fbpx

Izvēle krustcelēs 130

Komunistu vadoņa Ļeņina piemineklis no separātistiem brīvajā Slovjanskas daļā apvīts ar Ukrainas karogu. Foto: EPA/LETA
Sanita Upleja
Print Friendly, PDF & Email

Rudenī gaidāmajām vēlēšanām ir tikai viens atskaites punkts

Vēl pašā pērnā gada nogalē, ar kādu Latvijas politiķi pārmijot vārdus par gaidāmajām Saeimas vēlēšanām, ieminējos, ka, manuprāt, 12.Saeimas vēlēšanās par būtisku atskaites punktu kalpos 2012.gada februāra tautas nobalsošana par divām valsts valodām. Tā teicu un domāju, jo tāda bezkaunība pret Latvijas tautu un valsti, ko piedzīvojām tautas nobalsošanas sakarā, vismaz mani satricināja līdz dziļākajiem dvēseles slāņiem. Tomēr manu sarunu biedru šī doma tobrīd līdz galam nepārliecināja, jo tautas nobalsošana likās laimīgi garām un jau tik tālā pagātnē.

Tagad esam tikai nepilnu divu mēnešu attālumā no 12.Saeimas vēlēšanām, un piekrītu, ka tautas nobalsošana diezin vai būs svarīgākais atskaites punkts, balsojot vēlēšanās. Notikumu Ukrainā un Krievijas rīcības ēnā tā tiešām patlaban varētu likties tikai kā padziļāka ceļa gramba mūsu tautas un valsts grūtajā ceļā uz gaišāku nākotni. Jo kas gan vairs ir viena gramba, ja jautājums ir par krustcelēm un par to, kurp tālāk vispār vedīs mūsu ceļš.

Ceļa norādes Latvijas turpmākā ceļa krustcelēs patiesībā ir tikai divas un savā būtībā ļoti vienkāršas. To saprašana neprasa īpašas prasmes, tikai pamata zināšanas par sabiedrības uzbūvi un cilvēka dabu. Ceļa rādītāji strupi vēsta – “Demokrātija” un “Totalitārisms”. Un izvēle ir mūsu pašu – vēlētāju – rokās.

Atpakaļ sākumpunktā

Tā nu sanāk, ka ne pēc pašu gribas patlaban esam Latvijā atgriezušies zināmā sākuma punktā vai vismaz krustcelēs, kur bijām pirms gadsimta ceturkšņa, kad atguvām un atjaunojām savu neatkarīgo valsti. It kā daudz kas ir mainījies pa šo laiku – esam paspējuši paslēpties zem NATO lietussarga un iekārtojušies drošā Eiropas Savienības aizvējā, tomēr atkal esam zināmā sākuma punktā, kur nākotnē ejamā ceļa izvēle ir mūsu pašu rokās.

Ne piektais, ne piecdesmitpiektais pants mūs nepasargās, ja pašiem nebūs skaidrs, kas mums ir svēts, dārgs un sargāšanas vērts. Latvijas valsts tāpat kā tās galvaspilsēta Rīga nekad nebūs gatava, un tieši tādēļ vienmēr paliek iespēja mainīt šīs būves izskatu un būtību, pat ja tās atrašanās vietu nevar mainīt.

Patiesībā notikumu attīstība Rīgā pēdējo gadu laikā ir ļoti krāšņs piemērs, kas notiek, ja krustcelēs izvēlas citu ceļu. Rīgu nevar pārcelt uz citu vietu, bet, kaut vai noņemot garumzīmi tās nosaukumam (kā tas noticis ar pilsētas zīmolu pie tās robežām), tā uzreiz kļūst par kaut ko pavisam citu.

Lielie vēstures notikumi un pagriezieni parasti nemaz nav uzreiz atpazīstami brīdī, kad notiek, turklāt tie veidojas no daudziem šķietami nebūtiskiem sīkumiem. Arī Saeimas vēlēšanu gadījumā ir pietiekami viegli iestigt ikdienas problēmās un matu skaldīšanā par to, vai Latvijā ir sagrauta rūpniecība, sliktākie ceļi pasaulē, nabadzīgākās pašvaldības, lielākais skolotāju pārpalikums un tamlīdzīgi. Protams, ka valsts un sabiedrības dzīve sastāv no šādiem jautājumiem, tomēr tie ir pakārtoti lielākām lietām – sabiedrības uzbūves pamatiem.

