Luganskas mācības un 119 Latvijas veselības aprūpes modeļi

Jeb – kā tērēsim Eiropas struktūrfondus veselības aprūpei 2014.- 2020.gadam

Latvijas likumdošanā veselības aprūpes pieejamības nodrošināšana un sabiedrības veselība uzticēta pašvaldībām. Šo formulu Ārstniecības likumā pirms 18 gadiem iestrādāja labklājības ministrs Vladimirs Makarovs, kurš fatāli baidījās no veselības jomas.

Pēc 18 gadiem veselības ministre Ingrīda Circene (Vienotība), raugoties no Aizputes slimnīcas direktores krēsla kā bākas, rīkojusi iestrādāt 2014.- 2020.gada plānošanas perioda Eiropas Savienības fondu līdzekļu tērējuma projektā, ka veselības nozarē līdzekļi jāatvēl reģionu slimnīcu krāsošanai un jaunas tehnoloģijas ieviešanai – sauksim to par infrastruktūras attīstību.

Par iepriekšējiem struktūrfondu līdzekļiem tika labi izremontēta arī Aizputes slimnīca, tiesa, šajā ēkā vairs nav slimnīcas. Esam iegādājušies izcilus “dzelžus”, tiesa, Latvijas reģionos trūkst ārstu un māsu, kas ar tiem strādā.

Veselības ministrija sagatavojusi dokumentu – darbības programmas “Izaugsme un nodarbinātība” (DP) veselības sadaļu projektu, kurā vairākus simtus miljonus latu atvēl infrastruktūrai, bet lielāko daļu no sabiedrības veselības naudas – pašvaldībām.

Latvija ir pārāk maza valsts, lai veselības aprūpē, kaut vai pieejamības nodrošināšanā, mums būtu 119 dažādi veselības aprūpes modeļi uz nepilniem diviem miljoniem iedzīvotāju. Tiesa, mums ir lielās pilsētas, kas lepojas ar savu daudzmiljonu ieguldījumu slimnīcu rekonstrukcijā, jaunu ēku būvē un tehnoloģiju iegādē. Bet mums ir novadi, kuros par veselības pieejamību atbild deputāts – bezdarbnieks.

Un tomēr – pamatojums, kāpēc mēs vairs nevaram ņirgāties par savu valsti un šķērdēt Eiropas struktūrfondu naudu, ir pilnīgi cits. Pašlaik mūsu rīcībā ir informācija par notikumiem Ukrainā, par slaktiņiem Donbasā, par “zaļajiem cilvēciņiem”, par jaunajām kara doktrīnām.

Patīk kādam vai ne – ar jaunām agresijas realitātēm Austrumeiropā ir jārēķinās, un tas ir ne tikai militāristu, bet arī mediķu uzdevums. Austrumukrainā cietušajiem galvenokārt ir plašas šautas, spridzinātas traumas, kas prasa vienlaikus anesteziologa, ķirurga, neiroķirurga nekavējošu rīcību – ne vēlāk kā stundas laikā. Patīk kādam vai ne, Latvijā nāksies pastiprināt reģionālo slimnīcu (Daugavpils, Rēzekne, Valmiera u.c.) kapacitāti, jo visās slimnīcās mēs vienlaikus pilnu speciālistu komplektu nodrošināt nevarēsim, un nebūtu jau arī jēga bezgalīgi turēt katrā slimnīcā plaša profila brigādi.

Kara medicīnas loģika liktu šādu speciālistu komplektu turēt ne tikai Liepājā un Ventspilī, bet arī Kuldīgā, jo kara doktrīna vispirms Latvijā nīcinātu ostas pilsētas. Donbasa pieredze pagaidām liecina, ka neviena no karojošām pusēm neaiztiek slimnīcas, kurās palīdzību saņem abu pušu karotāji. 

Donbasā var gūt arī pilnu informāciju, kā visvairāk pietrūkst, kas visvairāk vajadzīgs (narkotiskie pretsāpju līdzekļi un šķidrumi rehidratācijai).

Pieredze rāda, ka Latvija par saviem līdzekļiem nekad neveidos normālas, mūsdienīgas medicīnas rezerves, tās vienmēr nedaudz atgādinās Otrā pasaules kara nestuvju un telšu komplektus. Vienīgā iespēja sagatavoties X stundai ir Eiropas struktūrfondu līdzekļus ieguldīt universitāšu slimnīcu un reģionālo slimnīcu modernizācijā šādā virzienā:

• moderna, lēta elpināšanas aparatūra; 

• moderna rehidratācijas (šķidruma ievades) nodrošināšana ar ļoti nopietnām rezervēm; 

• moderna pretsāpju līdzekļu un antibakteriālo līdzekļu banka reģionālajās slimnīcās; 

• vieglu, saliekamu gultu-nestuvju, kā arī imobilizācijas ierīču un materiāla bāze; 

• modernu, relatīvi lētu diagnostikas un ārstniecības metožu ieviešana, apmācot personālu un iegādājoties tehnoloģijas.

