Saruna ar Saeimas priekšsēdētāju un partijas “Vienotība” līderi Solvitu Āboltiņu

Kas, jūsuprāt, būtu Latvijas interesēm vēlamākā koalīcija pēc vēlēšanām?

Jau veidojot šo koalīciju, mēs domājām par nākamo, tāpēc paplašinājām valdību ar «zaļajiem zemniekiem». Jebkurš nopietns politiskais spēks sadarbojas ar socioloģisko pētījumu institūcijām un pēta atbalstu politiskajiem spēkiem, sabiedrības noskaņojumu. To izvērtējot, jau pirms Valda Dombrovska atkāpšanās un valdības krišanas bija diskusijas, ka nākotnēs vārdā un domājot par to, kāds būs Saeimas sastāvs un Latvijas ģeopolitiskais kurss, ir ļoti svarīgi sadarboties labēji centriskajām partijām. Apzinoties, kāda katrā no mums ir problēma, bet valdību var izveidot tad, ja ir Saeimas vairākums. Tāpēc uzskatu, ka citas labākas alternatīvas nav un praktiski [pašreizējā koalīcija] ir vienīgā alternatīva, lai Latvija nemainītu savu ģeopolitisko virzienu.

Cik ticama ir iespēja, ka pašreizējā koalīcija šajā sastāvā varētu turpināt darbu?

Tā šobrīd ir pietiekami ticama, jo visām trijām partijām ir diezgan drošas iespējas pārvarēt 5% [barjeru] un diezgan stabils vēlētāju atbalsts. Protams, kā vienmēr pirms vēlēšanām ir liela daļa neizlēmušo. Ir arī tendece, ka Saskaņas centrs, nemainot savu attieksmi lielos ģeopolitiskos jautājumos, mēģina pārmaskēties par sociāldemokrātiem – tas pēdējās intervijās iezīmējas ļoti skaidri. Palielinās neizlēmušie arī viņu sektorā. 

Protams, latvieši tradicionāli vēlas balsot par kādu jaunu politisko spēku. Uz to, ja objektīvi vērtējam, varētu pretendēt vienīgi Inguna Sudraba – vienīgais cilvēks, kas tiešām īsti reāli nav bijis politikā. Bet man ir 100% pārliecība, ka tas atbalsts [Sudrabai] ir ne tāds, ka sabiedrības daļa uzskata. Varu apliecināt, ka [bijušais SAB vadītājs] Kažociņa kungs un Reinika kungs kā Drošības policijas vadītājs ir mani informējuši par problēmām, kas ir [bijušajai] valsts kontrolierei Ingunai Sudrabai – saistībā ar viņas kontaktiem un sadarbību. Viņi ir apliecinājuši arī to, ka Sudraba ir par to informēta, pretēji tam, ko viņa sabiedrībā publiski stāsta.

Sadarbību ar Krieviju?

Tā ir sadarbība ar cilvēkiem un institūcijām, kas neatbalsta Latvijas pašreizējo kursu un oficiālo politiku.

Vēl 2010.gadā jūs bijāt starp tiem Vienotības politiķiem, kas uzskatīja par iespējamu veidot koalīciju ar SC, taču tad viedokli krasi mainījāt – vēl pirms valodas referenduma. Kas izraisīja šo viedokļa maiņu?

Tiešām pēc 10.Saeimas vēlēšanām lielu kritiku arī partijas iekšienē saņēmu, jo aicināju – šis ir brīdis, kad politiskais spēks, kam ir pietiekami liela pārstāvība Saeimā un tātad tas pārstāv pietiekami lielas sabiedrības daļas intereses, būtu aicināms valdībā. Gribu atgādināt, ka 10.Saeimas vēlēšanās Vienotība uzvarēja (ieguva 33 mandātus – red.) Tā bija absolūta uzvara ļoti smagos apstākļos, kad bija veiktas ļoti smagas reformas, samazinātas pensijas un algas, nekas spīdošs neizskatījās arī tālāk. Tajā brīdī varēja diskutēt par to, ka viņus [SC] var piesaistīt, jo labējiem spēkiem ir pārsvars un tie var kontrolēt to, kas notiek valdībā un parlamentā. 

Pēc 11.Saeimas vēlēšanām situācija bija diametrāli pretēja. Pirmkārt, šajā laikā daudz skaidrāk iezīmējās tas, ka SC šeit neaizstāv kādas grupas intereses, bet pamatos tā ir kaimiņvalsts diktēta politika, kura šeit tiek realizēta. Šajā situācijā, kad tie jau bija ultimāti, ar kuriem SC ir ņemams valdība un Vienotība izpildītu tikai lomu, kurā Valdis Dombrovskis būtu zicpremjers, jo sabiedrībā viņam joprojām bija ļoti liela uzticamība, es biju starp krasākajiem pretiniekiem tam. Uzskatu, ka šis lēmums bija pareizs. Par to es visos krievu medijos esmu visļaunākais personāžs, kāds vien var būt, visu šo trīs gadu garumā esmu saņēmusi kritiku, jo acīmredzot ir atmiņas, ka tieši mans viedoklis bija izšķirošais – ka mēs nedrīkstam riskēt ar savu valsti.

Arī šobrīd ir kārtējais mēģinājums hameleonizēties, SC jau ilgu laiku mēģina stāstīt, ka viņi ir sociāldemokrāti. Šis scenārijs nav Latvijā uzrakstīts. Ja skatāmies, kas notiek Ukrainā, Gruzijā un uz to, kas mēģināts Latvijā, – šie scenāriji ir absolūti līdzīgi, tiek mēģināts atrast vājo posmu valsts iekšienē. Gruzijā, Modlovā un Ukrainā tie ir kādi autonomi reģioni. Lindermans radīja partiju, kuras mērķis bija Latgales autonomija. Paldies Dievam, Latvijas politiķi ir bijuši pietiekami saprātīgi – Latgale mums ir īpaši atbalstāmais reģions. Tur ir problēmas, arī informatīvās telpas problēmas, bet cilvēki nedzīvo tādā nabadzībā un tādā atrautībā no varas, kā tas ir Ukrainā. Līdz ar to šis scenārijs [Latgalē] nav izdevies. 

Vienīgais scenārijs, kā Krievijas ietekmi legalizēt caur valdību, ir demokrātiskas vēlēšanas. Lai kā SC sauktos, tie joprojām ir tie paši cilvēki, joprojām ir līgums ar Putina partiju. Viņi var mainīt savus nosaukumus, bet pamatā ir ģeopolitiskā izšķiršanās, kur ir Latvijas vieta.

Tas nozīmē, ka Saskaņas centram iespēja iesaistīties valdībā principā nav?

Mēs runājam pirms vēlēšanām. Esmu politikā 12 gadus un atbildēju pilnīgi godīgi uz jautājumu, kādu redzu koalīciju un kādus redzu riskus. Es tiešām ļoti ceru – šodien, divus mēnešus pirms vēlēšanām dati rāda, ka tā tas [koalīcijas modelis] varētu būt. Bet es nebrīnos, ka vēl nāks milzīgas melnās kampaņas, milzīga nauda, ko jau redzam – Godzillas lieluma plakātiņi sāk ielās parādīties. To būs vairāk un vairāk, jo Grigules piemērs apliecināja to – lai kā tas nepatīk domājošai daļai, tas nostrādā. Nauda tiks likta milzīga. Jautājums, kur to ņems, vai KNAB spēs to kontrolēt un novērst, ka [šī nauda] rada politisko rezultātu.

Īsā un konkrētā atbilde [par SC dalību valdībā] ir – nē. Bet vai redzēsim, ka vēlēšanu rezultāti ir bīstami un kāds scenārijs [koalīcijai] varētu būt, lai mēs novērstu Latvijas ģeopoliskā kursa maiņu – tas ir atkarīgs no Latvijas vēlētājiem.