Īstenībai acīs

Un pie pamatiem – demokrātijas vai totalitārisma – mēs atkal esam nonākuši gadsimta ceturksni pēc valsts atjaunošanas. Toreiz Latvijas tauta izvēlējās nebūt ne vieglo un rozēm kaisīto demokrātijas ceļu, bet tas nu mūs ir aizvedis tik tālu, ka ļauj mums raudzīties uz Ukrainā un Krievijā notiekošo kā uz pavisam citā gadsimtā un citā īstenībā esošu. Tomēr maldīgi būtu domāt, ka esam demokrātijas drošībā, no kuras nav atpakaļceļa uz totalitārisma elli.

Tieši par šiem sabiedrības pamatu jautājumiem nākas domāt, vērojot notikumus ārpus Latvijas un arī sabiedrisko sarunu mūsu pašu valstī priekšvēlēšanu laikā. Ja vēl gada sākumā varēja cerēt, ka notikumi Ukrainā un veselajam saprātam grūti aptveramā Krievijas rīcība būs tāds baiss sapnis, no kura varēs ātri atmosties, tagad ir skaidrs, ka tā ir baisa īstenība, kas notiek tepat mūsu kaimiņu pagalmā un no kuras nav iespējams izvairīties, pieverot acis vai pagriežot galvu uz otru pusi.

Tā ir īstenība, kurai ir jāraugās tieši acīs un jāspēj izveidot savs viedoklis par notiekošo. Te neder atrunas, ka politika mani neinteresē, ka visas puses vienādi vainīgas un ka vispār neko nevar saprast. Turklāt jo īpaši tas attiecas uz cilvēkiem, kas vēlas pārvaldīt šo valsti un kandidēs vēlēšanās. Ja viņi nespēj skaidri izdarīt savu izvēli un paust viedokli par Krievijas rīcību, tad kā gan viņiem var uzticēt valsts un sabiedrības pārvaldīšanu? Ja nespēj skaidri izteikties par tik būtiskiem jautājumiem, tad kā gan var uzticēties, ka viņi spēs izlemt citus mazāk būtiskus, bet tikpat piņķerīgus jautājumus?

Gaidāmajās priekšvēlēšanu debatēs Ukrainas notikumiem ir jākļūst par galveno atskaites punktu, lai vēlētājs saprastu, pa kuru ceļu – demokrātijas vai totalitārisma – attiecīgās partijas un politiķi redz Latviju ejam. Šādā ziņā jāteic, ka cieņu ir pelnījusi Tatjanas Ždanokas vadītā Latvijas Krievu savienība, kas ar savu rīcību Krimas sakarā ir ļoti precīzi parādījusi savu izvēlēto ceļu. Pat ja tas nav demokrātijas ceļš, vismaz ir skaidri iezīmēts. Visumā skaidra ir arī valdošās koalīcijas partiju nostāja, taču pilnīgā miglā tītas liekas jauno partiju domas šajā jautājumā, kamēr „Saskaņa” atkal izvēlējusies būt par vilku jēra ādā.

Pamatu pamats

Varētu jautāt, kādēļ gan svarīgāks par algām, pensijām un sankcijām ir lielais jautājums par skaidru attieksmi pret kaimiņos notiekošo? Gluži vienkārši tādēļ, ka visi mazie un ikdienas jautājumi izriet no tā, kādus pamatus savai valsts un sabiedrības ēkai izvēlamies.

Patlaban ir pilnīgi skaidrs, ka tiem, kas redz jebkādu attaisnojumu Krievijas rīcībai, arī Latviju redz agrāk vai vēlāk labāk izvēlamies totalitārisma ceļu. Iespējams, ka, ejot pa to ceļu, būs lielākas algas un pensijas, taču pilnīgi noteikti tur nebūs izteiksmes un vārda brīvības, domāšanas brīvības, saimnieciskās darbības brīvības, tiesiskuma un godīguma, un beigu beigās arī brīvības vispār dzīvot.

Tas viss ir iespējams, tikai ejot pa otru – demokrātijas – ceļu, lai cik grumbuļains un nogurdinošs tas arī brīžiem neliktos. Lai nu kur, bet Latvijā ar tās pusgadsimta pieredzi totalitārā režīmā, cilvēkiem būtu jāzina, ka lielās lietas sabiedrības līmenī nav atdalāmas no mazajām lietām katra cilvēka ikdienā. Mēs taču paši ļoti labi zinām, kā totalitāra iekārta samaitā cilvēku, jo ar savu būtību veicina izpausties cilvēka sliktākajām īpašībām – melot, zagt, liekuļot, nodot un nosūdzēt, nedomāt un nevērtēt, nerūpēties par līdzcilvēkiem un iedzīvoties uz citu rēķina.

