Jaunajai kārtībai vajadzēja ieviest taisnīguma principu, taču praksē tā nenotiek
Šā gada janvārī stājās spēkā grozījumi Dzīvojamo māju pārvaldīšanas likumā, lai risinātu ieilgušo un samilzušo problēmu ar bezcerīgajiem parādiem par komunālajiem pakalpojumiem. Taču pusgadu pēc grozījumiem praksē ir skaidri redzams, ka bezcerīgo parādu problēma likuma normas dažādo interpretāciju dēļ netiek risināta pēc būtības un godprātīgie maksātāji joprojām būs spiesti maksāt par kaimiņu nemaksātāju parādiem, lai saglabātu nepārtrauktu pakalpojumu pieejamību un tie netiktu atslēgti.
Likumā ir noteikts, ka bezcerīgā parāda gadījumā, kad iestājusies fiziskas personas maksātnespēja vai īpašnieka nāve, pakalpojuma sniedzējam ir jānoraksta bezcerīgie parādi – uzliekot tam par pienākumu samazināt tā uzskaitē esošo parādsaistību apmēru par neatgūstamā parāda summu. Tas faktiski nozīmē to, ka visas iesaistītās puses noraksta savu daļu no parāda kopējā apjoma, kā rezultātā kaimiņš vairs nebūs spiests maksāt par kaimiņu – nemaksātāju, ja konkrētais dzīvokļa īpašnieks ir pasludināts par maksātnespējīgu vai ir miris.
Stājoties spēkā likuma grozījumiem, nozarei bija sajūta, ka ir sperts ļoti būtisks solis uz priekšu bezcerīgo parādu risināšanas jautājumā, un, visām iesaistītajām pusēm godprātīgi pildot savas saistības un likuma noteiktos pienākumus, daļēji vismaz šo samilzušo problēmu būtu iespējams risināt. Īpaši būtiski tas ir patlaban, kad faktiski tiek noslēgti fizisku personu maksātnespējas procesi un bezcerīgo parādu apjoms strauji pieaug.
Taču realitātē likums tagad tiek interpretēts formāli un tā vietā, lai patiešām risinātu parādnieku jautājumu, joprojām tiek īstenota prakse, kad kaimiņš ir spiests maksāt par kaimiņu nemaksātāju. Uz jautājumu, vai dzīvojamā mājā tiks sākta apkures sezona, ja nebūs samaksāts bezcerīgā parādnieka uzkrātais parāds par siltumenerģiju, piegādātājs sniedz skaidru atbildi – nē, netiks sākta! Šādā situācijā katram godprātīgam maksātājam rodas jautājums – kādēļ kaimiņam jāmaksā par kaimiņu, neskatoties uz izmaiņām Dzīvojamo māju pārvaldīšanas likumā un uz Latvijas Tiesībsarga biroja viedokli, ka kaimiņam maksāt par kaimiņu nav tiesiski!
Jaunajai kārtībai vajadzēja ieviest taisnīguma principu. Taču praksē tā nenotiek. Komunālo pakalpojumu sniedzēju rīcības un attieksmes dēļ, kopīgi nerodot risinājumu bezcerīgo parādu risināšanas jautājumam, tiek uzlikts papildus slogs uz iedzīvotāju pleciem, prasot samaksāt parādu kādam, kurš nemaz nav parādā.
Nedrīkst būt tā, ka kaimiņš ir spiests maksāt par kaimiņu, ka kāds paliek parādā un kādam citam prasa par to samaksāt. Tāpat uzskatu, ka nav pieļaujama bezcerīgo parādu dzēšana no dzīvojamo māju jau izveidotajiem uzkrājumiem, ko veido nodrošinātās iedzīvotāju iemaksas.
Esošo uzkrājumu izmantošana parādu dzēšanai, faktiski veido to pašu situāciju, kad kaimiņš maksā par kaimiņu nemaksātāju. Tas nav godīgi pret godprātīgiem maksātājiem, jo uzkrājumu fondi veidojas no maksātāju iemaksām un parādnieki arī šeit ir parādā.