Attiecībā uz pašreizējo koalīcijas sastāvu, būtiskākā izmaiņa ir Reformu partijas izzušana. Savulaik Vienotība izrādīja lielu vilšanos par to, ka Zatlers atlaida Saeimu, kurā Vienotībai bija stabilas līderpozīcijas. Vērtējums par Zatlera partiju nav bijis pozitīvs – to veicināja arī fakts, ka Zatlera partija ieguva vēlēšanās vairāk vietu nekā Vienotība, kas drīz gan atkal mainījās, Reformu partijai sašķīstot. Kāda ir bijusi Vienotības loma Reformu partijas sabrukumā?

Nekāda (smejas). Īsā atbilde – nekāda. Bet es, protams, gribu aicināt uz šo procesu paskatīties plašāk. Es tiešām vienmēr esmu uzskatījusi, ka tā nav traģēdija – ne tas, ka valdības mainās, ne tas, ka kāds politiķis demisionē un arī ja parlaments tiek atlaists. Mūsu Satversme 1922.gadā ir radīta zinot mūsu nacionālās īpatnības par diviem latviešiem un trīs partijām. Arī 15.maijs mums iestājās tāpēc, ka bija nenormāla sašķeltība, dominēja tikai sīkie strīdi. Tāpēc vienmēr esmu politikā iestājusies par iespējami lielāku politisko spēku konsolidāciju. Lai nebūtu sašķeltība, kas var novest pie neprognozējamām sekām, varas uzurpēšanas, viena cilvēka valdīšanas vai tamlīdzīgi.

Kad parlaments tika atlaists, cilvēkiem tika iedota cerība, kaut arī man personīgi un Vienotībai – tiem, kas strādāja – rezultāts bija diezgan prognozējams. Iedot tautai cerības un pēc tam tajās tik ļoti vilties – tā ir mācība par to, kāds ir rezultāts. Ārkārtas vēlēšanās ievēlētā parlamenta deputātu kvalitāte, lemtspēja un spriestspēja… Ir pieņemta vesela virkne jautājumu, kas nosacīti nāca ar «maijpuķīšu revolūciju», bet kopumā, ja pavēro parlamenta debates, priekšlikumus, spēju risināt jautājumus – tas ir kā pēkšņi ievēlētam parlamentam, kurā ir arī ļoti daudz gadījuma cilvēki.

Tieši tāpat arī partijas veidošana. Arī paši Zatlera Reformu partijas biedri atzīst, ka tas bija pārāk mazs laiks, lai saprastu, kas ir katrs cilvēks. Ne velti ir vjadzīgas partijas darba grupas, domnīcas, kur cilvēkiem ir iespēja izteikties – tu saproti, kā cilvēks domā. Jo ir ļoti laba vēlme līdzdarboties, bet ir jautājums, vai cilvēki ir domubiedri, vai viņi spēj rast kompromisus, kāda ir viņu reakcija tad, kad viņu viedoklis negūst virsroku. Tam ir vajadzīgs kaut nedaudz vairāk laika, nekā bija ZRP tajā brīdī.

Par viņu izukšanu – [ZRP] bija vislielākā ministru pārstāvība kā vislielākai ievēlētajai frakcijai. Es tomēr gribētu, lai katrs paskatās pats uz sevi. Cilvēki, kas [no ZRP] tagad ir Vienotībā, paši atzīst, ka laiks bija īss, lai izveidotu komandu. Uzreiz ejot valdībā un nesaprotot, kāds ir lēmumu pienemšanas mehānisms, kāds ir ministrijas darba saskaņošanas process, kā strādā parlaments, viņi nespēja izveidot komandu. Tam pašam Ķīlim bija burvīgs reformu pieteikums, bet, ja tam apakšā nav cilvēki, kas spēj praktiski sagatavot tehnisko plānu, kā tās realizēt, tad rodas vilšanās. Vai tā ir Vienotības vaina, ka mēs joprojām tos cilvēkus aicinājām [pievienoties]? 

Arī Vienotībā visus trīs gadus ir bijuši dažādi viedokļi gan par apvienošanos, gan šo cilvēku uzņemšanu. Protams, sākumā par apvienošanos bija: «Nē, nekad!». Vienotības veidošanas process bija grūts, sāpīgs, nepatīkams – tas nebija viegli, un tieši tāpat ZRP tobrīd jutās kā uzvarētāja un nebija gatava atzīt, ka paši nespēj atrast risinājums. Arī kad viņiem reitingi strauji krita… Kad aizgāja Kalniete no Jaunā laika, mums arī bija 3% reitings, un nemitīgi intervijās jautāja, ko jūs darīsit. Nu, strādāsim – nekāda cita veida jau nav. Es zinu, kā reitingi strādā uz cilvēkiem, iekšēji iestājās panika un kāda cita vainīgā meklēšana, nevis – ko es varu darīt palīdzēt, nākt ar idejām.

Pēdējais mēģinājums [tuvināties ar RP] bija Rīgas domes vēlēšanās, bet tik un tā nespējām – tur pēkšņi parādījās [diskusijas] nevis, ko mēs darīsim, bet cik un kurās vietās [sarakstā] būs pāsrtāvji. Pēc pašvaldību vēlēšanām Vienotība vairs neizskatīja jautājumu par partiju apvienošanu. Protams, cilvēki, kuri ienāk politikā, viņi iegūst pieredzi, pierāda, ka spēj kaut ko izdarīt, iegūst sabiedrības uzticību. Ir ļoti svarīgi mazā valstī tos cilvēkus atkal nepazaudēt. Nekādu ideoloģisku pretrunu mums ar RP nekad nav bijis. Tā ka ceļš [uz RP biedru iestāšanos Vienotībā] ir bijis loģisks.

Runājot par plaisu starp ideju un īstenojumu, jūsu priekšvēlēšanu programmā ir grūts jautājums – maksātnespējas administrēšanas reforma. Kā jūs to izdarīsit? Vai Vienotība ir gatava uzņemties tieslietu ministra amatu, vai uzticēsiet to Nacionālai apvienībai, kā jau daudzus šos gadus?

Vienotība ir gatava, mums ir vairāki potenciāli ministra kandidāti, spēcīgi juristi – Loskutovs, Judins, Karīna Korna. Protams, ir arī Ilma Čepāne, kura gan nestartē vēlēšanās, [ņemot vērā] savu atbildību un slodzi.

Tieslietu joma vienmēr ir smaga – tā ir nosacīti viena no trūcīgākajām ministrijām, bet ar ļoti plašu atbildības sfēru. Kļūstot par tieslietu ministri, es sapratu, ka tās ir 14 institūcijas, kuras jāpārrauga, katrā ir sava problēma, un reformas tur bija grūti veikt. Arī tiesu sitēma, kurai ir Satversmē garantētā neatkarība, bet tā ir neatkarība tiesas spriešanā, nevis neatkarība no visa pārējā. Tiesai ir jāskaidro savi lēmumi, var atrast veidu, kā to darīt, un aizbildināties ar Satversmē garantēto neatkarību [šajā gadījumā] ir diezgan ciniski.

Priecājos, ka ir vesela virkne reformu [šobrīd tieslietu jau veiktas] – mediācijas likums ir pieņemts, ceru, ka pieņemsim arī šķīrējtiesu likumu. Protams, maksātnespēja šobrīd [ir izskatīšanā Saeimā]. Tiesas un maksātnespēja ir [būtisks jautājums], ja mēs runājam par drošību – cik droši varam justies kā tiesiska valsts un cik neapdraudēti šeit grib nākt investori. Viena no investoru iebildēm ir par maksātnespēju un tiesām – tātad [vajag] atrast mehānismu, lai tie investori, kurus mēs gribam, lai viņi rada darba vietas un nes mums valsts kasē naudu, lai viņi gribētu nākt [uz Latviju] un būtu pārliecināti, ka dzīvo tiesiskā valstī.