Kamēr demokrātija ar visiem tās trūkumiem liek pašam domāt un vērtēt, rūpēties par tuvākiem un tālākiem līdzcilvēkiem, nezagt un nenodot. Proti, tā cenšas atraisīt un pilnveidot cilvēka labās un krietnās īpašības. Turklāt tā kļūst arvien pilnīgāka, jo vairāk tās locekļu kļūst labāki un krietnāki. Tātad demokrātijā katram indivīdam atsevišķi ir iespēja ietekmēt un uzlabot dzīvi savā sabiedrībā, kamēr totalitārismā tāda iespēja ir tikpat kā neesoša.

Skaidras atbildes par Latvijas tautas un valsts attīstībai vēlamo ceļu ir jāprasa no politiķiem, taču demokrātiskā sabiedrībā kā Latvijā ikvienam ir pienākums un atbildība arī pašam izlemt par savu nostāju tik būtiskos jautājumos. Ja izvēlamies attaisnot vai pievērt acis uz Krievijas rīcību, tad būtībā saviem kaimiņiem Krievijā un Ukrainā novēlam pazust totalitārisma bezdibenī, un tad jājautā, vai paši esam pelnījuši un esam tiesīgi baudīt demokrātijas labumus?

Autore ir neatkarīgā žurnāliste

 

Komentāri (130)

Alise 15.08.2014. 10.45

Kā jau vienmēr, Uplejai labs raksts.

Un būtiskākā frāze rakstā, manuprāt, ir šī – “Ne piektais, ne piecdesmitpiektais pants mūs nepasargās, ja pašiem nebūs skaidrs, kas mums ir svēts, dārgs un sargāšanas vērts”.

+32
-1
Atbildēt

1

    Signija Aizpuriete > Alise 15.08.2014. 11.58

    ——–Sanita Upleja”Lai nu kur, bet Latvijā ar tās pusgadsimta pieredzi totalitārā režīmā,……”

    ===============================================================================

    La nu kuram, bet Ulmaņlaika cilvēkam un padomju laika disididentam nevar pārmest atziņas par ceturdāļgadsmitā panākto naudas totalitārisma/demokrātijas apstākļos:

    “Diemžēl lauki – mūsu pamats – ir iznīcināts. (..)

    Arī valsts ar tai iespējamajiem līdzekļiem nav rūpējusies par to, lai cilvēki neaizbrauc. Tas ir tik šausmīgi… Es nemaz negribu tik ilgi dzīvot, cik es dzīvoju. Man to visu nemaz negribas redzēt. Sāp vārda tiešākā nozīmē sirds par Latviju…”

    Lidija Lasmane-Doroņina: mums jāatgriežas pie pamatvērtībām

    http://www.lvportals.lv/viedokli/256312-lidija-lasmane-doronina-mums-jaatgriezas-pie-pamatvertibam-un-vienmer-jabut-nomoda/

    +2
    -6
    Atbildēt

    0

buchamona 15.08.2014. 11.23

…. Iespējams, ka, ejot pa to (totalitārisma) ceļu, būs lielākas algas un pensijas, taču pilnīgi noteikti tur nebūs izteiksmes un vārda brīvības, domāšanas brīvības, saimnieciskās darbības brīvības, tiesiskuma un godīguma, un beigu beigās arī brīvības vispār dzīvot.+++

Visam var piekrist autores rakstā, atskaitot šo rindkopu. PSRS bija totalitāra valsts, kuras ekonomika sabruka tieši šīs valsts totalitārisma dēļ. Krievija šobrīd ir totalitāra valsts, bet šīs valsts ” demokrātiskā varas vertikāle” :)ir instruments ar kuru Kremlis “labo” brīvā tirgus pamatlikumus, pieskaņojot tos sava režīma vajadzībām, bet brīvs tirgus ir priekšnoteikums sabiedrības labklājībai. Es nezinu pasaulē neviena piemēra, kur totalitāra valsts reizē būtu arī pārtikusi valsts. Ķīnas ekonomika vēl joprojām balstās uz strādājošo ilgām darba stundām, kuru rezultātā strādnieks ir nopelnījis sev tiesības pārgulēt nakti pārapdzīvotās kopmītņu istabiņās utt.

