Pasaules koru olimpiāde Rīgā.
Pasaules koru olimpiādes prieki un vilšanās
Retu Latvijas iedzīvotāju bija iespējams pārsteigt ar plaši izreklamēto koru notikumu - vēl spilgtā atmiņā pērnie Dziesmusvētki ar grandiozo programmu un megalomaniakālo septiņas stundas ilgo noslēguma koncertu. Tomēr atzīšu, ka pat uz mani, pie kulūras notikumu pārsātinājuma pieradušu indivīdu, atstāja iespaidu izslavētie 8. pasaules koru olimpiādes (PKO) 470 kori un citi kolektīvi. Varbūt pat ne 27 000 kuplais dziedātāju pulks (jo PKO norises grafika dēļ vienuviet dziedātājiem nebija lemts parādīties), bet kultūru daudzveidība no 73 valstīm. Ielu kafejnīcās dziedošie, pilsētas laukumos dejojošie, līksmie un pozitīvu enerģiju izstarojošie ļaudis, manuprāt, bija viens no rīdzinieku galvenajiem ieguvumiem. Atgādinājums, ka dažādība, (piedodiet banalitāti!) tautu draudzība un sirsnība ir vērtības arī šajā ksenofobijas un dažādu neošausmu parādību atdzimšanas laikmetā. To, ka pilsētnieki novērtē šo iespēju, varēja vērot daudzajos bezmaksas sadraudzības koncertos dažādās Rīgas vietās, arī konkursa meistarklases par apmeklētāju trūkumu sūdzēties nevarēja.