Kāds signāls šiem investoriem ir Gaida Bērziņa atgriešanās tieslietu ministra amatā? Vai tas ir gudrs lēmums, ņemot vērā, ka Nacionālā apvienība kā reiz nav tikusi galā ar šo reformu, kas jau ir definēta kā prioritāra pašreizējā valdībā?

Tas laikam ir ļoti sarežģīts jautājums, jo ir pusotrs mēnesis līdz vēlēšanām, un tieslietu ministres lēmums atkāpties bija tikpat negaidīts kā viņas lēmums kļūt par ministri. Šajā situācijā neviens koalīcijā nav gatavs ne pārdalīt sfēras, ne uzņemties šo atbildību – tā ir šobrī NA atbildība. Pirms vēlēšanām radīt vēl kādus kašķus nav gatava ne premjerministre Laimdota Straujuma, ne Vienotība. Likums [grozījumi maksātnespējas likumā] šobrīd ir Saeimā pirms trešā lasījuma ar ļoti daudziem priekšlikumiem un pēc būtības tas šobrīd ir arī Saeimas uzdevums. Ja pusotra mēneša laikā šīs kardinālās reformas netiek veiktas, tas nenozīmē, ka novembrī mēs pie tām neatgriežamies. Ir jāmeklē risinājumi, tā ir ļoti sasāpējusi tēma, jāvar politiķiem parādīt virziens, kā vairākums redz risinājumu.

Ja šis Vienotības mērķis uzņemties tieslietu ministra amatu nav tikai…

Tas nav mērķis, jūs jautājāt, vai mēs būtu gatavi. Es negribu šobrīd intervijā pateikt, ka Vienotība grib to, to un to. Amatus un atbildības sfēras dala pēc vēlēšanām. Bet, ja ir jautājums, vai mēs esam gatavi, jā – esam gatavi.

Jūs jau droši vien esat gatavi par visiem amatiem. Saprotu, nav varbūt īstais brīdis jau dalīt amatus, bet, runājot par principu – ja koalīcija nemainās, tad valdības sastāvs tiek veidots no nulles, vai nē?

Tas droši vien ir jautājums, ko daudzi uzdod – kāpēc es nekļuvu par premjeru, kad Valdis Dombrovskis atkāpās. Kad viņš atkāpās, Saeimai nostrādājamais laiks bija [atlicis] tik liels, cik ir.

Manuprāt, ir vairākas lietas un sfēras, kur ir jāmaina ļoti kardināli, un tas var tikt panākts gan pārdalot atbildības sfēras starp politiskajiem spēkiem, gan arī mainot konkrētus cilvēkus. Mēs noteikti gribēsim turpināt atbildēt par ārpolitiku un viennozīmīgi, ka nemeklēsim citu ārlietu ministru esošā vietā. Šobrīd Vilks nekandidē vēlēšanās, tātad, ja ir joprojām šis princips, ka premjers kopā ar finanšu ministru [nāk no vienas partijas], tad mums būs jāmeklē jauns finanšu ministrs. 

Prezidents, veidojot iepriekšējo valdību, nosauca Rihardu Kozlovski kā ministru, kuram jāturpina darbs. Kultūras ministre Dace Melbārde – nozarē, kurā vienmēr ir tik lielas pretrunas, šobrīd redzam, ka tiek darīts darbs un nav nemitīgi skandāli šajā nozarē. Spilgts piemērs, ministre, kas darbojas ļoti labi. Bet [neviens nevar pateikt] to, ka kādam kāda ministrija ir lēņu muiža, kas iedota uz mūžiem, katrs gadījums ir vērtējams individuāli.

Tad Kozlovskis arī varētu būt tas, kas paliek?

Jā, Kozlovskis varētu būt tas, kas paliek. Tas ir zināms, kā to Bērziņš teica iepriekšējā reizē – ir jāpabeidz [izmeklēt] Zolitūdes traģēdija. Zinu, ka tur ir progress, zinu ministra iesaisti un iekšējo uzstādījumu, cik tas ir svarīgi. Tā ir viena no lietām, bet tā nav vienīgā problēma iekšlietu sistēmā.

Nu, viņš pats jau to lietu neizmeklē.

Protams, bet ir mēģinājumi ietemēt, mēs zinām.

Izmeklēšanu?

Protams.

No kuras puses? Cik jūs varat teikt…

Necik.

Tā ir ļoti nozīmīga lieta – ja tajā taisnīgums netiek panākts…

(pārtrauc) Tieši tā! Un tā ir ministra visdziļākā pārliecība, par kuru viņš ir runājis. Kamēr Valda Dombrovska valdība vēl strādāja pēc demisijas, mums bija vairākas sarunas un viņš arī izteica bažas par daudzām lietām. Man ir pārliecība no sarunām, ka tā ir viņa iekšējā atbildības sajūta – pirmkārt, pret tiem cilvēkiem, kas bija viņa dienestā un aizgāja bojā.

Jūs jau pieminējāt, ka pēc Dombrovska demisijas jūs kā Vienotības priekšsēdētāja atteicāties no valdības veidošanas atbildības. Dombrivskis ir bijis Vienotības trumpis divās vēlēšanās, tagad Straujuma ir jaunais vilcējs, neskatoties uz to, ka vienā un tajā pašā valdes sēdē tika uzņemta partijā un izvirzīta valdības vadītāja amatam. Kā jūs pati redzat savu atbildību, ko būtu gatava uzņemties pēc vēlēšanām – turpināt vadīt Saeimu, darboties izpildvarā vai varbūt nākamgad kandidēt Valsts prezidenta vēlēšanās?

Vispirms vēl par to, kāpēc Laimdota Straujuma. Veidojot jaunu valdību, jābūt pārliecībai, ka premejrs nāk ar savu redzējumu. Situācijā, kad bija atkāpies Dombrovskis un ņemot vērā, cik laika bija palicis [līdz vēlēšanām], tika meklēts cilvēks, kas ir jau strādājis ar Dombrovski, bijis valdībā, spēj turpināt tās deklarāciju. Tāda zināma pēctecība. Man, esot parlamentā [tā nebija]. Taču es apzinos, ka jebkurš partijas priekšsēdētājs automātiski ir viens no premjera kandidātiem, esmu bijusi premejera kandidāts uz kādām no vēlēšanām, kad mēs tradicionāli vairākus izvirzījām.

Šobrīd [pirms vēlēšanām] mēs ļoti ilgi runājām partijas iekšienē, kas tad ir mūsu premjera kandidāts. Izvērtējot šo situāciju – ir strādājošs premjers, kuram ir ļoti augsts sabiedrības atbalsts un novērtējums, būtu dīvaini meklēt kādu citu.

Tas ir saprotams. Mans jautājums, kā jūs redzat savu atbildību.

Mana kā partijas vadītājas atbildība ir panākt, lai mēs iespējami labi startētu šajās vēlēšanās un atcerētos, ka ir ļoti svarīga nākamā valdība un parlamenta vadība, jo mums ir tā laime būt par ES prezidējošo valsti, kas ir vesela virkne pienākumu. Man ir interesanti, es it kā ieeju vēsturē kā divu Saeimu priekšsēdētāja, bet tie ir četri gadi, viens termiņš kā parasti. 

Šobrīd ļoti daudzi kolēģi uzrunā par to – tu, protams, četru gadu laikā uzkrāj pieredzi, iegūsti kontaktus, un brīdis, kad to izmantot, būtu tieši prezidentūra. Es nebiju tā ļoti par to domājusi, bet mani ir vairāki cilvēki par to uzrunājuši un esmu sākusi par to domāt. Ja man jautā, kur es sevi redzu, tad droši vien redzu sevi parlamentā. Lai izmantotu prezidentūrā savu [spīkeres] pieredzi, es būtu gatava to darīt tālāk. Bet es ļoti labi saprotu, ka amatus dala pēc vēlēšanām. Neizslēdzu arī nākamajā Saeimā, pie jebkurām svārstībām, ja tas ir nepieciešamas, kļūt par partijas premjera kandidātu, bet tas ir pēcvēlēšanu jautājums.

