Baltijas un Krimas tatāru ceļš 24

Krimas tatārs. Foto: ITAR-TASS/LETA
Dainis Īvāns
Print Friendly, PDF & Email

18.-21. maijā aprit 70 gadu kopš PSRS genocīda pret Krimas tatāru tautu

1944. gada 18. maija rītā Krimas tatāru ģimenes Krimā pamodināja necenzēti krievu lamuvārdi, varmācību un masveida aresti. Čekisti vēl ilgi lepojās, ka trīs dienu laikā „bez incidentiem” spējuši sagūstīt un deportēt ap 200 000 „nodevēju tautas” sieviešu, bērnu un sirmgalvju.

Lielākā daļa Krimas tatāru vīru tai pašā laikā kaldināja Lielo Uzvaru Sarkanajā armijā. Viņus iznīcināja, ieslodzīja vai nometināja svešumā pēcāk. Savukārt no „tautas ienaidniekiem” atbrīvotajos mājokļos padomju vara nekavējoties iemitināja „uzticamāku tautu”, bet to īstajiem saimniekiem liedza atgriezties dzimtenē arī pēc 1967. gada, kad PSRS Augstākā Padome atzina deportāciju nelikumību.

Krimiešu* cīņa par atgriešanos Krimā tapa iespējama un spēji atsākās PSRS pārbūves laikā. Tai ir zināma saistība arī ar Latvijas trešo atmodu un „Baltijas ceļu”, ar PSRS apspiesto tautu solidaritāti, kam izrādījās nepārvērtējama nozīme čekistu impērijas demontāžā.

Interesanti, ka jau 1988. gada 12. jūnijā PSRS tautu nacionāli demokrātisko kustību Ļvovas sanāksmes kopējā paziņojumā, ko līdzās gruzīnam Mirabam Kostavam, lietuvietim Antanasam Terļeckim, igauņiem Lagle Parekam un Mati Vilu, kā arī Ukrainas Heksinu Federācijas pārstāvjiem parakstījis Latvijas „Helsinki-86″ grupas deleģētais Ivars Žukovskis, teikts: „Kā draudīgu brīdinājumu visām piespiedu kārtā Padomju Savienībā iesaistītām tautām, kas savas cerības saista ar padomju valdības jauno kursu, mēs uztveram (..) tā saucamās „Gromiko komisijas” atteikumu represētās Krimas tatāru tautas prasībām, organizēti atgriezties dzimtenē un atjaunot savu valstiskumu.”

Kopš šī brīža, šķiet, Latvijas atbrīvošanās kustība jo cieši savijās ar krimiešu brīvības cīņu. To būtiski veicināja pašreizējā Krimas tatāru pašpārvaldes (medžlisa) priekšsēdētāja Refata Čubarova rosīgā dalība Latvijas Tautas frontes un Latvijas Nacionālo kultūras biedrību asociācijas dibināšanā.

Iespējams, tieši no LTF dibināšanas kongresa tribīnes PSRS publiskajā telpā pirmo reizi izskanēja līdz tam noklusētais, baisais Krimas tatāru likteņstāsts.

Kaut ko vairāk par vienkāršu solidaritāti un savstarpējām simpātijām LTF un krimiešu organizāciju sadarbība sāka nozīmēt pēc PSRS Tautas deputātu kongresa ievēlēšanas. Kad 1989. gada 21. maija pievakarē no Rīgas dzelzceļa stacijas uz pirmo PSRS Tautas deputātu kongresu Maskavā devās jaunievēlētie PSRS tautas deputāti no Latvijas Tautas frontes, pavadīšanas mītiņā uzstājās arīdzan Refats Čubarovs. Viņš bija tikko atgriezies no Krimas tatāru apspriedes Taškentā un lūdza LTF deputātus risināt „pirms 45 gadiem trimdā izdzītās tautas likteņa jautājumus”.