Manuprāt, būtu tikai godīgi, ja arī savu daļu šā parāda dzēšanai uzņemtos komunālo pakalpojumu sniedzēji. To iepriekš norādījis gan tiesībsargs, un to paredz arī grozījumi Dzīvojamo māju pārvaldīšanas likumā. Taču reālā situācija ir pavisam citādāka – cik ilgi kaimiņam būs jāmaksā par kaimiņu – nemaksātāju?
Jau ir pagājis gads kopš stājušies spēkā jaunie likuma grozījumi, kam pēc būtības vajadzētu risināt iedzīvotāju parādu jautājumu, taču joprojām iedzīvotāju parādi kā karsts kartupelis tiek mētāti uz visām pusēm, un vienota risinājuma šai samilzušajai problēmai joprojām nav.
Kas ir jāizdara valsts līmenī, lai beidzot visas iesaistītās puses godprātīgi pildītu savus pienākumus un būtu ieinteresētas rast steidzamu risinājumu, mazinot slogu, kas gulstas uz iedzīvotāju pleciem?
Ir svarīgi, lai godprātīgie māju iedzīvotāji tiktu pasargāti un nekļūtu par situācijas ķīlniekiem bezcerīgo parādnieku dēļ. Komunālo pakalpojumu sniedzēji, piemēram, “Rīgas siltums” jau publiski paudis viedokli, ka, sākoties apkures sezonai, mājām, kur ir parādi, arī bezcerīgie parādi, apkure netiks pieslēgta. Vai tas ir taisnīgi nostādīt iedzīvotājus izvēles priekšā – samaksāt kaimiņam par kaimiņu vai nesaņemt kādu no komunāliem pakalpojumiem?
Uzskatu, ka tas nav pareizi un šā jautājuma risināšanai ir nepieciešams sakārtot normatīvo aktu bāzi un radīt priekšnoteikumus, lai ne tikai iedzīvotājs, kam noslēdzies fiziskas personas maksātnespējas process būtu brīvs no parādiem, bet arī viņa kaimiņi nebūtu spiesti maksāt par viņa parādiem, ne fiziskas personas maksātnespējas procesa laikā, ne pēc statusa iegūšanas. Nav pieļaujams, ka kaimiņam ir jāmaksā par kaimiņa nemaksātāja parādiem, tikai tāpēc, lai varētu saņemt pakalpojumus par, kuriem savu daļu jau ir apmaksājis.
Neizbēgami kā viens no iespējamajiem bezcerīgo parādnieku problēmu risinājumiem, uz ko publiski norādījis arī Tiesībsarga birojs, varētu būt parādu riska iekļaušana pakalpojumu un namu apsaimniekošanas tarifā. Pakalpojumu tarifu un apsaimniekošanas maksas pieaugums nākotnē ir neizbēgams. Tas nav populārs risinājums, taču varētu pilnībā izslēgt iedzīvotāju risku palikt bez apkures, ūdens u.c. pakalpojumiem. Iespējams, tas varētu būt viens no efektīvākajiem risinājumiem, kas būtu vienlīdzīgi un godprātīgi pret visām iesaistītajām pusēm. Turklāt iedzīvotāji varētu justies droši, ka, veicot apmaksu par pakalpojumu, tas tiks nodrošināts pilnā apmērā un par kaimiņu nemaksātāju nebūs vairs jāmaksā. Šādiem gadījumiem tarifā un namu apsaimniekošanas maksā, jau tiks paredzēta riska komponente.
Uzskatu, ka ir jāpanāk taisnīgums un līdzsvarota atbildība no visām iesaistītajām pusēm, lai pēc taisnīguma un vienlīdzības principa patiešām tiktu risināta bezcerīgo parādnieku problēma, bet ieguvēji būtu godprātīgie mājas iedzīvotāji.
Es joprojām esmu pārliecināta, ka savstarpēja izpratne un aktīvs, konstruktīvs dialogs spēs rast taisnīgu risinājumu parādnieku problēmām. Taču risinājumam ir jābūt steidzamam un vienlīdz jāiesaistās visiem.
Autore ir HAUSMASTER valdes locekle
Komentāri (28)