Par [valsts] prezidentūru mēs neesam diskutējuši. Man tikko vēl kāds žurnālists jautāja: “Kuluāros runā…” Teicu, ka es nezinu, es neesmu tajos kuluāros bijusi un nekad neesmu sev kādus krēslus tā ļoti iepriekš nozīmējusi. Zinu, ka esmu minēta kā potenciāls kandidāts, bet šobrīd tas nav aktuālākais jautājums.

Pirms gada izteicāties, ka uztvertu kā pagodinājumu izvirzīšanu eirokomisāra amatam. Ja gadījumā Valdim Dombrovskim tiks piedāvāts cits augsts amats ārpus EK, vai jūs varētu kļūt par Latvijas kandidātu?

(Smagi nopūšas). Nu tad būs jānāk kopā un jālemj. Kad mainījās situācija pēc Zolitūdes [traģēdijas], ņemot vērā Latvijas valsts intereses, bija ļoti svarīgi, kurš cilvēks var pārstāvēt valsti [Eiropas Komisijā]. Viennozīmīgi Valdis Dombrovskis var pārstāvēt valsti ar savu pieredzi kā premjers, viņam ir daudz lielāka atpazīstamība un pieredze ES.

Tas ir skaidrs, es jautāju tagad par situāciju, ja Dombrovskis iegūst ES vēl augstāku amatu.

Šobrīd man nav par to godīgi atbildes, tad būtu jāskatās, kāda tajā brīdī ir situācija Vienotībā un Latvijā, vai es varu atļauties kandidēt. Jo es ļoti labi apzinos arī savu lomu un vietu partijā, un cik tiešām vajadzīga ir tā. Ļoti daudz domāju par partijas nākotni, piesaistot jaunus cilvēkus – arī Andris Piebalgs vistuvākajā laikā iestāsies Vienotībā. Bet kāda būs situācija, ja tas tā būs [ka Dombrovska vietā vajadzēs meklēt citu eirokomisāru], protams, mums ir arī citi cienījami kandidāti. Tā nav mana prioritāte šobrīd pateikt, ja Valdis Dombrovskis nebūs, tad būšu es, jo mani tiešām ļoti uztrauc tas, kas notiek Latvijā un lai Latvijas ģeopolitiskais kurss pēc vēlēšanām nemainītos. Ja izvērtēšu, ka mana pieredze ir vairāk vajadzīga šeit, es vispār šādu iespēju neizskatīšu. Teorētiski tas var būt, bet tas nav man prioritārs jautājums.

Runājot par ģeopolitisko situāciju, jūs jau uzsvērāt, ka valdības paplašināšanās mērķis bija garantēt politikas stabilitāti. Bet paradoksālā kārtā krīze saistībā ar Krievijas agresiju Ukrainā iznesa diskusiju priekšplānā jauno koalīcijas partneri Aivaru Lembergu kā ļoti asu Putina domubiedru. Kāds jūsu vērtējumā ir sausais atlikums, saliekot kopā ZZS iesaistīšanu valdībā un negatīvo Lemberga faktoru?

Protams, varam arī salīdzināt, ka Urbanovičs tajā brīdī bija nacionālāks par visnacionālāko latvieti un NATO aizstāvošāks kā viskrasākais no aizstāvjiem. Aivara Lemberga loma ZZS joprojām ir acīmredzot ievērojama, bet, ja pavērojam ZZS, arī šī frakcijas demokratizējas un tur nav tikai viena cilvēka viedoklis noteicošais un dominējošais. Šī partija ir atbildīga par aizsardzības sfēru un kopumā tas efekts [no Lemberga pozicionēšanās varētu būt tāds, ka] tiem cilvēkiem, kas uz ZZS skatās kā uz labēji centrisku partiju ar zināmu vērtību sistēmu un uzticību Latvijas pamatiem, varbūt tas lika kaut ko pavērtēt.

Prezidenta vēlēšanu dienā 2011.gadā jūs no Saeimas tribīnes uzsvērāt, ka tiesiskums ir svarīgākais valsts stūrakmens. Vai ZZS iesaistīšana valdībā un ietekmes došana Lembergam stiprina šo tiesiskuma stūrakmeni vai tomēr vājina?

ZZS nav Aivars Lembergs viens pats. ZZS ir politiskais spēks, kurš Saeimā atrodas, jo daļa Latvijas sabiedrības ir par viņiem nobalsojusi.

Tā ir taisnība, bet ZZS ir tas spēks, caur kuru Lembergs savu politisko ietekmi vistiešāk nodrošina.

Droši vien to var iet un jautāt Aijai Barčai, Ingmāram Līdakam un Andrim Bērziņam – kādam no šiem cilvēkiem, kas ir frakcijā. Kad es atļāvos televīzijas intervijā pieminēt, ka ZZS varētu būt pelēkais zirdziņš Ušakovam vēlēšanās, viens no deputātiem ļoti ilgi ar mani nerunāja un teica – kā es vispār varu iedomāties, ka viņš to varētu darīt.

Kopumā ir jautājums, vai koalīcija spēj nosargāt šos tiesiskuma jautājumus. Ja mēs šobrīd liekam [pirmajā vietā] ģeopolitisko izvēli un stabilu valdību, kura spēj risināt jautājumus ar ZZS, tad tas ir arī jautājums par Lemberga ietekmi. Parlamenta sastāvs ir tāds, kā sabiedrība to ievēl un, veidojot koalīciju, ir jādomā, lai tā būtu rīcībspējīga. Lietas, kas liekas šaubīgas, ir jāspēj koalīcijas partneriem vērtēt un arī žurnālisti ir tie, kas izpilda sargsuņa lomu un arī uz to norāda. Skaidrs, ka šī koalīcija ir rīcībspējīgāka nekā bija Dombrovska valdības pēdējā brīdī, kad viens partneris ar nemitīgiem ultimātiem – pamatotākiem vai nepamatotākiem – visu darbu bremzēja un izvirzījās priekšplānā šī ugunsgrēku dzēšana. Par ZZS tiešām arī gribu pieminēt, ka ir viņiem [pozitīvi] piemēri – kad Tautas partija aizgāja no Dombrovska valdības visdziļākajā krīzes laikā, zaļie zemnieki palika, lai gan arī viņi tika aicināti aiziet. Tātad ir lietas, kas ir novērtējamas. Protams, ir viens šis bīstamais [Lemberga] faktors, kas ņemams vērā, bet tā ir vesela frakcija, un nebūt šobrīd tie lēmumi netiek tik viennozīmīgi pieņemti kā [bija] kādu laiku atpakaļ.

Kā šajos gados, kopš vadāt Saeimu, ir attīstījušās jūsu pašas attiecības ar Aivaru Lembergu? Kā jūs tās šobrīd raksturotu?

Nekādas. (Smejas.) Man nav nekādu attiecību ar Aivaru Lembergu, man pat nav viņa telefona. Ja ir kādi jautājumi risināmi tieši attiecībā uz Ventspils partiju, Saeimas prezidijā darbojas Jānis Vucāns, ar kuru regulāri satiekamies, un arī koalīcijas sēdēs piedalās Guntis Blumbergs. Bet personīgi man nekādu attiecību ar Aivaru Lembergu nav, nekad viņš man personīgi nav neko prasījis un nekad es viņam personīgi neesmu solījusi, nekad Puzē neesmu bijusi.

Varbūt viņš brauc pie jums?

Nē.