Pat teorētisks pieņēmums, ka LR iedzīvotāji, mainot savu sabiedrības iekārtu no demokrātijas uz totalitārismu, varētu piedzīvot labklājības pieaugumu ir bīstami aplams, jo, atsakoties no demokrātijas, pagriežot ārpolitikas stūri pa 180 uz Kremļa pusi, Latvija izolē sevi no “paēdušās pasaules”, kuras pamats ir – Rietumu demokrātijas pamatlikumi, bet runas par kaut kāda tilta būvēšanu starp rietumu demokrātiju un kremlinu totalitārismu – tas gluži vienkārši ir mēģinājums sagraut Latvijas valsti.

+25
-1
Atbildēt

17

    sarmitelinde > buchamona 15.08.2014. 11.43

    Tā lietas būtība, manuprāt, ir tā, ka valsts jau nekļūst par totalitāru ar kādu lēmumu pieņemšanu.

    Valsts par tādu kļūst,kad ir sagrauta tiesu sistēma – tā darbojas tikai maksātspējīgo interesēs. Tu vari sisties pret birokrātijas sienu kā tauriņš pret karstu lampu – nāve sadegot – viss, ko vari saņemt no tādas valsts.

    Vai tas,ka uzņēmēji vāc līdzekļus latviešu valodas apmācībai ārzemēs – nav absurds? Tā vietā, lai tie paši uzņēmēji sakārtotu uzņēmējvidi, lai tajā nevalda vieni un tie paši pelēkie sirmie onkuļi?

    Mans apsaimniekotājs tikko sapulcē mums stāsta. Pusotra gada laikā no 40 māju apsaimniekotājiem , esam kļuvuši par 140 māju apsamieniekotājiem. Sākām ar vienu juristu uz pusslodzi , tagad mums ir četri jurisiti ar pilnām slodzēm.

    Apsaimniekošanas biznesa būtība – kurš veiklāk izmantos likumus savā labā – dzīvokļu īpašnieks, kuram jārēķinās ar vismaz 50 citādiem viedokļiem- īpašniekiem, vai seksīgie oligarhi – partiju ziedotāji – kuriem jārēķinās vien ar to, kura partija pēc vēlēšanām kļūs par vadošo.

    Mans viedoklis, mēs esam starptelpā – ceļā uz demokrātijas sagrāvi. Mēs- kas tā kliedzām,ka – kaut pastalās – bet brīvi.

    +2
    -6
    Atbildēt

    0

    ILZE > buchamona 15.08.2014. 23.53

    Unabomberz

    Ulmaņa režīms, kura politika ekonomiskajā jomā (34-39 gadi) bija principiāli pareiza krīzes pārvarēšanai, bet viņa kļūdas citās jomās pārsvītro visu pozitīvo, ko viņš deva.

    _______________

    Neko nepārsvītro. Nebijis Ulmanis, sarkanā Saeima būtu nobalsojusi par padumjo varu gadus 4-5 ātrāk. Viņa vienīgās kļūdas, ka neizformēja armiju ar visiem ieročiem un pats nenomuka.

    +1
    -3
    Atbildēt

    0

    ILZE > buchamona 15.08.2014. 23.57

    SandraJ

    bet tieši tādos vārdos to skaisti pateica Aivars Stranga – vēstures profesors.

    ______________

    Apbrīnojami, ka tas čekas mērglis vēl nav sašķaidījis galvu uz kāpnēm, paslīdot uz studenta pamestas banāna mizas.

    0
    -2
    Atbildēt

    0

    buchamona > buchamona 15.08.2014. 20.26

    Nevajag sevi noniecināt – nevienu brīdi neesam neesam bijuši ne kripatu sliktāki par citām Eiropas tautām. +++ mīlēt, lepoties ar savu tautu, ar to, ka esi latvietis – tā ir tumsonības pazīme 🙂

    +1
    -3
    Atbildēt

    0

    sarmitelinde > buchamona 15.08.2014. 15.02

    kā lai saka, Vācija arī atjaunoja ekonomiku pēc kara un bez diktatūras( par Maršala plānu zinu, nevajag lekciju). Un Zviedrija un Īrija izlīda no nabadzības – bez diktatūras. Par Somiju vispār nerunāsim.

    Un Čīle un DĀR ir gaužām neveiksmīgi piemēri.

