Okupējiet!

Vēstures plankumi astoņos tūkstošos kvadrātmetru jeb ko darīt ar Stūra māju?

Kad pirms pieciem gadiem ar toreizējo Francijas Kultūras centra vadītāju Žanu Luī Lepretru diskutējām par to, kādā veidā Pirmā pasaules kara simtgade iezīmēsies Rīgas kā Eiropas kultūras galvaspilsētas programmā, saruna aizveda pie visa, kas Latvijā noticis 20.gadsimta laikā. Jo dažu vēsturnieku interpretācijā Pirmais pasaules karš Baltijas valstīm beidzās tikai 90.gadu sākumā ar valstiskās neatkarības atjaunošanos. Šajā sarunā dzima ideja, ka pirmo reizi pēc vairāk nekā 70 gadiem bijusī VDK ēka Stabu ielā jāatver plašākai sabiedrībai. Toreiz šķita, ka ideja ir vienkārša – atvērt bijušo čekas ēku Brīvības ielā, neiejaucoties tās patinā. Taču rezultātā tika atvērta ne jau ēka, bet gan mūsu nenokārtotās attiecības ar 20.gadsimtu. Izgaismojās sabiedrības spēja vai nespēja runāt par vēsturi, bailes būt pieaugušiem un konfrontēt sevi ar nepatīkamiem jautājumiem, aizspriedumi par «to vēstures bīstamo vielu, kas mums naktīs neļauj gulēt», un pierādījās ar mūsu politiskā spriestspēja jautājumos, kas saistīti ar vēsturi.

Kopš 1.maija ekspozīcijas Stūra māja. Lieta nr.1914/2014 Latvijas Okupācijas muzeja izveidoto bezmaksas izstādi apskatījuši vairāk nekā 40 tūkstoši apmeklētāju, ekskursijas čekas pagrabos gida pavadībā izstaigājuši vairāk nekā 25 tūkstoši, bet tematiskās izstādes redzējuši aptuveni 12 tūkstoši. Tie, kuri ikdienā veda cilvēkus ekskursijās čekas pagrabos, satika aci pret aci upurus un totalitārā režīma cietušos, satika paaudzēs mantotu pāridarījuma sajūtu. Kāds no jaunās paaudzes gidiem par šo periodu Stūra mājā savā Twitter kontā šonedēļ rakstīja: «Nāvīgi vērtīga pieredze. Aiziešu neatskatoties.» 

Brīvības filozofa Jesajas Berlina biogrāfs Henrijs Hārdijs jūnijā te iegāja uz pusstundu un pavadīja visu dienu, bet pēc tam vēstulē rakstīja, ka tādu autentiskuma un personīgo stāstu satikšanos viņš nebija gaidījis. Stūra mājā strādājošie skaitīja, cik daudz politiķu un kuri apmeklē ekspozīciju, jo bija skaidrs, ka jautājums par ēkas turpmāko likteni ir politisks. Viņi sāka parakstu vākšanu ēkas saglabāšanai un pieejamības nodrošināšanai. Līdz 23.augustam nekas nenotika, bet Baltijas ceļa 25.gadadienā te ieradās trīs Baltijas valstu premjeri un Laimdotai Straujumai pārējo valdību vadītāju klātbūtnē tika nodoti apmeklētāju paraksti ar aicinājumu atrast risinājumu ēkas turpmākai pastāvēšanai. Sekoja uzdevums Kultūras ministrijai izpētīt šo jautājumu un lemt, ko darīt.