt konfliktus uz vietas, kur tie rodas.