    +2
    -3
    Atbildēt

    0

    Kristians Girvics > buchamona 18.08.2014. 17.39

    Šķiet – pietiekoši esam pārliecinājušies, ka pastāvošā demokrātija (no pamattautas – latviešu viedokļa) savas funkcijas nepilda. Un šķiet – visa vaina ir tajā apstāklī, ka šī demokrātija nav mūsu, bet gan aizgūta no impēriju pēctecēm – lielvalstīm… Bet, tā kā nacionālas valsts demokrātija ir konkrētas – etniski integrētas tautas „dzīvesziņa”, bet ne etniski dezintegrētu indivīdu vara, tad lielvalstu „špikeris” tai neder… Tāda demokrātija var būt noderīga tikai savstarpējas neuzticības un atšķirīgu interešu grupējumiem; tādiem, kādi pastāv iekarotāju un iekaroto politiskas līdztiesības sabiedrībās – „politiskajās nācijās”, bet ne etniski integrētās Homo sapiens populācijās, vai citiem vārdiem sakot – dabiskā ekoloģijā izveidojušos etnosos…

    Lai runātu par demokrātiju, – vispirms būtu jānoskaidro, kam tā domāta: – vai tā kalpo etnosiem (etniski integrētām tautām), vai vardarbīgi veidotas sabiedrības politiski izolētām teritorijām.

    0
    0
    Atbildēt

    0

    sarmitelinde > buchamona 15.08.2014. 15.28

    jā, tad es pārpratu Tavu domu.

    Katrā ziņā demokrātiskā valstī labums ir tas, ka gan veikmes , gan neveiksmes var draudzīgāk pārdzīvot un pārvarēt.

    Tādās zemēs kā Latvija – kā bija, kad sākās krīze, tā jau skāra tos, kuriem bija visādas liekās naudas, visādi ieguldījumi NĪ utt. Tādiem, kas dzīvoja no algas līdz algai, jau nekāda krīze nebija. Man pat noveicās, es tieši tad tiku uz Kanārijām.

    0
    0
    Atbildēt

    0

    sarmitelinde > buchamona 15.08.2014. 16.35

    Man ir ļoti žēl,ka ir maz nopietnu pētījumu par ekonomiku Ulmaņa valdīšanas gados. Domāju,ka mēs – 21.gs. 20-os gados turamies pie mums vēlamiem priekšstatiem.

    Atšķirībā no lietuviešiem – mums nav spoža senvalsts pieredze, mums nav ģeniāli kultūras sasniegumi,bet kaut ko tautas pašapziņai mums vajag. Nu tad Ulmanis te pa rokai ir. Tad to arī kultivējam.

    Visticamāk, ka neko nevar vērtēt viennozīmīgi, bet manas aizdomas ir tādas,ka Ulmaņa laikā bija miljons reižu sliktāk kā mums to pasniedz. Un vēl man šķiet – šķiet, jo man nav atsauču uz dokumentiem, bet man tiešām šķiet,ka Ulmanis sev sagādāja Šveices pasi, jo zeme zem viņa kājām svila jebkurā gadījumā. Tautai vajadzēja varoni, pielūdzamo, Ulmanis to nišu aizpildīja, bet tas nevarēja vilkties mūžīgi.

    Gluži kā ar Tautas partijas pozitīvisma kampaņu. Bija taču seksīgi, nu baigi seksīgi. Nu jā.

    +1
    -1
    Atbildēt

    0

    sarmitelinde > buchamona 15.08.2014. 20.55

    nu Lietuvas valsti jau ir dabiski noliegt, skaudība ir cilvēka dabā – nu ko citu varu teikt.

    +1
    -1
    Atbildēt

    0

    sarmitelinde > buchamona 15.08.2014. 20.52

    atkal piekrītu, ka nevajag sevi noniecināt. Tieši otrādi – ir jābūt pašcieņai, pašlepnumamm bet – kas man šķiet svarīgi – izšķiroši – pamatotam. Divkosība, neīstums, lišķība, vēlamā uzdošana par esošo, tie patrioti , kas skraida prievītēs un tad mūs pārdod kā tādi sasodīti suteneri – tas ir drausmīgi. Tieši tāpēc mani visi šie darboņi no nacionālās apvienības ir kā suteneri,kas uz prieka mājām pārdoties dzen visus pēc kārtas – bērnus, sievietes, sirmgalvjus, vīriešus – visus. Tas man šķiet drausmīgi.

    Vai mums ir par ko lepoties – atkal taisnība – jā – mums ir – mēs esam dziedātāj tauta, tik poētisks pasaules uzskats kā mums – tautudziesmu tautai – nav nevienai tautai pasaulē. Mums ir nenormāli skaistas sievietes. Es kādreiz eju pa Rīgu un domāju – debess – kāds skaistums man apkārt ir ikdienā – tik nenormāli skaistas sievietes – tā ir mūsu īstgā bagātība.