Turpinot par tiesiskumu, 2010.gada vēlēšanās Vienotība ļoti principiāli deklarēja cīņu pret korupciju un solīja “stipru KNAB”. Pašlaik KNAB ir pārvērsts vājā, slikti pārvaldītā institūcijā. Kā jūs izskaidrotu vēlētājiem, ka nav izdevies šo solījumu izpildīt?

Jā, KNAB ir šobrīd ļoti skumjš stāsts. Laikam ir jāiet vēl gabaliņu atpakaļ – kad Jaunais laiks ienāca politikā, jautājums par korupcijas apkarošanu bija viens no tiem, ko socioloģiskajās aptaujās cilvēki nekad neizvirza kā ļoti prioritāru, bet JL 2002.gada vēlēšanās praktiski ar šo jautājumu uzvarēja. Ja atceramies, vismaz es ļoti labi zinu, kāpēc tas bija nepieciešams. Ne tikai tāpēc, ka mēs nozogam savu valsti un zaudējam ticību tai, bet tas arī bija viens no nosacījumiem – stipra institūcija, kas apkaro korupciju – lai iestātos ES un NATO. Skatoties uz Ukrainu redzam, ka bez ārējiem faktoriem ir arī šis iekšējais faktors – milzīgā korupcija ir novedusi pie tā, ka nav ticības iekšējai varai un tā ir tik ļoti vājināta.

Viss [stāsts ar KNAB problēmām] droši vien sākās tajā brīdī, kad divas reizes Jutu Strīķi neizdevās ievēlēt par KNAB vadītāju. Pēc tam bija visi šie pārējie mēģinājumi atrast vadītāju. Ir lietas, kas ir bijušas efektīvas un ir, kur kāds vienmēr mēģinājis kavēt [biroja darbu] no iekšienes. Droši vien arī šis personāliju konflikts, kas šobrīd ir jau trešais, jo tāds bija gan ar Loskutovu, gan ar Vilnīti, gan šobrīd ar Streļčenoku. Gribu atgādināt, ka Streļčenoku ievēlēja gandrīz vienbalsīgi, viss izskatījās ļoti jauki un perspektīvi, bet rezultātā mums atkal priekšplāna ir tikai konflikti un ir pat vēl sliktāk nekā iepriekš, jo zūd jau ticība un šī iestāde ir zināmā mērā paralizēta, savas funkijas nespēj veikt. Ir arī zināmas tendeneces uz politizāciju, ja KNAB priekšnieks nāk ar politiskiem paziņojumiem un apvainojumiem. Šādas iestādes vadītājam ir jānāk ar konkrētiem pierādījumiem un faktiem, nevis vienkārši televīzijas intervijās jāstāsta, ka man te viena tante teica. To var runāt sabiedrība tramvajā, nevis iestādes vadītājs.

Tā ka šobrīd divu cilvēku nespēja sastrādāties ir radījusi to, ka šī iestāde ir vāja. Tas rada iespēju, ka tie cilvēki, kam šī iestāde nepatīk, mēģina runāt, vai KNAB vajag vispār. Tas ir jau aizgājis ļoti ļoti garā [procesā]. Cik zinu, premjere kopā ar ģenerālprokuroru mēģina rast [risinājumu], ja ir nepieciešams, tad jāveic kādi institucionāli grozījumi. Es redzētu, ka tas vairāk būtu prokuratūras [pienākums uzraudzīt KNAB], mēs viņu atdotu vairāk tiesu sistēmai, tālāk nost no politiķiem. Tas [korupcijas apkarošana] ir joprojām svarīgs uzdevums – atkal jau pieminot ģeopolitiku, nenovērtēt par zemu to, kas notika Ukrainā.

Vienotība ir vadījusi visas trīs valdības aizvadītajos četros gados. Tomēr lielu daļu no ļoti konkrētajiem solījumiem, kas tika doti pirms vēlēšanām, nav izdevies īstenot. Ir dažas lietas, kas ir izdarītas – Latvija ir iestājusies eirozonā, dzimstībā pieaugusi, atkarībā no metodikas var strīdēties par to, vai ekonomiskā izaugsme ir plānotajā līmenī, taču nav solītā 1,1 miljona darbavietu, nevienlīdzības samazinājuma līdz ES vidējam līmenim, priekšlaicīgās mirstības samazinājuma par 20%, sabalansēta budžeta, uzņēmēju pieauguma par 50%, zemākā bezdarba Baltijā. Kāpēc nav izdevies šīs lietas izdarīt?

Droši vien par katru no tām vēl varētu diskutēt, gan par darbavietu skaitu, ko dažādi skaita, gan arī neesmu pārliecināta, vai mums nav zemākais bezdarba līmenis Baltijā?

Nē, šobrīd tas ir augstākais.

Katrā ziņā ir vesela virkne lietu, kas ir darītas un virzība ir bijusi. Tie ir objektīvi un subjektīvi apstākļi, kāpēc kāda no konkrētām lietām ir vai nav izpildīta, bet katrā ziņā nav tā, ka nav bijis mēģinājums šīs lietas realizēt.

Vienotība ir pārvaldījusi Satiksmes ministriju šajā laikā, bet ministrijai galīgi nesekmējas ar vilcienu iepirkumu. Gadi iet, vilcienu nav. Kāpēc?

(Ietur pauzi, smejas.) Sadzīviskās sarunās atbildu, ka tā ir latviešu neiedomājamā alkatība. Es nesekoju, kas notiek Satiksmes ministrijā, bet zinu, cik nenormāli daudz lobiju staigāja uz iepriekšējo konkursu. Zinu, kurš, kas un ko kādā veidā lobēja, jo viņi spietoja te apkārt kur vien varēja, un [veica] visādas melnās kampaņas viens pret otru. Nu, izgāza vienu konkursu. Ka var pēc tam otru [konkursu] izdomāt, kur ir par 40 miljoniem lielāka cena nekā tādiem pašiem vilcieniem Igaunijā, jāsaka godīgi – man prātā ienākt nevarēja, ka tik ļoti var ignorēt sabiedrības intereses. Latvijas sabiedrība diemžēl ciniskā veidā bija pieradināta pie trīs miljonu intereses, bet 40 – es to nevaru citādi [kā par alkatību] nosaukt.

Kam šī starpība aizietu, kurš ir tas alkatīgais?

Es nezinu, kurš ir alkatīgs šajā lietā, bet tā ir valsts nauda, kas būtu jātērē – šie 40 miljoni. Mēs tiešām esam straujāk augošā ekonomika, tikai jautājums, cik lietderīgi mēs tērējam šo pieaugumu. Ja šādā veidā vienkārši gribam naudu izmest vējā kādās interesēs, tad tas ir nožēlojami un skumji. Šo konkursu nevarēja akceptēt, lai cik tas ir skumji, ka mēs joprojām braucam ar veciem vilcieniem, lai gan pašiem arī bija savas vilcienu ražotnes un ir bijušas lielas iespējas, bet mēs nespējam paņemt ES līdzfinansējumu. Tieši tāpat kā Baltijas valstis nespēja vienoties par [sašķidrinātās gāzes] termināli un enerģētisko neatkarību. Mēs neesam unikāli šajā ziņā, bet mazā valstī to redzēt ir nožēlojami.

Svarīgs Vienotības priekšvēlēšanu mērķis bija arī taisnīgas nodokļu sistēmas radīšana, un arī tas nav sasniegts. Piemēram, Latvijā ir otrs lielākais PVN neiekasēšanas rādītājs visā ES un arī citas būtiskas problēmas nodokļu jomā. Taču jūs nesen ļoti asi kritizējāt finanšu ministru Vilku, kas rosināja sākt diskusiju par izmaiņām nodokļu sistēmā. Kā jūs vērtējat, vai Vienotībai tas nāk par labu, ka populārs un kompetents finanšu ministrs atstāj politiku?