Manā somā iegūla liela aploksne ar Krimas tatāru organizāciju petīciju – viens no pirmajiem dokumentiem, ko iesniedzām kongresam. Tajā izteikto prasību izskatīšanu atbalstīja Krievijas deputātu Starpreģionālā grupa un sevišķi Andrejs Saharovs. Kāds aculiecinieks varbūt vēl atceras, kā pēdējā dramatisko runu arī par Krimas tatāru vēsturisko tiesību atjaunošanu kongresa agresīvais vairākums pārtrauca ar naidīgu aurošanu, bet sēdes vadītājs atslēdza tribīnes mikrofonu.

Baltijas deputātu grupas lobētā Krimas tatāru genocīda izvērtēšana tika konsekventi vilcināta. No sēdes uz sēdi atlika arī Staļina un Hitlera pakta izmeklēšanas komisijas uzklausīšanu. Tas bija viens no iemesliem, kādēļ LTF, Rahvarinne un Sajūdis 1989. gada jūnija vidū Paņevežā vienojās par „Baltijas ceļa” rīkošanu.

23.augustā organizētā baltiešu rokās sadošanās no Tallinas caur Rīgu uz Viļņu izšķīra daudz ko. Jebšu komunistu Politbirojs nekavējās Baltijas un reizē ar to jebkurai citai komunistiskai nometnei „piederīgām” tautām draudēt ar tankiem, gan Rietumu, gan PSRS sabiedriskā doma nosvērās par labu mums.

1989. gada 14. novembrī PSRS Augstākā Padome pieņēma demokrātiskā mazākuma – Baltijas deputātu grupas un Starpreģionālās deputātu grupas – virzīto deklarāciju „Par noziedzīgo aktu pret tautām atzīšanu par nelikumīgiem un nosodāmiem”. Ziemassvētkos PSRS Tautas deputātu kongress kapitulēja A.Jakovļeva vadītajai Staļina un Hitlera slepeno vienošanos izmeklēšanas komisijai, atzīdams Ribentropa un Molotava parakstīto paktu par Eiropas pārdalīšanu par spēka neesošu kopš parakstīšanas brīža.

„Baltijas ceļš” kaut kādā veidā pārvērtās arī par Krimas tatāru, lai ērkšķaino, tomēr atgriešanās ceļu dzimtenē. Impēristi un krimiešu mājokļu nelikumīgie jaunieguvēji to dēvēja par „patvaļīgu” Krimas bezsaimnieku zemju sagrābšanu, tomēr bez „zaļo cilvēciņu” varmācības spēka procesu nespēja apturēt.

Neatkarīgā Ukrainas valsts, iespējams, bija un ir drošākais jumts, zem kā vajātā tauta varējusi patverties. Pat Krievijas prezidenta Putina cilvēktiesību komisijas loceklis Maksims Ševcovs pēc nesenās Krimas aneksijas, izteicies, ka „Krimas tatāri no Maskavas neko labu nekad mūžā nav piedzīvojuši”.

Šais dienās krimiešu tauta, atrazdamies jaunas biedējošas neziņas krustcelēs, atzīmēs pret sevi vērstā PSRS genocīda 70.gadskārtu. Tagadējo Krievijas čekistu vara viņiem aizliegusi piemiņas ceremonijā izmantot Ukrainas karogus. Krievijas karogus viņi atteikušies izmantot paši. Baltijas brīvības ceļš nav galā, jo visas tautas, kas pa to gāja kopā ar mums, vēl nav brīvas.

* krimieši – Krimas tatāru pašnosaukums

Autors ir bijušais LTF priekšsēdētājs, bijušais PSRS AP deputāts

 

Komentāri (24)

elite firearms 05.08.2021. 21.59

… [Trackback]

[…] There you can find 11188 more Information on that Topic: ir.lv/2014/05/18/baltijas-un-krimas-tataru-cels/ […]

0
0
Atbildēt

0

kalpa pharma legit 29.07.2020. 05.17

… [Trackback]

[…] There you will find 66850 additional Info on that Topic: ir.lv/2014/05/18/baltijas-un-krimas-tataru-cels/ […]

0
0
Atbildēt

0

… [Trackback]

[…] Find More to that Topic: ir.lv/2014/05/18/baltijas-un-krimas-tataru-cels/ […]

0
0
Atbildēt

0

Lai pievienotu komentāru, vai ienāc ar:

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu