Latvija var būt paraugs ar Krieviju saistītu ekonomisko grūtību pārvarēšanai

Trešdien Latvijas medijus apstaigāja šausmu stāsts par poļu tomātiem un gurķiem, kuri tūlīt it kā pārplūdināšot Latviju un iznīcināšot vietējos dārzeņu audzētājus. Jo Krievija, acīmredzot atriebdamās par Eiropas Savienības sankcijām, aizliegusi to importu.

Šī sīkā blakne pašlaik notiekošajā globālajā ģeopolitisko spēku tektonikā ir tikai hipotētiska (kāpēc gan poļi tieši uz Latviju sūtītu Krievijas tirgum paredzētos dārzeņus?), tomēr labi ilustrē dažus svarīgus politikas un attieksmes problēmu mezglus, kad jāmeklē risinājumi Kremļa izraisītajai krīzei.

Stāsts par Latvijas dārzeņu ražotājiem nāvējošo poļu tomātu okupāciju izpelnījās, šķiet, daudz lielāku sabiedrības uzmanību nekā NATO ģenerālsekretāra Andersa Foga Rasmusena paziņojums tajā pašā dienā, ka Krievija ir pārkāpusi 1988.gada līgumu par vidējās darbības kodolraķešu aizliegumu, par ko dienu iepriekš bija informējusi ASV valdība. Un varbūt pat lielāku nekā “Saskaņas centra” līdera Jāņa Urbanoviča “trauksmainās domas” portālā delfi.lv, ka Latvijas ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs, aizliegdams iebraukt valstī Josifam Kobzonam un vēl diviem “māksliniekiem” no Krievijas, būšot izraisījis vai vismaz tuvinājis trešo pasaules karu.

Gan Urbanoviča trauksme, gan tomātu apokalipse, gan Krievijas kodolbozes vicināšana ir daļa no lielā stāsta par Kremļa karu pret Rietumiem. Tomātu iebrukuma hipotēze ir vienkārša, tāpēc uzskatāma ilustrācija tam, cik tālejošas un grūti prognozējamas sekas var būt ikvienai rīcībai šajā karā. Un arī eiropiešu, to skaitā arī latviešu, domāšanas pretrunīgajai dabai, kad kopēji lieli mērķi atduras pret savas privātās kabatas šābrīža interesi.

Tanki bez tēmekļiem

Otrdien ES ārlietu ministri vienojās par tā dēvētajām trešās fāzes sankcijām pret Krieviju. Papildus jau ieviestajām otrās fāzes sankcijām, kuras noteica ceļošanas ierobežojumus un līdzekļu iesaldēšanu konkrētām personām, jaunās ir jau “sektorālas” – vērstas pret Krievijas ekonomikas finanšu, aizsardzības un enerģētikas nozarēm.

Šīs sankcijas ir daudz nopietnākas ne tikai par iepriekšējām, bet arī par daudzu prognozētajām.

Zinot, cik grūti par kopēju rīcību vienoties visām ES 28 valstīm, spēja vienoties par šādām sankcijām, kuras neizbēgami atstās iespaidu arī uz ieviesēju pašu tautsaimniecību, ir tiešām iespaidīga. Vēl jo īpaši tāpēc, ka jauno sankciju kārta tika saskaņota ar ASV tajā pašā dienā izziņotajām papildu sankcijām pret Krieviju.

Sankcijas ierobežos Krievijas bankām piekļuvi Eiropas un ASV finanšu tirgiem. Pēc “Bloomberg” aplēsēm Krievijas firmām zudīs iespēja pieejai finanšu resursiem 447 miljardu eiro apjomā; rezultātā, kā lēš eksperti, šogad Krievijas ekonomikā gaidāms nulles pieaugums. Tieša atbilde uz Krievijas rīcību Ukrainā ir ES aizliegums jaunām investīcijām projektos Krimā un ar agresiju saistītu personu “melnā saraksta” papildināšana.

Sankcijas noteiktas arī naftas izpētes un ieguves tehnoloģiju eksportam uz Krieviju, kam ilgtermiņā var būt ļoti nopietnas sekas Krievijas enerģētikas konkurētspējai. Taču tās pagaidām neattieksies uz gāzes ieguves sektoru, kas ir pārāk svarīgs arī Eiropai.

Vēl uzskatāmāk sankciju kompromisi redzami ieroču tirdzniecības ierobežojumos.

ES sankcijas paredz ieroču tirdzniecības embargo Krievijai, tajā skaitā arī tā dēvētajām “divējāda” lietojuma precēm. Cik nopietns iespaids uz Krievijas militārajām spējām var būt šādam aizliegumam, redzams kaut vai tikai no dažu konkrētu šādu preču atšifrējuma. Piemēram, Francijā ražo optiskos tēmekļus Krievijas modernākajam tankam T – 90 un elektroniskās sistēmas MIG kaujas lidmašīnām, bet Eiropas firmas “Thales” un “Eads’ – komponentes Krievijas spiegu satelītiem. Tomēr aizliegums attieksies uz nākotnes darījumiem, un Francija varēs pārdot Krievijai divus “Mistral” klases desantkuģus, ar kuriem Krievijai varētu pietikt, lai okupētu Baltijas valstis, brīdina daži analītiķi.

Ļoti daiļrunīgs ir “melnajā sarakstā” iekļauto jauno personu sastāvs. Starp tām ir Krievijas prezidentam Putinam nu jau personiski vistuvākie “iekšējā loka” miljardieri.

Vēl tikai pirms pāris nedēļām ES valstu diplomāti privāti jokoja, ka dalībvalstis nekad nespēšot vienoties par sankciju “trešo līmeni” un palikšot pie “2,999”. Malaizijas pasažieru lidmašīnas notriekšana Austrumukrainā būtiski mainījusi ES politiķu noskaņojumu. Kaut arī pieņemtās sankcijas ir nedaudz maigākas nekā pagājušonedēļ noplūdinātajā darba variantā paredzētās, tās tomēr ir daudz skarbākas, nekā varēja prognozēt. Vairs nevar teikt, ka Eiropa tikai rej, bet nekož.

Tomāti vai impērija?

Atgriežamies pie poļu tomātu iebrukuma. Kopš Krievijas agresijas sākuma Ukrainā un Krimas aneksijas bijām pastāvīgi gaudušies par Eiropas nespēju atbildēt uz Krievijas radītajiem jaunajiem apdraudējumiem arī mūsu drošībai ar ko nopietnāku par “bažām” un “nosodījumu”. Līdzko atbilde ir nopietna, galvenais rūpju temats ir pret Krieviju vērsto sankciju ietekme uz mums pašiem, turklāt pat tāda, kādas, iespējams, nemaz nebūs.

Jautājums faktiski ir vienkāršs – vai var apēst kūciņu un to pataupīt? Atbilde arī vienkārša – nevar izcept omleti, nepārsitot olu, kā par sankciju iespaidu uz ES valstu ekonomiku teic Lielbritānijas premjerministrs Deivids Kamerons.

Loģisks nākamais jautājums – vai var mazināt kaitējumu, ko sankcijas var nodarīt pašu ekonomikai? Uz to atbilde var būt sarežģītāka.

Tiešos zaudējumus ražotājiem un eksportētājiem, ko izraisīs tirdzniecības apjoma sarukums un, ļoti iespējams, Krievijas pretpasākumi, tiešā veidā kompensēt nevarēs. Latvijas valdība nevar no nodokļu maksātāju naudas atmaksāt zaudējumus dārzeņu audzētājiem, ja tiem šādi zaudējumi rastos, nevar izolēt Latviju no kopējā Eiropas tirgus un nevarēs kompensēt arī uz Krievijas tirgu orientētā biznesa zaudējumus. Tieši tāpat arī, piemēram, Vācijas valdība neatmaksās zaudējumus “Siemens”, “Adidas”, “Volkswagen” un citām vācu firmām, kuras ceļ trauksmi par sankciju iespaidu uz to biznesu un līdz ar to visu Vācijas, tātad arī visas ES ekonomiku.

Taču tā ir īstermiņa atbilde. Raugoties ilgtermiņā, tieši Latvija varētu būt labs paraugs ar Krieviju saistītu ekonomikas satricinājumu seku pārvarēšanai.

Krievijas defolta izraisītā plašā ekonomiskā krīze 1998.gadā pielika punktu murgiem par “neierobežotajiem Krievijas tirgiem” un lika strauji pārorientēt tirdzniecību, kurā pirms tam stabili dominēja Krievija, uz Eiropas Savienības valstīm. Diezin vai daudzi apstrīdēs, ka rezultātā Latvija tikai ieguva.

Tāpēc lielā atbilde, kā novērst ES sankciju iespaidu uz pašu ES, ir – mazināt atkarību no Krievijas. Iespējams, ka ES valstu spēja vienoties par sankcijām ir pat svarīgāks pavērsiens nekā šo sankciju tiešais iespaids uz Krievijas un ES ekonomiku. Tas liecina par būtisku pavērsienu politikas veidotāju domāšanā, ka bizness ar Krieviju ir slikts vai vismaz ļoti riskants bizness, kas ilgtermiņā nes tikai zaudējumus.

Taču aiz ekonomiskām kalkulācijām nevajadzētu pazaudēt sankciju jēgu un mērķi, proti – apturēt Krievijas agresiju Ukrainā un novērst Putina sākto pēckara Eiropas izkārtojuma demontāžu. Arī te neder īstermiņa “tomātu domāšana”, ka, sak, neko jau tās sankcijas Krievijai nekaitēšot, aizņemšoties naudu Āzijā un tik dragāšot uz priekšu. Vai, kā liek nojaust Urbanovičs, kura partijai “centrālais” ir līgums ar Putina “Vienoto Krieviju”, un kā brīdina arī daži citi – ka, iedzīts stūrī, Putins varētu kļūt vēl agresīvāks, tāpēc vajagot kaut kā “pa labam” ļaut viņam iziet no situācijas ar puslīdz nesabojātu seju. Ka Latvijai vismaz nevajadzētu izcelties ar represijām pret Krievijā svarīgām autoritātēm. Jo citādi, redz, sākšoties trešais pasaules karš.

Iespējams, Putins tiešām ir novedis Krievijas konfrontāciju ar Rietumiem stadijā, kad var tikai vai nu atzīt zaudējumu un atkāpties, vai nu eskalēt konfliktu.

Viņa rīcība pēc Malaizijas lidmašīnas notriekšanas liecina, ka Kremļa valdnieks acīmredzot izvēlējies otro. Tas var tuvākajā laikā būtiski palielināt drošības riskus pasaulē. Taču ilgtermiņā viņam nav izredžu uzvarēt bruņošanās sacensībā ar Rietumiem. Kaut vai tāpēc, ka vienkārši pietrūks naudas, kad Krievijas ekonomika sāks izjust sankciju neizbēgamo iespaidu, kas būs nesalīdzināmi plašāks un dziļāks nekā jebkāds, ko varētu piedzīvot Latvijas dārzeņu audzētāji.

Pats spiezdams Eiropas politiķus atteikties no ilūzijām par abpusēji izdevīgu sadarbību un nopietni pievērsties savu valstu tiklab ekonomiskajai, kā arī militārajai drošībai iespējamās Krievijas agresijas priekšā, Putins pasteidzina patiešām būtiskas ģeopolitiskas pārmaiņas Eiropas kontinentā. Tas nebūs ne aukstais, ne trešais pasaules karš. Tas būs Krievijas impērijas gals. Jebkādi īstermiņa zaudējumi Latvijas gurķu audzētājiem vai citiem ar Krieviju tieši vai pastarpināti saistītiem uzņēmējiem ilgtermiņā atmaksāsies ar ļoti lielu uzviju.