Es mēģināšu tikpat komplicēti un skaisti atbildēt, cik jūs uzdevāt jautājumu. (Smejas). Jautājumam bija vairākas daļas. Pirmā – finanšu ministra Vilka kritika par to, ka viņš nedēļu pirms Eiroparlamenta vēlēšanām sāka runāt, ka mums ir jāpaceļ nodokļi. Tādā veidā tas parādījās virsrakstos, uz to reaģēja darba devēji un darba ņēmēji. Ir ļoti labi nākt ar idejām, bet tām jābūt jau ekspertu izdiskutētām un sagatavotām, nevis vienkārši jāparunā, ka mums kaut ko vajadzētu celt vai mazināt. Ir jārunā ministrijā, ar ekspertiem, ar nozari un jābūt redzējumam ne tikai šim gadam, bet ilgtermiņā. To arī uzņēmēji ir norādījuši, ka viņi var pat dzīvot ar lieliem nodokļiem, bet grib prognozējamību. Tajā brīdī tas [Vilka izteikums] bija kā drauds.

Forma, kādā tas parādījās publiskajā telpā, man ir nepieņemama, nevis tas, ka ir diskusija. Diskusijas ir – pēc vienošanas ar LDDK septembrī būs Saeimā konference, mēs par to [nodokļu politiku] runāsim. Var celt, var mazināt, bet jābūt kompetentai diskusijai, mums nav šobrīd vairs krīze, kad vienas nakts laikā jāizdomā, kā konsolidēt budžetu, ir jābūt ilgtermiņā prognozējamai nodokļu politikai. Par Vilka kungu kā ministru – jā, viņš ir ļoti atzīts starptautiski un arī iekšēji, viens no ministriem ar visaugstākajiem reitingiem. Acīmredzot, tam ir vairāki iemesli, kas ir minēti gan publiski, gan par kuriem it kā runā aizkulisēs, kāpēc viņš neturpina šo amatu.Viņš ir arī minējis, ka viena no lietām ir atalgojums.

Bet atalgojums ministriem taču tiks pacelts, par to ir tagad nopietnas diskusijas.

Nu, par to arī ir tikai diskusijas.

Jūs šaubāties, ka tas būtu pareizs lēmums?

Celšana? Uz atalgojuma celšanu nevar skatīties kā uz vienu lietu tikai attiecībā uz ministriem. Atalgojums jebkuram politiķiem jāskata kompleksā – vai 13 cilvēku atalgojums šajā brīdī ir pamatojams gan attiecībā pret to, kāds ir valdības darba vērtējums, kopumā pret ārstiem, mediķiem, skolotājiem. Arī ierēdņiem ir neadekvāts atalgojums, ko redzam nekvalitatīvos likumprojektos, nekvalitatīvā valsts pārvaldē, kas rada birokrātiju un neticību valsts varai. Ir jāredz tas viss kaut kādā sistēmā. Bet katrā ziņā tā ir Vilka kunga paša izvēle neturpināt darboties politikā.

Jums ir bijušas domstarpības ar Vilka kungu arī iepriekš – atšķirība no vina, jūs atbalstījāt VID vadītāja amatā Finanšu policijas pārvaldes ilggadējo darbinieku, velāk vadītāju Kasparu Čerņecki. Kāpēc jums bija šāda nostāja?

Tā nav mana kompetence, es neesmu ne atbalstījusi, ne neatbalstījusi, ne kādus viedokļus par to izteikusi.

Tad tas neatbilst patiesībai?

Tas neatbilst patiesībai.

Pirms četriem gadiem lieliem burtiem savā programmā rakstījāt: «Vienotība. Dombrovskis. Latvija.» Tas likās amizanti – tāds moto, gandrīz vai kā franču «Brīvība. Vienlīdzība. Brālība.» Trīs gadus vēlāk Dombrovskis atkāpās no amata, atstājot līdz galam neatbildētus jautājumus par pašas Vienotības lomu šajā pēkšņajā demisijā. Kādas bija jūsu izjūtas, uzzinot par šo Dombrovska soli?

Pārsteigums. Milzīgs pārsteigums. Ar Valdi Dombrovski kopā dibinājām JL un, pretēji tam, kā ir kāds mēģinājis stāstīt par mūsu pretrunām vai saniknot, mēs vienmēr esam bijusi komanda. Pirmkārt, kaut vai tāpēc, ka ļoti labi esam nodalījuši atbildības sfēras – viņam par valdību, man par partiju, līdz ar to esam spējuši viens otru atbalstīt, praktiski no pirmās dienas mums nekad nav bijušas kādas interešu pretrunas. Zolitūdes [traģēdijas] situācijā neizskatījās pietiekami labi, un bija daži partijas biedri, kuri par to [nepieciešamību valdībai demisionēt] man minēja, bet es varu apliecināt, ka teicu – Valdis Dombrovskis to nedarīs nekad. Viņš to nedarīs nekad, jo izvērtēs, kādas tam ir sekas.

Tāpēc man tas bija ļoti liels pārsteigums, un tajā nav ne Vienotības intrigu, ne Vienotības pamudinājuma. Tas, kas bija – līdz Zolitūdes traģēdijai mēs ļoti nopietni runājām, kā paplašināt koalīciju ar zaļajiem zemniekiem. Ļoti labi saprotot, ka tas ir vismaz restartēt valdību, kurā dominēja strīdi, bija šis bezgalīgais budžeta pieņemšanas process ar NA ultimātiem. Bija pilnīgi skaidri izrunāta iekšēja vienošanās – Dombrovsis vadīs valdību, vadīs nākamo prezidentūru, ies uz vēlēšanām, un, ja būs iespēja, Āboltiņa tiks nominēta komisāra kandidātam. Pēc Zolitūdes un tas [Dombrovska demisija] bija pārsteugums un mums nācās domāt, ko nominēt citu. Tajā nav Vienotības iekšēju [intrigu], jo Dombrovskim bija atbalsts un ir joprojām atbalsts. Lai gan, protams, pēdējās valdes vēlēšanās mums ir prakstiski vienāds [skaits] atbalstītāju. Manuprāt, mēs kā pietiekami laba komanda vienmēr esam startējuši.

Domājām, kādā veidā restartēt valdību, parādot kaut ko jaunu un varbūt nomainot arī savus ministrus, bet domas par Dombrovska nomaiņu netika pieļautas – skatoties ilgtermiņā, uz to pašu [ES] prezidentūru.

Ja bijāt pārsteigta, vai Dombrovskis ir devis jums skaidrojumu un atbildējis tā, ka tagad saprotat, kāpēc viņš tā rīkojās?

Protams, mēs runājām gan pēc tam, gan esmu runājusi par to ar prezidentu Bērziņu. Man ir savs viedoklis un tās atbildes viņš ir arī man sniedzis, bet es domāju, ka tā ir viņa kompetence to komentēt.

Vai šajās atbildes ir kāda jauna informācija, līdztekus tam, ko Dombrovskis ir stāstījis sabiedrībai?

Nē, nav nekādi šie mīti par šantāžas vai spiediena elementiem. To nav apstiprinājis ne prezidents Bērziņš, ne Dombrovskis. Es ar viņu runāju, pirms viņš izgāja ārā [no sarunas ar prezidentu] un to paziņoja. Pēc tam vakarā, jau pēc preses konferences, viņš atnāca un mums bija ļoti ilga saruna, domājām par nākamajiem premjeriem, dalījām uzdevumus. Protams, bija pirmais jautājums – kas un kāpēc. Zinot, Valdi Dombrovski, [varu teikt] – lēmumu kaut ko darīt vai nedarīt var pieņemt tikai Valdis Dombrovskis pats. Tāpēc mīti, ka kāds viņu var uz to piespiest… Viņš ir ļoti matemātisks un loģisks cilvēks, tas lēmums ir jāpieņem viņam pašam.