    Tā smagā nenormālā strādāšana, tā lokanā izveicīgā izlocīšanās, tā mūžīgā samierināšanās ar visu – un tās sekas – mūsu pastāvēšanas apdraudējums – par to būtu jārunā un jāraksta – poētiem, rakstniekiem, socilogiem, antropologiem.

    Viegli dzīvot – to es neprotu. Es varētu pelnīt 10 reizes vairāk – nedomāju,ka es tāpēc uz pasauli raudzītos maigāk vai iecietīgāk – jo tas ir gēnos – būt gatavai izdzīvošanai .

    Tā kaut kā es domāju.

    +1
    -1
    Atbildēt

    0

    sarmitelinde > buchamona 15.08.2014. 20.42

    piekrītu – Ulmanis bija Latvijas valsts šūpuļa kārējs, bet !! – arī kapracis.

    Tā ir arī mana doma, bet tieši tādos vārdos to skaisti pateica Aivars Stranga – vēstures profesors.

    Mēs visi mainamies. Mainījās arī Ulmanis. Nav jau mums ne normāli pētījumi par Ulmani, ne nopietni mākslas darbi. Ir tikai – vai nu dievināšana vai noliegšana. Manai tantei ir draudzene, kura lec augšā un skrien prom vienalga no kādas situācijas, ja tikai kāds pasaka sliktu vārdu par Ulmani. Viņai Ulmanis ir svētais – tikai pielūdzams.

    Man Ulmanis ir tāds, no kura ir ko mācīties – kas notiek ar cilvēku,kad tas iegūst varu. Ka tautai ir vajadzīgi līderi, stiprie cilvēki. Ka ar šo nepieciešamību ir gaužām viegli manipulēt. Putins jau tas pats krievu tautas sapnis par stipro vīru, vīrieti ir.

    Sekss un vara, vara un sekss – ap tiem pamatiem jau visa pasaule rit.

    +2
    -1
    Atbildēt

    0

    Ansis > buchamona 15.08.2014. 20.19

    Atšķirībā no lietuviešiem – mums nav spoža senvalsts pieredze, mums nav ģeniāli kultūras sasniegumi,bet kaut ko tautas pašapziņai mums vajag. Nu tad Ulmanis te pa rokai ir. Tad to arī kultivējam.

    ———————————————————————

    Mūsu senvalsts pieredze nebija spoža? Muļķības! Bijam bagati – cik sudraba vien krustnesi neizlaupija. Bijām kausligi – kuršu veikta Stokholmas izlaupišana, zemgalu cīņas pret visu Eiropu gadsimta garumā.

    Pēc tam – sekoja Livonijas periods. Velti mēs nelepojamies ar to. Valdīja vacieši, bet darītaji bijam mēs. Baznīcu arhitekti bija vacieši uc – bet lielu daļu mākslasdarbu tajos radīja latvieši. Vācieši cīnijas ar Krieviem ? Nu ja – bet cik bija vāciesu taja armijā? 10%? Lielais vairums latvieši un igauņi (čudi krievu hronikās)

    Pēc Livonijas sabrukšanas mus pastūma maliņā? Zinama merā. Mazāk karavīri. Bet joprojam latvieši bija Eiropas nozīmes specialisti – piemēram mastu šķirotāji pie Rīgas.

    Kad nonacām Krievijas impērijas sastavā – visu laiku bijam starp pašām izglitotakajam tautām. Latvietis bija viens no pazīstamakajiem juristiem, kas licis pamatus starptautiskajam tiesībām …

    Un līdz šim laikam – esam viena no nedaudzām Eiropas tautām, kas saglabājuši milzīgu daudzumu folkloras.

    Nevajag sevi noniecināt – nevienu brīdi neesam neesam bijuši ne kripatu sliktāki par citām Eiropas tautām.

    Neliels ieteikums – nelasiet centimetru plānas vestures grāmatas. Lasiet Edgaru Dunsdorfu utml vesturnieku darbus – tad arī redzēsiet, ka ļoti daudz no tā, ko (Latvijas teritorijā un ne tikai) piedēvē vāciešiem, krieviem, zviedriem utt – ir veikuši latvieši.

