VDK dokumentu zinātniskās izpētes komisijas vadītājs Kārlis Kangeris uzskata – cilvēki, kuri piesauc «labos padomju laikus», ir aizmirsuši, ka nevarēja brīvi ceļot un runāt
Karstā pēcpusdienas saule apmulsinājusi pat tādu rūdītu vēsturnieku kā Kārlis Kangeris un aizvedusi viņu tuvāk Stūra mājai nevis kafejnīcai La Kanna, kur sarunāta mūsu tikšanās. Vasarīgos šortos tērptais vīrs, kuram valdība nule kā uzticējusi vadīt komisiju bijušās VDK dokumentu zinātniskai izpētei, ienāk ēnainajā kafejnīcā gluži sakarsis. Tāpēc no ēdienkartes nedomājot tiek izraudzīta aukstā zupa.
Kangeris rīta pusē jau ticies ar valdības apstiprinātās komisijas pārstāvjiem. «Nebija skaidrs, vai vispār valdība to lēmumu pieņems, bija pāris bremzētāju,» nosaka Kangeris, taču bremzētājus atsakās nosaukt. Vaicāts, vai iezīmējies tuvāko darbu plāns, Kangeris atbild, ka vispirms komisija domā par praktiskām lietām – telpām, nolikumu, jāvienojas, pēc kādiem principiem pieņem lēmumus, jāvirza Saeimā naudas piešķiršanas jautājums, jo šogad komisija strādās bez atlīdzības, bet turpmāk ik gadu tai būtu jāsaņem 250 000 eiro.
Kangerim bijis pārsteigums, kad izvirzīts komisijas vadīšanai. Pieredzes vēsturniekam ir gana, jo viņš ar VDK lietām daudz strādājis iepriekš – 90.gados tapusi arī grāmata No NKVD līdz KGB. Politiskās prāvas Latvijā 1940-1986. Tagad kādus 10 gadus neesot šajā virzienā darbojies, būs «atkal papīri jāsameklē».
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.