Kad viņš jums zvanīja no prezidenta rezidences, jūs nemēģinājāt atrunāt viņu no šī lēmuma?

Tas jau bija tikai, lai informētu – lēmums jau bija pieņemts. Es pat tai brīdī nesapratu, ka viņš tūlīt ies ārā [ar publisku paziņojumu]. Es vēl viņam teicu – nu tad parunāsim pēc tam. Domāju, ka viņš izrunās [ar prezidentu], aizies uz kabinetu. Es tiešā atskrēju [uz Saeimu], jo tā bija tā šausmīgā diena, kad izvadīja glābējus, un man telefons uz baznīcu nav pat līdzi uz kluso. Es atnācu un bija kaut kādas lietas… Bija dažu citu politisko spēku pārstāvji, kuri to iepriekšējā dienā [par valdības demisiju] bija runājuši un jautājuši, un es zvanīju premjera biroja vadītājai par to, kas notika. Viņa teica – viss normāli, [premjers ar prezidentu] izrunājās un palika tagad divatā runāt. Un tad viņš [Dombrovskis] piezvanīja un es sapratu, ka viņi ir vienojušies, ka viņš to darīs. Es sacīju – tad izrunājam, ko tu teiksi un kas būs tālāk. Viņš vienkārši formāli mani informēja par to.

Situācija valdības demisijas laikā bija cita nekā tagad – to, kā attīstīsies notikumi, varbūt arī nevarēja paredzēt, bet kopš Krievijas agresijas Ukrainā un ārpolitiskās situācijas pasliktināšanās Latvijas vadītāji startē ar savu viedokli vājāk un nenoteiktāk kā pārējie Baltijas kaimiņi. Kā jūs vērtējat no šodienas skatpunkta, kad ir sabiezējuši šie starptautiskie draudi – vai lēmums par valdības nomaiņu tomēr nav bijusi kļūda?

Tajā situācijā lēmums nebija nekādā veidā ar to saistīts. Protams, neviens to nevarēja prognozēt. Mēs nevarējām domāt, ka Ķīnas olimpiādes laikā ir Gruzija [karš 2008.gadā] un tūlīt pēc Soču olimpiādes ir Ukraina. Bet katrā ziņā tas, ka koalīcija ir stiprāka un stabilāka, parlamenta vairākums ir vienotāks – tas ir labi un pareizi.

Par paziņojumiem – mēs labi zinām, ka ekonomiski un visādi mēs nemitīgi konkurējam kā trīs pie Baltijas jūras esošas valstiņas. Spējam apvienoties izšķirīgos brīžos, kā Baltijas ceļā. Šis brīdis ir tik pat izšķirīgs kā pirms 25 gadiem, ir svarīgi sadoties rokās. Koordinācija nav pietiekama, gribētos to labāku, bet tas droši vien ir atkarīgs no trīs prezidentu personībām un es te negribētu vainot Latvijas valsts prezidentu. 

Savukārt, kas attiecas uz pašu Latviju, mūsu – trīs valsts amatpersonu – kopējais paziņojums [par Ukrainu] bija viens no stiprākajiem un arī viens no pirmajiem, mēs devām savai sabierībai ļoti skaidru signālu devām. Tieši tāpat parlaments. Te atgriežos pie SC – par kādu sadarbību varam runāt, ja viņi pat neizmantoja iespēju [par paziņojumu Ukrainas sakarā] atturēties, nebalsot vai iziet ārāk, viņi nobalsoja pret kā tās desmit valstis ANO. Un pēc tam bija NATO finansēšanas likums – protams, varam priecāties, ka vienbalsīgi pieņēma šo 2% likumu [par aizsardzības budžeta palielināšanu], bet varam paskatīties, ka SC nobalsoja pret šo [pieauguma laika] grafiku. Kāpēc viņi balsoja pret? Varbūt ir cerība, ka to nemaz nevajadzēs?

Tad jums šķiet, ka prezidents un premjere ir tādas personības, kas var būt krīzes laika līderi? Jo draudi pieaug un tas ir valsts nākotnes jautājums – cilvēki sagaida līderu uzticamību un izcilību.

Ir dažādi veidi, viens ir uzkurināt kaislības un otrs ir tomēr nākt ar mieru un pragmatismu, kā to darīja premjere. Vēl jo vairāk tas ir svarīgi pirms vēlēšanām, kad redzam [saukļus] «Mums vajag pragmatiskas attiecības ar kaimiņvalsti!». Kur tad ir pragmatisko attiecību robeža – savas neatkarības zaudēšana vai lūgšanās, lai [Maskavas lielveikalos Rīgas preču] stendiņus neizņem? Man liktos diezgan nožēlojami, ja es ieietu Maskavas veikalā un redzētu Rižskij dvorik tukšos stendiņus, kas tur glabātos un gaidītu, kad būs kāds [embargo izņēmumu] izlūdzies. Tas jau ir ārprāts!

Katrā situācijā acīmredzot ir tādi līderi, pēc kādiem ir sabiedrībā pieprasījums. Varbūt vienam gribas šajā situācijā revolucinārismu, bet kopumā, ja skatāmies uz to tandēmu (kuram es gribētu pieskaitīt arī ārlietu ministru), mums ir valstī, kas izpilda šo [līdera] funkciju, valdība sanāk, premjere dod risinājumus. Valdi Dombrovski arī kritizēja, ka viņš ir lēns un gribētu viņā emocijas. Manuprāt, ir svarīgi, ka nepieciešamais – rīcība, konkrēti piedāvājumi, tiek šobrīd nodrošināti.

Jūs esat politikā kopš 8.Saeimas, tas ir ilgs laiks. Kas ir zīmīgākās jūsu politiskās iniciatīvas, kuras pati uzskatāt par veiksmīgākajām savā karjerā?

8.Saeimā vadot Juridisko komisiju izdevās svarīgas lietas izkustināt. Pēc tam – tieslietu ministra darbs. Kas attiecas uz tiesu izpildītājiem, notāriem, kas tajā brīdī bija starp vislamātākajiem juristiem – ir bijušas reformas, ieviesta kvalifikācija.

Cenas gan notāriem ir briesmīgas.

Viņiem samazinājās apjoms, bet tika likvidēta šī [Linarda] Muciņa ieviestā nenormālā sistēma, ka nevari vispār bez notāra nekur aiziet. Notāri vismaz piedāvā savu atestāciju, kvalifikāciju un viņiem pašattīrīšanās sistēma vienīgajiem tiesu sistēmā ir ieviesta. Trešā veiksmīgā lieta – Vienotība, tās vadīšana, kas nebija ne viegli, ne gribēti, ar ļoti daudzām intrigām, asarām un visu pārējo, bet tomēr ir izdevies pietuvināties tam, ka [Latvijā ir] mazāk sašķelta politika. Demokrātijā ir tiesības apvienoties organizācijās, veidot sīkpartijas, bet jautājums – kāds tam ir rezultāts, cik sašķelta ir sabiedrība.

Uzskatu, ka esmu bijusi arī veiksmīga Saeimas priekšsēdētaja, pildot funkciju par valsts reprezentāciju ārzemēs un esmu arī atvērusi parlamentu, nav vairs tikai viens NVO forums gadā. Parlaments ir vieta diskusijām, tā nav nekāda reprezentācijas māja, kur atnāk ekskursijā. Šeit cilvēkiem, it sevišķi jauniem, ir jāvar justies piederīgiem, ir jāveicina šī doma,ka cilvēki var ietekmēt lēmumus. To var darīt tikai iesaistoties, nevis mājās uz dīvāna, lamājot televīziju – ko viņi tur atkal dara.