Šodien izkaisīt Eiropas struktūrfondu līdzekļus jaunu datortomogrāfu, magnētiskās rezonanses aparātu un citas tehnoloģijas iegādei visās bijušajās rajonu slimnīcās ir neracionāli, lai neteiktu vairāk – muļķīgi.

Tikai pagājušo nedēļu no ESF nākotnes projektiem izzuda veselības ministres sapnis par mobiliem, tehnikas piekrautiem autobusiem, ar kuriem ginekologi, zobārsti vai okulisti braukās pa rajoniem. Šis sapnis ir aizņemts no Centrālāfrikas Republikas speciālistiem, kaut rada aizdomas, ka miljonus vērtos mobilos autobusus ir dokumentos iestrādājis kāds, kas cerēja tos Latvijas valstij par ESF naudiņu iepārdot.

Lētāk un efektīvāk ir nodrošināt labu speciālistu pieejamību lielākajās pilsētās, bet pacientu aizvešanu uz turieni nodrošināt, paredzot speciālu transportu. To varētu panākt, par Eiropas struktūrfondiem paplašinot primārās pieejamības ārstu (ģimenes ārstu) materiāli tehniskos resursus, būsim godīgi – palielināt tieši ģimenes ārstu kapacitāti, nodrošināt ar struktūrfondiem viņiem transportu, modernas diagnostikas aparatūru, pirmās palīdzības iespēju materiāli tehnisko bāzi.

Vēlēšanu priekšvakarā nevar būt nekas nepopulārāks kā iebilde pret pašvaldību funkciju (nodrošināt veselības aprūpes pieejamību un sabiedrības veselību), ja nu vienīgi finanšu ministra Andra Vilka (Vienotība) godīgā atziņa: šā vai tā – nodokļi būs jāceļ.

Un tomēr es vēlētos katram deputātu kandidātam, kas tagad skatās spogulī un tajā redz topošo veselības ministru, aizdomāties – nāksies centralizēt veselības aprūpi. Līdzekļu nepietiek un nepietiks, lai kura partija ķertos pie varas grožiem.

Situācijā, kad Austrumeiropā atkal žvadzina ieročus, veselības aprūpei jābūt vienotai, skaidri definētai, mūsdienīgai un gatavai neparedzētiem gadījumiem. Latvijā nav un nebūs militāro hospitāļu, taču daļai ārstu nāksies apgūt militāro medicīnu, miera laikos aprūpējot zemessargus un Bruņotos spēkus, mācoties pasaules karstajos punktos, bet X stundā – glābjot cilvekus atbilstoši NATO doktrīnai – galvenais ir cilvēks, un katram ievainotajam ir tiesības uz specializētu palīdzību „zelta” stundas laikā.

Priekšvēlēšanu iztapoņas pieliektu muguriņu Veselības ministrijai piedāvā Eiropas struktūrfondus iedzīvotāju veselības uzlabošanai tērēt caur pašvaldībām. Tas nozīmētu – pašvaldībām izdomāt, kā tās veselībai tērē līdzekļus.

Es, protams, saprotu, ka Latvijā ikviens ir zinošs hokeja treneris, kaimiņu bērnu pedagogs, bet īpaši – speciālists medicīnā, bet sabiedrības veselība nudien ir joma, kas ir ne tikai jāmācās, bet arī jāstudē un jāsaprot. Sabiedrības izpratni par veselību lielā mērā nosaka interneta portālu, žurnālu “Ko Ārsti Jums Nestāsta”, “Astroloģija” un “Kas Jauns”, kā arī kaitīgu uzturbagātinātāju reklāmu pārsātināti raidījuma “Dzīvīte” padomi. Patlaban veselības jomā valda jūklis ne tikai sabiedrībā, bet arī par sabiedrības veselību atbildīgo 119 pašvaldību ierēdņu izpratnē.

Aicinu Laimdotu Straujumu (Vienotība) vēsu prātu pārvērtēt Veselības ministrijas ierēdņu sastrādātos dokumentus!

Autors ir Latvijas Ārstu biedrības prezidents