    +3
    -2
    Atbildēt

    0

    Ansis > buchamona 15.08.2014. 15.31

    Putins jau ir deklarējis – kur viņš taisās tuvejos gadus ieguldīt visu Krievijai naudu – jaunos ieročos – pensijas un lielākas algas Krievi varēs drīz vien aizmirst – tāpat kā piena produktus, dārzeņus, zivis un augļus.

    p.s. Krimā vispār valda transporta katastrofa – trūkst ūdens, degviela, partika un tūristi stāv garās rindās abpus jūras šaurumam pie prāmja- acīmredzot #Krimnaš# plāns ir dzīvotnespejīgs, ja vien Krievija neiekaro sauszemes ceļu caur #Jugovostok#, jeb #Novorosija# – jo pa jūru Krievi nav spejīgi Krimu apgādāt.

    +5
    0
    Atbildēt

    0

    nefratete > buchamona 15.08.2014. 14.28

    Riņķī apkārt, kļūdies. Ir daudz piemēru, kuros redzams, ka totalitārisms var izvest valsti no krīzes (es nerunāju par totalitārismu Krievijas stilā, kur paralēli totalitārismam tiek pieļauta arī totāla zagšana).

    Franko pēc uzvaras postošajā pilsoņu karā Spānijā spēja atjaunot valsti.

    Pinočets izvilka Čīles ekonomiku no krīzes.

    Dienvidāfrikas aparteīda režīms nebija demokrātisks (par totalitāru īsti nevar nosaukt), bet grīstē ekonomika sagāja tieši tad, kad aparteīdu atcēla un valsts kļuva demokrātiska.

    PS – pastāv viedokļi, ka Rūzvelta īstenotais “New Deal” pārkāpa konstitūciju, bet neviens neapstrīd, ka tas izvilka ASV no lielās depresijas.

    +6
    -1
    Atbildēt

    0

    buchamona > buchamona 15.08.2014. 18.50

    SandraJ Domāju, ka nepārspīlēšu, ja teikšu, ka pilnīgi varētu būt tā, ka bez Kārļa Ulmaņa nebūtu arī šī brīža Latvijas valsts. Man slinkums pamatot šādu paša apgalvojumu, taču to, kāda loma Ulmanim bija Brīvības cīņu laikā, šādu info bez grūtībām var atrast netā, ja ir kaut kāda interese par mūsu valsts vēsturi. Ulmanis pēc 1934. gada apvērsuma, Ulmanis 1940. gadā, tā ir cita tēma. Runājot par Ulmani, ir jābūt objektīvam, nevar tā vienkārši braukt pa virsu. Kopējo bildi par to, kā iskatījās Latvija 1939. starp pārējām Eiropas valstīm, un arī Krieviju var iegūt, pārskatot īsi pirms okupācijas Latvijā izdoto statistikas grāmatu ” Latvija citu valstu saimē” http://issuu.com/avastgo/docs/latvija_citu_valstu_saime__lat_

    Kas attiecas uz Lietuvas senvalsti, kuras robežas stiepās no Baltijas jūras līdz Melnajai jūrai :), tas ir tik pat romantiski, cik atcerēties par to, ka Kurzemes hercogistei bija savas kolonijas 🙂 Objektīvāk būtu sākt salīdzināt Lietuvu un Latviju sākot ar Pirmā pasaules kara beigām, kad Latvija un Lietuva, arī Igaunija izcīnija savu neatkarību.

    +6
    -1
    Atbildēt

    0

    nefratete > buchamona 15.08.2014. 16.02

    Manā skatījumā salīdzinot demokrātiju ar totalitārismu tieši (un tikai) ekonomikas jomā demokrātijas lielākais pluss ir iespēja nomainīt lēmumu pieņēmējus situācijā, kad redzams, ka pieņemtie lēmumi ir nepareizi. Totalitārisma pluss savukārt ir iespēja ātri reaģēt uz apstākļu maiņu, pieņemt nepopulārus un neordinārus lēmumus.

    Totalitārisms vienmēr būs sliktāks “in the longer run” jo mainīgos apstākļos agrāk vai vēlāk kļūdas tiek pieļautas neatkarīgi no valsts pārvaldes formas, jautājums ir tikai par to, vai un kā tās tiek labotas un cik dārga ir to labošana. Turklāt kļūda var arī netikt pieļauta ekonomiskajā politikā, bet citās jomās, kuras atstāj graujošu iespaidu uz valsti kopumā. To lieliski nodemonstrēja Ulmaņa režīms, kura politika ekonomiskajā jomā (34-39 gadi) bija principiāli pareiza krīzes pārvarēšanai, bet viņa kļūdas citās jomās pārsvītro visu pozitīvo, ko viņš deva.