Jūs esat spilgta politiķe, kurā savienojas divas pretējas iezīmes: spēja savaldīties, piemēram, stāvot hokeja arēnā milzīga svilpjoša fanu pūļa priekšā, bet, no otras puses, jūs arī nespējat savaldīties – par nepatīkamu žurnālista jautājumu varat uzsprāgt un arī pret politiskajiem sāncenšiem varat būt ļoti asa. Piemēram, Diena savulaik citēja, ka jūs esot solījusi «nožņaugt» Zatleru un Dzintaram īsziņā rakstījusi, ka meļus nosper zibens. Kā pati uzskatāt, kādas personiskās īpašības dara jūs par spēcīgu politiķi un kas – vājina?

Zatleru nožņaugt neesmu gribējusi nekad un tādus teikumus neesmu lietojusi – tas ir pilnīgs izdomājums! Bet par meļiem, ko nosper zibens, parakstos zem katra vārda vēlreiz un es pat citēju, ka tā ir teikusi Vaira Vīķe – Freiberga par kādu citu politiķi un tas ir latviešu tautas sakāmvārds. Bija konrēta lieta un konkrēti meli. Visi šie sīkie meli, intrigas, nespējas pašiem kaut ko izdarīt… Tādās situācijās es arī spēju [reaģēt asi].

Tikko kāds žurnālists man jautāja, vai ir ērti vai neērti jautājumi. Pēc 12 gadiem politikā nav ērtu vai neērtu jautājumus, ir jautājums – kāpēc tos uzdod, kā tos uzdod un ko ar to grib panākt. Neērtu vai neatbildamu jautājumu pēc būtības nedrīkst būt – tad tu nevari iet politikā, ja nevari atbildēt uz šādiem jautājumiem. Bet no politiķiem vienmēr prasa profesionalitāti, un man [savukārt] patīk sarunāties ar profesionāliem žurnālistiem. Ja redzi, ka žurnālists jau ir izdomājis, kā ir, un nevis grib uzzināt viedokli, bet saprast, kāpēc intervējamai personai ir cits viedoklis, nu tas ir skumji.

Par lielām lietām – vienmēr ir kāds lielais mērķis, kāpēc kaut ko grib vai negrib. Šī spēja redzēt lielo mērķi un lielo laukumu, tā laikam ir mana pozitīvā īpašība. Protams, ka ir tam [pa vidu politikā arī] tik daudz sīko melu, intrigu un neprofesionalitātes. Neprofesionalitāte ir lieta, kas mani tiešām…

Uzspridzina?

Jā, kas mani uzspridzina. Un es arī nekaunos no tā, ka cilvēks ir emocionāls. Protams, politiķim ir jākontrolē savas emocijas, bet pasarg, Dievs, ka mēs visi būtu roboti un nespētu just līdzi. Tad arī nevar politikā iet.

Runājot par šo lielo bildi un mērķtiecību – kādi ir vēl jūsu politiskie mērķi, cik ilgi plānojat darboties politikā, kur sevi redzat pēc 5 gadiem?

Es jau biju līdz Valda Dombrovska demisijai sevi ieraudzījusi Eiropā. (Smejas.) Bet šobrīd – kā teicu, ja kaut ko daru, cenšos darīt no sirds.

No sirds Latvijai – arī tas tagad ir politiski aizņemts vārds, tāpat kā vienotība, saskaņa.

Jā, pat sirds ir aizņemts vārds. Bet es ļoti gribētu, ka mēs panākam stabilu politisko situāciju, nenonākam līdz etniskiem konfliktiem. Protams, tā ir ekonomiskā izaugsme, ko gribētos šeit redzēt notiekam, arī to pašu izglītības reformu, jo man ir divi bērni, kuri šogad ies 7.klasē un ar šausmām es domāju gan par to, ko viņiem māca šobrīd skolā, gan tālāk par agstāko izglītību. Redzu jaunus cilvēkus, kam ir diplomi, bet kam nav iegūta izglītība. Tās ir lielās lietas, kas vēl ir jādara – tieši tāpat veselība, kur cik daudz intrigu un deķa vilkšana katram uz savu pusi. Tas pats par pašvaldībām un reģioniem – nu nevar attīstīties tikai viena galvaspilsēta. Turpinot darboties politikā, tas ir lietas, kuras es gribu izdarīt, neatkarīgi no amata, kurā es būšu. Šobrīd ir vēlēšanas, vēlētāji lems.

Vai Vienotība būs pēc pieciem gadiem? Ja apskatāmies uz visu neatkarības periodu, ir trīs partijas, kas ilgstošāk spējušas noturēties pie varas – Latvijas ceļš, tad Tautas partija, tagad Vienotība. Cilvēki velk paralēles starp šīm partijām, un divas no tām vairs neeksitē. Kas, jūsuprāt, ir lielākais risks Vienotībai nākotnē?

Jebkurai partijai risks ir ieslīgšana pašapmierinātībā un jaunu ideju un cilvēku nepiesaistīšana. Par to mēs ļoti rūpīgi domājām pēc pašvaldību vēlēšanām, mums ir līgumatteicības ar veselu virkni no reģionu partijām, esam Reformu partijas biedrus uzņēmuši. Skaidrs, ka ir iekšējā konkurence un apdraudējums [partijas esošajiem biedriem], bet izdevās pārlieināt, ka mēs runājam par valsts nākotni, ne tikai par organizācijas nākotni. Par Vienotību runā kā par varas partiju, bet vara ir pirmkārt atbildība. Tāpēc kādreiz liekas, ka varbūt ir pārāk daudz to kompromisu – tāpat kā jūsu jautājāt par zaļajiem zemniekiem -, bet ir lielā lieta un ir skaidri jāapzinās, kurš ir tas blakusefekts.

Tūlīt būs Baltijas ceļa 25.gadskārta, šis ir izdevīgs brīdis, lai atskatītos uz valsts noieto ceļu. Ja es lūgtu nosaukt spējīgākos, izcilākos politiķus šajā periodā, kāds būtu jūsu pirmais trijnieks?

Viennozīmīgi tajā būtu Vaira Vīķe – Freiberga. Posmā, kad iestājāmies ES, viņa bija īstajā laikā un vietā, spēja izmantot savas zināšanas, valodas, personību, jo šādā amatā ir ļoti svarīga personības loma. [Tādi ir] starp cilvēkiem, kas neatkarības laikā spēja mobilizēt [sabiedrību], lai mums būtu 4.maija balsojums. Un kad pēc gada 21.augustā Doma laukumā bija helikopteri un tanki, tie cilvēki, kas šajā mājā balsoja [par valstiskuma pilnīgu atjaunošanu] – tajā skaitā Anatolijs Gorbunovs, viņa loma arī ir nenoliedzami liela kā personībai, tieši tāpat Dainis Īvāns, kas spēja iedvesmot. Tur ir vesela virkne cilvēku, es nevaru nosaukt visus, ne velti mēs šos cilvēkus pieminam, ne velti svinam 4.maiju un pieminam 21.augustu – katrs no šiem cilvēkiem savu mazo mozaīku deva.

Un es gribētu teikt, ka arī Valdis Dombrovskis ir no tiem politiķiem, kuri ir pieminēšanas vērti. Nav Latvijā daudz cilvēku, kas atteiktos no lielās algas [Eiroparlamentā], viņš atnāca, un es ļoti labi atceros šo stāstu ar dokumentiem, kuri netipiski Valdim Dombrovskim frakcijā lidoja pa gaisu un viņš pateica – es neko nevaru izdarīt. Bet viņš izdarīja to, ka Latvija atguva savu vārdu, vietu Eiropā, ka uz mums skatās kā uz līdzvērtīgu partneri, nevis kaut kādu trešo valsti. Ja jāsauc trīs, tad es teiktu – Gorbunovs tajā brīdī, kad atguvām savu neatkarību, pēc tam Vaira Vīķe – Freiberga un tad Valdis Dombrovskis.