    +5
    0
    Atbildēt

    0

    nefratete > buchamona 15.08.2014. 15.16

    Tieši to es gribēju pateikt – ne totalitārisms ne demokrātija negarantē ekonomikas uzplaukumu, jo kļūdainus lēmumus var pieņemt gan vienpersoniski, gan vairākumam balsojot par 🙂

    +7
    0
    Atbildēt

    0

Timurs Čuntonovs 15.08.2014. 11.35

Sanita Upleja raksta, ka mums ir jāizvēlas. Man nekas nav jāizvēlas. Es savu izvēli izdarīju jau vairāk nekā 35 gadus atpakaļ, kad skolā aizgāju no brīvprātīgās piespiedu Brežņeva vai kura tur padomijas imperatora bēru kolektīvās skatīšanās. Jāizvēlas ir tiem “šizofrēniķiem” (tajā skaitā krievu skolu direktorēm), kuras ar vienu ausi klausās Putina fašistiskās runas, bet ar otru cenšas saklausīt Latvijas Aizsardzības ministriju, jo valsts likumi taču jāievēro, vismaz ar muti pareizi runājot. Ja šie “šizofrēniķi”vēl ir spējīgi izdarīt izvēli, tad novēlu viņiem izdarīt vienīgo pareizi izvēli – un izvēlēties, kā saka Upleja, “Demokrātiju”.

+23
-1
Atbildēt

7

    0
    -6
    Atbildēt

    0

    ——-

    Nekādu tādu “demokrātiju”, kāda ir Rietum-krātijas valstīs ne Latvijas tauta, ne latvieši tuvāko 100 gadu laikā neizveidos – iznāks tikai un vienīgi imitācija – “piga”:

    “Rietumu latviešu visai izplatītā „vilšanās“ Latvijas politiķos, politikā un attīstība ir meklējama daudzslāņainā personiski emocionālā plāksnē. Mēs bijām Rietumos kultivējuši nereālu pašglaimojošu ainu gan par mūsu tautu, gan izlolojuši nereālus scenārijus, kā tam būt, kad Latvija atkal būs brīva.”

    Andris Kadeģis,bij. PBLA valdes loceklis.

    http://www.itl.rtu.lv/LVA/PBLA/nodala6.htm

    0
    -1
    Atbildēt

    0

    nitrat > Timurs Čuntonovs 17.08.2014. 22.18

    Kremļa troļļiem šādi komentāri ir kā dadzis acī, jo PSRS “vērtības” viņiem ir jāgodā, neatkarīgi no to puvuma pakāpes.

    0
    0
    Atbildēt

    0

    nitrat > Timurs Čuntonovs 17.08.2014. 23.53

    Paldies, ka papildināji manu domu! Izrādās mums ir vairāk kopīga, nekā biju domājis. PSRS Latvijā radīja jaunu politiķu paaudzi, kurai sveša tāda lieta kā sirdsapziņa. Zagšana vidējam padomju cilvēkam bez īpašas izglītības ir asinīs. Un tā kā PSRS valdīja internacionāle, tad nebija arī svarīgi, vai apzagt citus, vai pašiem savējos. Vismaz pie šī principa daudzi pieturas joprojām. Un arī tas ir padomju politiskais mantojums. Bet par to vislabāk mums varētu pastāstīt VDK skolnieks un krāsainā metāla (tagad jau cukura) komersants biedrs Godmanis.

    0
    0
    Atbildēt

    0

    ——-

    Kalniete S. Es lauzu, tu lauzi, mēs lauzām, viņi lūza. Rīga: Jumava, 2000.

    Bijušajiem Kompartijas biedriem par padomju sociālās sistēmas laušanu arī vajadzētu pateikties – citādi jau pie īpašumiem Rietumu trimdinieki pēc priHvatizācijas un denacionalizācijas netiktu!

    https://www.youtube.com/watch?v=4SlduSWlimI

    0
    0
    Atbildēt

    0

    nitrat > Timurs Čuntonovs 17.08.2014. 23.25

    Bar demokrātijas neesamību pamatā jāpateicas padomju politiskajam mantojumam. Jo tālāk no Krievijas, jo spēcīgāka demokrātija. Padomju okupācija mūs atsvieda tālu, tālu no Rietumiem un padarīja konkurēt nespējīgus. Tieši padomju laika domāšana bija tā, kas Latvija attīstības scenāriju padarīja tieši šādu un ne citādāku. “Paldies” varenajai PSRS!

    0
    0
    Atbildēt

    0

    efeja60 > Timurs Čuntonovs 15.08.2014. 12.03

    Nedēļas komentārs.

    +5
    -5
    Atbildēt

    0

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu